Viens meituks te uzradās ar pukstēšanu - man tik laimīga dzīve, man viss tik ideāli, kāpēc
1. ir cilvēki, kam viss nav ideāli un viņi neko nedara
2. kāpēc daudzi mani izmet no instagrama un citiem tīkliem? Laikam, tāpēc, ka kad jūs visu laiku kaucat par savu dzīvi, jums riebjas, ka citam iet labi.
Emm, ne gluži tāpēc. Es tajā brīdī nodomāju, ka viņiem ir vai nu garlaicīga dzīve vai nu viņi kaut ko slēpj. Parasti viņi arī atzīstas, ka slēpj.
Stāsts. Agrāk tas meituks dzīvoja Pēterburgā, mācījās, strādāja, ceļoja, meklēja savu ceļu dzīvē. Viņas blogā bija budžeta ceļojumi pa apkārtni, šmotkas, novērojumi, stāsts par sakodiena labošanu un breketēm, tusiņi, problēmas, risinājumi un pārdomas. Tad viņa satika savu vienīgo. Pārcēlās uz Maltu. Un viņai gadījās galvas smadzeņu pozitīviņš. Es saprotu, tu tagad dzīvo uz saulainās salas (nevis lietainā Pēterburgā), ar vīru (nevis ar vecākiem), atradi darbu, kas tev patīk un tiki galā ar savu iekšējo pusaugu mētāšanos. Wow, es teiktu. Malacis! Aplausi stāvus.
Tikai viņas blogs tagad ir ne viens vienīgais pozitīviņš (kā tas ir Lībermanei), bet, ibio, pamācība, kā kļūt pozitīviņam.
Pa punktiem. Katrs ieraksts stāsta "es esmu tik laimīga, tik pareizi laimīga, tik pozitīva, ātri visiem kļūt pozitīviem!" Bet kaut kā interesantāk bija lasīt par dzīvi, nevis pamācības, kā kļūt laimīgam. Un kam tādas pamācības? Kā man vienreiz nācās jau skaidrot labvēļiem internetā - katram ir savs stils baudīt dzīvi. Vienam - sist pa acīm ar pozitīviņu, citiem arī pagausties nenāk par skādi. Man pat liekas, ka tie, kam nav kauns gausties savā blodziņā, ir kripatiņu patiesāki par tiem, kas sit pa acīm. Pirmie raksta sev, otrie - alkst slavas un tik rausta pozitīviņa brunčus, lai kāds sliktais laiks, strīds ar vīru vai sāpoša kāja neizlien publikas priekšā.
Un otrs stāsts. Kad man bija 17-18, es ļoti labprāt lasīju vienas rakstnieces daiļdarbus, kur krimiķa darbība mijās ar dziļajām dzīves pamācībām. Uh, kā man patika tie pastāstiņi! Es tur smēlos tādas gudrības! Man tas uz daudz ko atvēra acis. Bet mana mamma spļaudījās - normāls krimiķis būtu, ja ne visas tās vīzdegunības. Tagad, 30+ gados es vairs šo nevaru palasīt - neticēsiet, riebjas tās pamācības! Ko viņa man stāsta acīmredzamas lietas kā tādam zīdainim un bojā visu grāmatu. Redzat, katram vecumam savs.
Kāds savā ceļā pamanās apgūt gudrību, kā kļūt netraucēti laimīgam. Citam tas neizdodas nekad. Tas ir viņa ceļš un viņa dzīve, kāpēc tev tā būtu jātaisno? Kāpēc nevar ļaut dažiem būt Īā ēzelīšiem? Tāpēc, ka visiem jābūt ekstravertiem, cīruļiem un sangviniķiem? Nē, tas cilvēkiem ar galvas smadzeņu pozitīviņu prātā nenāk. Viņus tas arī īpaši neinteresē. Ko viņi grib - tas ir visai pasaulei pastāstīt, ka VIŅAI izdevās. Viņa ir iemācījusies būt laimīga. Un KĀ viņai izdevās. In Beifall untergehen.
Un tas ir tas pats, par ko ir visas grāmatas no sērijas 'Kā nopelnīt miljonu'. A nekā. Vai nu tu izdomāsi savu veidu un nopelnīsi, vai nu neizdomāsi. Konkrētas pamācības šeit īsti nav, bet tie visi padomi 'paraugies uz situāciju no otrās puses' un 'izdomā kārtīgi, ko tu gribi, un strādā pie tā', 'izej no komforta zonas' un 'neko nenožēlo!' ir
Kapteiņa padomi.
PS Ok, es pārspīlēju, meitēns foršs, tikai man šādi padomu apkopojumi sen nav aktuāli, tāpēc dažreiz aizkaitina šausmīgi, tāpat kā tie krimiķi un žurnāls Cosmo.
PPS Pretēji šim, šodien ļoti ļoti patika ieraksts par «
Оссспади».
.JPG)
