24.7.13

Slapjais kaķis

Šogad es par katru cenu gribēju piedalīties purva rogainingā Slapjais kaķis. Plānotas 6 stundas un nekādas poņas, ko gaidīt. Nekad neesam redzējuši purva kartes, nezinām, cik ātri varēsim kustēties, cik daudz varēsim paņemt.

Ar komandas nosaukumu atkal sanāca ekscesi, protams. Teicu vīram iepriekš - sazvanies ar organizatoru, noskaidro, kur braukt. Nepiezvanīja, teica, ka pats izdomājis. Un arī izdomājis, ka var izbraukt 10, ja starts 12. Pusstundas laikā tiksim. Sākumā apmaldījāmies Pārdaugavā viņa kolēģa mājas meklējumos. Tad apmaldījāmies Jaunolainē, jo nekas par piebraukšanu pie starta skaidrs nebija. Kā parasti, ieradāmies pēdējā brīdī, karti saņēmām priekšpēdējie, starta kopējā bildē neesam, un vispār nesteidzāmies. Es jau neko, ne jau es rāvos pēc REZULTĀTA. Es kā reizi apzinos, ka mūsu labais rezultāts pagaidām ir neapmaldīties, nenokavēt finišu un nebūt pēdējiem.

Pārējam, es uzskatu, ka biju sagatavojusies. Krekliņš bez rokām, krekliņš garām rokām un somā vēja un lietus necaurlaidīga jaka, lai var variēt atkarībā no tā, vai paliek par karstu vai par aukstu - to ieteica arī organizatori. Man vēl līdzi bija zeķes, par ko mums ar vīru krāmējot somas bija plaša diskusija, turklāt, ar vienīgo mērķi partnerim pierādīt, ka viņš ir gudrāks. Kamon, ne tev zeķes jānes, ne tev viņas man jāmaina, kāda tev starpība? Un man arī, baigi vajadzēja diskutēt un nākt pretī ar piemēriem un pierādījumiem, ja vienīgā pareizā atbilde šeit ir 'nav tava darīšana'. Vēl bija kašķis par paikas daudzumu, jo pēc vīra uzskatiem jāņem divreiz vairāk nekā uz Raunas 6h rogainu. Es nevarēju saprast, kāpēc. A tāpēc, ka šeit enerģijas patērēsim vairāk, arī jāuzņem vairāk. Divreiz. Galu galā, es paņēmu 4 batoniņus, vīrs - 6. Viņš apēda 5, man viena nedaudz pietrūka. Izdariet secinājumu paši. 

Bet galvenās lamatas bija ne zeķēs un ne batoniņos. Bet tajā, ka es... pārģērbos! Kā to ieteica instrukcija. Mani pirms mēneša bija piekāvis vēdervīruss, un arī pēdējā laikā veselība nebija ideāla. Izejot distancē es jūtos ļoti labi, bet pēc 2 stundām nepārtrauktas ņurkošanas akacīs un tad kustību ļoti stiprā vējā, man nosēdās baterija. Es uzvilku jaku, un šis bija otrais mans gudrākais gājiens akvatlonā. Jaka pasargāja no vēja, un es vismaz pārstāju drebēt. Un uztraucos par vīru, jo neticējās, ka viņš nesalst. Godavārds, ir labāk, ja jaka nav vajadzīga, bet ir līdzi, nevis kad tu trīci vējā, slapjš kā pele, un līdz finišam vēl 4 stundas. ...Un tad sāka līt. Pēc vēl vienas peldes es sapratu, ka ar jaku nepietiek. Toties palīdzēja krekliņa novilkšana, izžmiegšana un uzvilkšana atpakaļ zem jakas. Pēc pāris minūtēm man bija pilnīgi sausas siltas drēbes. Iesaku. No peldēšanas, sākot ar to vietu, arī centos atturēties, cik varēja, un tikai pateicoties šim mēru kopumam es vispār pieveicu distanci un paliku vesela pēc tam. Toties vīrs palika neapmierināts. Jūs taču saprotat - veselas 5 minūtes kopumā iztērēju tajās trijās pārģērbšanās reizes! Jau gandrīz gandrīz bijām pirmie, bet pa tām piecām minūtēm pārējie paņēma un kā apdzina mūs par 17 punktiem! Vai ne.

Un pirmais un galvenais gudrākais gājiens bija kāju nagu nogriešana līdz saknei pirms braukt uz SK! Visu laiku uztraucos, kā uzvedīsies pēdas, visas 6h pavadot ūdenī. Pēc Raunas man bija tulznas. Šoreiz - nebija. Jo nebija nagu, jo nebija iepriekšējo saberzumu (vīlīti un krēmu lietoju ļoti uzcītīgi) un bija pilnībā sintētiskās (bez kokvilnas)Nike zeķes. LaFumas kedas slapjumā arī uzvedas labi, ja tās nav jāvelk nost un atkal virsū.   

Starp citu, labi vien, ka bija lietus un vējš, jo nebija neviena dundura. Nē, viens bija. Iedzēla vēl pirms pirmās peldes, tik liels un tik stipri, ka likās - adata. Pirksts, turklāt, zeltnesis uzreiz uzpampa, nācās fiksi to zeltu no viņa vilkt nost un jokot, ka kreisās rokas zeltnesī to būtu stulbi likt, ejot purvā. Bet tā kā roka pēc tam 5 stundas no vietas sala, piepampums līdz finišam jau bija nogājis, un gredzens laimīgi atgriezās vietā.

Kustējāmies mēs ātrāk nekā bijām paredzējuši, orientēšanās arī bija daudz vieglāka - karte nebija karte, bet ortofotoattēls. Katru akaci varēja ideāli sazīmēt dabā, jo atšķirībā no kartes, bilde tiešām sīkākajās detaļās sakrita ar realitāti. Bet, lai neliekas, ka bija galīgs cukurs un 'kas tur ko orientēties', varat novērtēt, kā tas izskatījās. Vienalga, tā sev orientieri, vai ne?


Toties par ātru pagriezāmies atpakaļ ar apmēram 17 pieveiktajiem kilometriem, tagad liekas, ka vēl 4 punktus varēja paņemt. Atnācām mēs arī 55 minūtes pirms finiša beigām, tātad - pavisam noteikti varēja. Un šeit pat kavēšanu ņēma nost tikai 1 punktu 5 minūtēs, bet mums jau patīk kavēt tur, kur nost ņem 5 punktus par 1 minūti. Adrenalīna vairāk.

Kopvērtējumā palikām 15. no 19 un 7. no 9 grupā. Vēl ir ko darīt.

23.7.13

Lietus

Lietus lija, lija un lija. Man ļoti patīk arī šāds laiks vasarā, tas viņu padara mazāk vienmuļu, jo arī no +25 var nogurt, ja tas tā ir vairākus mēnešus pēc kārtas. Vēl man patīk, ka zāle tad aug ātri un stāv nepļauta. Gara, mīksta, trekna zāle, daudz ēdiena zaķim un ābeļu zari pilni ar āboliem pieliekušies līdz zemei. Citādi, man nepatīk kad vīrs noskuj zāli un arī kad pats atnāk no friziera.


Un lietus lija, lija un lija.
Un lika man domāt par tādām lietām:


Kaut kā tādi melni zābaki man izbeidzās, soma arī drīz izbeigsies, un vēl apnika ložņāt visu laiku uz kabatu un meklēt telefonu, lai ieraudzītu, cik pulkstens. Un tūlīt duāls par pēdējo sāks ņirgāties un dot nebeidzamus padomus, bet labāk nedod. Man kaut kā pēdējā laikā jau par daudz to padomu bijis. 

Un vēl vajag padomāt par friziera un Šturma apmeklējumu un vēl par dažām mazliet globālākām lietām.

22.7.13

History, Explorer un saliekamais duršlāgs

Darbs-darbiņš. Bija man te programma par to, kā mēģina attīstīt un ieviest dzīvē dažādus izgudrojumus, kas ir patentēti, bet pasauli nav ieraudzījuši. Saucās Make Me a Millionaire Inventor. Kad ir gatavs modelis un izdomāta pārdošanas stratēģija, izgudrotāji tiekas ar triju investoru padomi. Nu lūk, izgudrojumu starpā bija:

- bērnu peldēšanas uzroči, kurus bērns patstāvīgi noņemt nevar. Testējot izrādījās, ka tie ir daudz labāki pēc sajūtas, labāk tur bērnu ūdenī, un tos tiešām bērns pats noņemt nevar. Bet tehnoloģija prasīja, lai tie maksā ap 20 mārciņām. Parastie maksā ap 5. Investoru jautājums: a ko tik dārgi? Neviens nepirks tik dārgi, nu un kas, ka papildu drošība garantēta. Emmm... Nu, es saprotu, kapeiku pisēji-patērētāji, bet investoriem nu gan varētu pietikt galvas atcerēties par dažādiem pieprasījuma līmeņiem. Nu, autosēdekli arī var nopirkt pa 120-200 lašiem, bet var spilventiņu pa 20. Ko, vai tad neviens nepērk dārgos? 

- maks, kurš glabā visus jūsu pin-kodus un veras vaļā ar pirksta nospiedumu. 300 mārciņas. "Bu, dārgi! Iesakām samazināt cenu." Bet kā, investori? Varbūt, var arī smartfonu par piecīti saražot un tad nopirkt? Tiešām?

- automašīnas numurs ar vizuālo signalizāciju. Mašīna aizdzīta, saimnieks nosūta sms, un uz mašīnas numura parādās uzraksts STOLEN. 300 mārciņas. Dārgi. Dārgi arī tad, ja pirms tam izgudrotājs teica, ka citu veidu mazāk darbīga signalizācija maksā vairāk. 

Švaki tur gāja izgudrotājiem ar investoru pārliecināšanu. Toties viens izgudrojums iepatikās visiem trijiem investoriem. Visi sagribēja ieguldīt un teica, ka šī gan ir laba manta un veikalos tirgošana ies no rokas. Tadā! Saliekamais duršlāgs! Paredzētā cena - tadā! - 25 mārciņas. 

Galvenā priekšrocība - tadā! - ekonomē vietu virtuvē. Kas tur jūsu bērnu vai mašīnu drošība! Es šobrīd taisu remontu, atzīšos - tāpēc, ka gribu plašāku virtuvi. Un tagad es zinu, kāpēc - man ir trīs duršlāgi, un neviens no tiem nav saliekams. Nu, un, protams, to vienmēr var izmantot arī citās svarīgās situācijās.


Starp citu, aplūkojot sava izgudrojuma gala modeli, laimīgais autors viņu lika galvā, es nemeloju. Galu galā, ja duršlāgs ir saliekams, tad ejot fotografēties uz pasi, viņš jums vienmēr būs līdz. Urā! Var izmantot arī kā folija cepurīti. Jā.


Nu, un edvardiāņi mani vienmēr ir fascinējuši. Ja jums ir neliela māja, un jūs dzīvojat divatā, tad jums ir nepieciešami trīs kalpi. Bet, lai nav tik grūti ar naudām, mājā ir jāievieš īrnieki:

В 1765-ом году здесь проживала семья из девяти человек. Нет, вовсе не муж с женой и семеро детей. Все было куда сложнее. У Феннеров жили трое: вдова миссис Болт с дочерью и мистер Пикард, который должен был оказаться дома до 11-ти часов, иначе рисковал остаться на улице. Кроме того, в доме жила и прислуга. Ученик мистера Феннера Джеймс Тонкин спал в мастерской на брошенном на пол матрасе. Помимо него, были еще трое слуг – Эстер Харольд, миссис Мэри Крэбб и Роберт Даттон.

Nu, tagad es zinu, ko darīt. Paņemsim kādu ģimeni, noīrēsim viņiem vienu no divām jaunajām bērnistabām. Pieņemsim trīs kalpus - tiem būs otra istaba. Vēl uzaicināsim manu duālu un lai vīrs ņem kādu puiku, kas skrūves pados, kad viņš remontē kaut ko. Šie divi varēs gulēt jaunajā virtuvē, duāls uz dīvāna, puika un grīdas. Tikai lai pirms 11 mājās! Paši guļamistabā un hallē varēs dzīvoties.

PS Kad tiem tur, tajā mājā bija ugunsgrēks, par galveno aizdomās turēto tika uzskatīts kaķis, jo šim piemītot maģiskās spējas. 

12.7.13

Jūnijs

Jau divas nedēļas īsti neesmu sportojusi un vēl izjaucu visu dienas režīmu sev un bērnam. Atvaļinājums. Bet jūlijs jau pilnā sparā.

Pēc simt un vienām svinībām (kuras tā arī neiemācījos izbaudīt bez stresa) mēs aizbraucām prom, laimīgi notusējām vagoniņā trīs dienas Kāpā 2013 un vēl pusotru nedēļu pa Lietuvu. Tagad, kamēr nav sācies darbs un ūdens, paredzēts Magnēts Dūkusilā, Rīga, vīns un kebabs-nostājies kājās!, riteņbraukšana un picas cepšana. Un viena vēstule tulkam.

Vārdu sakot, kā parasti.

LinkWithin

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...