Mājasdarbs rogainingā

Cilvēki iet ar aipadu uz skolu, un man arī bija jāizdara dažs labs mājasdarbs, īpaši jau tāpēc, ka pēc Jūrmalas pusmaratona komanda Kapteinis Bremze joprojām ir pilnā komplektācijā un beidzot ir pieteikusies Tautas rogainingam.

Sākumā es paanalizēju mūsu maršrutu Baldonē. Bet te man nu galīgi nebija, ko labot.
Melnie KP - 10 punkti, sarkanie - 9, dzeltenie - 8, zaļie - 6 un 7, zilie - 5, baltie - 4 un 3.

Nu, un paskaitiet. Es uzvilku vēl kādus trīs maršrutus un sapratu, ka mūsējais arī bija visizdevīgākais, ņemot vērā laiku, ko plānojām pavadīt distancē. Vienīgais, ko izdarīju papildus - saskaitīju, kā mēs būtu gājuši, ja mēs neplānotu gulēt un no 109. uzreiz neietu uz nometni. Paņemtu vēl 75, 106, 50, 65 un 32, atnāktu ap četriem-puspieciem rītām ieēstu zupu un aizlaistu pakaļ pārējiem. Kopā būtu bijis 197 punkti. Ļoti pat normāli. Nu, what if...

Un tas ir mūsu kaķis-rogainers.

Tad es pieķēros vecajai Tautas rogaininga kartei, tur gan bija ko izvērsties, jo, kā izrādās, tas, ko izdomājām pagajušogad, galīgi nebija labākais iespējamais. Šoreiz es nomērīju plānu uz 8 stundām, tātad 18km pa taisno, atzīmējot punktus, kur būsim pēc 2 (6km), 4 (10km) un 6 (14km) stundām. Melnie - vērtīgākie, 8 punkti, sarkanie - 7 punkti, dzeltenie - 6 punkti, zaļie - 5 punkti, zilie - 4 punkti un baltie - 3 punkti.

Tātad:

1. variants - sākums tāds, kādu mēs ņēmām pagajušogad. Kopā 59 punkti.

Otrais variants. Tadā - un pēkšņi 75 punkti! Kāda atšķirība, a! Bet šis tomēr nav labākais maršruts, jo tie 18km aprit tieši pie finiša. Un ja nu mēs kaut kur aizķeramies?

3. variants - sākumā likās vislabākais. 67 punkti un ir rezerve, tātad var aiziet pēc papildus punkta, ja paliek laiks.

4. variants - 61 punkts. Šito es uzmetu tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka tas nu tā.

Un tad vienu dienu man divas stundas nebija interneta, es stāvēju, skatījos uz karti, piespraustu pie sienas un uzgāju savu ideālāko maršrtutu N5:

85 (!) punkti un ar rezervi.

Nu jā, tagad ļoti gribas svētdien uzreiz ieraudzīt ideālo variantu, tā kā mums tas izdevās Baldonē.

Jūrmalas pusmaratons un skriešanas sezonas noslēgums

Vārdu sakot, šo mēnesi kopš Nike Riga Run es pavadīju agonijā - tad epopeja ar spiedienu, sirdi un dakteriem, tad es aizlienēju sirds monitoru un uzzināju, ka skrienu ar pulsu pāri 160. Oops. Un es biju domājusi, ka 130, jo vienreiz mērīju ar roku un sekunžu rādītāju uzreiz pēc skrējiena. Nu lūk, 130 man arī ir, minūti pēc skrējiena beigām. Un skrējiena laikā - virs 150. Un skrienot ar manu iecienīto 6:20 ātrumu - 165. Es domāju, treniņiem tas ir konkrēti par augstu, tomēr nav nekāds labums trenēties tikai anaerobajā zonā.

Jā, bet hipohondrijas lēkme turpinājās visu mēnesi. Nekas nebūtu bijis, ja es jau nebūtu pieteikusies Jūrmalas pusmaratona 10,5 km skrējienam. Godīgi aizgāju pie kardiologa pārbaudīt, vai viss ir labi ar motoru. Uztaisīju velo slodzes testu, viss esot labi. Daktere diagnozē ierakstīja 'veģetatīvā distonija'. Ahaaaa, un tā kā pacientiem ar šādu diagnozi labāk ir neko neteikt (lai daudz nedomā un nepiedomā klāt), tad viņa man arī neteica. Bet labam hipohondriķim ārsta rokrasts nav nekāds šķērslis savas diagnozes uzzināšanai.

Izgāju pirmajā treniņā, noskrēju pusotru km un man sāka durt krūtīs. Es nezinu, kas tur dur! Muskulis, sirds vai starpribu neiralģija. Man vienlīdz labi var būt visi.  Un tad tie treniņi... noskrien 3km - pulss. Noskrien 5 uz pusi ar iešanu. Noskrien 4 un sāk durt kreisajā pusē. Bet bail gan! Nav jau nekāda kāja tomēr, tas viss ir nopietni. Bet atkal distoniķiem bieži kaut kas kaut kur sāp un praktiski nekad tas nav nekas dzīvību apdraudošs, tikai nervi.

Nu, tā arī mocījos - nē, neskriešu, es neesmu trenējusies. Nu kamon, es peldu, eju, skrienu tomēr... skriešu, bet lēnām! Nē, neskriešu, tur jau nav nekāda amatieru parāde kā Nike vai Nordea, tur sliktākais rezultāts uz 10km ir 1:05, uz mani ar pirkstu rādīs. Nē, tomēr jāskrien, kā es tā visu pametīšu... Aaaaaaaa! Un šitā visu mēnesi. Plus, ir jau samaksāts. Kaut gan, nebūtu samaksājusi, visu mēnesi raustītos, vai nevajag tomēr pieteikties.

Sestdien tātad paredzēts skrējiens, bet iepriekšējā pirmdienā izdomāju, ka nē - neskriešu. Izdomāju migrēnas ietekmē, jo nu bija galīgi pretīga pašsajūta. Uz trešdienu migrēna pārgāja. Skiešu! Un tomēr skrēju. Laiks bija superīgs! Vējš, apmācies un auksts. Sākam skriet, es cenšos turēt tempu zem 7min/km (un arī pulsu ap 150, jo tā man likās drošāk). Visi aiznesas uz priekšu, es pēdēja, pakaļ brauc noslēdzošie moči. Besī ārā! Viņi man traucē skriet vēl lēnāk, un es varu vēl lēnāk! Bet kauns. Lūk, es te pēdējā startēju.



Tā es arī pamazām džogoju, klausījos Ramštainu (šoreiz nekādas specplejlistes, tikai es un Tils, viss pēc kārtas) un pētīju Jūrmalas villas. Ap ceturto kilometru man pretī sāka skriet pusmaratonieši (šie jau skrēja atpakaļ) - vo kur es izvērtos blenšanā! Tāda man bija izklaide! Jo skrēju ta es lēni, bet ne jau tāpēc, ka man akvaiciksliktiungrūti, nē, man ir ārprātā labi un vēsi, tikai garlaicīgi!!! Nu, te es tik smaidīju un apskatīju skaistos sportistus. Mazliet kaitināja, ka nebija distances atzīmes, un uz garmina es nevarēju noķert to momentu, kur rāda attālumu. Arī pulsu un tempu nē, tikai cik pulkstenis! (Duāls vēlāk paskaidroja, ka tā ir opcija speciāli hipohondriķiem - ka garmins rāda visu pēc kārtas, bet kad apgriež roku, lai uzmest vi\nam aci, tad rāda pulksteni). Tikai pie pirmā dzeršanas punkta beidzot uzzināju, ka ir 4,5 km. Pagāju pārsimt soļus staigājot, izdzēru ūdeni un pārsaldo oranžo enerģijas dzērienu un tālāk. Spēka pa pilnam, nekas nekaiš, bet pielikt ātrumu bail.

Patiesībā, salīdzinot ar Naiku - diena un nakts. Lai cik es negribēju sev atzīties, Naikā tomēr bija briesmīgi. Skrēju un katru sekundi fonā muļļājās viena doma (kuru centos nelaist galvā): kad tās šausmas beigsies!!! Un te bija tik viegli un tik forši! Tā es tipināju līdz 8. km. Tad gan es ieskrējos uz 6:40 (skrējēji apsmejas), padomāju, ka nekas man nebūs! Un kaut kur (laikam jau, pie finiša) garmins apgalvo, ka bija pat 5:40. Ieraudzīju pagriezienu uz finišu un zibspuldzes, sapriecājos - o, būs bildes! Aha, te mani apsteidza pusmaratona distances uzvarētājs, un visas zibspuldzes aizgāja viņam līdzi. Toties es skrēju un priecājos - nekas man par to nebūs. Un nekas man arī nebija! Protams, finišēju ar smieklīgu rezultātu 1:12:12 (6 minūtes sliktāk nekā NRR, bet tur es tik ļoti nebremzēju), toties pie Asche zu Asche dzīva un spēka pilna.

Vīrs skrēja savu pirmo pusmaratonu (viņu es satiku tieši pie tā pagrieziena bez zibspuldzēm), tā kā man bija laiks kārtīgi izstaipīties ar skatu uz jūru, pastaigāties, aiziet līdz ātrajiem (kuri šādā laikā gan garlaikojās, pacientu nebija nemaz) pamērīt spiedienu. Samērīja tik labu, un tā slavēja, ka tik labs spiediens pēc skrējiena, ka domāju, uz kosmonautiem sūtīs, knapi tiku vaļā!

Un tomēr, arī kāda bilde tika arī man:

Un tagad man ir konkrēti plāni. Iemācīties skriet ar pulsu 120 (es vēlāk pastāstīšu, kāpēc man, un arī citiem, to vajag). Tas nozīmē, no šīs dienas un līdz sniegam es kustēšos 20-40 minūtes neļaujot pulsam celties virs 130, pat ja tas prasīs iet. Vēlāk aiziešu pie sporta ārsta, noskaidrošu vai man tiešām visur viss ir kārtībā, izdibināšu savas pulsa robežas un turēšos iekš tām. Un, ja viss ies labi, Nordea maijā es plānoju noskriet stundā. Nu, ja nebūs +26, protams.

Zaļais vs oranžais

Remonts turpinās. Šobrīd tas ir fāzē 'līdzināšana\slīpēšana'. Visa māja baltos putekļos, mani māc nostaļģija pēc RLMK tēlniecības nodaļas. Es arī atminos bērnībā padzirdēto 'remonts ir stihiska nelaime' un tagad pilnīgi saprotu, ko tas nozīmē.

Rīt braucu pirkt krāsu virtuves sienām. Zaļais sapnis neizturēja sīku detaļu konkurenci, mazo telpu (hruščovku iedzīvotāji iet apraudāties) jautājumu, un pazīstamais velns atkal uzvarēja jauno velnu. Pazīstamais velns, protams, ir oranžā un sarkanā krāsa. Mamma rīt par mani veikalā smiesies balsī, bet, jā, es gribu dzīvot sarkani-oranžā mājā. Tās ir ne tikai manas mīļākās krāsas, bet arī vislabāk atspoguļo manu būtību. Zaļā ir antipods. Zaļā ir tā, kas man ir nepieciešama, kas mani mierina, bet beigās es nobijos, ka tā tomēr nebūšu es. Galu galā, man ir daudz zaļo augu. Vot piemēram, šitais zaļais orhidejai fonā ir galīgi pa vasaru aptracis (ziema es biju domājusi, ka viņš ir nosprādzis, bet nē).

Un man augu ir daudz. Vārdu sakot, mandarīnam - būt.

Un atkal pāris bildes uzmanības pievēršanai remonta iedvesmai:

Un šis tas no Design Seeds:

Nevaru/varu\nevaru ciest (beidzot par šmotkām)

Tas sports visu dzīvi sabojājis! Par šmotkām visu vasaru nav laika uzrakstīt! Pat aizmirsu, ko vispār rakstīt gribēju.

Bet gribēju, laikam, skatoties uz janajiem Free People katalogiem (augusta un septembra) parunāt par to, ko acis kāro, bet sirds (zobs, kājas, dzīvesveids, galvas smadzenes) neņem pretī.

Nu kur es ar tajā pirmajā bildē redzamajam lietām došos, kur? Skaisti bez gala, bet man jābrauc tikai uz mežu un kad ne uz mežu, es tik un tā nonāku mežā. Sporta tērpā, un tajos es pēdējo pusgadu arī ieguldu, pavisam atstājot novārtā ikdienas apģērbu. Un garie svārki vispār... Tik skatos visos veikalos - kur ir pietiekamā garuma skaisti svārki, kur? Man skapī, kur... Šovasar nav uzvilkti n e v i e n u reizi. Un galvenokārt tāpēc, ka man pēkšņi (hello, sports!) ir palikuši tik skaisti ceļi, ka nemaz negribas slēpt viņus zem kaut kādiem svārkiem līdz zemei. Un tā es visu vasaru nostaigāju aprautos džinsu šortos. 

Bet kaut kur ideālajā pasaulē (kur es smēķēju un nevazājos pa mežu un nedzīvoju adidas skriešanas botās un reizi nedēļā nekratu skujas ārā no Lafumas), es izskatos kā tā meitene pa kreisi:

Un tagad par kaut ko jautrāku, par to, ko es varu. Es varu lūk šo:

Par to otro bildi kāds feisbukā ir pukstējis, ka meitenes, kas šādi izskatās, maizi neēd. Haha, te man bija zvaigžņu brīdis, jo es tā līdzīgi izskatos, un es gan ēdu maizi (hello, sports!). Nu, un vēl var spēlēties ar džinsu izmēru - džinsos ar lielāku ciparu iekšpusē tu vienmēr izskatīsies tievāka, toties džinsos ar mazāku ciparu pašapziņa būs palutināta. Bet dibens būs apaļāks. Kas nu kuram patīk.

Bet es runāju nevis par džinsu izmēru, bet par military jackets. Es pēc tam kaut kad vēlreiz pievērsīšos, kam un kāpēc ir labi viņas nēsāt un arī atrādīšu savu kolekciju, un vēl šo to pastāstīšu. Kaut kad pēc ilgiem mēnešiem, kad atkal izkāpšu no kedām.

Un vēl man atkal patīk  tās visas izrotātās piedurknes:

Un man pat ir lūk šāds te tops no freepeople:

Zaļš. Jāsaka, maisās tās piedurknes bezdievīgi, ar visu to, ka es jau viņu esmu nesusi pie šuvējas un piedurknes saīsinājusi. Bet nu skaistas gan ir, ļoti. Un es domāju, ko no esošajām drēbēm izrotā šādā te stilā, man patiktu. 

A, bet par to, kas riebjas. Bijām ar bērnu uz Smurfiem. Tad lūk, tā Smurfglābējtēta Patrika sieva ir totāli modes blogere. Kad viņa finālā parādījās strīpainā kreklā, saplēstos džinsos un rokeru ādenē, gandrīz apvēmos. Nē, aktuālajā matrožkreklā (ko mīl visas modes blogeres un modīgās dāmītes), akurātajos saplēstajos džinsiņos (es saprotu, ka absurds, bet modīgās neakurāti nestaigā apkārt) un trendīgajā kosuškā (tas vispār ir ārpus labā un ļaunā). Nu, tas viss viņai ļoti arī piestāvēja, jo tēls kā reizi ir tāds... otrā plāna tēls - simpātiska,  kopta, mūsdienīga, pieticīga sievietīte ar pi... (raudu un rakstu) ar pipariņu. Ļoti pozitīvs tēls. Kā odziņa uz kūkas ir tas, ka censoties piemānīt viesnīcas administrāciju, viņa saģērbās par... tadā! Odriju. Odriju viņas nodrāztākajā tēlā (Holija lielcepurē). Bu. Bet Smurfi mums ļoti patika un smējos es tur kā kutināta.

PS Bet vispār, es arvien vairāk kļūstu par šī uz dzīves skata piekritēju. Piedurknes-kosuškas...

Trīs kaķu svings

Kad Rīgā bija regate, mēs arī tur bijām aizklīduši. Mani mazāk interesēja kuģi, vairāk Pits Andersons, kas uzstājās krastmalā, un pie kura mēs gājām svingot. Man kājās bija čības, no kurām ļoti gribējies tikt vaļā, jo izmērā viņas bija pārāk precīzas. Es kaut kā laika gaitā esmu iecienījusi apavus, kas ir izmēru-pusotru par vaļīgu, bet šie gadījušies baigi precīzie, kā rezultātā, novelkot tos, es sapratu, kas ir laime. 

Kāpēc gan es viņus uzvilku, zinot, ka iešu dejot ir... hm, nesaprotami. Bet Pits rullēja, un mēs svingojām tā, ka pēc pusstundas es sapratu, ka ļoti sāp. Četras tulznas un - ak, laime! - caurumi zolēs. Šoreiz laime tāpēc ka tagad ar mierīgu sirdi var izmest tās kedas misenē. Es paņēmu (!!!) velorikšu un aizbraucu uz Galeriju Centrs, kur nopirku lūk šādas te čības pa 10Ls, kas viņām arī ir sarkanā cena. Jautājums tikai, kāpēc bija uzreiz jāņem divi izmēri par lielu? Toties neberž un ērti, garzeķe gatavā.

Tad vēl bija visādi kuģi, saldēts jogurts un salūts, un ap pusvieniem naktī mēs gājām uz vīra vecāku mājām Imantā. Pagalmā kaut kas pašāvās zem kājām, mēs až palecāmies nost - žurka! Nē, kaķīts. Maaaziņš, viens, ņaud. Nezinu, kas tas bija, bet pēc minūtes es jau nesu viņu rokās un jautāju vīram, vai es esmu viņam apnikusi ar šitām dullībām. Nu, bet vīrs pagaidām mani piecieš, un tāpēc mums mājās tagad ir trīs kaķi, tajā skaitā Gregors (viņš arī Griša). Sākumā pusotru mēnesi vecs, 600 grams smags un drausmīgi blusains:

Un tagad jau divarpus mēnešus vecs un kilogramu sasniedzis pašapzinīgs miniatūrs kaķa indivīds:

(Ārprāts, cik man milzīgi runči!) Attiecības ar lielajiem pagaidām mums ir visai sarežģītas, bet vēl sarežģītākas ir attiecības lielo runču starpā, bet te mēs strādājam, arī izejot no katra atsevišķa rakstura. Plusos toties ir visu triju ēdāju pārvešana uz sausās paikas, kas, ticams, ir gan viņiem veselīgāka, gan man saudzējošāka (beidzot es prāstāju vergot ar mūžīgo vistas sastāvdaļu gatavošanu, urā!) 

Un, meklējot visādu informāciju par kaķu saimes bērniem, uzgāju lūk šādu superīgu blogu. Principā, tā vairāk ir gatavā grāmata, jo tai ir secīgs sākums, fabula un beigas. Izlasīju trīs reizes un lasīšu vēl. Mani tur uzrunā viss: izvēlētās sugas, krāsas, mājas iekārtojums, pasaules redzējums un dzīvnieku vārdu izvēle. Un arī saimnieces rakstīšanas stils, ar ko man (īpaši latviešu valodā) izdabāt ir ārkārtīgi grūti: Nīnas kaķēni un Co