Trīs

Ir trīs ļoti vienkāršas lietas, kuras man brīžiem liekas absolūti nesasniedzamas.

- Es sēžu, strādāju, un pēkšņi kāds atnes man ideāli pareizi uztaisītu tēju un kaut kādus sīkumus, tipa četrarpus cepumus vai divas končas, zinot, kādas tieši man patīk.
- Visi mājā guļ, un es arī. Pirms 12. Atgadās apmēram 1-2 reizes mēnesī.
- Es veikalā metu grozā visu, ko gribu, neskaitot naudu.

No otrās puses, protams:

- Kad man izbeidzas nauda, vienmēr ir cilvēki, kuri var man to iedot/aizdot. Un kuri atved visu, ko es pasūtu no veikala. Un salabo visu, kas saplīsis. Nevar gribēt reāli visu.
- Visi mājā sen ir piecēlušies, bet es guļu. Gandrīz vienmēr brīvdienās.
- Labi vien, ka es nevaru atļauties mest grozā visu, ko pagadās. Tā ir veselīgāk gan man, gan mājiniekiem, gan apkārtējai videi.

Es, protams, gribu arī jaunu mašīnu, vairāk tīri radošā darba, dzīvot Londonā, jaunas brilles un Dr. Martens zābakus, bet tie trīs ir tik taustāmi un šķietami reāli scenāriji, ka nevar novērsties.

Vecums nenāk 8Rock'n'roll

Deviņi vakarā. Es saku Filipam: "Tev uz krekliņa rakstīts Rock'n'roll. Vai zini, ko dara īsti rokenroleri deviņos vakarā? Guļ! Es tev zvēru, gan Maine, gan Kotaks, gan pats Ēliss Kūpers deviņos vakarā ir gultā pidžamā, ar teļuku, grāmatu un brillēm uz deguna. Lūk šis ir rokenrols, sīkie!"

Un to pašu gribas ierakstīt pie Šturma posteriem feibukā. Nu tiešām, jums jau nu gan būtu jāsaprot, ka Šturms nav miris, bet noguris gan ir, un tāpēc sākt industriālo diseni pusnaktī ir nepareizi. Pusnaktī tusiņš būtu jābeidz un jāiet gulēt, un tā būs labāk gan cienījamā vecuma dj, gan man, kas visā klubā ir niknākā dejotāja. Labāk nebūs tikai, varbūt, bāram. Bet kuru pēc 40 vairs interesē bārs.

Starp citu, katrs ir dzirdējis par to momentu, kad maza meitene iet uz frizētavu un tur 'sajūtas kā īsta dāma'. Bet vai jūs zināt to momentu, kad melnos džinsos un Kiss maikā pieliekusies virs vannas tu mazgā nost no matiem krāsu un atkal sajuties kā pusaudze? Un nekas, ka krāsoji matus nevis skaistuma vai stila pēc, bet aizkrāsoji masveidā uzbrukušos sirmos matus.

Guns N'Roses in Tallinn

Jautāsiet, kā man patika GN'R koncerts Tallinā? Pajautājiet, man ir ko teikt. Oriģinālsastāva koncerts man patika mazāk, nekā Aksela grupas koncerts Polijā 2012. gadā. Yep, sorry not sorry. Pat pastāstīšu, kāpēc.

Vienīgais labums - mēs sākām laicīgi!

It's So Easy 
Mr. Brownstone 

Chinese Democracy 

Es pēc tam lasīju skatītāju pretenzijas. Viena no tām bija sliktā skaņas kvalitāte - man ir grūti teikt, jo visas šīs dziesmas spēlē manā galvā, es zinu katru noti, kā tai ir jāskan. Turklāt, man 90-jos ir nācies tās klausīties uz visai apšaubāmas kvalitātes kasetēm un maģiem, tāpēc tā nav problēma. No otrās puses, ja es nedzirdētu to visu ar prātu, bet ar ausīm, man, laikam, arī ne visai patiktu. 

Welcome to the Jungle 

Double Talkin' Jive 

Man pašai ir visai dīvainas pretenzijas pie rokkoncerta, es zinu... Slash pārāk daudz spēlēja ģitāru.
Jā, ja kādam liekās, ka koncerts (kā pieņemts, 3h garumā) bija par garu, tad tas ir dēļ tā, ka jūsu favorīts ar cilindru galvā visu laiku spaidīja ģitāru. Daudziem bija par garu, bet, izskatās, neviens nesaprata, ka vainīgs pie tā nebija Aksels. Jā, Slash sabojāja man Double Talkin' Jive - vienu no maniem mīļākajiem GN'R gabaliem, kuru redzēt setlistē es biju ļoti priecīga. Bet... Slešs mocīja un mocīja to giču, un sen vairs nevarēja saprast, ko īsti viņš spēlē. Jā, var izpausties šajā mākslā arī citādāk, bet viņš dara tā. Labi, veros ciet, visi sen ir sapratuši, kurā pusē šajā karā es esmu un vienmēr esmu bijusi.

Better 

Estranged 

Līdz Estranged arī Aksels bija saulenēs, un klātesamības sajūtas nebija nemaz. Un te viņš tās noņēma, un palika pavisam cita lieta. Aksels ir īsts. Viņam ir dzīvas cilvēcīgas acis un izteiksmīga seja, to varēja redzēt pat televizorā pie skatuves. Grūti pastāstīt, kā tas ir, bet viņš noņem saulenes - un tu viņu atpazīsti. Kā tuvu draugu. Ieraugi acis, atpazīsti skatienu, atpazīsti smaidu - tas ir viņš, kādu es viņu atceros jau no saviem 13 gadiem. Ļoti patīkama sajūta. Kopš šī brīža viss bija ideāli.

Live and Let Die (Wings cover)
Slither (Velvet Revolver cover)
Rocket Queen
Shadow of Your Love
You Could Be Mine 

Attitude (Misfits cover) 

(You Can't Put Your Arms… Around a Memory intro)

Dafa pokerfeiss. Daf, es tevi mīlu, bet lūk šo sauc "ģīmis prasās pēc ķieģeļa". One smile would have been nice.

This I Love
Civil War
Yesterdays 

Coma 

Ap šo brīdi daļa publikas bija pametusi koncertu, un daļa aizmigusi uz saviem plediem pakalniņā. Jā, ok, dažu dziesmu izvēle bija dīvaina. Bet, atkal, šis nebija show by request. Turklāt, es redzēju videomateriālu par viņu pirmo koncertu pamatsastāvā šajā gadsimtā Lasvegasā, un zem tā bija vismaz divi komentāri par to, ka "They played Coma!!! I would go the the show just to hear that!" Lūk, šī nav grupas problēma, ka jūs neesat klausījušies Velvet Revolver, nezināt albumu The Spaghetti Incident? un grupas pamatavotus Hollywood Rose ar dziesmu Shadow of Your Love. Tā nav grupas problēma, ka daudzi apmeklētāji zina divas dziesmas - November Rain un Sweet Child O' Mine. Tā ir megazvaigžņu problēma per se, un vadīties no tās, sastādot dziesmu sarakstu, būtu jau nu pavisam muļķīgi. Bet Polijas koncerta setliste bija labāk sabalansēta. Un neviens ģitāru nespēlēja tik ilgi, kā...

Slash Guitar Solo 

Speak Softly Love (Love Theme From The Godfather Nino Rota cover) 

Man gan personīgi likās, ka skaņa bija ne visai koncerta pirmajā daļā, bet jo tumšāks palika, jo labāka palika skaņa, vai, drīzāk, noskaņa. Uz beigām ideāli bija viss pat tiem, kuri nolamāja koncertu sākumā, bet kuriem pietika prāta neiet prom. Varbūt, ne velti Aksels, kad varēja, centās nesākt koncertus līdz saulrietam (es taču teicu!!!)

Sweet Child O' Mine
Wichita Lineman (Jimmy Webb cover)
Don't Cry
Used to Love Her
Wish You Were Here (Pink Floyd cover) 

Slash and Richard Fortus guitar duet

No @gunsnroses

November Rain

(Layla instrumental intro… more with Axl on grand piano)
Black Hole Sun (Soundgarden cover)
Knockin' on Heaven's Door (Bob Dylan cover)
Nightrain 

Ok, šī bilde pat nav no šī koncerta, bet ļoti patīk.

I am 56? Kiss my ass.

No @gunsnroses

Encore:

Patience
Madagascar
The Seeker (The Who cover)
Paradise City  

PS Kronis pasākumam bija... Ievads ir tāds. Latvijā ir tikai viens cilvēks, kura viedoklim par GN'R es uzticos. Mēs vienā laikā mācījāmies RFL, un viņš bija tikpat liels un pamanāms fans, kā es. Kam tad vēl es varētu uzticēties, ja ne tam, kurš līdz sīkumam pazina viņus jau 94. gadā? Viņa viedoklis par koncertu man reāli ir nozīmīgs. Dažas dienas pēc konča es atcerējos par Ansi, un gāju Feisītī meklēt, vai šis nav ko ierakstījis. Nu, ka Slash par daudz giču spēlēja vai ka Wichita Lineman bija interesanta izvēle, kas sasaucas ar... Jā, ok. Tur es izlasīju lūk šo. Yep, vienu no lielākajiem GN'R faniem Baltijā izmeta no fanu zonas... par fanošanu!!! Ālējas te, dzied, traucē godīgiem pilsoņiem filmēt uz telefona. Man gan ir sajūta, ka arī es tur uzvedos nepiedienīgi dažu acīs. 

PPS Bet cilvēki... ir cilvēki. Izskan viedoklis "Nevienam nepatīk spēlēt ar Akseli, tāpēc nav atmosfēras" (jo par atmosfēru ir atbildīgs tikai viņš, vai ne, Sleša uzdevums ir cepuri nēsāt). Ja Slešs personīgi saka, ka pagaidām viss ir forši un patīk, tad izskan viedoklis "ko tik cilvēki nedara dēļ naudas". Jā, to saka tie paši indivīdi, kas visu koncertu nodarbojas ar filmēšanu vai tupi stāv un garlaikojas (samaksājuši100 eiro). Jūs paši arī dēļ naudas neesat spējīgi pat izbaudīt nopirkto! Forši ir, kad konci apmeklē 60 000 cilvēku, bet labāk lielākā daļa būtu palikusi mājās. Jūs esat idioti.

No @gunsnroses

PPPS Man tomēr patīk tas, ka GN'R vienmēr ir bijusi grupa, kas cilvēkos izraisa agresiju. Redzat, strādā! Kā aizeju uz GN'R konci, tā cilvēkus ienīstu, ka nu tikai! Pēc tega visu manu naidu pret stulbumu un mīlestību pret manu soulmate var atrast. 

The Great Six

Man tā patīk sastādīt topus, jūs takš zināt. 

So, my favourite six in BBC Sherlock

1. The Empty Hearse

Pēc šīs sērijas iznākšanas 2014. gadā daudzi bija palikuši ļoti neapmierināti, pārsvarā ar izskaidrojumu, kā Šerlokam izdevās palikt dzīvam. Man ar pašu izskaidrojumu it kā jautājumu nebija, bet... kaut kas niezēja, un es ilgi nevarēju saprast, kas tieši man nepatika. Ar otro sezonas sēriju, ar The Sign of Three, man vajadzētu jau saprast. Un ar trešo nu jau pavisam!!! Acīmredzot, mans prāts gan to saprata un noglabāja informāciju bēniņos. Un tā izleca tajā momentā, kad es pati nezinot, kāpēc, šogad ar kautrīgu roku gūglē ierakstīju Johnlock. To manu roku vadīja lūk šī informācija.

Man, un, varbūt, arī lielai daļai citu skatītāju (bet viņu prāts neko nenoglabāja, tikai ieslēdza sarkano signālu), nepatika ne tas, kā Šerloks izglābās. Bet tas, ka Džons viņam tā arī nepiedeva divus gadus klusuma. Šerloks tā arī nemācēja ne atvainoties, ne izstāstīt, kāpēc tā (un tās ir viņa personīgās īpatnības, es varu saprast, ka Džonam ar tām ir baisi grūti). Par saviem mēģinājumiem viņš trīs reizes dabūja pa seju (hello, donde estas Yolanda!), ko es gan atbalstu, jo tas liecina par Vatsona patieso emociju kāpumu, tas tev ne ģībonī krist kā tādai viktoriāņu jaunkundzei. Tad Šerloks tajā vagonā ar spridzekli izdarīja vēl vienu, vēl sliktāku mēģinājumu. Un es tā arī neieraudzīju patiesu piedošanu no Džona puses. Ar prātu viņš to pieņēma un puslīdz piedeva. Bet emocionāli - tā arī nē.

Toties sērija ir pilna asprātīgu joku un ņirgāšanās par fandomu. Un man nekad neapnīk pazviegt.

Būtībā, sitkomisku izpausmju ziņā ar šo epizodi var konkurēt tikai divas nākamās epizodes manā personīgajā topā. Var taču redzēt, ka es izvēlējos sešas smieklīgākās, vai ne? Es teicu, ka man patīk pazviegt. The Empty Hearse ieņem pirmo vietu tikai tāpēc, ka hahaha+donde estas Yolanda? Drāma ir labi. Smieklīga drāma ir vēl labāk.

BBC faktiskās kļūdas

Moftiss, es zinu, ka jūs lasāt manu blogu, tāpēc es gribu pievērst uzmanību sīkām detaļām, par kurām man dikti gribas piesieties.

Vienu es jau esmu minējusi agrāk, tad ir Irēnas vecums:

1. Kāpēc Šerloks 2. sezonas 1. sērijā, cenšoties atkost Irēnas seifa kodu, saka viņai: 'Astotnieku metam ārā - visu cieņu, bet jūs esat dzimusi 80-jos, un astotnieks nekad nav aiztikts'. Es šito nevaru uzstiept uz galvas jau cik sen. Ja darbība norisinās 2011., tad lielākais, kas 80-jos dzimušajiem sanāk, ir 31. Kur loģika? Sanāk, viņš grib teikt ko? 'Atvainojiet, ka saku jums šo, bet es redzu, ka jums ir knapi 30'? Tipa, 'jūs esat gudra, bet es redzu, ka jūs neesat tik pieaugusi kā gribat izrādīt'? Un otrkārt, šī Irēna neizskatās jaunāka par 30, nekādā gadījumā, kur nu vēl uz 21 (ja viņa būtu dzimusi 90-jos). Šeit vajadzētu būt '...jūs esat dzimusi 70-jos' (un viņai ir no 32 uz augšu). Un tad viss būtu savās vietās.

Protams, ir tādi sīkumi, kā gan Šerloks varēja zināt viņas pupu apkārtmēru, ja viņš nekad nav interesējies par pupiem, bet tas tā. Stāsts par astotnieku gan velk uz reāli faktisku kļūdu.

2. Ka Šerloks vispār 21. gadsimtā lieto smagā gala narkotikas, un ne tikai tad, kad tas ir nepieciešams darba ietvaros (un pie reizes ir pavisam slikti viņa dzīvē). Konandoila personāžs to ir darījis, bet 19. gadsimtā, kad cilvēki īsti vēl neapjēdza morfija un opija destruktīvo darbību un pat pieļāva domu, ka nelielā kontrolētā daudzumā tie ir lietderīgi. 21. gadsimtā, kad gandrīz vai pretlikumīgi ir ne tikai pīpēt, bet arī ēst cukuru - kokaīns, lai veicinātu darbaspējas? Kamon.

Moftiss ir labi izspēlējuši to pirmajā sērijā ar nikotīna plāksteriem, un būtu daudz sakarīgāk tālāk redzēt, kā Šerloks, Vatsonam šausminoties, iztempj piecas espresso krūzes, lai kompensētu divas negulētās naktis. Vai iemet sauju ar ibuprofēnu, lai tiktu vaļā no pāris neparocīgiem gripas simptomiem, kad steidzami ir jāstrādā, un tā iedzīvojas plaušu karsonī. Starp citu, šis ir iemesls, kāpēc viņš ilgiem periodiem neēd - no ibuprofēna viņam sāp kuņģis un vieglāk caurām dienām pārtikt no siera, cepumiem, tējas un, iespējams, šokolādes (tomēr, nepieciešamā glikoze), kas arī neuzlabo situāciju. Un, protams, viņš nekad nenokāpj no mūsdienīgiem trankiem, tādiem kā mebikārs, kas ļauj viņam aizmigt, kad nepieciešams, un turēt zem kontroles savas emocijas - arī, kad nepieciešams. Nu, dažreiz, varbūt, viņš iedzer ne vienu kapsulu, bet četras, jo ir pavisam neizturami... Tas ir 21. gadsimts kā viņš ir!

3. Kas pie velna notika ar Džonu starp trešo un ceturto sezonu? Nākotni apmeklēja? Pagāja apmēram pusgads, Šerlokam ir 36, kā paredzēts, un arī pēc skata, bet Vatsonam plus desmit gadi pēkšņi. Tas vēl pirms viņu visi tā nomocījuši.

Season 3

Season 4, da fuck?

4. Džons un Mērija TST epizodē ir īsteni old school parauga vecāki - ieliek divus mēnešus vecu bēbi gulēt vienu atsevišķā istabā un cer izgulēties? Kas te vispār ko komentēt? Vatson, tu pagūglēji Šerloku pirms skatīties dzīvokli, nu tak pagūglē, kā apieties ar mazuļiem!

Apsveicu, man ir Aspergera sindroms!

Šodien ir starptautiskā autisma diena, un šajā sakarā man ir ko teikt. 38 gadu vecumā es izdarīju lielo atklāsmi. Man ir Aspergera sindroms. Autisma vieglā forma.

Ja bērnībā es būtu dzīvojusi tajā valstī, kur šis termins jau bija ieviests, mani diagnosticētu aši un bez aizķeršanās. Jo es esmu kanonisks, klasisks aspītis.

Testā es ieguvu 151 punktu no 200, bet tajā bija jautājumi par cilvēku uzvedības modeļu izpratni un izturēšanos cilvēku starpā. Uz tiem es mācēju atbildēt, jo šis ir mans lauciņš. Es jau 30 gadus pētu cilvēku uzvedības modeļus. Tā kā, ja ne informācija, ko es gadu gaitā esmu ievākusi, es atbildētu uz tiem citādāk. Un tad man, droši vien, būtu 200 no 200. Starp citu, cilvēku uzvedības modeļus es sāku pētīt tieši, lai iekļautos viņu sabiedrībā, citādi es vienmēr nedaudz esmu jutusies kā citplanētietis.

Katatoniska nespēja uzturēt sīksarunas - tagad jautāšanas ceļā es esmu atklājusi, ka cilvēki sarunājas ne tikai ar savējiem un dara to tāpēc, ka viņiem tas patīk. Es parunājos ar svešu cilvēku, un, ja esmu uzzinājusi ko jaunu, palieku ļoti apmierināta. Ja nē, tad... Tad neko. Bet es nebiju iedomājusies, ka var sarunāties ar kolēģiem sarunas pēc, nevis lai apmainītos ar informāciju. Ka tā ir izklaide. Jo man tas ir darbs.

Dusmu, pašpārmetumu un skumju lēkmes, saskaroties ar loģikas trūkumu citu cilvēku uzvedībā. Teorētiski es zinu viņu motivāciju, bet es joprojām atsakos ticēt, ka viņus vada vēlme sāpināt līdzcilvēkus, likt tiem justies vainīgiem, glaudīt savu ego un darīt tā, lai citi nepadomātu to, ko nevajag.

Sociālo normu ignorēšana. Ja es nespļauju uz ielas un nestaigāju plika - tad man ir citi, savi iemesli to nedarīt. Es tiešām nevados no tā, ko cilvēki padomās. Labākajā gadījumā - lai padomā, tas ir veselīgi. Sliktākajā... viņu nav manā interešu redzeslokā.

Nespēja runāt tā, lai neviens nejustos aizskarts. Ok, ir viens veids, kā es to varu nedarīt. Klusēt. Tāpēc vairumā gadījumu es vai nu runāju to, no kā cilvēki paliek neizpratnē, vai nu klusēju un nesakarīgi kaut ko mauju - tad viņi domā, ka es domāju par viņiem to sliktāko, bet nesaku.

Nespēja fiziski izrādīt emocijas. Es neapskaujos, nebučojos, man ir nepatīkami aiztikt cilvēkus (atskaitot savus bērnus un vīru), es praktiski nelietoju cilvēku personvārdus (man liekas, ka tie neko neizsaka) un vēl mazāk deminutīvus (atkal, tikai pret bērniem un dzīvniekiem).

Regulāra sensorā pārslodze - vīrs zina miljonu gadījumu, kad es lielveikalā pēkšņi zaudēju savaldību, sāku riņķot kā dulla muša, palieku dezorientēta un nevaru atcerēties, ko gribēju. Tas pats notiek, kad man krīt cukura līmenis asinīs. Es vienkārši neko nesaprotu. Gribu prom, tumsā un apgulties.

Tas ir tāds ļoti sekls ieskats, un, kā izrādās, šīs nav manas personīgās vainas. To visu es uzskatīju par audzināšanas, savaldības un disciplīnas iztrūkumiem, pie kuriem man būtu jāstrādā, bet izrādījās, ka tās ir, tā teikt, neiroloģiskās iedzimtās īpatnības. Nedaudz atšķirīgas neironu saiknes smadzenēs. Nedaudz hello, Mars. Ir gan arī labas lietas.

Netipiska atmiņa. Es atceros sarunu virknes vārds vārdā. Es atceros sevi no 2 gadu vecuma. Cilvēki ar mani strīdas. 'Tas bija kaut kur 1995. gadā' 'Nu kādā 95.? Es atceros precīzu datumu, kad tas bija. 3. augusts 1998. gads, es atbraucu uz tikšanos pa taisno no Bulduriem, kur es biju ar KB, dj no Pulkveža, ar kuru es ietusēju iepriekšējā vakarā. Man mugurā bija kargo bikses smilšu krāsā, krekliņš ar sekcijām trijās krāsās - dzeltenā, baltā un tumšpelēkā..." Ir cilvēki, kas man joprojām netic, ka es to visu atceros. Ka es zinu no galvas tūkstošiem dziesmu tekstus, arī daudzas no tām, kuras man nemaz nepatīk. Zinu to dziesmu autorus, kad, kas un kā. Tas nav speciāli, un es nezinu, kam man šī informācija. Vīrs mani jauc uz gūgli. Ja ir jautājums, sākumā viņš jautā man. Ja es precīzi nezinu, rīt pateikšu. Nolasīšu lekciju, jo...

Ja mani kaut kas ir ieinteresējis, es veltu tam visu iespējamo laiku. Parasti ilgi. Tik ilgi, ka visiem sen jau ir apnicis. Būtībā es pārceļos uz dzīvi citā pasaulē, tajā manu interešu pasaulē. Tāpēc es esmu ļoti precīza detaļās un neciešu paviršību. Tāpēc man ir šķietami daudz talantu, bet es vienkārši ieguldu laiku un dvēseli tajā, ko daru.

Es redzu cēloņsakarības tik skaidri, it kā manā galvā būtu cilvēku uzvedības pasaules karte. Un es neslinkoju un nežēloju laiku tās izskaidrot tiem, kam ir grūtības ieraudzīt, kas un kāpēc. Tikai mani skaidrojumi parasti ir diezgan sausi un lietišķi, arī par mīlestību, jā. Atšķirībā no Holmsa es to neuzskatu par bīstamu kļūdu, jo es to pazīstu, bet īpašu romantiku no manis sagaidīt arī nesanāk. Toties ar mani var jauki, bez liekas kautrības un aplinkiem parunāties par mīlu, seksu, krāpšanu, nodevību, piedošanu un visu šo sakarību cēloņiem, sekām un uzbūvi. Un uzzināt daudz ko jaunu. Nevajag domāt, ka cilvēka, tā saucamā dvēsele, ir kaut kas mistisks un neizskaidrojams.

Starp citu, par aspīšiem saka, ka viņiem ir grūtības uztvert citu cilvēku noskaņojumu. Par laimi, ar percepciju es neesmu apdalīta (lai gan, nojaušu, ka tas ir apzināts ieguvums - es to iemācījos). Divi cilvēki, kas uz mani apvainojas regulāri, ir duāls un mamma. Es nolasu jūsu apvainošanos attālināti, man pat nevajag ar jums runāt. Es varu to saprast no diviem teikumiem vatsapā vai no zvanu intervāliem. Un jūs vēl apvainojaties? Jums abiem reāli ir daudz pazīstamu cilvēku, kuri nolasa jūsu noskaņojumu no īsziņas vai sasveicināšanās? Tad es jūs apsveicu. Es gan priecātos, ja kāds tā pazītu un saprastu mani. Un es lūdzu jūs abus pieņemt šo manu pieticīgo silto jūtu izpausmi no manis. Jo diemžēl, kā tas aspīšiem raksturīgi, es visu saprotu, bet īsti nezinu, ko darīt ar iegūto informāciju.  

Tas viss ir tiešām liels atklājums - ne tikai kaut kāda leibla iegūšana. Tā nav socionika, horoskopi vai temperamenta tips. Autisms, arī vieglā formā, ir samērā strikti - diagnoze. Protams, vairāk vai mazāk, bet tas ietekmē tavu dzīvi līdz detaļām. Tas ir kā piedzimt ar vienu kāju, visu mūžu mācīties staigāt, saņemt palamas par to, ka dari to tiešām slikti. Tad pakāpeniski iemācīties staigāt, tad skriet. Saprast, ka joprojām skrien lēnāk un citādāk nekā visi. Piemontēt mākslīgo kāju. Skriet gandrīz kā visi, bet mocīties no kājas svešādības un tulznām, ko tā uzberž. Nievāt sevi par to, ka nevari saņemties, slinkā govs, iemācīties skriet tikpat ātri un viegli, netrenējies pietiekami, nemācies pietiekami, nedari visu, ko vari. Visi var paskriet, bet tu nē? S l i n k ā g o v s! Un tad atklāt, ka tu neesi slinka vai sliktāka par citiem. Tev vienkārši ir viena kāja, bet vairākumam cilvēku - divas. Oh.

Domāju, ka daudzi mani gadu gājuma draugi, boifrendi, skolotāji un citi cilvēki, kam ir bijusi ilgstoša saskarsme ar mani, uzzinot, ka man ir Aspergers (un kas tas tāds ir), pateiktu: "Oooo, tas daudz ko izskaidro".

Protams, uz 40 gadiem es jau esmu apguvusi mīmikrijas mākslu un gandrīz vai protu uzvesties tā, ka cilvēki neko nenojauš. Tikai domā, ka esmu kautrīga vai nedaudz dīvaina. Bet patiesībā es neesmu nedaudz dīvaina, es esmu ĻOTI dīvaina. Un es neesmu kautrīga, es vienkārši negribu rādīt jums savas īpatnības, jo ne jums interesanti, ne man patīkami. Es esmu iekārtojusi savu dzīvi tā, lai pēc iespējas mazāk saskartos ar cilvēkiem, lai izvairītos no sensorās pārslodzes un lai manas smadzenes ir izklaidētas. Pat ja šis darbs netiek ļoti labi apmaksāts. Protams, man ir migrēnas, VD un trauksmes - visas blaknes, raksturīgas aspīšiem. Katra diena ārpasaulē man ir grūts darbs ar sevi. It's okay. Welcome to the world, I hope you like Ibuprofen. And Mebicarum.

Es turpmāk pamēģināšu uzrakstīt nelielu ieskatu tajā, kā sadarboties ar aspīšiem, lai neviens necieš. Bet pagaidām es gribu nocitēt to, kas raksturo galveno mūsu attiecībās ar ārpasauli. "Tu kādam pastāsti, ka tu esi īpatnējs, viņš pasaka: "Ai, nu beidz, tu esi pilnīgi normāls, neizdomā lūdzu". Un tad pēc brīža viņš jautā: "Kāpēc tu nevari saprast, ka tā nedara, un nevari darīt normāli???" Bet es taču tev teicu, kāpēc. Tu neticēji".

Ja kādam pēkšņi aktuāli, iemetīšu pagaidām trīs linkus.

Синдром Аспергера: 50 фактов про то, каково иметь "лёгкий" аутизм

Аспи-девочки

Аспи в большом городе: синдром Аспергера у женщин

Fanfiction

Kāpēc es lasu fanu radīto prozu? Tāpēc, ka rakstīju viņu bērnībā (principā, ar šo atbildi pilnībā pietiek).

Bet šoreiz lasīšanai šī pasaule man atvērās pēc Harija Potera.

Varbūt, tam ir attāla saistība ar manu seksuālo orientāciju, ko, iespējams, var nosaukt demisexual. Demisexual, kurš vienmēr ir staigājis uz sabiedrības pavada "ir labi, kad cilvēks ir seksuāli pieprasīts". Lai gan, es vēl neesmu pārliecināta. Bet nu šoreiz par lasīšanu. Man patīk lasīt par tiem, ko es pazīstu. Trīs gadus atpakaļ ar meitu sākām skatīties HP. Ja godīgi, līdz tam es domāju, tā ir kaut kāda bērnu pasaka un neņēmu galvā. Nu, tā arī ir, ja kas - HP pasaule daudz labāk ienāk, ja skatās kopā ar bērnu. Tad izlasījām grāmatas, un tad... Nu es tomēr esmu pieaudzis cilvēks. 7 daļu laikā es ļoti saaugu ar šo pasauli, ar personāžiem, ar atmosfēru un labprāt turpinātu. Bet lasīt par pusaudžiem, viņu angst un rupjo nenopulēto pasaules uztveri man nav aktuāli. Cita lieta, ja viņiem būtu 30+, darbs, bērni, sadzīve un sekss... Tā jau ir cita lieta!

Tad, loģiski, es goglēju Drarry un atklāju... Tūkstošiem versiju, kā sākās viņu attiecības, kā tās izvērtās. Pateicoties tam, ka oriģināls beidzas viņu 17 gados, viņi ir izauguši ļoti dažādi, atkarībā no notikumiem un pavērsieniem viņu dzīvē. Īpaši Drako, Harijs tomēr puslīdz visur vienāds, jo oriģinālā par viņu informācijas ir daudz vairāk, līdz ar to daudz mazāk iespēju spēlēt ar varbūtībām. Viņi apguvuši dažādas profesijas, viņu personīgā dzīve ir ieguvusi dažādas nokrāsas... Wow, just wow.

Ja tu neesi apmierināts ar oriģinālautora domu, kā viss bija tālāk, pēc stāsta beigām, tad nevajag lamāt autoru - tās ir viņa redzējuma tiesības. Vienkārši liec mierā oriģinālu un sāk rakt fanu darbus.

Daudzi iedomājas, ka fanu fikcija ir jēli un neveikli pusaudžu izvirtīgi pornoraksteļi par kopošanos starp zagtiem varoņiem. Ne gluži. Tā ir tā pati literatūra, ko tirgo veikalā cietajos vākos. To ir rakstījuši tādi paši dzīvi cilvēki. Ir labāka valoda, ir sliktāka; ir stāsti, kas tevi uzrunā, ir stāsti, kas tevi neuzrunā; ir atzīti pieauguši autori, par kuriem fano daudzi, ir pusaudžu spalvas mēģinājums. Nevajag uztraukties, man ir ļoti laba gaume, es zinu sūdu, kad to lasu - neatkarīgi no tā, vai tas ir ievākots.

Mana mīļākā autore specializējas romantiskajās Ziemīšu sērijās par Harry/Draco - katru decembri no 1. līdz 25. datumam viņa publicē 25 nodaļu stāstu par viņu kārtējo atklāsmi, ka viņi viens otram ir īstie . Dažādas notikuma vietas, dažāds vecums, dažādas nodarbošanās, dažādas situācijas. Bet mani mīļākie viņas darbi ir Foundations un Turn, kas ir pašpietiekami romāni, kam praktiski nav saistības ar Ziemīšiem. Lieliska valoda, aizraujošs sižets, ideāla oriģināldarba un tā varoņu pārzināšana un tā iekļaušana darbā, attiecību attīstība, emociju kāpums un ļoti gaumīgs un karsts sekss bez kautrības un bez jēlībām. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka JKR dotu viņai publicēšanas tiesības (ja nē, tad viņa ir govs), un, ka ja nomaina no HP aizlienētos vārdus ar citiem, viņa gūtu pasaules slavu. Viņa tiešām labi raksta. Un, ibio, kāds darbs te ir ieguldīts, vienkārši neticas!

Lūk, cietie vāki.

Tā es pavadīju kādu gadu. Tad otrā garlaicības vai izmisuma brīdī es neuzmanīgi uzgoglēju Johnlock. Es pat nezinu, kāpēc man tā roka paslīdēja: man vienmēr patika ķīmija starp viņiem, bet es nekad viņus neliku vienā gultā, nekad! Ne pēc Konandoila rakstu darbiem, ne pēc visām ekranizācijām, ne pat pēc BBC. Bet, varbūt, man nebija taisnība. Lasot Saras_Girl es biju domājusi, ka viņai tikt līdzi nespēj neviens. O nē, tad bija Ivyblossom, un viņas Whatever Remains, However Improbable un The Progress of Sherlock Holmes. Šoreiz uzdevums ir sarežģītāks, jo personāži ir jau izveidojušās personības ar konkrētu pagātni un pat tagadni, pat ja pamatā nevis Konandoila darbi, bet BBC ekranizācija. Tas neko nemaina. Es neatbalstu faktisku atkāpšanos no oriģināla, es netolerēju jēlības, es nelasu darbus, kur personāža runāšanas/domāšanas/darbošanās maniere neatbilst oriģinālajai. Tas nav tik vienkārši. Ivy tiek ar to galā. Izcili, jāsaka.

Es gan parasti uzeju vienu lielisku autoru un vairs citus nemeklēju. Saprotams, jo pēc laba vīna nevaru iedzert visādu šņagu.

Manas anglenes attīstība ir ieguvusi kosmisku ātrumu. Es atceros, ka agrāk baidījos lasīt angliski, jo 2005. gadā mēģināju apgūt 'Trīs vīrus laivā', ko krieviski zināju no galvas, bet nevarēju. Šeit es tikai šad tad uzmetu aci nepazīstamam vārdam vārdnīcā, bet lasās tik viegli... Ar katru stāstu arvien vieglāk.

Un vēl šie darbi ļoti izmainīja arī manu viendzimuma pāru uztveri. Atzīšos, agrāk es arī - hihi, haha, kuprainais kalns un zilais valis. Neredzēju, bet izsmeju. Un pat nesaprotu, kurā brīdī es sāku šipot geju pārus, un tikai viņus. Es neesmu meklējusi vai lasījusi nevienu darbu, kur Harijs dzīvo kopā ar Džiniju vai citu sievieti. Jo, izrādās, lieta nav dzimumā, lieta ir konkrētā personībā. Laba literatūra var likt tev aizdomāties, kā būtu, ja tu - pieradis pie attiecībām ar pretējo dzimumu - saproti, ka tas, ko tu gribi visvairāk, ir viena dzimuma ar tevi. Ka tava izvēle notiek neatkarīgi no dzimuma, neba tas bija primārais. Un kā ar tādu atklāsmi sadzīvot.

I’ve never done anything like that before, though. Never with any man but him. I wouldn’t say I’m interested in men, frankly. It’s not his masculinity that interests me. In those moments, it’s just him, it’s Sherlock being Sherlock. Everything about him is what I want, right then, with the passion in my gut overruling everything else. If he were a woman I wouldn’t have to have a sexual identity crisis. If he were a donkey, I’d be arrested for animal abuse. There is no one else like him; he is in a category of his own. (Ivyblossom, Almost Always)

Ļoti izglītojoši un interesanti. Vēl gluži nestājos LGBT (lai gan vajadzētu, jo tā ir biedrība visiem, kas neiekļaujas tradicionālā seksualitātes izpausmē), bet totāli esmu straight ally. Un arī par sevi pašu es uzzināju daudz ko jaunu, par to gan citreiz.  

Ziedu nolikšana

Vakar viena meitene uzrakstīja par notikumu Kemerovā to, kas jums visiem nepieciešams - atļaujiet cilvēkiem izpaust savu rūgtumu tā, kā viņi to grib. Vai nu tā būtu ziedu nolikšana, vai vaimanas, vai formāls ieraksts instā, vai atteikšanās iepirkties Maximā, vai klajš cinisms. Katram ir savs veids, kā tikt galā ar emocijām. Man tas veids ir otra diena nepārtrauktas vārīšanās galvā par to, kā mūsu tuvinieku izpausmes ietekmē mūs pašus. Kad man kaut kas traucē - es daudz domāju, neko nepadarīsi.

Pirmkārt, es saskaros ar visierastāko veidu, kā cilvēks tiek galā ar notikumiem - padod tālāk. Šoka stāvoklī dāsni dāvā savu šoku visiem apkārt. Tas ir normāli un nomierinoši. Man ir ļoti žēl, ka es neesmu tas cilvēks, kas prot iekļauties šajā situācijā. Es zinu, ka pareizi ir iesaukties: "Ak vai, kāds ārprāts!", mesties raudienā un vaimanāt par visuma netaisnību. To visi saprot un atbalsta. Tad tevi pieņem par savējo. Man savējo tikpat ka nav. Nez kāpēc. Es neesmu ciniska, es vienkārši to neprotu. Tas nav mans veids, kā tikt galā ar notiekošo.

Un es pati nezinu, ko gribu. Jo mammas man pienes visu informāciju no ārpasaules zem biezas "lai tu zinātu un būtu gatava" mērces, bet, protams, tā ir tikai mērce. Vienreiz (saistībā ar informāciju par adenotomijas sarežģījumiem pirms līdzīgas operācijas manam vecākajam bērnam) tas rezultējās mēnešiem ilgā trauksmes stāvoklī, no kura es pat neatceros, kā tiku vaļā. Citas epizodes bija varbūt ne tik skarbas. Vīrs, zinot manas vājās vietas, neko nekad man nestāsta. Bet parasti es jau esmu uzzinājusi pati. Es nedzīvoju neziņas burbulī, es tikai gribu izvairīties no sociāli neveiklām situācijām, kur es nedaru to, ko pieklājas, un gribu noteikt robežas, cik daudz es gribu zināt par konkrēto notikumu. Bet es neesmu priecīga par mammas un vīramātes neuzmanīgo rīcību un arī neesmu priecīga par vīra mēģinājumiem mani pārāk sargāt. Bet jā - atgādinājums sev: vecāki nav tas, ko mēs mēģinām izmainīt, tas ir tas, ko mēs pieņemam; un vīram man būtu jābūt pateicīgai, viņš dara to, kas uz papīra būtu pareizi.

Cita izpausme, ar ko es saskaros, bija cinisms. (es sapratu, ka tu nejauši, bet domu tas izprovocēja) Nevajag jaukt nevietā pateiktu patiesību ar cinismu, cinismā nav patiesības. Bet tas var būt veids, kā samierināties ar pasaules netaisnību. Es pieņemu šo faktu, bet no saviem tuvākajiem to dzirdēt negribu. Es arī varu uz 9. maiju dusmās pateikt kaut ko par sīku tautiņu un rūgtuma krāšanu gadsimtu garumā, un tad, kad man kaut kas notiks, atnāks viens no tautiņas pārstāvjiem un bakstīs ar pirkstu: "Ha, Elizabet, beidzot tev ir citas nodarbes, nekā izņirgāties par latviešu tautas sāpēm!" Jā, mēs atpazīstam un netolerējam cinismu tikai tad, kad tas ir vērsts pret mums un mūsējiem.

Sanāca nedaudz 'Rīgas Laika' stilā - neko nevar saprast, ko es gribēju teikt, bet tas nekas. Savējie, kā saka, sapratīs. Un tiem, kas nesaprata - paskaidrošu. Tā bija neveikla atvainošanās mammai par to, ka nemāku reaģēt uz dalīšanos kā normāls cilvēks (bet diemžēl tas nav iespējams). Tas bija neveikls mēģinājums paslēpties no jaunu bēdu uzkraušanas jau pietiekami apbēdinātam prātam (es taču nekad, nekad nemēģinu jums pastāstīt par dažām grāmatām un labojamām filmām un ziņu virsrakstiem, kurus es gribētu atredzēt, jo tagad viņi vienmēr ir man līdzi. Un ko man dod tas, ka "es zinu"? Labāk es to nezinātu). Tas bija mēģinājums parādīt cinisma kroplo seju citā leņķī. Nezinu par šo reizi, bet bijušas daudzas citas, kad tu viņu esi noturējis par seksīgo asprātīgo patiesību. Bet ir viegls veids, kā viņus atšķirt: pielaiko sev, un uzreiz redzēsi.

Jā. Šim blogam kādu laiku būs atslēgti komentāri, jo tas nav dialogs, tas ir monologs. Tāpēc ir jocīgi un bezjēdzīgi regulāri nākt, lasīt un apvainoties. Tās ir skaļas domas no manas galvas, nevis uzruna, mana maniere samierināties ar visuma netaisnību, savdabīga ziedu nolikšana. Var apvainoties par to, kā un ko es jums saku dzīvē, bet šeit atļaujiet man izpaust savu rūgtumu tā, kā es to gribu! 

Gryffindor

Izknibināju pusotru stundu sava dārgā laika un pa daļām ar lielām ilgām noskatījos Šerloka pirmo sēriju. 1 down, 12 to go. Cilvēks nevar 2 gadus pēc kārtas neskatīties Šerloku, jo tad vienā brīdī viņš pieķer sevi instagrama meklētājā ievadot Johnlock (un tur cilvēki neciešami pārspīlē). 

Bet instagrams cita starpā mani iepriecināja lūk ar šādu bildi, ko līdz galam varu izprast es un mana meita un vēl dauzi citi šo divu fandomu gīki.

Daudzi komentāros iebilda par to, kurās fakultātēs viņus ievietoja, bet šeit viss ir pareizi. Nē, Šerloks nav Slytherin, un Džons nav Hufflepuff ar visu cieņu. Džonā ir tik daudz Grifindora, lai mestos pakaļ Šerlokam jebkurā situācijā. Jo viņš pats alkst piedzīvojumu, nevis jo tā ir pareizi. Šerloks, protams, ir pietiekami vēss, lai visiem gribētos ieskaitīt viņu Slizerinā, bet arī nē. Pirmkārt, Slytherin nekad neizvēlēsies sēdēt putekļainā istabā un minēt mīklas savā nodabā, ja ir iespēja sēdēt glaunā istabā un vadīt valsts likteni. Maikrofts ir Slytherin. Bet Šerloks ir tīrs, ar godkāri neapskādēts prāts, smadzenes per se - skaidra, žilbinoša, neiejūtīga domāšana. Ravenclaw as it is. Vienīgais, kam komentāros piekrītu, ir 'Kāpēc Džona patronuss nav ezis?" Vai ne? Ezis arī ir. 

Manējais, starp citu, ir žagata. Un cepure mani drošu roku ievietoja Grifindorā. Sākumā biju nedaudz sašutusi. Žagata? Grifindors? WTF? Bet tad sāku ievērot žagatas apkārtnē neierastā daudzumā. A ko, skaists un jautrs putniņš. Man patīk. kas attiecas uz Grifindoru... Es pati biju domājusi, ka esmu Ravenclaw. Nē, nu man visi saka, ka es esot apdāvināta ar smadzenēm. Un asprātību, un radošo garu. Un mana meita ir Ravenclaw. Un mans duāls ir Ravenclaw. Un mana mamma ir Ravenclaw. Bet acīmredzot, manī tas nav dominējošais. 

Dominējošais manī ir... Dažādos manas dzīves posmos:
"Tu proti orientēties? Nē? Es arī nē!!! Braucam uz mežu!"
"Tur kokā būs jākāpj!!! Tu proti? Es arī nē!!! Urā!!!"
"Peldēšu no vienas salas uz otru vasarā! Nav bail? Ir. bet poh, toties jautri".
"Ies strādāt par filmu redaktoru. Izglītība? Pieredze? Nē, neesmu dzirdējusi".
"A davai paņemam kredītu un nopērkam māju!!!"
"Nav naudas? Nav laika? Braucam uz koncertu!!!"
"Es vienlaicīgi gribu intensīvi sportot, dzert un pīpēt un taisīt bērnus!!!"
Utt. Utml. Un kā piedziedājums, no kura mans vīrs jau noraustās, vien dzirdot: "Kaut ko izdomāsim!"

Nu, jūs sapratāt, ka cepurei bija taisnība. Gryffindor af. 

Lūk, Lagutenko par to dziesmu ir sarakstījis. Manas dzīves kredo, ibio. 

Страху нет нет страху - ху

Я по воде иду, а не по льду. 
Земля уходит, ты пугаешься,

Ломаешься, но соглашаешься.
Когда тебя вставляет, тогда вставляешься!

Cilvēki stāsta, ka strādā pa 9 stundām dienā, skrien pa 100 km, izdzer 5 kafijas dienā un katru dienu nodarbojas ar seksu. Dažreiz pat trīs reizes.

Vai nu man kaut kas nav riktīgi, vai jāsāk arī stāstīt.

Saldējuma lose un īstajā vietā, prasme baudīt iepirkšanos-5378

Šomēnes dabūju:

1. Divas biļetes uz Tallinu, kopā 8 Eur (jābrauc uz sacensībām, bet ar mašīnu negribējās)

2. Krekliņu Hogwartz Alumni, 1.57 Eur. Tajā veikalā viņi tiešām nesaprot, ko dara. Vasarā turpat izrāvu Hogwarts kreklu arī meitai, arī par kaut kādiem 3 Eur.

3. 1995. gada Swatch Irony par 10 Eur. Nu vispār wow, tiešām nav cienītāju bez manis? Jo mētājās turpat Andelē Mandelē. Nu labi, tagad, kad tas pārdots, ir 4 pieteikumi. Un jo priecīgāka mana sirds.

Bet ok, es ne vienmēr esmu tik veiksmīga pirkumos.

Ir tagad šāds saldējums pieejams

Vasarā safanojās gan sīkais, gan es pati. Meitai gan patīk eksperimenti šajā jomā, bet tagad ne par to. Lai gan, manā gadījumā "safanojos" ir vienreiz pagaršoju, un man tas neriebās. Un tad...

1. stāsts

Es pērku minīti, meita pērk saldējumu. Es nosiekalojos, un arī paņemu saldējumu. Kaut kādu tur. Graužu un domāju - kāds draņķis, kāpēc nepieturējos pie pārbaudītām vērtībām un neņēmu polu?

2. stāsts

Izvedu bērnus uz veikalu pēc saldējuma, pati skatījos, skatījos, arī paņēmu. Bet šo nē, jo dārgs, ņemšu prastāku šokolādes saldējumu. Un kapučīno. Graužu un domāju - kāds draņķis, kāpēc neņēmu polu+espresso? Nu, toties ieekonomēju... cik? 13 centus? 

3. stāsts

Meita rimčikā piedāvāja nopirkt divus milzīgos Ekselences konusus, jo ja pērk divus, sanāk lētāk. Par savu naudu. "Mammu, es tev nopirkšu". Es ilgi šaubos, jo man tas gan par saldu, gan par lielu. Tad ievēroju konusu ar Vana Tallinn - o, šis jāņem. Tad saminstinos un nepaņēmu. Meita paņem konusu ar Oreo cepumiem. Pēdējā brīdī nolemju izmaksāt viņai saldējumu, jo Rimi nauda uzkrājusies, tāpat par brīvu sanāk. Nokožu viņas saldējumu, saprotu, ka ellīgi garšīgs. Kā arī to, ka tās Rimi naudas pietiktu arī diviem. Ko es neņēmu to Vana Tallinn?

Es nezinu, kāpēc es tā lošoju tieši saistībā ar saldējumu, bet šodien neļāvu rokai notrīcēt - espresso+pols it is. Tikai izrādījās, ka šokolādes variants ir švakāks, vajadzēja ņemt balto. 

Esmu pārliecināta, ka drīz to pārstās ražot.   

Kenzo

Vakar viens cilvēks atsūtīja man šo ar piezīmi "ieraudzīju šo video un iedomājos par Tevi, kā Tu kādreiz ālējies". Ne tikai ālējos. Ne tikai kādreiz. Es tā darīju 15 gados. Un 25. Un 35. Un vēl joprojām. Tiešā nozīmē. Un pārnestā. Tā ir mana būtība glamūrīgā īsfilmā. Nekas nav mainījies, atskaitot to, ka tagad es zinu, ka neesmu viena. Mūsu ir leģions. Dumpinieces bez iemesla, dumpinieces bez sajēgas.

Nesen sūdzējos par to, ka neviens vairs neatceras mani - kas es esmu, nevi...s ko es daru - pat es pati vairs neatceros? Ikdienā esmu mamma, sieva, redaktors, cilvēks, kas visai pasaulei kaut ko ir parādā, un no kura visi visu prasa. Aiz ikdienas pienākumu, aiz visu labo un slikto notikumu haosa ļoti viegli pazaudēt sevi tā, ka pat tuvākie tevi vairs nevar saskatīt. Nē, tieši otrādi, tuvākie arī nevar. Toties tevi labi redz un atceras tie, kas tevi pazīst, bet nedala ar tevi tavu dzīvi un tavus darbus.

Protams, uz Āfrikas badā cietēju fona tas viss tāds nieks un pirmās pasaules problēmas vien ir, bet saprast pašam sevi un patiesi draudzēties ar pašu sevi ir pirmais solis uz laimi. Un laimīgs cilvēks pasaulei visādi ir noderīgāks, nekā nelaimīgs.

Paldies, Tom, tieši sirdī! 

Vienā vārdā par tagadni.

Kaut kad kaut kas jāsāk rakstīt.

Halloween againĶekatu.nav

Kā helovīni, tā uzreiz visos pamostas tautiskie tautieši. Šogad divus paaprunāšu. 

'Vai jūs savus bērnus arī Ķekatās laidīsiet?' via twitter

Kāpēc 'mēs'? To jautā tāds visai apbērnojies cilvēks. Viņam gan tas bērns vēl maziņš, tāpēc cilvēks, laikam, nav sapratis, ka viss ir viņa paša rokās. Audzini savu bērnu latviskā garā, izej ar viņu ķekatās no mazotnes, noorganizē viņa draugus šādai tavai sirdij tīkamai tradicionālai izklaidei, modini kaimiņu tautisko garu! Neba gaidi, kad pār Latviju nolaidīsies Ķekatu gars. Kas traucē? Tas pats, kas parasti. Internets. Tādā ziņā, kā vieglāk, nekā to visu darīt, ir nopurkšķēties peļķē 31. oktobrī. Viens teikums, bet kāda rezonance un atbalsts no tiem, kas arī neko nedara Ķekatu labā! Bet vienlaicīgi neatzīst arī citus svētkus.

Es jau stāstīju, es svinu jebko, ko man liek, un svinu no visas sirds. Un arī labprāt un no visas sirds piedalos b/d un skolas pasākumos, rotāju klasi, braucu ekskursijās, gatavojos izklaidēm, izklaidējos pati un izklaidēju citus, pirmkārt jau savus bērnus. Bet es redzu daudzus, kas cenšas pazust tikko beidzas sēdēšana aizgaldā un ēšana, daudzus, kas 'neatzīst svešus svētkus', daudzus, kas vienmēr burkšķ, paši pirkstu pret pirkstu neapsituši. Kā jums liekas, ko es domāju, kad jebkādos svētkos es dzirdu 'man šie svētki nepatīk'? Nokaunos, ka es svinu kaut ko tik nepareizu? Nē, es nodomāju 'Apsveicu, ko. Ты - унылое гавно". 

Otrs cilvēks instagramā ielika ķirbi ar izgrebtiem bītliem. Tas ir forši, un man patīk. Nepatīk tā pliko dibenu piesedzošā aizbildināšanās 'es nevaru ciest visādus helovīnus un valentīnus'. Nu tad negreb neko un ieliec bītlus citā dienā? Bet vēl tam klāt piebilst, ka 'mums pašiem ir daudz skaistu tradīciju' un pielikt tegus #weareallmadhere un #beatlesart ir nu pavisam... kaut kā stulbi. Nu, mums arī ir daudz skaistu mūzikas grupu un literāro darbu.

Vienā teikumā: man nepatīk, kad cilvēks ar savām personīgām izvēlēm cenšas nokaunināt citus. Darīt vajag, nevis pļāpāt.

Kapteinis Pozitīviņais-2Bet nopietni!

Arī iedošu padomu.
Katru dienu var atrast laiku:

- iziet ārā

- kārtīgi izkustēties

- papļāpāt un pasmieties

- apēst kaut ko saldu

- apgulties uz 10-20 minūtēm

- paklausīties mīļāko mūziku

- ja nav iespējas izklaidēties tā, kā gribas, tad padomāt par to, kā tu to darīsi, kad tiksi pie iespējas

- tas pats par kaut kā garšīga ēšanu, pat ja tas ir tikai vājpiena biezpiens ar tunci, lociņiem un avokado

- izlasīt par kaut ko jaunu

- paglaudīt dzīvnieku

- divas reizes nomazgāt seju un iztīrīt zobus

- uzmest skatienu debesīm

Katru mēnesi var atrast laiku:

- aizbraukt uz mežu tāda vai cita iemesla dēļ

- satikties ar labākajiem draugiem uz vairākām stundām no vietas

- aizbraukt uz citu pilsētu vai jaunu vietu

- iedzert labu kafiju vai kas jums tur garšo, pat ja tas ir nepiedodami dārgs

- nopirkt kaut ko neieplānotu

- izgulēties uz nebēdu

Katru gadu var atrast laiku:

- aizbraukt kaut vai nelielā ceļojumā

- apmeklēt mīļotās grupas koncertu vai kaut ko tādu

- aiziet uz lielāka mēroga pasākumu, kur jāsaģērbjas greznāk nekā parasti

- uz nedēļu mainīt savu rutīnu (nestrādāt un nelasīt internetu)

- apmeklēt obligātos vai nepieciešamos medicīnas speciālistus

- atrisināt vairākas lielas problēmas, un arī radīt dažas

Es ne tikai to rakstu, bet man tas pats par sevi izdodas, bez jebkāda plāna. Un pat pie šādiem apstākļiem man dažreiz ir skumji, grūti un dažreiz es nejūtos vesela vai esmu pārgurusi, tā kā nevajag uztraukties, ja tas atgadās ar jums. 

Kapteinis Pozitīviņais un eigēnika

Viens meituks te uzradās ar pukstēšanu - man tik laimīga dzīve, man viss tik ideāli, kāpēc

1. ir cilvēki, kam viss nav ideāli un viņi neko nedara

2. kāpēc daudzi mani izmet no instagrama un citiem tīkliem? Laikam, tāpēc, ka kad jūs visu laiku kaucat par savu dzīvi, jums riebjas, ka citam iet labi.

Emm, ne gluži tāpēc. Es tajā brīdī nodomāju, ka viņiem ir vai nu garlaicīga dzīve vai nu viņi kaut ko slēpj. Parasti viņi arī atzīstas, ka slēpj.

Stāsts. Agrāk tas meituks dzīvoja Pēterburgā, mācījās, strādāja, ceļoja, meklēja savu ceļu dzīvē. Viņas blogā bija budžeta ceļojumi pa apkārtni, šmotkas, novērojumi, stāsts par sakodiena labošanu un breketēm, tusiņi, problēmas, risinājumi un pārdomas. Tad viņa satika savu vienīgo. Pārcēlās uz Maltu. Un viņai gadījās galvas smadzeņu pozitīviņš. Es saprotu, tu tagad dzīvo uz saulainās salas (nevis lietainā Pēterburgā), ar vīru (nevis ar vecākiem), atradi darbu, kas tev patīk un tiki galā ar savu iekšējo pusaugu mētāšanos. Wow, es teiktu. Malacis! Aplausi stāvus.

Tikai viņas blogs tagad ir ne viens vienīgais pozitīviņš (kā tas ir Lībermanei), bet, ibio, pamācība, kā kļūt pozitīviņam. Pa punktiem. Katrs ieraksts stāsta "es esmu tik laimīga, tik pareizi laimīga, tik pozitīva, ātri visiem kļūt pozitīviem!" Bet kaut kā interesantāk bija lasīt par dzīvi, nevis pamācības, kā kļūt laimīgam. Un kam tādas pamācības? Kā man vienreiz nācās jau skaidrot labvēļiem internetā - katram ir savs stils baudīt dzīvi. Vienam - sist pa acīm ar pozitīviņu, citiem arī pagausties nenāk par skādi. Man pat liekas, ka tie, kam nav kauns gausties savā blodziņā, ir kripatiņu patiesāki par tiem, kas sit pa acīm. Pirmie raksta sev, otrie - alkst slavas un tik rausta pozitīviņa brunčus, lai kāds sliktais laiks, strīds ar vīru vai sāpoša kāja neizlien publikas priekšā.

Un otrs stāsts. Kad man bija 17-18, es ļoti labprāt lasīju vienas rakstnieces daiļdarbus, kur krimiķa darbība mijās ar dziļajām dzīves pamācībām. Uh, kā man patika tie pastāstiņi! Es tur smēlos tādas gudrības! Man tas uz daudz ko atvēra acis. Bet mana mamma spļaudījās - normāls krimiķis būtu, ja ne visas tās vīzdegunības. Tagad, 30+ gados es vairs šo nevaru palasīt - neticēsiet, riebjas tās pamācības! Ko viņa man stāsta acīmredzamas lietas kā tādam zīdainim un bojā visu grāmatu. Redzat, katram vecumam savs.

Kāds savā ceļā pamanās apgūt gudrību, kā kļūt netraucēti laimīgam. Citam tas neizdodas nekad. Tas ir viņa ceļš un viņa dzīve, kāpēc tev tā būtu jātaisno? Kāpēc nevar ļaut dažiem būt Īā ēzelīšiem? Tāpēc, ka visiem jābūt ekstravertiem, cīruļiem un sangviniķiem? Nē, tas cilvēkiem ar galvas smadzeņu pozitīviņu prātā nenāk. Viņus tas arī īpaši neinteresē. Ko viņi grib - tas ir visai pasaulei pastāstīt, ka VIŅAI izdevās. Viņa ir iemācījusies būt laimīga. Un KĀ viņai izdevās. In Beifall untergehen.

Un tas ir tas pats, par ko ir visas grāmatas no sērijas 'Kā nopelnīt miljonu'. A nekā. Vai nu tu izdomāsi savu veidu un nopelnīsi, vai nu neizdomāsi. Konkrētas pamācības šeit īsti nav, bet tie visi padomi 'paraugies uz situāciju no otrās puses' un 'izdomā kārtīgi, ko tu gribi, un strādā pie tā', 'izej no komforta zonas' un 'neko nenožēlo!' ir Kapteiņa padomi. 

PS Ok, es pārspīlēju, meitēns foršs, tikai man šādi padomu apkopojumi sen nav aktuāli, tāpēc dažreiz aizkaitina šausmīgi, tāpat kā tie krimiķi un žurnāls Cosmo.

PPS Pretēji šim, šodien ļoti ļoti patika ieraksts par «Оссспади».

Lietus-2

Spēcīgu izbrīnu rada manī cilvēki, kura saka 'gribēju braukt tur un tur, bet sola lietu... tagad nezinu". Kamon. Mēs dzīvojam tādu laikapstākļu zemē, ko tad tagad, ārā neiesi? Savulaik domāju, ka mums vispār ārkārtīgi veicas ar laiciņu, kad dodamies uz dažādām izklaidēm, bet kopš tas viss ir tik intensīvi... nu nezinu, gadās trāpīt zem stihijas.

Impact Fest

Slapjais kaķis

Stipro skrējiens

Cēsu rogainings

Es tā kā drīzāk par pretējo uztrauktos... kad ir par karstu.

Viens no pieciem dzimumiem-438

Es lasu modes un stila jautājumiem veltītas komūnas, to visi zina. Ļoti interesanti tur mēdz būt. 

Piemēram, šodien viena meitene stāsta, ko darīt apaļīgām meitenēm, lai vasaras karstumā starp stilbiem ādu nenoberztu. Vienkārši neitrāli piedāvā risinājumus. Ir šortiņi, ir visādi pūderi-līdzekļi, ir tādas tā kā zeķu maliņas. man tas nav aktuāli, bet es esmu ziņkārīga, degunu iebāžu visur. Turklāt, es labi zinu, kas būs komentāros. Un tur būs miljons komentētāju, kuri teiks: "Un man tas vai tas NEPALĪDZ!!!! man ir tik maiga āda/jums ir tik debīli līdzekļi, ka man nekas-nekas nepalīdz. Ak". Te man ir Dzīvespriecīgā Murmuļa cienīgs piedāvājums - ja tev nu galīgi nekas nepalīdz nenoberzt stilbus, uztaisi sev tādus stilbus, lai viņi neberžas. Nu, apkārtmērā 10 cm mazākus. Bet šo padomu es nemaz negribu izteikt pat pie sevis slepenajā blodziņā, kur nu vēl komentāros, jo, pirmkārt, tas ir rupji un stulbi, otrkārt, uzzināsi vēl miljons iemeslu, kāpēc konkrētā tante nespēj notievēt nekādā gadījumā. 

Bet cik lielam lepnuma iemeslu trūkumam ir jābūt, ka tev būtu jālielās ar to, ka tev kaut kur āda beržas un ka šorti/pūderi tev nelīdz? Tiešām tev nav nekā labāka, ar ko lepoties? Viņas nemeklē risinājumu problēmai, viņas vicina karogu "Man nepalīdz, whatchagonnado!" Ko viņas ar to grib teikt?  Grib, lai visi novērtē, cik ļoti īpašas un maigas fejas viņas ir, ka saskarsme ar rupjo apkārtējo pasauli viņas tā ievaino? Jo nu diez vai to var uzskatīt par konstruktīvu komentāru pie ieraksta, kur vienkārši uzskaita tirgū esošos līdzekļus. 

Un pie timbuktoo - duāls zina - komentāros ganās sieviete-katastrofa. Tur viņa apraksta savu pieredzi pie jebkāda temata. Lūk, daži graudi: neatvērts logs birojā viņai beidzas ar stenokardijas lēkmi, trenažieru zāles apmeklējumi ar spēku izsīkumu un sieviešu lietu pārtrūkšanu, medmāsiņas kļūda - ar komu, krūšturi visi slīd nost, apavi berž un sports pret depresiju nelīdz - tikai smagā gala medicīniskā artilērija. Lūk tā ir īsta feja! 

Atgādina bišku viktoriāņu laika pastāstiņus par to, kā sievietes bija tik trauslas un vārīgas un gāzās ģībonī pie katra sīkuma. 

Laime

Ne jau vienmēr laime ir darbā, padomāju es periodos, kad man darbs liekas apnicīga padarīšana, kas novērš uzmanību no interesantākām nodarbēm, bet citi tajā brīdī savā darbā pazūd ar galvu un atklāti ar to lepojas. Jā, man tad uznāk nepilnvērtības lēkme un aizdomas, kas es nemīlu savu darbu un 21. gadsimta pavēles tendence mudina steidzami pamest visu un skriet meklēt sevi. Nē, es nedomāju mainīt darbu, un es to mīlu. Bet es labi atceros, ka visās attiecībās, arī attiecībās ar darbu, ir panīkuma brīži. Un laime šobrīd ir citur. Kur?

- sportā

- mūzikā

- bērnos

- kaķos

- draugos

- laiskās vientulības brīžos kuros man piedien nodarboties ar darbu!)  

Ievērojiet, šeit nav ne šmotku un iepirkšanās, ne dārza un mājas (kaut arī, ir sava laime tīrā istabā ar izmazgātiem logiem), ne darba, ne ēdiena, ne, tur, alkohola, bet ja būtu, arī tas būtu ok. Interesanti, 21. gadsimta tendence 'ātri meklē sevi!' iesaka pamest arī visu pārējo, kas vienā brīdī tevi neaizrauj pilnībā? Piemēram, ja tevi neaizrauj bērnu audzināšana, bet aizrauj iedzeršana? Es nekur neesmu lasījusi skaļos iedvesmas traktātus par to, 'kā es pametu ģimeni, lai atrastu sevi zaļā pūķa kompānijā', neskatoties uz to, ka tas nav visai nepopulārs risinājums. 

Jā, sāku tik iedvesmojoši, bet beidzu ar 'mudīt, tu'? Kā parasti. Duālam varētu patikt.

50 Mūminu dzīves likumi

Originally posted by at 50 правил жизни Муми-Троллей

50 Правил жизни от Муми-Троллей

1. Всегда горячо приветствуй всех тех, кто входит в твой дом.

2. Одинаково важно знать две вещи: как быть одному, и как быть с другими.

3. Для того, чтобы во что-то верить, вовсе не обязательно знать, правда ли это.


4. Молоко, розы, булочки и ягоды — лучший способ отметить возвращение кого бы то ни было домой.


5. Даже самые странные люди могут когда-нибудь пригодиться.

6. Люди, которые держат дом в тепле, а животых сытыми, должны почитаться как герои.


7. Муми-тролль должен знать, как правильно делать комплименты фрекен Снорк.


8. Иногда кто-то нуждается в тишине и уединении, и в этом нет ничего плохого.


9. Относитесь к загадочным посылкам с большой тщательностью — вы никогда не знаете, что может быть внутри!


10. Наказание — это не единственный способ заставить кого-то хорошо себя вести.


 vēl 40