Balles dejas vs sporta dejas

Spec. Anetei. Varbūt vēl kādam noderēs.

Sporta deju skolās apmācības tehnika ir apmēram tāda. Viss sākas ar to, ka katrs mācās pamatsoli un tad figūras viens pats, tad partneri tiek salikti kopā un mēnešiem ilgi drillē vienu un to pašu figūru, kamēr tā ir perfekta. Tad mācās nākamo, bet samācīto kabina kopā. Kā teica viens paziņa, kas mācījās balles dejas sporta deju skolā: "Mēs ar partneri iemācījāmies skaistu kompozīciju." Malači! Diemžēl, perfekti noslīpētā kompozīcija ir noderīga tikai sacensībās tukšā zālē, kur tiesneši skatās virsū.

Balles dejās cilvēki dejo pārī no paša pirmā momenta, un prioritāte ir nevis perfekti soļi, bet prasme izklaidēties dejojot, un pamatā tam ir prasme improvizēt. Tas ir, ķēdītes un kompozīcijas šeit neparādās kā tādas, tāpēc cilvēks var dejot jebkur un ar jebko (ja paveicas). Turklāt, viņš nestreso par to, cik ideāls ir viņa solis. Vienā vārdā - sporta dejas ir sports, bet balles dejas ir izklaide.

Dejas jau protams ir tās pašas, pamatsolis arī, figūras sportā gan ir vērienīgākas un sarežģītākas. Nu tā apmēram. Varbūt skan tāpat kā no "Manieru" foruma pamācībām, bet šeit neko citu nevar izdomāt.

PS Mārci, atbildot uz bāra/pagraba jautājumu, ņifiga, ne vienmēr tie, kas dejot neprot, turas pie bāra. Pat sliktāk, sākumā viņi notusē cik vajag pie bāra un tad iet zālē, dejot. Un viņus nemaz nebaida, ka tur kāds prot, bet viņš - ne. Tā jau, protams, arī cilvēks, bet man ir tiesības besīties.

Valentīndienas balle II daļa Tas pats mūzikas pavadījumā

Par pašu balli Melngalvju Namā tie, kas interesējas, var izlasīt šeit un šeit. Man nagi ir par garu, lai drukātu to, ka, pateicoties sponsoriem, šogad bija lētākas ieejas biļetes, bet nebija loterija, uzstājās jaunie talanti, bet neuzstājās AC/DC, uzstājās manieristi, bet neuzstājās tautas deju dejotāji... Nē, par šo es gan ko pateikšu!

Šogad tā vietā, lai laistu tautas deju jautro vīžu piesitienu, "Manieru" pāris rādīja tango un rumbu. Rumba bija tikai skaista, bet tango bija tik akrobātisks un tik sarežģīts, ka gaiss zālē pilnīgi dīcēja no saspringuma. Tango kaislību tas gan tikai vairoja. Arī tie "Manieru" pāri, kas neuzstājās, bet izklaidējās, bija lielā pārsvarā pār citiem apmeklētājiem. Tikai līdz šim pašam momentam nevaru izdomāt, vai tas ir labi vai ne. Nezinu, ko tur māca citās deju skolās, bet balles deju laukā ir pilnīgs monopols. No vienas puses, tas ir labi, jo visi daudzmaz dejo vienā stilā, un tam tieši tā ir jāizskatās. No otras puses, tik šaurā lokā - vienas sejas, vienas balles, vienas kustības - neviļus aizdomājies vai šeit ir, kā darbatirgū mēdz teikt, izaugsmes iespējas. Tas ir, vai mēs nedejojam tā kā protam tikai tāpēc, ka neko citu neesam redzējuši. Ar "ko citu" es nedomāju sporta deju skolas, bet gan katras atsevišķās dejas dzīvi un pasniegšanu tās dabīgos apstākļos. Pie tā gan es atgriezīšos citreiz, bet šobrīd pateikšu, ka beidzot visi, kas dejot nemācēja, bija nozuduši pagrabā, un es tomēr uzskatu to par lielu panākumu.

Kā noprotat, uz skatuves bija mūziķi, kas sniedza mums pavadījumu. Šogad tā bija grupa, nolāpīts, "Mazā Ģilde", gan ar specnosaukumu par godu lielajai ballei. Ziepēs! Jā, es dzirdēju argumentus, ka viņi spēlē visu veidu melodijas, pie kurām var dejot visas dejas, nevis tikai blūzu vai čaču. Ašmaņa bigbendu un "Bellacord", kas spēlēja trijos iepriekšējos gados, balles deju speci "Manieru" forumā atkal bija nolaiduši zemāk par grīdlisti - redz, nespēlē visu dejām atbilstošo mūziku! Bet es situ kāju pret grīdu, jā, to augstpapēžu kurpē nevis vīzē auto kāju, un atkārtoju vēl un vēl - es labāk ballē iztieku pavisam bez valša nekā dejoju to drausmīgā provinciālā sintiņa "um-pam-pā" pavadījumā. Pastāstīt jums kā reiz šī grupa trīs reizes pēc kārtas nevarēja uzsākt spēlēt Vīnes valsi... tāpēc, ka "umpampā" meldiņš uz sintiņa bija izgājis no ierindas? Par kādu kvalitāti mēs šeit runājam? Tieši tā šikā balle pārvēršas par vakaru tiem, kam pāri 50, tikai lielākai apmeklētāju daļai bija labi ja pāri 30.

Turpat "Manieru" forumā prātīgs cilvēks izteica domu, ka varbūt Ašmanim vajadzētu sastādīt izpildāmo gabalu sarakstu. Varbūt arī ir, bet tikai lai spēlē tie, kas prot. Mūzikai ballē ir jābūt dzīvai. Nē, nevis uz skatuves jāstāv trīs dzīviem cilvēkiem un jālaiž finieris, bet katram ir jāspēlē mūzikas instruments, kas kopā rada skaņu. Citādi nākamreiz es vīram kaklā siešu nevis tauriņu, bet prievīti.

Valentīndienas balle I daļaBig night out

Es patiesi uzstāju, ka ballei viena kleita ir labāks risinājums nekā septiņi kombinēti apģērba gabali, bet man uz šo brīdi ir liela problēma. Lielas krūtis, tas ir skaisti, kad tu ar tām esi piedzimusi un laika gaitā iemācījusies tās nēsāt. Man tādas ir nepilnus divus gadus, un tas ir tikai neērti. Es nemēģinu lepoties ar šo bagātību, nemēģinu to ietērpt skaistā apakšveļā, bet tikai klusi ceru, ka kādreiz tā pazudīs kā parādījusies. Jā, bērni nav joka lieta, kad nevar iespīlēties nevienā balles kleitā. Nu, vismaz tajā, ko gribēju vilkt, nē. Tāpēc es kombinēju un, atzīšos, krāsu salikums manu aci priecē, piegriezums manas skaistākās detaļas demonstrē, bet nelielu neērtību es piecietīšu.



Tā sanāca, ka ap 2006. gada februāra vidu mēs katru brīvu brīdi gulējām gultā, tāpēc jebkura balle bija izdevusies. 2007. un 2008. gados šis pasākums bija kāds bija, līdz īstai izklaidei manā skatījumā tas noteikti neaizvilka. Šogad es stigri apņēmos ballē kārtīgi izklaidēties, it īpaši jau tāpēc, ka Melngalvju Nama administrācija mīlnieku dienu nolēma pārcelt uz piektdienu, 13-to.

Un es izklaidējos! Pirmkārt es paķēru glāzi šampja, padomāju un aizvilku vīru riņķī pēc vēl vienas. Tad nosēdināju viņu sev blakus uz uzstājīgi jautāju vai esmu piedzērusies un piekodināju, lai sargā mani no runāšanas ar cilvēkiem, jo es tomēr esmu piedzērusies. Tad piesējos, vai viņam nav kauns par sievu pālī, uz ko saņēmu atbildi "Nē, man skauž!"

Tas viss notika pirmajā pusstundā, vēl pirmssvinīgajā viesu saigadīšanas daļā. Īsi pēc pašu svinību sākšanās mani jau panāca paģiras. Nezinu, kas tur dīvains, es jau gandrīz trīs gadus nedzeru un nepīpēju. Par laimi svinīgā daļa vienmēr ir saistīta ar dejām. Un es neslinkošu vēlreiz atkārtot, ka mūsdienās sieviete, kas prot dejot pāru dejas, var būt mazliet dīvaini ģērbta un divas glāzes izdzērusi, jo jebkāda vēlme par viņu smīkņāt pazūd pēc pirmā valša. Pēc pāris tango paliek tikai apbrīns un izbrīns. Nu, vismaz man, kad es ko tādu vēroju no malas, tā ir. Ak ja, tas arī ir iemesls kāpēc es vispār sāku mācīties dejot. Nu, un otrais iemesls bija tas, ka es reāli gribēju izklaidēties.

Izklaide ir pirmkārt laba kompānija, un es savējo atradu jau trīs gadus atpakaļ. "Klausītāju vētraino aplausu pavadīta skanēja vijoles spēle un dziesma. Skatītāji sastinguši klausījās brīnišķīgajās skaņās un baudīja fantastisku mirkli,"- tā atskaitījās Ingus. Bet kamēr visi bija brīnišķīgi sastinguši, Elizabete pārsteigta un sašutusi šņāca vīram ausī: "Eu, bet tas taču nav AC/DC!" ...Hardroka trūkumu, pašu balli un tās organizāciju es pakomentēšu otrajā daļā.

Specifiski pozitīvas ziņas

Kārtējo reizi runājot par iepirkšanos, varbūt tas tomēr nav dzimuma jautājums. Es kādu brīdi lauzīju galvu, kāpēc es tik tiešām nepamanīju, ka veikalos ne katru gadu ir līdzīgas kurpes. Tad laikam tāpēc, ka es tik stūrgalvīgi skatos tikai uz to, kas kaut attāli līdzinās tam, ko es gribētu, ka 80% vispār netiek ņemti vērā, vai tie ir ar spiciem purngaliem vai ar apaļiem. Sastādot krāsu/lietu/vienību sarakstu siltajām sezonām, es nonācu pie baltiem apaviem. Un, kā negadās, atradu tādus, ko arī cenas ziņā ticība atļauj iegādāties. Tikai viena lieta...
- Kā domā, tava sieva ir dīvains cilvēks?- jautāju es vīram.
- Tā jau normāls, bet zināmā mērā...
- Es te atradu savus īstos apavus šai vasarai, ar traku atlaidi, protams, no aizvēsturiskas sezonas. Bet uz tiem bija uzlīme "39,40, dažādi".
Vīrs sāka zviegt.
Vai tad apavu pārim ir kāda vaina, ja viens ir mazliet lielāks nekā otrs?

Vēl pirms kāda laika es vīram citēju kādu blogeri, kas par dāvanu, kas viņu īpaši iepriecināja, publiski solijās savam dzīvesbiedram atdoties un mutē paņemt vienlaicīgi. Vīrs noraudzījās uz mani ar interesi, bet laikam saprata, ka manī lielā kulinārijas grāmata tādu sajūsmu neizraisīs. Šodien viņš pārcēla nosprāgušā kompja cieto disku ar visu manu filmu un mūzikas arhīvu uz lietojamā datora. Izgais, driznaks.

Mans draugs šaitans un es

Nu ja, es beidzot tiku pie savas maliņas, kura bija iedomājusies, ka ir kājiene ------> salabošanas. Nē, ne viss ir tik vienkārši. HTML es zinu apmēram tikpat labi kā franču valodu - runāt varu, bet kamēr izrunāju teikumu, visa galva ir salauzta no žokļa līdz pakausim. Vārdu sakot, es vairs nezināju, ko es toreiz pateicu, lai tā maliņa mani neklausa, un tā es arī neizdomāju, pie kā esmu vainīga.

Bija doma pārtaisīt visu template pa jaunu, bet procesā es izdomāju apgreidot visu bloga padarīšanu un tiku pie patērētāju versijas. Nu vairs, ja gribi izdarīt izmaiņas standarta dizainā, nav jāmācās datorvaloda, dators pats ar tevi runā tavā valodā, un aizbrauc tu uz Nepālu, uz Kolumbiju vai uz Burkinafaso, un tur ar tevi arīdzan visi runā tavā valodā. Lai iegūtu linku ar aksesuāriem, man nav jāsaka abrakadabra

li-ahref="http://www.ballesdejas.lv"-BallesDejas.lv-img src=http://lh3.ggpht.com/elizabethneimi/SO-8BnRV1KI/AAAAAAAAAZI/KFgD0KLq2Ng/s144/44-2.JPG"-/a-/li,

bet tik vien ka jānospiež podziņa. Šajā brīdī es fiziski sajutu kā apstājās manas smadzenes.

Reiz Rimi veikalā meklēju mārrutkus. Kaut kā tie nebija ierastā vietā, bet bija pārlikti citā plauktā citā stūrī un vēl aizstumti tālāk no priekšplāna. Kā papagaiļu speciāliste, es uzreiz atcerējos to, ka labs saimnieks papagailim nevis vienkārši dod ēst, bet ietin ēdienu papīrā un to noslēpj, lai papagailis var meklēt. Lai truls nepaliek! Patērētājam šāds prāta vingrinājums arī nekad nenāk par ļaunu. Un te, gatavās pogas bakstot, mēs atkal drīz nonāksim pie mērkaķu stadijas. Mērkaķi ar leptopiem, brīviem no visiem šaitaniem.

PS Tomēr vienīgajā vietā, kur varēja kaut ko ierakstīt svešvalodā, es šo to paeditēju. Un vēl paeditēšu.

PPS Jā, jā. Template, paeditēju, apgreidoju... Darba ietvaros augstākās kastas redaktors teica, ka esmu vainīga gan pie ģermāņu tipa sintakses lietošanas, gan pie tiešiem anglicismu tulkojumiem. Slikti ir tas, ka, atšķirībā no blogošanas, strādājot, es to nedaru tīšām. Labi ir tas, ka viņš mani latviski nav lasījis.

Vēl šis un tas par meistariem-gabēniem (updated)

Viens no šiem zēniem ir advokāts. Un šai meitenei ir divi bērni. Un šī jau ilgus gadus dzīvo Parīzē. Un šī raksta burvīgu dzeju un runā spāniski. Un šī pasniedz itāļu valodu LU. Un viena raksta, un ir Gabēns, es jau teicu. Un lielākā laime viņai ir kad viņu liek mierā. Tad viņa pilnīgā saskaņā ar sevi smaida šo ironiski-šķībo smaidu. Tīra socionikas ilustrācija.

Vispār, nesen runājot par socioniku, es sameloju, ka pēdējos gados es tā smaidu, pavelkot uz augšu vienu lūpu kaktiņu. Nekādos pēdējos gados, vienkārši pirmā izteikti šķībi-smaidīgā bilde man gadījās 2006. gadā. Bet pāris nedēļas atpakaļ draudzene man atnesa 13 gadus vecu iepriekš neredzētu bildi, un ziniet ko?

...

Un 10 gadus vēlāk.

Dažreiz es apšaubu to, ka mīļā Jodi ir Gabēns, bet tad es atceros viņas aizrautīgo stāstu par to, ka viņa ēda Skittles vai kādas līdzīgas končas un beidzot - beidzot! - uzgāja to pareizo pazaudēto salikumu, ko vairs necerēja atkal atrast. Divas dzeltenas tabletes un viena sarkanā. Jā, Gabēna cienīga atklāsme.

UPD Aaaaaaaaaaaa! Gabēns! Gabēns! Nav vairs šaubu. Spožs teikums.

Being a musicgeek involves wearing pants a lot and leaving the house. You have to deal with people and hipsters. I shudder to think. (...) Being a booknerd involves pajamas and oftentimes a blanket. If we don’t count the people in our head, we don’t have to deal with the annoying, unwashed, under-read masses too often. (Jodi)

Googlewhack

Ko tik neuzzini... To sauc par googlewhack, un manējais ir "ābolu īsstāstiņi". Deiva Gormana uz manis nav.

Ne visi

Biju tusiņā, kur paklausījos ārkārtīgi interesantus viedokļus: „Kādas šausmas, melnais prezidents!” un „Čurkas var iedomāties, ka viņi ir viltīgāki, bet mūsu cilvēks jau visur būs pirmais.” Lai pašausminās, tas ir veselīgs adrenalīns. Un lai mierina sevi, ka ir viltīgāks par čurku un par vecmāmiņu, ja jau pats sev liekas tik gudrs un izveicīgs.

Nevajag man jūsu, rasistu kungi, lieliskos argumentus par Āfrikas un Āzijas attīstības līmeni salīdzinot ar Ziemeļameriku un Eiropu. Jūs mīlat nevis argumentēt, bet vispārināt. To arī darīsim.

Visas blondīnes ir dumjas un merkantilas.
Visas tumšmates ir stervozas kuces ar nesakārtotu personīgo dzīvi.
Visi, kas nēsā brilles un, nedod dievs, prot lasīt, ir onanisti ar sasvīdušām plaukstām.
Visi vīrieši, kas prot dejot, ir pediņi.
Īsti vīrieši nedejo, viņi pat staigā ar grūtībām.
Jau nerunājot par to, ka īsti vīrieši nenēsā brilles.
Visi rudmatainie ir jefiņi ne no šīs pasaules.
Visi krievi ir slinki netīri alkoholiķi ar pārmērīgu honoru.
Visi briti ir alkoholiķi ar urīna nesaturēšanu.
Visi itāļi ir alkoholiķi ar seksuālajām problēmām.
Visi amerikāņi ir aptaukojušies un neizglītoti.
Visas sievietes mīl iepirkties.
Visi vīrieši mīl futbolu.
Visi, kas komunicē ar citiem internetā, ir sociopāti, kam nav īstas dzīves.

Turpinām vai jūs jau sevi atradāt? Un ir par vēlu sākt brēkt „ne visi!”. Jo tieši tā – ne visi.
Komentēšana liegta, go fuck yourself.