Ministry and Metallica

Kaut kā nejauši vienā nedēļā ir gadījušies divi koncerti.

Uz Ministry es gāju viena. Pirmdienā. Skaidrā. Ar mašīnu. 

Pēc koncerta iznācu kurla, viscaur slapja un apdullusi. Aizvilkos līdz mašīnai, brīdi mēģināju sataustīt, vai esmu dzīva un vesela. Tad domāju, vai esmu skaidrā un var braukt. It kā neko lietojusi neesmu, bet, ja vadās pēc sajūtām, tad pārliecināta neesmu.  

Nākamajā dienā sapratu, ka sastiepu muguru, ausīs troksnis nepārgāja divas dienas. Bērnam teicu, lai netrenkā mani, jo esmu veca slima sieviete. Lūk ko vecā slimā sieviete darīja pirmdienas vakarā.

Kā es tajā slampit ieskrēju, tā arī izlidoju, ar rokām pa priekšu. Tad pafilmēju minūti, lai nākamās paaudzes redz, kā jāpavada pirmdienas vakari, un tad turpināju pirmajās rindās.

- Jesus Built My Hotrod

- Just One Fix

- N.W.O.

- Thieves

Karsti iesaku! Jirgensens zina, ka viņam ir 60, un viņš jau trešo dzīvi kredītā dzīvo, tā viņš arī uzstājās. Labākais komentārs no YouTube:

- Al is so obviously sober here. It makes for a much more energetic performance.

- I channeled a lot of anger with the aid of ministry. I probably would have exploded otherwise. 

- Only music when played on max with the car windows down is guaranteed to scare or piss off everyone.

Un pēc pāris dienām bija jau jābrauc uz daudz lielāku un grandiozāku šovu. Te nu kā parasti, ne ko pielikt ne ko atņemt, kas ir bijis uz Metallica mēroga monstriem, zinās pats. Bet! Vienreiz Reznors man par godu koncertā nospēlēja divas savas mīļākās dziesmas, kuras viņi nav spēlējuši 9 gadus, un šīs bija arī manas mīļākās dziesmas. Jap. Šogad Metālikas setlistē bija Ride The Lightning. Spēlē viņi dziesmu, bet es nesaprotu - tas tak nav Ride The Lightning! Bet tad ko viņi tur spēlē? Elizabete, tev par godu viņi spēlē tavu mīļāko Metālikas dziesmu, The Four Horsemen. Neticat? Lūk, 2014. gada ieraksts:

Fantastiski profiņi. Pateicības video no visām pilsētām až līdz asarām parauj.

Un otrs ģeniālais gabals, ko Mačete koncertā nodziedāja igauņu valodā, bet es tagad klausos viņu mašīnā. Oriģinālā. Un, lai gan tas nevienu nebesī un nebaida, dziesma ļoti laba. Laik!

Vecums nenāk 8Rock'n'roll

Deviņi vakarā. Es saku Filipam: "Tev uz krekliņa rakstīts Rock'n'roll. Vai zini, ko dara īsti rokenroleri deviņos vakarā? Guļ! Es tev zvēru, gan Maine, gan Kotaks, gan pats Ēliss Kūpers deviņos vakarā ir gultā pidžamā, ar teļuku, grāmatu un brillēm uz deguna. Lūk šis ir rokenrols, sīkie!"

Un to pašu gribas ierakstīt pie Šturma posteriem feibukā. Nu tiešām, jums jau nu gan būtu jāsaprot, ka Šturms nav miris, bet noguris gan ir, un tāpēc sākt industriālo diseni pusnaktī ir nepareizi. Pusnaktī tusiņš būtu jābeidz un jāiet gulēt, un tā būs labāk gan cienījamā vecuma dj, gan man, kas visā klubā ir niknākā dejotāja. Labāk nebūs tikai, varbūt, bāram. Bet kuru pēc 40 vairs interesē bārs.

Starp citu, katrs ir dzirdējis par to momentu, kad maza meitene iet uz frizētavu un tur 'sajūtas kā īsta dāma'. Bet vai jūs zināt to momentu, kad melnos džinsos un Kiss maikā pieliekusies virs vannas tu mazgā nost no matiem krāsu un atkal sajuties kā pusaudze? Un nekas, ka krāsoji matus nevis skaistuma vai stila pēc, bet aizkrāsoji masveidā uzbrukušos sirmos matus.

October, you're dynamite!

Vasara man vienmēr patīk, jo nav daudz jāģērbjas. Bet katru gadu es ņaudu, ka nepatīk, jo garlaicīgi un staigā vienos šortos trīs mēnešus. Šogad vasara bijusi īpaši pateicīga, un es tiešām nostaigāju viņu visu divos šortos un divos kreklos. Divos - jo jau 9 no rīta bija +26, un man nācās iet dušā un pārģērbties jau pēc pirmā rīta gājiena līdz dārziņam un atpakaļ.

Vārdu sakot, rudens vienmēr pārāks par vasaru, un ne tikai tāpēc, ka var vilkt mēteli.

Īsumā, ko mēs darījām oktobrī.

6.10
Sturm ar Knab un Pacients

Nesaprotu, ko tajā vakarā Depo bija tik maz cilvēku, bet tā nav mana problēma. Sen nebija tik labs industriell tanzen. Spēlēja Knab, viens no Sturm kustības aizsācējiem. Uz viņa šturmiem es gāju vēl deviņdesmitajos. Un pēdējā laikā, salīdzinot atmiņas un tagadējo piedāvājumu, man likās, ka nav tik vairs spēcīgi. Bet tā kā es ļoti ticu tam, ka cilvēks savā atmiņā daudz ko piedomā klāt, neko neteicu. Izrādās, vienkārši man Knābis nespēlēja.

2014. gadā mēs gājām uz Andrejostas baržu uz Night Shift industriālo pasākumu. Tur spēlēja vācieši Xotox. Mēs viņus nesagaidījām, jo spēlēja viņi ap diviem naktī, and I was born to be wild but only until 9PM or so. Pēc tam es dabūju viņus dzirdēt internetā un vairs nepārtraucu. Tā man ir viena no pēdējos gados klausītākajām grupām (īpaši treniņos), un vēlāk es ļoti, ļoti, ļoti nožēloju, ka toreiz baržā nezināju, ka ir jāpaliek. 

Nu lūk, pirmo reizi kopš tās 2014. gada augusta nakts es sajūtos, ka esmu atsitusi šo vilšanos. Knab tā uzspridzināja, ka Xotox nobālēja. Pat mans vīrs, kurš nav lielais industriālās mūzikas cienītājs (un vispār gluži neatzīst šo troksni par mūziku), teica, ka nereāli kruta spēlē. Ka, ja daudzus gadus praktizējas, tad var kļūt par izcilu profiņu, un ne tikai, piemēram, metināšanā, bet arī industriālās mūzikas spēlēšanā. Viņš spēlēja uz maiņām ar Pacientu. Lūk, tas otrais spēlēja labi - tādu smagāku elektroniku, var dejot un tā... Tikai dejojot es ķēru sevi pie tā, ka domāju par darbu. Un vispār nedaudz garlaikojos un domāju, what's next. Norakstīju to uz nogurumu (tomēr jau vairākas stundas desojos). Jo Pacients spēlē mūziku, pie kuras var dejot. Un tad atkal atnāca Knābis. Kurš spēlē mūziku, pie kuras tu nedejo, viņš spēlē mūziku, kura pati nosaka, ko tev darīt, un pati valda pār tevi. Un domas par darbu un sadzīvi pilnībā izgaist. 

17.10
Reljefa sezonas noslēgums Turbās un buļļi

Katrs ar vīru dabūjām pa otrajai vietai, pa kreklam un vienu ekotorti uz diviem. Vīrs gan visu laiku teica, ka viņam nepienākas, bet es saku, ka viņš ir godīgi nopircis savu kreklu un otro vietu, piedaloties visās (!) kārtās, pat ja viņš atskrien tālu ne pirmais. Galu galā, viņš ir tas, kas uzstāj, ka arī cilvēks bez talanta var ar pacietību un mācīšanos panākt ļoti daudz. Tad kāpēc orientēšanās sportā viņš sevi-iesācēju salīdzina ar tiem, kas mežā rikšo no 7 gadu vecuma? Un ja cits ir tik izcils orientierists, vai viņš ir pelnījis augstāku vietu, ja nav atbraucis parādīt, ko māk? Nē, otrā vieta šeit ir ļoti pelnīta (ok, mēnesi vēlāk viņš dabūja 2. vietu Lāčplēša kausa elites grupā, tas gan ir humors, bet arī, paši vainīgi).

23.10-25.10
London

Bet viss oktobris bija pakārtots tam, ko mēs ar meitu gaidījām visvairāk.

31.10
Halloween

Jaunākais bērns man jau tagad ir Helovīnu fans, un neba es viņam to samācīju, jā. Nu patīk viņam viss par spokiem un par citiem monstriem. Normālas puiku padarīšanas emociju apgūšanā caur izbīli. Vārdu sakot, jau vairākus mēnešus iepriekš viņš sadalīja visiem lomas - mamma būs skelets, Barbara vampīrs, tētis - spoks, un Filips - mūmija (ar variācijām, bet pēdējā brīža izvēle bija tieši šādā). Un tad Helovīni bija klāt. Saņemot pāris konču no kaimiņiem, bērnam bija āķis lūpā - novembrī šim paredzēta dzimene, bet nē - dāvanas nevajag, torti nevajag, ejam atkal Helovīnos. Ok, Ķekatas, ko pārrunāja dārziņa arī ieknābāja, bet Helovīni tomēr vairāk, jo baisāk. 

Es atbalstu, pēc ziemīšiem - šie ir mani mīļākie svētki. Un, kā jūs pareizi sapratāt - oktobris ir mans mīļākais mēnesis. 

6 no 21

Ne obligāti precīzi šādā kārtībā, bet 6 sliktākie koncerti.

1. Prāta vētra Rīgā 2018
Nē, koncerts bija fantastisks, un es viņu te neliktu, bet nesanāca ne tas, ka izbaudīt, bet pat lāga paskatīties.

Tas man, protams, ir sods par manu apsaukāšanos uz skatītājiem, kas atnākuši pasēdēt pakalniņā uz GN'R. Nu lūk, te es pati stāvu puskilometra attālumā no skatuves, ir bardaks, skaņa ir slikta, un grupa spēlē dziesmas, ko es nezinu. Bet uz GN'R cilvēki vismaz dabūja apsēsties. Mežaparka estrādē mēs stāvējām saspiedušies kā siļķes mucā līdz pašai kalna augšai. Daudzi piedzērušies. Daudzi ar bērniem (nekomentēšu!). Daudzi staigā turpu-šurpu. Nē, tiešām! Sākas koncerts, skan pirmā dziesma, cilvēki, bļa, iet pretējā no skatuves virzienā!!! Kas???!! Nu kas notika? Un tā visu koncertu, jā. Apvienojam koncertu ar soļošanas treniņu?

Ibio, orgi! 60 000 cilvēku ir par daudz. Nereāli par daudz. Kad koncerta apmeklējums pārvēršas paaugstinātā diskomforta pasākumā, tad pasākums nav izdevies. Ibio, grupa! Nu nevarējāt jūs uztaisīt divus koncertus Rīgā? Tā dara arī lielāka mēroga zvagznes. Ok, ja nevar paaicināt visas tās superzvaigznes, kas piedalījās, ieskaitot maestro, bet apmierināt gribas pēc iespējas vairāk cilvēku - taisītu vienu lētāku šovu bez viesmāksliniekiem, bet otru - dārgāku, ar bonusiem. Un visi būtu daudz laimīgāki. Nu, tas mans viedoklis.

Skaņa bija slikta huiņa. Pēc kādas pusstundas, tāpat kā GN'R, tā jau nedaudz uzlabojās. Nezinu, vai mēs pieradām, vai beidzot izdevās saregulēt, bet sākumā meita teica, ka nesaprot, kādā valodā Kaupers dzied. Nezinu, man izklausījās, ka portugāļu.

2. Laibach in Riga 2015
Tik neatsaucīgu publiku es nekur neatceros! Kaut kā kauns palika mūziķu priekšā. Lai gan, par grupu palika iespaids, ka labs menedžeris viņiem būtu vietā. ja to pašu setlisti izvietotu citā secībā, varbūt, arī publiku varētu iekustināt. Tas, ka mūs visu laiku uzrunāja kā Atēnas, es turu vienkārši par kuriozu. Kā var maija vidū sajaukt Rīgu ar Atēnām?

3. Scorpions in St. Petersburg 2012
Ok, šeit publika bija vēl sliktāka. Skorpi viņus neizkustināja nemaz, un tā noteikti nav skorpu vaina. Idiotu bars.

4. Metallica in Prague 2014
Mēs vienkārši ieņēmām sliktu vietu un visu koncertu gāza lietus. Bija briesmīgi.

5. Slash in Kaunas 2013
Vienkārši viens no lētākajiem un garlaicīgākajiem koncertiem, kur esmu bijuši. Tikai Nightrain nedaudz viņu atsvaidzināja. Bet to viņi nospēlēja otro. Nu tā...

6. GN'R in Tallinn 2018
Koncerts bija labs, bet tieši tas pats, kas ar Prāta vētru - 60 000 ir par daudz.

6 no 20

Un tā, kamēr silts. Rīt mēs ejam uz ceturto Prāta Vētras koncertu, bet tas Tallinas GN'R koncerts bija jubilejas. Pirmkārt, apaļi divdesmitais mūsu apmeklētais. Otrkārt, precīzi septiņus gadus atpakaļ 2011. gada 16. jūlijā mēs bijām mūsu pirmajā Scorpions lielkoncertā, ar ko viss arī sākās.

Tam par godu pateikšu, kuri no 20 bija paši-paši. 

1. Guns N'Roses in Rybnik 2012
Bez šaubām, mana mīļākā grupa un labākais, ko esmu redzējusi. Bez Sleša un Dafa bija labāk, es drīkstu to teikt.

2. Rammstein at Impact Fest 2013
Godīgi sakot, savu pirmo Rammstein Rīgā es atceros labāk, bet objektīvi viņš nevarēja būt labāks - es viņu praktiski neredzēju, bet fīlings bija reāls. Toties šeit es visu redzēju. Un zināju no galvas visas dziesmas. Mana mīļākā grupa un izcils šovs.

3. Scorpions in Schweinfurt 2011
Viens koncerts garajā Skorpu koncertu virknē. Bet laimes groziņš man bija pilns tikai šeit. Un tikai šeit viņi runāja vāciski. Mana mīļākā grupa un ļoti sirsnīga uzstāšanās - no tām, no kurām sāpīgi aiziet, un vēl kādu laiku atmiņā lolo katru brīdi. Manī šis koncerts arī iestartēja daudzas pārdomas un ielika sākumu labākajām stundām manā dzīvē (citos koncertos).

4. Nine Inch Nails in Riga 2014
Viņi mani ļoti pārsteidza. Bija mīlīgi, skaisti un spēcīgi. Izdejojos un izdziedājos uz nebēdu. Un viņi pirmoreiz spēlēja divas dziesmas, ko nav spēlējuši ilgus gadus. Kāda sagadīšanās, tās ir manas mīļākās viņu dziesmas! Brauciet vēl!

5. Katy Perry in Riga 2015
Es zinu, pārsteigums. Vispār, es vedu savu toreiz astoņgadīgu bērnu, un puse no koncerta apmeklētājiem bija vecumā līdz 16. Bet šovs bija tāds, ka man acis izsprāga uz kātiņiem. Wow, vienkārši wow. Ketija labprāt runājās ar publiku, dažus aicināja uz skatuves un vispār, uzvedās karaliski. Ketij, es nekad neesmu klausījusies tavus ierakstus, bet zināju visas dziesmas! Un viņas iesildītāja Charli XCX arī reāli uzspridzināja. I don't care, I love it!

6. Alice Cooper in Trakai 2017
Mans vīrs bija izbrīnīts, ka vecais dod vaļā tādu šovu. Meitai jau gadu nepāriet fanošana par veco. Un es jau no viņa nešķiros kopš 1996. gada. Koncerts bija kompakts, bet kvalitatīvs. Vienkāršs, bet krāšņs. Un ar visām labākajām dziesmām. Un pats Kūpers pensijas vecumā palicis tikai simpātiskāks. Un tāds, autentiskāks.

Guns N'Roses in Tallinn

Jautāsiet, kā man patika GN'R koncerts Tallinā? Pajautājiet, man ir ko teikt. Oriģinālsastāva koncerts man patika mazāk, nekā Aksela grupas koncerts Polijā 2012. gadā. Yep, sorry not sorry. Pat pastāstīšu, kāpēc.

Vienīgais labums - mēs sākām laicīgi!

It's So Easy 
Mr. Brownstone 

Chinese Democracy 

Es pēc tam lasīju skatītāju pretenzijas. Viena no tām bija sliktā skaņas kvalitāte - man ir grūti teikt, jo visas šīs dziesmas spēlē manā galvā, es zinu katru noti, kā tai ir jāskan. Turklāt, man 90-jos ir nācies tās klausīties uz visai apšaubāmas kvalitātes kasetēm un maģiem, tāpēc tā nav problēma. No otrās puses, ja es nedzirdētu to visu ar prātu, bet ar ausīm, man, laikam, arī ne visai patiktu. 

Welcome to the Jungle 

Double Talkin' Jive 

Man pašai ir visai dīvainas pretenzijas pie rokkoncerta, es zinu... Slash pārāk daudz spēlēja ģitāru.
Jā, ja kādam liekās, ka koncerts (kā pieņemts, 3h garumā) bija par garu, tad tas ir dēļ tā, ka jūsu favorīts ar cilindru galvā visu laiku spaidīja ģitāru. Daudziem bija par garu, bet, izskatās, neviens nesaprata, ka vainīgs pie tā nebija Aksels. Jā, Slash sabojāja man Double Talkin' Jive - vienu no maniem mīļākajiem GN'R gabaliem, kuru redzēt setlistē es biju ļoti priecīga. Bet... Slešs mocīja un mocīja to giču, un sen vairs nevarēja saprast, ko īsti viņš spēlē. Jā, var izpausties šajā mākslā arī citādāk, bet viņš dara tā. Labi, veros ciet, visi sen ir sapratuši, kurā pusē šajā karā es esmu un vienmēr esmu bijusi.

Better 

Estranged 

Līdz Estranged arī Aksels bija saulenēs, un klātesamības sajūtas nebija nemaz. Un te viņš tās noņēma, un palika pavisam cita lieta. Aksels ir īsts. Viņam ir dzīvas cilvēcīgas acis un izteiksmīga seja, to varēja redzēt pat televizorā pie skatuves. Grūti pastāstīt, kā tas ir, bet viņš noņem saulenes - un tu viņu atpazīsti. Kā tuvu draugu. Ieraugi acis, atpazīsti skatienu, atpazīsti smaidu - tas ir viņš, kādu es viņu atceros jau no saviem 13 gadiem. Ļoti patīkama sajūta. Kopš šī brīža viss bija ideāli.

Live and Let Die (Wings cover)
Slither (Velvet Revolver cover)
Rocket Queen
Shadow of Your Love
You Could Be Mine 

Attitude (Misfits cover) 

(You Can't Put Your Arms… Around a Memory intro)

Dafa pokerfeiss. Daf, es tevi mīlu, bet lūk šo sauc "ģīmis prasās pēc ķieģeļa". One smile would have been nice.

This I Love
Civil War
Yesterdays 

Coma 

Ap šo brīdi daļa publikas bija pametusi koncertu, un daļa aizmigusi uz saviem plediem pakalniņā. Jā, ok, dažu dziesmu izvēle bija dīvaina. Bet, atkal, šis nebija show by request. Turklāt, es redzēju videomateriālu par viņu pirmo koncertu pamatsastāvā šajā gadsimtā Lasvegasā, un zem tā bija vismaz divi komentāri par to, ka "They played Coma!!! I would go the the show just to hear that!" Lūk, šī nav grupas problēma, ka jūs neesat klausījušies Velvet Revolver, nezināt albumu The Spaghetti Incident? un grupas pamatavotus Hollywood Rose ar dziesmu Shadow of Your Love. Tā nav grupas problēma, ka daudzi apmeklētāji zina divas dziesmas - November Rain un Sweet Child O' Mine. Tā ir megazvaigžņu problēma per se, un vadīties no tās, sastādot dziesmu sarakstu, būtu jau nu pavisam muļķīgi. Bet Polijas koncerta setliste bija labāk sabalansēta. Un neviens ģitāru nespēlēja tik ilgi, kā...

Slash Guitar Solo 

Speak Softly Love (Love Theme From The Godfather Nino Rota cover) 

Man gan personīgi likās, ka skaņa bija ne visai koncerta pirmajā daļā, bet jo tumšāks palika, jo labāka palika skaņa, vai, drīzāk, noskaņa. Uz beigām ideāli bija viss pat tiem, kuri nolamāja koncertu sākumā, bet kuriem pietika prāta neiet prom. Varbūt, ne velti Aksels, kad varēja, centās nesākt koncertus līdz saulrietam (es taču teicu!!!)

Sweet Child O' Mine
Wichita Lineman (Jimmy Webb cover)
Don't Cry
Used to Love Her
Wish You Were Here (Pink Floyd cover) 

Slash and Richard Fortus guitar duet

No @gunsnroses

November Rain

(Layla instrumental intro… more with Axl on grand piano)
Black Hole Sun (Soundgarden cover)
Knockin' on Heaven's Door (Bob Dylan cover)
Nightrain 

Ok, šī bilde pat nav no šī koncerta, bet ļoti patīk.

I am 56? Kiss my ass.

No @gunsnroses

Encore:

Patience
Madagascar
The Seeker (The Who cover)
Paradise City  

PS Kronis pasākumam bija... Ievads ir tāds. Latvijā ir tikai viens cilvēks, kura viedoklim par GN'R es uzticos. Mēs vienā laikā mācījāmies RFL, un viņš bija tikpat liels un pamanāms fans, kā es. Kam tad vēl es varētu uzticēties, ja ne tam, kurš līdz sīkumam pazina viņus jau 94. gadā? Viņa viedoklis par koncertu man reāli ir nozīmīgs. Dažas dienas pēc konča es atcerējos par Ansi, un gāju Feisītī meklēt, vai šis nav ko ierakstījis. Nu, ka Slash par daudz giču spēlēja vai ka Wichita Lineman bija interesanta izvēle, kas sasaucas ar... Jā, ok. Tur es izlasīju lūk šo. Yep, vienu no lielākajiem GN'R faniem Baltijā izmeta no fanu zonas... par fanošanu!!! Ālējas te, dzied, traucē godīgiem pilsoņiem filmēt uz telefona. Man gan ir sajūta, ka arī es tur uzvedos nepiedienīgi dažu acīs. 

PPS Bet cilvēki... ir cilvēki. Izskan viedoklis "Nevienam nepatīk spēlēt ar Akseli, tāpēc nav atmosfēras" (jo par atmosfēru ir atbildīgs tikai viņš, vai ne, Sleša uzdevums ir cepuri nēsāt). Ja Slešs personīgi saka, ka pagaidām viss ir forši un patīk, tad izskan viedoklis "ko tik cilvēki nedara dēļ naudas". Jā, to saka tie paši indivīdi, kas visu koncertu nodarbojas ar filmēšanu vai tupi stāv un garlaikojas (samaksājuši100 eiro). Jūs paši arī dēļ naudas neesat spējīgi pat izbaudīt nopirkto! Forši ir, kad konci apmeklē 60 000 cilvēku, bet labāk lielākā daļa būtu palikusi mājās. Jūs esat idioti.

No @gunsnroses

PPPS Man tomēr patīk tas, ka GN'R vienmēr ir bijusi grupa, kas cilvēkos izraisa agresiju. Redzat, strādā! Kā aizeju uz GN'R konci, tā cilvēkus ienīstu, ka nu tikai! Pēc tega visu manu naidu pret stulbumu un mīlestību pret manu soulmate var atrast. 

Sturm IV, 1998

Un pēkšņi 2:13 ieraugi sevi 20 gadus atpakaļ acīmredzot baudot pasākumu.
Man ir īsi tumši mati, un es izskatos galīgi salietojusies, bet nē - es nekad neko neesmu lietojusi. Tikai laba mūzika un labs kardiotreniņš. Kam tuvāks reivs, kam industrial, uzvelc labas kedas un lūk šādi 4-6 stundas gandrīz bez apstājas. Un vēl brīnījos, kāpēc esmu tik labā formā bez diētām un sporta.

2. daļa, vienalga vasara būs!

Pirmā vasaras puse bija totāls sūdarallā, bet kad tas ir mazinājis manu apņēmību?

Un tad tomēr jūlijā beigās vasara sāka padoties. Divas meditatīvas dienas starp Ventas diviem krastiem.

Paul Stanley

Pa nakti sapnī negaidīti redzēju Polu Stenliju. No rīta, noskatoties daudzus Kiss video, noskaidrojās, ka:
1. Neviena cita ņemama tajā grupā nav.

2. Tas bija 1994. gada Stenlijs (loģiski, jo tajā gadā es ar Kiss arī iepazinos, un tad viņš arī bija savā labākajā formā).

Vispār jau, tāds, kāds viņš ir šobrīd, man viņš arī ļoti patīk, bet tagad vairs nav skaidrs, kam man Stenlijs, es pati sev esmu Stenlijs. 

Vienīgais, es viņu apskaužu par to, ka viņš var atļauties tik daudz bērnu (te ir divi, bet vispār, viņam ir četri).

Tarja Viļņā dublis-2

Novembrī ilgi gaidīju momentu, lai aizlaistos uz kaimiņu galvaspilsētu. Par iemeslu izmantojām atkārtotu Tarjas aizbraukšanu, un, jā, mani ļoti interesēja, ko viņa šoreiz uzvilks mugurā.

Neilgi pirms koncerta uzzināju, ka setlist.fm var ne tikai nočekot konkrētā mākslinieka konkrētajā tūrē izpildītās dziesmas, bet arī nospiežot play noskatīties pieejamos video uz to dziesmu. Tā es nejauši noskatījos 500 Letters un nopriecājos, jo sen neesmu skatījusies mūzikas video ar story. Pēc tam noskatījos aizkulīsēs vedoto Falling Awake un nopriecājos vēlreiz. Dažreiz paskaties uz to Tarju un vēl dažām citām un nodomā, nu johaidī, kāpēc viņa ir tik skaista un es tā ka... darbs un ūdens uz sejas, visi 35. O, te es sapratu, ka ne es viena tāda, nav tik traki. Arī Tarjai darbs un ūdens ir uz sejas, kad daudz strādā un maz guļ, un kājās treniņbikses. Bet vispār, forši viņiem tur. Gaidu ar nepacietību.

Viļņā mūs gaidīja ļoti maza, bet izcila istabiņa pie Annas baznīcas. 

Annas baznīca

Pretī Annai sākas mūsu iela

Tāda, pašaura

Ieeja viesnīcā

Un turpinās līdz Pilies, paliekot arvien šaurāka

Ar nodomu es tagad ņemu numuru ar dalītu vannasistabu. Tas nozīmē, ka labierīcības ir vienas uz diviem numuriem - nav liela bēda, vai ne? Bet cena uzreiz par daudz eiro zemāka. Galvenais, meklēt nevis starp hosteļiem, kur studentu čupa guļ daudzstāvu gultās, bet starp guesthouse, kas ir pavisam cita tipa mītne.

Ar Tarju viss bija kā parasti - tā pati vieta, tās pašas lietas. Bet, ja vīrs teica, ka viņam vairāk patika šis koncerts, tad man, neskatoties uz to, ka pirmoreiz es nezināju gandrīz nevienu dziesmu, labāk patika pirmais. Pat nezinu, kāpēc, jo objektīvi Tarja nav palikusi sliktāka, vai mazāk jaudīga, vai kaut kā vēl būtu mainījusies. Viss bija tikpat labi, tikai Terrana vairs ar viņu nekoncertē. Mani tik ļoti ieinteresēja, kāpēc, ka es atbildi uz šo jautājumu izmeklējos pa visiem internetiem. Un neatradu. vajadzēja pašai Tarjai jautāt. 

Pirmais uznāciens bija melnā mežģīņotā tērpā, par kuru es tā īsti nefanoju. Otrais vairāk patika bērnam - sarkanie ādas svārki un krāsainu flīteru augšiņa. Trešais vairāk patika man - kaut kas līdzīgs melnam mētelim ar milzīgu kapuci. Savu ziņkāri es visādi esmu apmierinājusi. 

Pati biju šajos svārkos un kaut kādā, laikam, melnā krekliņā. Vispār, tie koncertu sākšanas laiki man sāk krist uz nerviem - es jau biju gatava gulties uz auss pēc otrā karstvīna ("nenesiet man nekādu vīnu!"), bet te vēl uz koncertu jāiet! Vai tiešām nevarētu sākt kādos 11 no rīta? Bū. Jā. Toties, gaidot rindā pie ieejas mēs neslikti nosnaudāmies uz dīvāna. Un kāds kaifs pēc tam bija apgāzties zem segas ar ēdienu no Wok to Walk. Iepazistināta ar Viļņas ēdināšanas ieradumiem (tev nebūs ēst pēc vieniem naktī, atskaitot ka HESītī!), jau pa dienu tur pusdienojot, paņēmu līdz arī vakariņas. Un pēc koncerta katrs no mums apsēdās ar kartona kastīti viņam ērtā pozā: mans vīrs-aristokrāts pie galda, ar dakšu un nazi, bet es, miskastes kaķis, - gultā.

Nākamajā dienā toties kā reizi 11 sākām. Brokastis tuvējā kafūzī - metri 150 līdz viņam jāpaiet. Un tad 15 km pa Viļņu, tajā skaitā popsīgajā izgāztuvē Užupē. Patiesībā, nav ne miskaste gluži  (vienkārši visai marģināls rajons), ne popsīga (tālāk par laukumu ar kafejnīcu tūristi īpaši arī neieklīst), bet veco Āģīti atsit gan. Mēs savulaik ar vīru tur daudz staigājāmies, kad vēl tur dzīvojām.

Skats pa tūristu kafūža logu uz tūristu laukumu.
Lai gan, visi apmeklētāji tur bija tādi ļoti vietēji.

Te es bildējos uz safari fonā, izejot no Užupes, un tad eju kustināt žokļus populārākajā lietuviešu ēdienu krogā. 

Metallica by Request08.07.2014 Prāga

Atceros, 1996. (laikam) gadā, Metallica taisījās braukt kaut kur tuvās aizsniedzamības robežās - es pieļauju, ka uz Poliju, un visi Veldzes iedzīvotāji sāka kalt plānus par braukšanu uz koncertu. Bet nu, ziniet kā tas ir - sākumā tu klausies Metallica un Megadeth, tad aizej uz smagāku un skaļāku mūziku (kaut arī es esmu teikusi un uzstāju, ka neviena grupa un neviens virziens nav pakāpiens uz nākamo, un Metallica nav nekāds pakāpiens uz Cannibal Corpse), nu galu galā tu klausies (es nē) death vai black, bet tādas metālikas vispār vairs neņem nopietni. Nu lūk. Un kad visi sataisījās braukt uz Metālikas konci, Sinistera (mana toreizējā partnera) māsa pēkšņā apgaismībā pateica: 'Pag, Metallica taču ir sūds! Paši sakāt!' Te Sinisters pagriezās un tā zīmīgi: 'Pati tu esi sūds! Te taču ir katrs sācis ar Metāliku!'

Ar ko vispār sākās šīgada koncertplāni? Laikam, pirmo reizi par Metāliku man atgādināja Vika.

Un tad novembrī kino rādīja Through the Never. Kāpēc gan neaiziet, Metāliku es arī no bērnības labi pazīstu, kaut arī tēma gluži nav mana. Tieši tāpēc, ka nav mana, es kopš detālās iepazīšanās 1995. gadā ar visu viņu darbu līdz Melnajam albumam, vairs arī neesmu ar viņiem komunicējusi. Bet šī būtu laba izdevība iepazīstināt vīru (kurš gan nav dzimis metaļors) ar korifejiem. Ir jau laiks sākt ar Metāliku, kā visi.

Nu ko, vīram šī iepazīšanās bija tikpat spēcīga kā iepazīšanās ar Rammstein, jo viņam visas šīs vīriešiem tuvās tēmas par karu gāja pie sirds daudz labāk nekā man. Un draiva Metālikai kaut ar lāpstu šķūrē. Un es atkal pārliecinājos, ka tie, kas laicīgi atmetuši dzert un narkoties, bet sākuši nopietni strādāt un sportot, arī ir tie, pie kā ir vērts iet uz koncertiem. Es teiktu, es vispār biju šokā. Kaut kā līdz šim neaizdomājos par Metallica klātbūtni savā dzīvē un braukšanu uz viņu šovu kā opciju. Bet te man zibens iespēra. Un pie tuvākās lielās naudas, es jau meklēju tuvāko koncertvietu. 

Pirms braukšanas es noklausījos viņu radošo darbu (atkal tikai līdz Melnajam albumam) un ar izbrīnu konstatēju, ka atceros gandrīz visas populārākās dziesmas, bet Kill 'em All atsevišķi fragmenti (īpaši The Four Horsemen, Motorbreath, Anaesthesia un Metal Militia) manā galvā sāka skanēt vispār bez uzaicinājuma, kad es tos vēl nebiju noklausījusies. 

Šogad viņi sniedz koncertu pēc pieprasījuma. Tas ir, pērkot biļeti, tu saņem kodu, ar kuru tu vari attiecīgajā koncertā nobalsot par 17 dziesmām. Kurš tad šaubītos, ka saraksts galu galā izskatās apmēram šādi:

Kas bija paredzami. Es gan labrpāt dzirdētu kaut ko no tā, ko spēlē reti, tajā skaitā, no mana mīļotā Kill 'em All. 

No tām trijām dziesmām, kas palika aiz līnijas, ar sms balsošanas palīdzību varēja izvēlēties tieši koncertā. 

Kad mēs ieradāmies, nedaudz smidzināja, bet tas jau nevienam netraucē. Brīdī, kad pēc Alice in Chains mēs gaidījām galvenos viesus, smidzināja jau stiprāk. Vīrs teica, ka šitā mēs būsim galīgi slapji, es vēl atrunājos, ka tik smidzina nedaudz, nu pleci būs slapji, padomāsi. pat kuru jau reizi dzīvē nožēloju, ka lietus mēteli nepaņēmu. Bet, kā visos tajos gadījumos, pēc brīža izrādījās, ka lietusmētelis man arī nebūtu līdzējis. 10 minūtes pirms Metallica iznākšanas jau nopietni gāza. Vīrs atkal sāka uztraukties, vai šie vispār uzstāsies, jo tehniķu slotas no skatuves ūdeni dzen nost spaiņiem. Bet šiem nekas tāds pat prātā nenāca, viņi iznāca tieši astoņos. 

Mēs sākām ar Battery, tad, lai slapjajiem cilvēkiem kaut nedaudz jautrāk, uzreiz laida Master of Puppets. Te atkal vīrs sāka uztraukties, ka ja viņi uzreiz nospēlēs labākos gabalus, lielākā daļa ies mājās pēc piektās dziesmas. Bet nē, tauta Prāgā ir spēcīga, neviens pat nedomāja laisties lapās. Lai gan, mēs nestāvējām vietā, kur pulcējas niknākie fani, arī daži no apkārtējiem neizskatījās traucēti. Bija apmēram šādi: 

Visas bildes no Metclub Prague

Man ļoti patika, ka lietus beidzot pārtrauca šito 21. gadsimta mēri. Neviens nefilmēja ar smartfōnu. Visi skatījās koncertu.

Laik! 

Jau pēc minētā Master of Puppets es (un visi pārējie) biju slapja līdz apenēm, kedās bija purvs, bet viscaur slapjie mati palikuši ļoti ērti vicināšanai. Es, starp citu, iedomājos, ka pašai grupai virs skatuves ir kāds jumts, bet, kā izrādās, viņi ir tādā pašā stāvoklī kā mēs lejā. Un viņi ne tikai iznāca un spēlēja, bet pat nepievērta šai katastrofai ne mazāko uzmanību, spēlēja vien, it kā būtu sauss un saulains. Džeimss neko neteica par īpašajiem laikapstākļiem kaut kur līdz koncerta vidum, tad gan, slaukoties ieminējās, ka 'this is like playing in the swimming pool', bet arī tad tā pavirši izmeta, ka 'it's just water', no kā es izdaru secinājumu, ka viņiem tā ir ne pirmo reizi. 

Šeit es gribētu nodot sveicienus grupai The Killers, kuri draudēja atcelt koncertu dēļ lietus. Neatkarīgi no tā, kurš tur bija vainīgs, es uz viņiem netaisījos, un tagad taisīšos vēl mazāk. Metālikai gan žetons, jo nekas neuzmundrina fanus vairāk nekā apziņa, ka tavi elki neizmanto nekādas priekšrocības salīdzinājumā ar tevi. Tā gan ir klase.

Vienīgais, kas traucēja, bija tas, ka mēs stāvējām patālu, un tomēr, stāvot tādā attālumā, ka tu koncertu redzi tikai uz ekrāniem, rodas sajūta, ka esi bijis kinokoncertā, nevis dzīvajā. Redzējis it kā esi, bet izjutis neesi, tāpēc es izmantoju momentu, lai izārdītos uz nebēdu, tāpat kā NIN, kur es arī ņifiga nedabūju redzēt. Mūziķu sejas nē, arī tos divus fanus, ko Džeimss aicināja uz skatuves pieteikt nākamo dziesmu, nē. Visādas detaļas arī nē, eh...

Lietus nedaudz arī traucēja ar savu klātbūtni. Hajot un vicināt slapjos matus netraucēja it nemaz, bet, godīgi sakot, bez viņa būtu bijis labāk. Gāza divas stundas bez pārtraukuma, un tikai uz ankōru nomierinājās. Te Džeimss teica 'it stopped raining, let's start all over'. Kruta bija bezdievīgi, grupa ir ļoti profesionāla, ļoti labā formā un zvērīgā noskaņojumā, bet nevaru noliegt, lai kā es censtos neļaut laikapstākļiem sabojāt man vakaru, divi labākie momenti bija kad beidzās lietus un kad beidzās koncerts. 

Jāsāk jau nopietnāk pieiet tiem koncertiem - šogad abos koncertos mūsu izvēlētās stāvvietas bija vienkārši izgāšanās, noilgojos pēc mūziķu tuvuma. Vārdu sakot, es galīgi iešu vēl - tuvākajās rindās un, cerams, bez lietus.  

Nine Inch Nails

1998. gadā The Downward Spiral man bija totāli iekš top5 klausāmākiem albumiem. Arī šobrīd es viņu drošu roku ielikšu iekš top20. Tas nozīmē, ka man patīk nevis atsevišķi gabali no turienes, bet viss albums ka vienums - nekas nav jāizvēlas vai jāpārtin, klausies tikai uz priekšu. Un liels liels sapnis man bija sēžot Pulkvedī pie tukšas letes (kur es biju neatņemama sastāvdaļa tajā 1998. gadā) klausīties The Becoming. Es neatceros, vai tas sapnis bija piepildījies (droši vien bija, jo es toreiz tusējos ar tā kroga dīdžeju).  Bet ja gadījumā nebija, tad noteikti bija aizvakar.

Es pirms koncerta izpētīju setlisti iepriekšējiem koncertiem, ieraudzīju, ka pārsvarā tur ir visādi jauni garadarbi (jauni = sarakstīti pēdējos 15 gados, kuros es NIN neklausījos). 'Vienreiz noklausījos, man ne īpaši patika'. Tā arī aizgāju. 

Bet Reznors bija jaukumiņš, teica, ka sen neesot šo spēlējuši, bet viņam tas esot viens no mīļākajiem gabaliem. Un aiziet, The Becoming. Un pēc brīža Eraser. 

Es zinu, Reznor, ka tu lasi manu blogu, tā kā vēlreiz milzīgs paldies par šo apsveikumu! Nu, plus lielie hīti, kuri man parasti un vienmēr riebjas (numuri 3,4,5,10,19 un 20), bet koncertos tas ir tik sirsnīgi, kad viss pūlis vienbalsīgi dzied 'you could have it all, my empire of dirt' un 'i wanna fuck you like an animal', ka pat šie man liekas superīgi.

Ar 'iwon'tgiveupitwantsmedeadgoddamnthisnoiseinsidemyhead' un 'smash me erase me' es savā tuvākajā apkārtnē uzstājos solo. Bet publika bija ļoti dzīva, un ja ne tas zilais pirksts, es labprāt ietu mošīt kopā ar džekiem priekšā, jo arī man nepazīstami gabali bija ļoti dzīvi un skaisti. Apbrīnojami, kā cilvēki turpina darīt savu lietu, it kā nekas nebūtu mainījies kopš deviņdesmitajiem un viņi joprojām būtu muzikālās uzmanības centrā. Katru reizi koncertā par to brīnos, par to, ka katra no šīm vecajām grupām tagad strādā un izskatās daudz labāk nekā plaukuma gados, un ļauj man pilnībā izbaudīt to, kas viņiem ir radāms. Tieši tagad. Tieši man. Es nedomāju, ka tālajā 1998. Reznors būtu uz to spējīgs, bet tagad vēl nav par vēlu.

Reznors ir izaudzis. Deviņdesmitajos es pret viņu jutu pilnīgi vai bijību, jo šis ir rets gadījums, kad sākumā dzirdi perfektu mūziku, un tad ieraugi tās autoru. Un tas autors vizuāli ir šis mūzikas iemiesojums - ne pielikt ne atņemt. Reznors izskatījās tieši tā, kā es viņu biju iedomājusies, taisni bail. Man toreiz bija 18. Tagad es koncertā teicu vīram, ka atceros Trentu jaunu un tievu. Bet tagad redzu, ka vīrieši uz 50 tikai sasniedz īstu krāšņumu. Before and after. 

Labi vien, ka man ir slikta redze, un patiesību par to, kā tagad izskatās Reznors, es uzzināju tikai tagad internetos, vismaz koncertā man tas nenovērsa uzmanību. 

Vispār, cilvēkiem ir tomēr ļoti dīvaina izpratne par skaistumu un harmoniju. Šopēns (un arī Vāgners nē, ja kas) lūk, mani neķer. Bet šī te mūzika liekas perfekti harmoniska un skaista. Es tagad nelecos un nezīmējos, tas tiešām tā ir - pilnīga atbrīvotība, prāts pilnīgi izslēdzas un ķermenis kustas pats. Ritms, kurš mani nomierina, enerģija, kuru man vajag atbrīvot, un agresija, kuru man ir vitāli nepieciešams izmest ārā. Es ļoti cienu, kad šīs trīs sastāvdaļas ir virtuozi ievērptas saprotamā dziesmā ar konkrētu struktūru, bet kad tas plūst bez robežām un iespējas uzminēt, kur tā iet, tā ir pilnīga terapija. Sometimes not being in control is the most beautiful thing in the world.

PS Katrs koncerts, īpaši tie, no kuriem es neko daudz negaidu (tagad mēs nerunājam par ramštainu), atgādina man, ka es neesmu visgudrākā pasaulē un ka nevajag spriest par to, ko neesi redzējusi. Nē, iebāž man to sejā. Kad es nodomāju 'ko nu šie man var parādīt', viņi man parāda tā, ka mute paliek vaļā. 

Nightrain

Pārlasīju savus ierakstus pēc tega Hair Flare un noskatījos gadu atpakaļ ielikto video. Un aiz viņa video, ko YouTube piedāvāja.
Is it just me vai tiešām pirmajā versijā čaļi izpilda vienu populāru dziesmu, bet otrajā ir kaut kāds patiess frenzy? Nu, šitais, ugars. Kā viņu latviski.

Versija 1
 

 Versija 2
 

Bļāviens, cik tomēr piesātināts skanējums! Un kā man patīk, ka Aksels nekad nesteidzas beigt performanci (originālā dziesma ir divreiz īsāka)!

PS Of course, some people prefer top hats to good music.  (no komentāriem trubā)

Ideālas brīvdienas - sestdiena Scorpions

Un tad bija otrā diena, kuras pirmo pusi mēs izgulējāmies, tad darījām visādas glupības (tipa braucām uz K-Rautu, labojām gāzesvada sienu Mārtiņa ielā un aizmirsām drēbes mājās), bet vakarā gājām uz koncertu, kurš gan tagad, gan nekad. 

Es tur padomāju, ka koncerts arī zināmā mērā ir sports. Jo tas jau tikai man liekas, ka savādāk koncertus neviens neskatās, tikai kā es. Ņus... Patiesībā tas, ko es pati koncertā neredzu, ir lūk šāds cilvēku pūlis:

Un priekšā - tur, kur uguntiņas spīd - stāv kādi 100 cilvēki no visiem tūkstošiem. Un arī es.

Jā, jā, es esmu dzirdējusi argumentus 'Visu ļoti labi varēja redzēt un dzirdēt, stāvot aizmugurē'. Bet kā lai pastāsta cilvēkam, kurš nav bijis pirmajā rindā, ka tā nav tā pati dzirdēšana un redzēšana. Tiešām nav. Ejiet uz koncertiem pirmajā rindā, ļoti ļoti iesaku.  

Parasti mēs ar šito bildēšanu končos nenodarbojamies. Vairāk - mani izbrīna cilvēki, kuri to dara. Bet ar skorpioniem šī ir mūsu trešā reize. Un divās pirmajās bungu vālīte un mediatori ir jau iegūti. Drīkst jau tomēr kādu suvenīru bildes/video veidā?

This is real!

Ramm-my all

Pie mums brauc Depeche Mode. Un visi ir jau gatavi būt tur. Principā, bija posms manā dzīvē, kad arī es nedaudz klausījos DM, un šo to es tur zinu. To, ko nezinu, varētu uzzināt. Bet man paralēli būtu jāizglīto vīrs. Lai paņemtu no koncerta visu, ir jāstāv pirmajā rindā  ir jāpazīst grupas daiļrade no un līdz. Ir jāsaprot, kāpēc kurā laikā kas tika darīts, ierakstīts, uzrakstīts. Ir jājūt viņiem līdzi, un ir jābūt ar viņiem uz viena viļņa. Un jāzin, ko gaidīt, ne tikai vienus hītus, vai ne.

Principā, varētu uzspēt, līdz koncim vēl tālu. Bet vai vajag. Viņi nekad nav bijuši mani mīļākie, un tagad nu vēl mazāk. Vīrs teica, ka avīzes lēš, ka pēdējais viņu albums ir tikpat spēcīgs kā tie, kuri sarakstīti labākajos gados. Aha. Skorpioniem arī tāds albums ir, Sting in the Tail saucās. Nu, skaņas ziņā - nekāda vaina. Bet tomēr, kad cilvēks 50-60 gados cenšas atdarināt kaut ko, ko darījis 20-30 gados, sanāk atgremošana. Skaņa ir, dvēseles nav.

Diemžēl, visas man zināmas vecās grupas, kas joprojām ieraksta un uzstājas, savu eksistenci ir beigušas kaut kad senāk. DM, es pieļauju, pēdējo klausāmu albumu ir sarakstījuši 1997. U2 - arī 1997. Scorpions - 1984., ar pēkšņiem uzliesmojumiem 1995. un 1999. 

Jā, bet ir pagaidām viena grupa, kurai izdodas saražot kaut ko jaunu. Un tas ir tikai tāpēc, ka pēc pirmā albuma viņi atmeta drūmo nopietnību un sākā ākstīties. Humors var izglābt visu, īpaši radošo garu. Vēl labi, ka viņi nolēmuši Flakes muzikālās dotības izmantot par sava skanējuma pamatu, nevis kā tuc-tuc piedevu. Un vēl labi, ka Krustiņš atmeta soloģitārista ambīcijas. 

Es ļoti mīlu šo grupu, visi to zina, vai ne? Lai cik man būtu labs atbalsts ģimenē un draugos, pa īstam paņemta uz rociņām es jūtos tikai viena austiņās ar Rammstein uz pilnu klapi.  

Kaut gan, kā patiesais fans, es redzu, ka humors spīd cauri ne visur un ne vienmēr. Es tagad skrienu, uzliekot klausīties visus viņu albumus randomā, un dažas dziesmas... skrien un domā tik: "Что за бездарная песня...". Es tā redzu, Tila daiļradi neviens īpaši neierobežo - kā iznācis, tā laiž.

PS Hera Krustiņa priekšā, protams, cepuri nost. Ja ne viņa uzmācība, mēs vispār neko par viņiem neuzzinātu, jo Tils Lindemans ir no tiem putniem, kas nekur nelidos un neko nerādīs, kamēr neiespersi. "Nu ko es te, visiem iešu dziedāt, nevienam jau nepatiks".