Šogad esmu lasījusi tikai dažus blogus. Es vispār maz lasu un vēl mazāk parakstos kaut ko lasīt, tāpēc es mēdzu lasīt svešas frendlentas krievu livejournal. Man tas ir optimāls variants - daudz laika un darba nepaņem, bet komunicēt ne ar vienu nevajag. Bet šo to tīklā es uzeju pati, neviens neatnes.
Tad šogad...
Gada meitenes blogs - Herta&Berta (linku nedošu vis, jo man izskatījās, ka autore nealkst popularitātes).
Es fanoju par to, ka ir ar patērēšanu nesaslimušās, dabiskas, patiesas un neciniskas prātā tīras meitenes, kas nedomā, ka visa pasaule ir pie viņas kājām. Tas 20-gadniecēm ir liels retums, un es apbrīnoju to, ka viņa gatavo, to, ka viņa draudzējas, to, ka viņa skatās kino, to, ka viņa domā un jūt. Viņai viss izdosies, es nevis viņai to novēlu, bet saku, ka izdosies. Kad cilvēks atšķir īsto no neīstā, viņam viss galu galā izdodas.
Gada džeka blogs - ai, nu MZGD protams.
Es uzsāku lasīt vairākus džeku blogus, bet ātri vien atmetu. Džekiem, ja viņi neraksta par kaut ko šauri specializētu, agri vai vēlu blogs pārvēršas par ziņu vietni. Un mani ziņas ne īpaši interesē, bet viedokļus par to, kas mani neinteresē, mani neinteresē lasīt. Laganovskis gan atbruņo ar savu tiešumu - viņš to ne tikai blogā uzrakstīs, viņš jums arī sejā pateiks, ja kaut ko domās. Un man kopš zināmiem laikiem labāk patīk cilvēki, kas runā, nevis cilvēki, kas daudznozīmīgi klusē, jo tas ne vienmēr nozīmē, ka tie ir šausmīgi gudri. Vēl man patīk, kad cilvēki nav paranoiķi un vēl man patīk, kad vīrieši ir uzkrītoši galanti, un nu pavisam man patīk, kad to visu ir viegli lasīt starp rindām. Arī Mārcim man nav vajadzības novēlēt jebko, jo tas, kurš prot aiziet un paņemt, ko viņam vajag, tas aizies un paņems.
Gada vilšanās - šī adrese diemžēl vairs nepastāv, bet es pastāstīšu. Tas bija blogs no meitenes, kas strādāja par interneta prostitūtu. Es uzsāku lasīt sajūsmā, jo pazīstu tīmekļa sfēru, kur viņa apgrozījās, pazīstu meitenes, kas tur strādā un pazīstu cilvēkus, kas tur tusējās. Lasot no bloga beigām uz sākumu, mana sajūsma mazinājās. Ja tur, kur man vēl patika, mazliet izklausījās pēc meitenes, kas profesionāli dara savu darbu un daudz no tā nekaunās, tieši otrādi, mediķa vēsumā preparē notiekošo, tad galu galā es aizlasījos līdz "es ienīstu šo darbu - ienīstu šos cilvēkus - šķiet, ka visi vīrieši to vien dara, ka sit kulakā - man ir apnicis tēlot - es to daru tikai naudas dēļ - kad princis uz baltā zirga mani izglābs". Skumīgs žēlums. Un riebums pret dvēseles prostitūciju (es nerunāju par izģerbšanos kameras priekšā, es runāju par piespiešanos naudas dēļ). Blogs beidzās ar to, ka viņa apprecējās un izdzēsa blogu. Finito. Ar ko es viņu arī apsveicu.
Mans gada blogs atkal un atkal ir Jodi. Patiesa, humora pilna, zeņķīgi draiska 30-gadniece. Un pēdējais vārdu salikums nozīmē to, ka pretstatā savām ikdienas interesēm un nodarbēm, viņa ir pašpārliecināta, pieredzējusi un profesionāla. Mums ir tik maz kopīgu interešu, bet es viņu apbrīnoju ik vārdu, un kopš sāku viņu lasīt trīs gadus atpakaļ, man nekad nav bijis no svara KO viņa dara, bet KĀ vina dara. Man patīk, ka viņa nav paranoiķe, ka viņai nekad neuznāk šausmīga atklāsme, ka viņu kāds lasa - tas ir kaut kas, kas mani cilvēkos izbrīna un mazliet biedē. Man patīk, ka viņa neslēpj savas šaubas un bailes un citreiz pat izmisumu aiz bravurības un humora (kas gan viņai piemīt, un kāds!). Viņa atļaujas atklāti bēdāt par to, ka viņai nav vīrieša un bērnu. Viņa atļaujas baidīties, ka viņa neatradīs darbu, lai varētu uzturēt māju. Viņa atļaujas raudāt un skumt, ja tuvinieki viņu nesaprot. Un tas viss nav tik vienkārši! Un vēl viņa atļaujas nepārdoties un neņemt pirmo, kas pagadās, kaut tik ir, viņa atļaujas pagaidīt. Un tā viņa šogad krīzes dzirnavās vai tām par spīti ir dabūjusi savu sapņu darbu. Skat, ka nākamgad viņa atradīs pievilcīgu intelektuālu gara auguma džeku, kas ir izcils mūzikas nerds un literatūras snobs!
Kas attiecas uz mani, es mazliet esmu šķīstītavā. Lasot livejournal, es ne reizi neesmu sastapusi cilvēku, kas atzītos, ka ir lasījis Doncovu. Es esmu. Ilgstoši lasījusi tos viņas garadarbus, kur bija aprakstīta liela ģimene, kas dzīvo lielā mājā, jo tas pats par sevi ir milzīgs piedzīvojumu avots. Es šobrīd sēžu 40 kvadrātmetrus lielajā istabā, kas nav vienīgā istaba šajā ēkā, un šī ēka pieder man, jūs visi to zinat. Nē, tā pieder bankai. Nu, nav būtiski. Man ir daudz plašuma, apkārt ir krāsas, kas priecē manu aci, un priekšmeti ir salikti tā, lai es varu uz tiem meditēt. Un šo vakaru bez manis šeit atrodas divi runči, no kuriem viens nemitīgi drāž otru; divi suņi, no kuriem viens permanenti lūko ko nozagt un apēst, bet otrs - kā aizbēgt no dārza un nēsāties pa apkārtējām ielām un kaimiņu pagalmiem; pusparalizēta visai kaprīza vecmāmiņa, kuras fiziskās un garīgās izpausmes ir krietni ierobežotākas par manas meitas pusotrgadnieces izpausmēm. Kopā ar pusotrgadnieci mēs šobrīd izdzīvojam kārtēju nelielu krīzi, kas mani ceļ augšā piecas reizes naktī. Kopā ar vīru mēs esam karā, regulāri aizmirstot, ka jākaro ne gluži vienam pret otru. Rīt no rīta šeit būs mana mamma, un par to es rakstīju zemāk.
Un es vairs nesaku, ka man ir grūti un neērti, man ir labi. Man ir divas stundas diennaktī sev pašai, un man ir labi. Es beidzot esmu apradusi ar situāciju, un tas notika brīdī, kad man ļoti reāli ir jāsāk domāt par darbu. Ziniet, cilvēki mēdz teikt "neesmu gatavs ģimenei"? Pareizi vien ir, parasti neviens nav gatavs, jo nekas nepiespiež sagatavoties. Ar ģimeni un māju man sanāca metiens ūdenī - peldi kā gribi. Es izpeldēju, bet tagad es neesmu gatava sākt strādāt - pamēģiniet paši dažus gadus nestrādāt! Nezinu, vai to atsver fakts, ka ģimenei es esmu gatava absolūti.
Tad šogad...
Gada meitenes blogs - Herta&Berta (linku nedošu vis, jo man izskatījās, ka autore nealkst popularitātes).
Es fanoju par to, ka ir ar patērēšanu nesaslimušās, dabiskas, patiesas un neciniskas prātā tīras meitenes, kas nedomā, ka visa pasaule ir pie viņas kājām. Tas 20-gadniecēm ir liels retums, un es apbrīnoju to, ka viņa gatavo, to, ka viņa draudzējas, to, ka viņa skatās kino, to, ka viņa domā un jūt. Viņai viss izdosies, es nevis viņai to novēlu, bet saku, ka izdosies. Kad cilvēks atšķir īsto no neīstā, viņam viss galu galā izdodas.
Gada džeka blogs - ai, nu MZGD protams.
Es uzsāku lasīt vairākus džeku blogus, bet ātri vien atmetu. Džekiem, ja viņi neraksta par kaut ko šauri specializētu, agri vai vēlu blogs pārvēršas par ziņu vietni. Un mani ziņas ne īpaši interesē, bet viedokļus par to, kas mani neinteresē, mani neinteresē lasīt. Laganovskis gan atbruņo ar savu tiešumu - viņš to ne tikai blogā uzrakstīs, viņš jums arī sejā pateiks, ja kaut ko domās. Un man kopš zināmiem laikiem labāk patīk cilvēki, kas runā, nevis cilvēki, kas daudznozīmīgi klusē, jo tas ne vienmēr nozīmē, ka tie ir šausmīgi gudri. Vēl man patīk, kad cilvēki nav paranoiķi un vēl man patīk, kad vīrieši ir uzkrītoši galanti, un nu pavisam man patīk, kad to visu ir viegli lasīt starp rindām. Arī Mārcim man nav vajadzības novēlēt jebko, jo tas, kurš prot aiziet un paņemt, ko viņam vajag, tas aizies un paņems.
Gada vilšanās - šī adrese diemžēl vairs nepastāv, bet es pastāstīšu. Tas bija blogs no meitenes, kas strādāja par interneta prostitūtu. Es uzsāku lasīt sajūsmā, jo pazīstu tīmekļa sfēru, kur viņa apgrozījās, pazīstu meitenes, kas tur strādā un pazīstu cilvēkus, kas tur tusējās. Lasot no bloga beigām uz sākumu, mana sajūsma mazinājās. Ja tur, kur man vēl patika, mazliet izklausījās pēc meitenes, kas profesionāli dara savu darbu un daudz no tā nekaunās, tieši otrādi, mediķa vēsumā preparē notiekošo, tad galu galā es aizlasījos līdz "es ienīstu šo darbu - ienīstu šos cilvēkus - šķiet, ka visi vīrieši to vien dara, ka sit kulakā - man ir apnicis tēlot - es to daru tikai naudas dēļ - kad princis uz baltā zirga mani izglābs". Skumīgs žēlums. Un riebums pret dvēseles prostitūciju (es nerunāju par izģerbšanos kameras priekšā, es runāju par piespiešanos naudas dēļ). Blogs beidzās ar to, ka viņa apprecējās un izdzēsa blogu. Finito. Ar ko es viņu arī apsveicu.
Mans gada blogs atkal un atkal ir Jodi. Patiesa, humora pilna, zeņķīgi draiska 30-gadniece. Un pēdējais vārdu salikums nozīmē to, ka pretstatā savām ikdienas interesēm un nodarbēm, viņa ir pašpārliecināta, pieredzējusi un profesionāla. Mums ir tik maz kopīgu interešu, bet es viņu apbrīnoju ik vārdu, un kopš sāku viņu lasīt trīs gadus atpakaļ, man nekad nav bijis no svara KO viņa dara, bet KĀ vina dara. Man patīk, ka viņa nav paranoiķe, ka viņai nekad neuznāk šausmīga atklāsme, ka viņu kāds lasa - tas ir kaut kas, kas mani cilvēkos izbrīna un mazliet biedē. Man patīk, ka viņa neslēpj savas šaubas un bailes un citreiz pat izmisumu aiz bravurības un humora (kas gan viņai piemīt, un kāds!). Viņa atļaujas atklāti bēdāt par to, ka viņai nav vīrieša un bērnu. Viņa atļaujas baidīties, ka viņa neatradīs darbu, lai varētu uzturēt māju. Viņa atļaujas raudāt un skumt, ja tuvinieki viņu nesaprot. Un tas viss nav tik vienkārši! Un vēl viņa atļaujas nepārdoties un neņemt pirmo, kas pagadās, kaut tik ir, viņa atļaujas pagaidīt. Un tā viņa šogad krīzes dzirnavās vai tām par spīti ir dabūjusi savu sapņu darbu. Skat, ka nākamgad viņa atradīs pievilcīgu intelektuālu gara auguma džeku, kas ir izcils mūzikas nerds un literatūras snobs!
Kas attiecas uz mani, es mazliet esmu šķīstītavā. Lasot livejournal, es ne reizi neesmu sastapusi cilvēku, kas atzītos, ka ir lasījis Doncovu. Es esmu. Ilgstoši lasījusi tos viņas garadarbus, kur bija aprakstīta liela ģimene, kas dzīvo lielā mājā, jo tas pats par sevi ir milzīgs piedzīvojumu avots. Es šobrīd sēžu 40 kvadrātmetrus lielajā istabā, kas nav vienīgā istaba šajā ēkā, un šī ēka pieder man, jūs visi to zinat. Nē, tā pieder bankai. Nu, nav būtiski. Man ir daudz plašuma, apkārt ir krāsas, kas priecē manu aci, un priekšmeti ir salikti tā, lai es varu uz tiem meditēt. Un šo vakaru bez manis šeit atrodas divi runči, no kuriem viens nemitīgi drāž otru; divi suņi, no kuriem viens permanenti lūko ko nozagt un apēst, bet otrs - kā aizbēgt no dārza un nēsāties pa apkārtējām ielām un kaimiņu pagalmiem; pusparalizēta visai kaprīza vecmāmiņa, kuras fiziskās un garīgās izpausmes ir krietni ierobežotākas par manas meitas pusotrgadnieces izpausmēm. Kopā ar pusotrgadnieci mēs šobrīd izdzīvojam kārtēju nelielu krīzi, kas mani ceļ augšā piecas reizes naktī. Kopā ar vīru mēs esam karā, regulāri aizmirstot, ka jākaro ne gluži vienam pret otru. Rīt no rīta šeit būs mana mamma, un par to es rakstīju zemāk.
Un es vairs nesaku, ka man ir grūti un neērti, man ir labi. Man ir divas stundas diennaktī sev pašai, un man ir labi. Es beidzot esmu apradusi ar situāciju, un tas notika brīdī, kad man ļoti reāli ir jāsāk domāt par darbu. Ziniet, cilvēki mēdz teikt "neesmu gatavs ģimenei"? Pareizi vien ir, parasti neviens nav gatavs, jo nekas nepiespiež sagatavoties. Ar ģimeni un māju man sanāca metiens ūdenī - peldi kā gribi. Es izpeldēju, bet tagad es neesmu gatava sākt strādāt - pamēģiniet paši dažus gadus nestrādāt! Nezinu, vai to atsver fakts, ka ģimenei es esmu gatava absolūti.
