A, jūs zinat, ka tagad ir divas grupas, ko sauc GN'R? Vismaz divas.
Vienā palicis Aksels un paņemis sev trīs ģitāristus (jo vairak, jo labāk taču!), no kuriem viens ir mazāka, mazliet jaunāka un daudz svaigāka Sleša kopija. Es ar to nedomāju to, ka viņš kopē Slešu, drīzāk to, ka viņa līgumā ir ierakstīta zināma kopēšana. Vienā koncerta ierakstā es redzēju, kā viņš spēlējot tur mutē aizkūpinātu cigareti (dūmus gan viņš nevelk iekšā). Ir tādi, kas tiešām iedomājas, ka kāds prātīgs un talantīgs 40-gadīgs cilvēks, apzināti tādā pakāpē kopē superzvaigzni ar kardiomotoru? Es personīgi domāju, ka tas ir viņa algotais darbs.
Toties Slešam arī ir jauna grupa, un es zinu, kāpēc viņš iecēla sev par vokālistu kādu, kas GN'R dziesmas izpilda ar Aksela intonācijām un vokālajām īpatnībām. Starp citu, viņā paša sarakstītajās dziesmās viņš skan pavisam citādāk, bet Civil War, Nightrain vai Welcome to the Jungle izpildīšana tomēr ir bizness, nevis pašdarbība.
Viņi var arī nerunāt viens ar otru jau kopš cara zirņa laikiem, bet viņi ir viens otra dzīvē un mūzikā, neko nepadarīsi. Un mums, skatītājiem, tas ir tikai labi. Cik es no YouTube sapratu, abas grupas ar superhītiem tiek galā vienādi labi. Un, man liekas, arī gandrīz vienādi. Bet to es drīz zināšu, nevis minēšu, jo būšu redzējusi abas grupas dzīvajā.
PS Es apzināti neliku Sweet Child O'Mine, jo manuprāt, Ašba ar ievadu tiek daaaaaudz labāk par autoru.
Pirmkārt, ņemu atpakaļ savus vārdus par pozētāju. Aksels nav pozētājs, te baigi nopozēju es, kad to pateicu.
Tieši otrādi, reti kurš ir tik smalks, domājošs un iejūtīgs kā Aksels.
Nu, skatieties, dziesmu teksti... Don't Cry, visiem zināma dziesma, ir par līdzjūtību, par nomierināšanu un par paijāšanu pa galvu. Vārdi tik vienkārši, bet tik pareizi. Tajā nav ne druscītiņas autora paštīksmināšanās, kas bieži raksturīga dziesmu tekstiem. Viņš necenšas izlekt ārā no ādas un necenšas pateikt septiņos vārdos to, ko var pateikt trijos. Katru reizi, kad es klausos Guns un brīnos atkal un atkal - tomēr, kāpēc tieši viņi? - es atceros: tāpēc, ka viņu tekstos nav un nekad nav bijis klišeju, novazātu skaļu vai klusu vārdu un zīmēšanās. Viss ir ļoti patiess. Nekādas pozēšanas tur nav. Es teiktu, vienīgā dziesma, kur ir klišejas, jēlības un jēgas iztrūkums, ir Knockin' On Heavens Door, un mēs visi zinam, ka tas nav viņu darbs.
Otrkārt, izskatīsim jautājumu par to, ka Aksels ir mudaks. Mēs visi to esam dzirdējuši.
Nu bet. Tas mudaks, tikko sapratis, ka no viņu darba var sanākt kaut kas ģeniāls, lika Dafam un Slešam aizsiet ar narkotikām un pievērsties darbam. Pirms šie divi nokurvojās tikpat tālu kā Adlers. Reāls mudaks! Un kad grupa (uztaisot pa vidu ģeniālo dubultalbumu) tomēr izjuka - nu skaidrs, kurš ir vainīgs. Tas mudaks, jo citi pie savstarpēju attiecību izjukšanas nav ne vainojami ne atbildīgi. Nu, un to, kā viņš neprot sastrādāties ar citiem, var redzēt no tā, kāda grupa viņam ir šobrīd, un kā tajā strādā viesmākslinieki.
Treškārt, mudaks vienmēr kavē koncertus. Nē, mani kas interesē - nekad, neviens GN'R koncerts nav sācies ātrāk par 23. Ir pat zināmas baumas par to, ka Akselam patīk uzstāties pēc tumsas iestāšanās. Tad kāpēc... Nē, es pat teiktu HUĻI? - huļi visi koncerti tiek izsludināti uz 21? Un kas jau 20 gadus liek gaidīt no viņiem iznākšanu deviņos, ja ne reizi viņi nav parādījušies ātrāk par vienpadsmitiem? Jūs ko, domājat, ka Aksels aizkulisēs teļuku skatās vai pokeru spēlē un domā 'nunu, lai publika vēl pagaida'? Es esmu pārliecināta, ka viņa tur nemaz nav līdz 22.45. Sen jau visiem vajadzētu to pieņemt, nevis katru reizi kā pirmo, apvainoties par to, ka saule aust tikos, cikos aust. Turklāt, ka viņa grupa godīgi strādā pilnas 3 stundas, nevis 2 kā parasti to dara citi. ...bet nu, tas jau gan visiem liekas pats par sevi saprotams, bet Aksels ir mudaks...
Ceturtkārt, kāpēc gan viņam būt tam, kas viņš bija 25 gadus atpakaļ? Daudzi no tiem, kas protestē - emm, teiksim tā - pret to, ka Akselam ir 50, tad kad viņam bija 25, vēl nemaz nebija piedzimuši. Viņš ir izaudzis no sevis 25-gadīga. Un arī no sevis 30-gadīga. Un tagad viņš ir tāds, kāds ir viņa pēdējais albums. Un es netaisos vainot viņu tajā, ka mūsu ceļi vairs nesakrīt, un Chinese Democracy vairs mani tā neķer kā kādreiz Illusion. Jo diezgan tupi teikt, ka kāds ir mudaks tāpēc, ka viņš nav tāds, kādu tev viņu gribētos redzēt.
Aksels man vispār ir kā bijušais vīrs, jo mums ir kopīga pagātne, bet atšķirīga tagadne. Un tā es jūtos arī pirms koncerta - neteiktu, ka degu nepacietībā, bet kā nu tu neiesi - tomēr, radinieks. Bet viņš mani pārsteidza. Ar acīm es viņu redzēju pirmoreiz, bet atpazinu visā. Un viņš man atgādināja, kāpēc mums ir tā kopīga pagātne. Starp citu, man ir viens tāds bijušais vīrs, un es šo tipu pazīstu. Mēs esam pavadījuši kopā laiku no 15 līdz 17 gadiem. Ar viņiem ir grūti - tas ir perfekcionisms plus individuālisms. Viņi (Aksels un viņam līdzīgie) pieprasa to, lai katrs redz un dara visu tieši un tikai tā, kā to dara viņi - citi veidi akceptēti netiek. Vai nu tiek, bet kādā citā vietā. Un pareizi dara, jo daudzi no tiem, kas viņu nosoda, paši publikai parādījuši nav ne pliku neko.
Domājat, Fredijs vai, tur, Morisons nav mudaki? Kā tad. Viņi tikai pratās savlaicīgi nomirt. Aksels ir dzīvs un rullē - kā gan varētu nerasties klišejisks tiražēts uzskats, ka viņš ir mudaks, resns un vispār viņam ir 50! Nu tad lūk, paši vainīgi, un tā jums arī vajag, bet es iešu vēl.
PS Jā, Aksel, bet par to atcelto kinokoncertu - tu tomēr esi mudaks!
Vienu vakaru grozījos un domāju ultrasvarīgas domas - nu par ko gan varētu padomāt pirms gulētiešanas... Kā mēs dzīvosim pēc 20 gadiem? Vai es dzīvošu šajā pašā mājā? Vai man vispār vīrs vēl būs?
Nu, patiesībā sākās tā: bērns negribēja iet gulēt uz savu gultu. Tad es domāju par viņas gultas novietojumu. Tad par topošo bērnistabu un to, cik tālu tā ir no mūsu guļamistabas. Un kurā vecumā bērns ir gatavs gulēt tik tālu no vecākiem. Un kad mums būs vēl bērni, cik minimāla starpība viņiem sanāk. Un cik ilgi bērni dzīvo ar vecākiem. Un cik būs jaunākajam, kad vecākajam būs... cik? Un cik man pašai būs? Un kā mēs dzīvosim pēc 20 gadiem? Vai es dzīvošu šajā pašā mājā? Vai man vispār vīrs vēl būs?
Uz sekundi es sapratu, ka, kā lai nebūtu, bet večukus ballītēs copēt vairs nebūs tik viegli, jo kur viņus vairs ņemt! ...až viegla panika sacēlās. Un tad es atcerējos - sports! Ahaha, ja tu orientējies un slēpo, tad ne 55, ne 65, ne 75 nav vecums. Un tie vīrieši, kas ap to laiku ir palikuši dzīvi un interesējas par vecenēm, notiekti slēpo (citādi, tik ilgi neaizvilksi)! Un vīram būs savs kabinets ar garažu (kur šobrīd ir neapsildamā tumšā garāža un pieliekamais šķūnis) - kā reizi pēc 20 gadiem... Ar atsevišķu ieeju (tas ir jau tagad). O. O!!! Dzīve sāka likties ļoti spoža. Tad es ilgi dalījos savos plānos ar pašu vīru, un viņš palika ļoti apmierināts.
Bet patiesībā mani uztrauc cits jautājums. Kā nēsāt norvēģu džemperi. Man ir tāds smuks -superbiezs, melnbaltā rakstā, bet augšdaļā - oranžas un sarkanas puķītes, speciali, lai man piestāv. Ar metālisku aizdari. Debīlās modes mājaslapas piedāvāja to kombinēt ar plānajiem šifona svārkiem un augspapēžu kurpēm, ar plikām kājām un vispār, vilnas apeņu formā. Vienīgais pareizais komentārs zem tā bija 'vēl var galvu piedurknē iebāzt'. Ilgi lasīju un skatījos bildes, apsmejos visa.
Ko, interesanti, darīt, ja man tuvākais tēls ir šis?
Un tad es atcerējos Miku Astonu ar viņa, kā izrādās, nevis vienu, bet diviem džemperiem. Kā reizi nākamnedēļ būs Time Team!
Nu tad lūk, kas man ir sakrājies pāris gadu laikā. Kaut kur ap 4 ikdienas džinsiem, pāris kleitas (trikotāža vai vilna), vieni, laikam, īsāki svārki. Džemperi, jakas un krekliņi skaitā ap 20-25. Jostas-cimdi - neskaitāmi (patiesībā zem 10, man tas ir šausmas cik daudz). Viss viens ar otru sader, iet kopā, un nekad nav problēmu, ka vienīgie džinsi, pie kā der šī jaka, ir izmazgāti. Pie jebkuriem derēs jebkura jaka, arī krāsās, un man loti patīk košas krāsas - pelēku un melnu es cenšos turēt no sevis pēc iespējas tālāk. Tā apmēram izskatās mana ikdiena (izejamās drēbes, protams, ir mazliet vai (dažreiz) pavisam citas).
Tad ir divas rudens/pavasara perioda jakas. Brūnā elfu jaka (kāpēc elfu, to varēs redzēt zemāk) un parastā zaļā parka (reāli aukstam laikam man ir tāda pati parka, tikai biezāka, lielāka un siltāka). Un pie viņām viss iet klāt. Piemēram, vīnsarkani skinny (džinsi tie nav, tā plāna lupatiņa, bet tas arī labi, jo zeķbikses apakšā netraucē).
Vēl ir visādi parasti zilpelēki un tumšzili džinsi. Par manām džinsu priopitātēm savulaik stāstīju šeit.
Un vēl man ir divi lieli lakati. Patiesībā ir vairāk, bet šie divi ar mani ir katru dienu.
'
Zābakus arī var variēt:
Te, starp citu, var redzēt, kāpēc tā jaka ir elfu. Priekšā tā ir īsāka nekā aizmugurē, turklāt, stipri. Priekšā, tātad, līdz stilba vidum, un aizmurugē tā trijstūra formā sniedzas līdz ceļiem. Un kopumā stipri atgādina šo.
Protams, tā forma prasa atbilstosus apavus - zābaki jā, kedas/botas - nē.
Svārkus es arī nēsāju, ko nu ne. Ar biezām krāsainām zeķbiksēm, šajā gadījumā brūnām vai tumšarkanām.
Soma man vasarā iekrita no mammas, un tas ir, ko dakteris parakstījis. Pietiekami maza, lai nekristu uz nerviem un pietiekami liela, lai ieliktu maku, kartiņas, atslēgas, telefonu, iepirkumu maisiņu un kaut ko, ar ko sevi izklaidēt kamēr kaut kur jāgaida. Atstarotājs vispār rullē.
Pie jautājuma par apaviem. Lūk, šī ir mana rudens perioda armija.
Un šī ir ziemas.
Tie otrie no kreisās zābaki kā reizi ir vienīgie pilsētas glaunie, un pa dubļiem es viņos nevazājos, jo āda tiem par plānu. Toties silti un virs ceļa. Es vispār tagad ļoti novērtēju garo zābaku priekšrocību - viņos ir reāli siltāk un omulīgāk, nekā īsajos!
Vēl man ir daudz rotu. man tās patīk, un es tās nēsāju. Tādas.
Domāju, ir pienācis laiks parunāt par apģērbu. Emm.
Sāksim, varbūt, ar to, ka pirms dažiem gadiem es nonācu pie sartoriālās krīzes, citēju: "Bet es jau divus gadus nevaru atzīt, ka nekur es nelikšos no smilšu kastes un vispār pārsvarā dzīvoju mājās, tāpēc varbūt vajadzētu nopirkt normāla izmēra, SAVAS bikses sava dibena izmērā un izskatītites sakarīgi, nevis ķēmoties ar sazin kādām lupatām, jo, redz, tādam niekam nav ko naudu tērēt. Un tas nieks, pēc visa izskatās, ir mana dzīve permanenti."
Tātad, mana pirmā problēma bija tāda, ka es no rīdzinieces, kas strādā mājās, bet dažreiz iziet ārā iedzert kafiju, pastaigāties ar kavalieri vai uz deju nodarbību, pārvērtos par praktiski laucinieci. Lai to atzītu un tam pielāgotos mana vajadzēja trīs gadus. Sākumā es cerēju, ka tas pāries, un centos izbraukt uz esošo drēbju rēķina. Bet tā kā smukajos svārkos uz smilškasti neiesi, turklāt, dubļi pie mājas līdz celim, tad es izlīdzējos ar ko pagadās - ar vīra drēbēm un ar gadījuma apģērba gabaliem, ko daudzmaz var vilkt laukos. Tas ir, mēģināju noliegt savu esošo dzīvesveidu pašā saknē.
Praktiski, no nepilsētas apaviem man bija gumijnieki (kas ir ļoti neērti) un botas (kas nav staigāšanas apavi). Arī ziemas apģērbs man bija visai nepārdomāts. Man bija garš mētelis (nepraktiski), ādas mētelis līdz celim (auksti) un gaišs plikādas puskažociņš (ne ar ko negāja kopā). Tā arī radās situācijas, kur es esmu melnās skinny velvetenēs, kas knapi iet ciet, pelēkzilajās botās un plikādas puskažociņā. Raudāt gribas, atceroties.
Mana otrā problēma bija tāda, kāda, izrādās, ir daudzām. Cilvēku galvās dalījums ir strikts. Ir elegantais: zīmuļsvārki, blūzītes, kleitas, platās bikses un augspapēžu kurpes, kažoks un mētelis. Un ir sportiskais: botas, t-krekls, džinsi un dūnu jaka. Ja es neeju uz biroju, tad viss - baltās botas kājās un gaišzili šauri džinsi pie viņiem. Bulšits, es jums teikšu! Nākamajā ierakstā es jums parādīšu, kas vēl ir piedāvājumā.
Bet sākumā nodefinēsim, kas es esmu, jo, lai sameklētu atbilstošas drēbes, ir jāsaprot, kam tām jāatbilst.
1. Es dzīvoju mazpilsētas nomalē. Centrā viss smuki un gludi, pie mājas - grants ceļi, kur no oktobra līdz aprīlim ir brūni dubļi vietām līdz potītei.
2. Pārvietojos es pārsvarā kājām. Ikdienā tas nozīmē, ka uz dārziņu es braucu ar mašīnu, atpakaļ nāku kājām, vakarā uz centru eju kājām un atpakaļ ar mašīnu. Dienā saskrien ar 6-7 kilometriem staigāšanas.
3. Strādāju es mājās, tātad biroja apģērbs man nepieciešams nav.
4. Ikdienā apmeklēju pirmsskolas izglītības iestādes, veikalus, baseinu, pastaigājos.
5. Reizi nedēļā-divās es izbraucu uz Rīgu, kur, atskaitot specifiskus pasākumus (sporta un deju), es daru to pašu: pastaigājos nekurienes vidū.
6. Man ir gadrīz gandrīz 33 gadi, maskējamo auguma nepilnību nav.
7. Un, pats galvenais, kā es pati gribu sevi definēt: dabiska puiciska meitene, kas pārvietojas rikšus, patīk piedzīvojumi, pastaigas, mežs un rokmūzika. Komforts vispārpieņemtā nozīmē, manuprāt, ir pārvērtēts, un 33 es uzskatu par agro jaunību (kamon, Magnētā es vēl ietilpstu grupā 21!).
