Vecgada ieraksts

Gada sajūta

Gaidīšana.
Šogad es visu gadu esmu gaidījusi. Jautājums - ko.
Sākumā - sniegu ziemā.
Tad jauno Šerloku.
Tad pavasari.
Tad sacensības Tallinā.
Tad maiju un visas citas sacensības.
Tad Ventspili.
Tad vasaru.
Tad, kad vīrs atbrauks.
Tad Kāpu.
Tad Prāgu.
Tad laivošanu.
Tad riteņošanu.
Tad, kad plecs sadzīs.
Tad rogainingu.
Tad Siguldu.
Tad katras brīvdienas.
Tad citu rogainingu.
Tad apkuri.
Tad vēl rogainingu.
Tad Viļņu.
Tad Ziemīšus.
Tad sniegu ziemā.
Sagaidīju.

Viss piepildījās, bet gaidīšana kaut kā galīgi pārspēja notiekošo, kaut arī katras pieturzīmes process bija ļoti izteiksmīgs.


Gada vilšanās

Es un skriešana. Es beidzu tēlot, ka esmu spējīga skriet. Šad tad lēnām padžogot ir labi, bet visi tie publiskie skrējieni... Nu neviens no tiem lielajiem skrējējiem nenāk uz Amber Cup un netēlo, ka prot peldēt. Arī man beidzot ir jāatzīst, ka skriešana šādā veidā man neko labu nedara, skriet es neprotu un ne tā kā ļoti gribētu.

Gada personiskais sasniegums

Baseins, protams. Gada sākumā man bija slepena apņemšanās satrenēties un parādīt tai Ogrei vietējās sacīkstēs, ka protu peldēt. Es parādīju to arī vēl daudz kur citur, un tas ir tikai sākums.

Gada ēstuve

Wok'n'walk
Notestēts Rīgā un Viļņā. Tieši mans ikdienas ēdiena tips plus mērces. Un man tiešām patīk ieskrietuves formāts. 

Gada filma

The Reader. Viņu noskatījos, kā parasti, par naudu, bet domās visu laiku atgriezos pie dažādiem aspektiem un grozīju tad tā, tad šitā, jo ne viss labi salikās. Tāpēc devos lasīt komentārus (šī vispār ir ļoti neslikta nodarbe, jo ieraugi šo to ne no sava skata punkta, un tad uz dažiem jautājumiem arī rodas dažas atbildes) un atklāju dažas lietas, kuras pati nebūtu iedomājusies.

Gada dziesma

Bērns prasīja, ka grib, lai es viņai šo ielieku telefonā, bet es nezināju, kā saucās. Tad Imantā nejauši ieraudzīju pa teļuku videoklipu. Un pielipu. Un tad viņa pielipa man. Ļoti kaut kā smeldzīga ir gan pati dziesma, gan Medijas haotiskā dejošana (daudzi gudrīši saka, ka tā esot ļoti neglīta, bet kā pa manam - tad ļoti izteiksmīga (modernais balets vispār ir ļoti ekspresīvs), harmoniska un pilnībā atbilstoša dziesmai). Kaut kā ļoti laicīgi tā ienāca mūsu dzīvē, man tā arī pēkšņi atsita Bjorkas 1995. gada laikus. Dziesmas saturs nebūtu man tas aktuālākais, bet bērns tajā sadzirdēja kaut ko savu - bēgšanu no garlaicības. Un tam es nolēmu arī piekrist.

Gada pasākums

Mājas ziemīši. Mēs nolēmām uztaisīt 12 Ziemassvētku dienas, tikai nevis no 25. uz priekšu, bet otrādi, līdz 25. datumam. Katru dienu pa dāvaniņai - man, Barbarai un tētim. Tas gan prasīja nelielu piepūli, bet radīja to svētku sajūtu, kuru šogad noluņoja taisīt sniegs un Salavecis, kurš bērnam dāvanu piesolīja 6. janvārī.

Un par gada apņemšanos

Pre-ZSV

16.12

Šajā dienā bērnam (pagaidām teicamniekam) skolā bija eglīte ar iestudētu lugu un dāvanu saņemšanu, un tad mēs aizbraucām un kino, kur tovakar bija Koventgārdenas 'Alises Brīnumzemē' pirmizrādes tiešraide. 

Kā izrādās, šāda kinotranslācija ir labāka par pašu baleta apmeklējumu. Citam svarīga atmosfēra, bet man ir svarīgi pirmkārt, visu labi redzēt (un operā es nekad neko neredzu) un otrkārt, visu zināt. Un te es varu redzēt visu detaļās, tajā skaitā sejas izteiksmes, kas, izrādās, baletā ir puse no šova. Kad neredzi dejotāju sejas, tieši tad tas viss pārvēršas par marionešu vienveidīgo tirināšanos, bet te - svētlaime. Viņi izdejo sižetu, un es visu saprotu. Nu, un par zināšanām - starplaikos rāda notiekošo aizkulisēs, video no mēģinājumiem, intervijas ar dejotājiem un horeogrāfiem - viss, pie kā tu netiec īstajā baletā. Es galīgi ietu vēl, ja būtu baleta fane. Žēl, ka joprojām neesmu. 

Bet šis Alises iestudējums man ļoti patika. Īpaši Ērcena dāma, protams.

19.12

Korporatīvs, ko šoreiz var ietvert vienā teikumā 'Nekad vairs neko neēdīšu'. Pārējiem, iespējams, palika atmiņā arī 'Nekad vairs neko nedzeršu', bet šis nav mans gadījums.

20.12

'Manieru' ZSV balle, kurai šoreiz balles kleitai nācās piemeklēt cimdus, jo kāds cītīgi visu vasaru sportoja, un tagad rokas vienās rētās.  Kā arī pēdējo nedēļu cītīgi mazgāja un berza, un tagad rokas ir kā apkopējai.

Kurā vienmēr ir mans mīļākais valsis, kurā vīrs mani vienmēr iegriež vairākus apļus apkārt zālei, tā, ka pilnīgi galva noreibst. 

Vīnes valšus ir vispār vienmēr pavada tādas dumpinieciski-dzīvespriecīgas dziesmas, kāpēc šī ir un paliek man mīļākā deja. Un viena vieta uz brieža man galīgi vienmēr ir brīva.

21.12

'Teixmas' balle un izrāde - tadā! - arī Alise Brīnumzemē, kur ierasties vajadzēja ar maskām.

Bērns gatavojas ar grupu, bet es - dāmu istabā.

Tikmēr ārā pamazām sākas ziema.

Izejot no dāmu istabas, satiku VIŅU.

Un tad satiku arī Pīķa kungu.
Un kopējā noskaņā pie Ērcenietes Pīķa kungs ieradās uzreiz ar divām dāmām.

Nošausminājos par cilvēkiem džemperos un džinsos, iedzērām kafiju, masku konkursā paņēmām trešo vietu un tad gājām dejot. Cerēju atkal ālēties līdz kamēr izdzīs ārā, bet pasākums beidzās diezgan ātri. Un to mēs noslēdzām ar Hobita ģimenisko skatīšanos. 

 Novembris - rogaininga mēnesis, decembris - Hobita mēnesis, janvāris - Šerloka mēnesis. Man jau veidojas tāds savs kalendārs.

Vaidavas rogains un Rīgas rogains

Vaidavas rogainings

Kas jādara atbraucot? Pareizi, jāuztaisa bardaks kā mājās.

Tad jāsaplāno distance.

Rudens kā rudens, Elizabetei jaunas kurpītes.

Un tad...