Kāpa-2018

Un īsumā bildēs. Šis ir mūsu virtuves dēlis, kur brīžiem ir prāta vētra par to, kas mums priekšā. Kāpas bukletam katru gadu ir noteikta bilde ar apvidu, ieturēta vienā stila, te es centos uzminēt, kāda būs šogad. Jūru zīmēja jaunietis.

Bet es neuzminēju. 

Un šogad mēs trīsdienas nolēmām uztaisīt par četrdienām un braukt nevis pirmā starta dienā, piektdien, bet jau ceturtdien. Ar pieturu Kuldīgā.

Tad tu uz to Kuldīgu nevari sataisīties 25 gadus, un tad sāc braukāt katru gadu. Pat ne gluži tīšām. Šogad Kāpa bija Pāvilostā, un braucienu būtu loģiski sadalīt divās daļās, ar vienu pieturu pa vidu. Kas bija svētīgi, neskatoties uz dusmām un bļāvieniem pie upes un ņemšanos pa veikalu, un to, ka mašīna salūza, kad mēs vēl neizbraucām no Rīgas.

Jā, tur tikai tā var pārvietoties, un tikai ar čībām kājās.

Nopeldoties Ventas rumbā, gandrīz vai tvaikus nolaidu pa ausīm, un ceļš līdz Pāvilostai bija lielisks. Droši vien tādēļ, ka jaunietis gulēja, bet es aizmugurē sēdēju nevis pa vidu diviem bērniem, bet lepni malējā sēdeklī.

Vienu brīdi - jā, tad kad mašīna salūza vēl Rīgā, un tad arī pamodās jaunākais bērns, kuram bija paredzēts gulēt līdz Kuldīgai - viss izskatījās samērā bezcerīgi. Kur mēs, kur Pāvilosta, un kā vispār būt. Bet pagāja nieka 5-6 stundas, un lūk, kempings Sīļi (now Hortus), kurā no 2013. nekas daudz nav mainījies. Niknā zaļā jūra šogad ir rāma un jauka, saulriets ir jumtu nonesošs, un vakars liekas visas tās dižās noņemšanās ar braukšanu vērts.

Vakars vēl ar vājajiem dzērieniem.

Un nākamajā dienā, protams, Cirpstene. 

Sarežģīti bija nenormāli pat ar visu to, ka liktenis nosprieda man skriet visas trīs dienas DIR3 (atklātā grupā, garā distance ar atvieglotu navigāciju). Uz mikroreljefa, ziniet, navigāciju atvieglot nevar! Vienu punktu meklēju 20 minūtes, vēl vienu - 11.  2. un 3. dienās arī atradās pāris punkti pa 20-25 minūtēm. 

Brīžiem bija tieši (identiski!!!) šādi. Lai gan, prieks redzēt, ka ne tikai es esmu tāda idiote, bet arī tie, kas reāli sauc sevi par orientieristiem, nav neko labāki. 

Bet es tik un tā ar visu tiku galā (visas trīs dienas), un pat neizmantoju visu atvēlēto kontrollaiku pa maksimumu (pietuvojos 3. dienā ar 1:39).

Un braucot atpakaļ no Pāvilostas. Sūtu caurejas starus visiem gudriniekiem, kas uzskata, ka ceļa remonta luksofori uz viņiem neattiecas, un kad visi jefiņi stāv rindā, viņiem jābrauc tiem garām un jātraucē pretīmbraucējiem (kuriem gan deg zaļais!). Es ceru, viņi apzinās, ka rindas pie luksoforiem veido viņi paši, nevis luksofori? Diez vai.

Un vakarā, tradicionāli...

Šogad vakara tusiņi totāli izdevušies. Nu, cik tusēšanās var izdoties ar divgadnieku pa rokai. Un ar duālu ar Martell rokā. Un ar Barbaras komentāriem. Bet tas jau pieder pie lietas. No otrās puses, ja no rīta atkal starti, tad paldies vien tam divgadniekam, ka 12 visi jau bija gultā.

Otrajā dienā jūra bija atkal manāmi nikna. Vispār, jūra man ļoti patīk, bet te... Es atcerējos visu, ko teicu 2013. gadā.  Trauksmaina, depresīva šalkoņa, dusmīgi viļņi un saulriets jūrā. Ok, pēdējais ir labi. Bet mēs tik un tā gājām peldēties (mazgāties) - ar spiegšanu un reālām bailēm, ka viļņi ievilks jūrā. Ūdens arī diennakts laikā bija palicis neciešami auksts. Vējš ne tikai rāva matus nost no galvas, bet otrajā vakarā es pārliku mašīnu stāvvietā, kas ir tālāk no meža, jo priedes šūpojās tā, ka es reāli sāku uztraukties, ka uzkritīs pa nakti uz galvas.

Vilnīši izskatās maziņi? Tas no 25 metru augstuma.

Jaunietis četras dienas kauca un ņaudēja, ka grib mājās, bet pēdējās dienas apbalvošanā teica, ka mējās "Ņi naaadaaaa!!!" Mēs gan viņu neklausījām un aizbraucām. Un negaidīti labi tikām līdz mājām, lai gan es nedaudz raustījos, kā mēs atkal pievarēsim šo gaisa gabalu.

Bilžu autori ir jauktā secībā es, duāls un, laikam, divām - Ojārs Millers.

Kāpas trīsdienas

Kāpa ir tāds supersportisks pasākums. Sportiskāks par peldēšanas sacensībām. Jo, pirmkārt, peldēt es protu labi (lai gan līdz ar to es varu novērtēt citu peldētāju ielikto atdevi) un otrkārt, uz peldēšanas sacensībām cilvēki pārsvarā atnāk vieni paši, ar komandas biedriem. 

Bet Kāpa ir festivāls. Tur es katru reizi satieku tos monstrus, kas pa mežu skrien ātrāk nekā es pa asfaltu varu paskriet uz autobusu. Un tad viņš finišē pie saucieniem "Tēti! Tēti!" Un tālāk iet - vienā rokā ūdens glāze un orientēšanās pribambasi, uz otrās sēž viens bērns, otrs iet blakus, trešais jau uzrāpies uz pleciem. Noteikti vecākais no tiem ir paņēmis augstu vietu M vai W8 grupā, un pārējie divi jau no ratu vecuma skrien marķēto 8 grupu ar vecākiem. Visi šie bērni tikko ir nokāpuši no mātes, kura tūlīt arī startēs mežā, un skrien tikai nedaudz lēnāk par vīru. Turklāt, viņa personīgi ir laidusi pasaulē visus šos topošos čempionus. 

Šogad distancē palīdzēju tikai diviem no tiem topošajiem čempioniem, bet parasti ir vairāk. Tas atgadās katru gadu - dziļie džungļi, un kāds bērns jautā, kur viņš atrodas. Vēl izglābu večuku, kur pamanījās izmaldīties no savas kartes ārā un sūdzējās, ka galīgi tajā neko neredz, tik švaka viņam redze. Lūk, Elizabete, cilvēki mežā orientējas pēc taustes!

Tad viņi vāra makaronus uz pārnēsājamās plītiņas, iet peldēties ledainā jūrā, nenogurdināmie bērni un jaunieši spēlē bumbu un skraida (vēl!), otrajā dienā piedalās stafetē un visādi citādi izraisa manī dziļu apbrīnu un tādu nedaudz laimes sajūtu, jo man ļoti patīk redzēt bērnus un jauniešus, kas aug sportā. Kam tas viss ir normāli - kustēties, apspriest rezultātus tikai orientieristiem saprotamā valodā, acu priekšā redzēt gan eliti, gan vecmeistarus, kuriem dzīve sportā nav beigusies arī pēc 70 un pēc 80. 

Vakarā daļa sportistu iziet uz karaoke dziedāšanu pirmajā dienā un uz koncertu otrajā. Šeit es vienmēr priecājos par to, ka - labi, liela daļa ir nūģi, kas ārpus skriešanas prot tikai sēdēt pie savas telts - bet vienmēr ir daļa, kura nāk dejot. Sievietes gados vienas pašas ar smaidu uz lūpām, veselas ģimenes ar maziem un lieliem bērniem, jaunu skuķu grupiņas un pat daži čaļi, kas vēl nav sasnieguši 'dejot nav kruta' vecumu. 

Kāpa ir ne tikai sporta festivāls. Kāpēc man, neskatoties uz to, ka es tur katru dienu pārgurstu skrienot mežā, pat nenāk prātā atstāt bērnus mājās? Kāpēc man viņiem jāliek gulēt teltī un mašīnā un salt četras dienas no vietas? Tāpēc, ka festivāls. Tāpēc, ka orientieristu bērni izaug Kāpas trīsdienās. Daži no dalībniekiem Kāpā noteikti bija jau 32. reizi. Un viņiem ir 32 gadi. Tāpēc, ka tas ir dzīvesveids - atbraukt pašam un atvest visu ģimeni. Tāpēc, ka es gribu būt daļa no tā visa, es gribu izrādīties, ka man arī ir ģimene, kurā visi startē visas trīs dienas. Un tāpēc, ka es gribu, lai ģimenes jaunākā daļa saprot, ka lūk šis dzīvesveids ir pareizā izvēle, pat ja uz brīdi viņiem tas orientieris noteikti zudīs. Tāpēc, ka mans aicinājums ir intensīvi izklaidēt visus, kas trāpījušies man pa rokai. Pat ja viens trīs dienas kauca par katru sīkumu un prasījās mājās, otrā katru nakti pārsala teltī un visu komentēja, trešais klusu cieta, ceturtais ievēlās atpakaļ alkoholiķos, bet pati es atbraucu mājās pilnīgi izsitusies no spēkiem. Pēc brīža nogurums pazūd, bet atmiņas un piederības sajūtu man neviens vairs neatņems.