WMOC2019

Pasaules Vecmeistaru Čempionāts orientēšanās sportā. Šajā pasākumā mēs piedalījāmies kā brīvprātīgie, galvenokārt tāpēc, ka tad varēja saņemt divus brīvstartus (citādi, dalība velk uz 120 eur). Kaut ko esam vinnējuši, kaut ko zaudējuši.

Protams, pirmais vinnests ir tas, ka strādājot var redzēt daudz vairāk, nekā vienkārši skatoties. Dažreiz pat vairāk, nekā piedaloties. Šogad esam strādājuši punktu sargu komandā. Sēdi pie KP un gaidi, vai kāds viņu negribēs nozagt vai sabojāt. Nevienu no mūsējiem negribēja. Darbiņš nav grūts, īpaši, ja tev tajā dienā nav brīvstarts. Dzegužkalnā un Vecrīgā sprintus mēs neskrējām, toties skatījāmies, kā to dara citi - gan tie, kas paņēma vietas (un tās tika anulētas), gan tie, kuri īsti nesaprot, ko meklē. Pienāk pie punkta - a, nav īstais! Tādu dalībnieku tur bija vairāk nekā es varētu iedomāties.

Jā, tas ir sniegs jūlijā. Vai krusa.

Toties pārējās trīs dienas darbs bija mežā, kur divas no tām bija paredzēts arī skriet. Sākotneji es vispār iedomājos, ka dienās, kad mēs skrienam, mēs nestrādājam, bet tad mums pateica, ka takš mierīgi varēs apvienot. Nu... Lieta tāda, ka darbs ir no apmēram 8 līdz 17, bet starti - no 10 līdz 13. Mums nozīmēja darba vadītāju zināmu kā Vollijs Kukks. Mūs ieveda mežā un tur atstāja sargāt KP. Es bikli jautāju, kā būs ar startiem, uz ko saņēmu ļoti neskaidru atbildi, ka nu emm, es sprintā piedalījos, uz šito mani arī pierunāja, mož kaut kas sanāks. Vollij, ko tu tikko pateici? Kas tad ir ar tiem startiem? Nu, no tā izriet brīvprātīgā pirmais bauslis: katrs pats par sevi. 

Tev vajag pusdienas? Zvani un prasi. Un tad ej pakaļ, jo darba vadītājs sarunājas un viņam nav laika glupībām. Tev ir starts? Tiec galā pats. Mēs ar vīru vienkārši nostartējām uz maiņām. Viens skrien, otrs pieskata 8 punktus reizē.

Starp citu, vidējā distance bija Bumbukalnā. Es nedaudz raustījos no tā, kā es nez tur uzstāšos, jo tas mežs ir... Man likās, ka es ne tas, ka iziet distanci, es starp saviem sargājamiem punktiem apmaldīšos! Tas mežs ir kā spoguļu labirints - viscaur visur vienāds, praktiski bez piesaistes objektiem, toties punktu daudzums ir 10 uz 500 kvadrātmetriem. Skrienot, es paņēmu vienīgo man iespējamo taktiku - paņem azimutu, cieši turi un skrien cik spēka, kamēr nenovirzījies. Par laimi, bija vismaz saule, kas man visu laiku palīdzēja nezaudēt virzienu. Tikai tāpēc man izdevās iziet visu distanci, un pat bez lielās maldīšanās. Gandrīz visus punktus es atradu viegli un ātri, tikai uz diviem iztērēju uz katru pusstundu. Bet tas ir labāk, nekā uz katru iztērēt 10 minūtes. Vienīgais punkts, ko es e tas, ka neatradu, bet sajaucu vai nesapratu bija finišs. Vairāki starti ir normāla parādība, bet ar vairākiem finišiem man vēl nebija nācies saskarties, un tāpēc es ne uzreiz ievēroju, ka man jāņem nevis 100KP, bet 200.

Pēdējā dienā garā distance norisinājās Lilastē. Šeit arī bija kalngals lieliskajai organizācijai. Sāksim ar to, ka rezultātu pēc Bumbukalna mums ar vīru abiem nebija - es atzīmējos ne savā finišā, bet viņš neaizgāja atzīmēties uz galveno finišu. Tas ir jā, ir ne tikai vairāki finiši, bet ne visos tevi piereģistrē kā no meža izgājušo. To gan arī neviens nepateica. Tāpēc viņš nodeva mūsu identus meitenei, kas solījās atrast mūsu rezultātus. Viņa to izdarīja, bet pēdējās dienas starta rītā mūsu identi bija pie viņas. Par laimi, bija viņas vārds, paredzamā atrašanās vieta un telefona numurs. Telefonu viņa necēla, un atrašanās vietā neviens viņu nepazina. Un arī es neteiktu, ka rautos man palīdzēt. Nav Emīlijas, un viss, ej prom. Vot tas ir serviss! Mēs atceramies - komandas darbs, katrs pats par sevi. Arī, ja tagad neesi darbinieks, bet dalībnieks. Es biju uzstājīga, un galu galā atradās čalis, kam bija nojausma, kas par Emīliju, un viņš sazvanīja kādu, kas bija viņai blakus. Identus es dabūju. Bet.

Bet viņi abi ir pie manis. Mūsu darbavieta ir 1.5 km nost no sac. centra, un centrs ir 1.5 km nost no starta. Starti notiek no 10 līdz 12.30. Garā distance. Es startēju 10, un, lai cikos es finišētu, nav ne mazāko izredžu, ka es paspēšu aizskriet no finiša līdz darbavietai, un vīrs no turienes - līdz startam. Ok, šeit nospēlēja arī mūsu neattapība - es varēju nodot identu vīram pa ceļam uz savu startu. Mēs varējām satikties distancē, jo viens no mūsu sargājāmiem punktiem man bija arī paredzēts. Bet līdz tam visam mēs neaizdomājāmies. Vīrs līdz pēdējam sēdēja ar punktiem un pat nepasauca maiņu no orgiem, tad gaidīja mani finišā, bet es finišēju pēc divarpus stundām, tieši, kad slēdza startu.

Jautājums būtu, ko tad es ņēmu tik garu distanci. Bet tas ir vēl viens knifs. Es pieteicu mūs vidēji sarežģītai, vidēja garuma distancei, un biju stipri pārsteigta, uzzinot, ka mani ielika OPEN3 (garā un sarežģītā) un vīru - 21A. O_o

Es gan slepeni priecājos par tām divarpus stundām (kontrollaiks 3h) un par distances garumu un sarežģītību, jo reāli sajūtos kā Pasaules Čempionātā. Katru punktu atrast bija nereāli grūti, un ne tikai man. Bija karsti, bija ilgi, bija sarežģīti. Visu laiku atcerējos to anekdoti, kur čalis tuksnesī džinam no pudeles izteica vēlēšanos nokļūt mājās. "Tad ejam" "Bet es gribu ātri!" "Tad skrienam". That exactly. Gribi mājās - nāksies skriet, jo gals vispār nav vēl redzams. Meklējot dažus no tiem punktiem, es atradu VISUS kvadrantā esošus - citreiz, 6-7 gabalus, dažus par divreiz. Un, lai gan nevienu reizi nepazaudējos ar galiem, punkta smalkā precīzas atrašanās vieta atņēma man visas intelektuālās un fiziskās rezerves. Ja vidējā distancē es ar visu diskābeli par finišu biju ar sevi un distanci apmierināta, tad šeit teju jāraud bija, aiz noguruma, niknuma uz apstākļiem, savu tupošanu mežā un orgu kļūdām. Bet distanci es pieveicu, un pat finišu atzīmēju īsto. Bet, protams, aizmirsu viņu nodot īstajā finišā! AAAAAA!

Toties pēc tam peldējāmies siltajā viļņainajā jūrā, un banketā bija burvīga uzkoda ar baklažāniem un riekstiem. Pārējais blah.

Vārdu sakot, plusi un mīnusi:

+ lieliskas distances un fantastiska apvidus izvēle. Vēl tagad nevaru beigt tašīties, iedomājoties, kā tajā spoguļmežā bija ārzemniekiem, kas nekad tur nebija bijuši. Tas taču ir īsts pasaku mežs!

+ kartēm nav ne vainas

+ galvenais darbu vadītājs (starp citu, tas pats Edijs) bija ļoti labs, pārējie gan bija mainīgas kvalitātes. Īpaši Vollijs.

+ centrā lieliska kafija un kebabi. Bet lēti gan nebija.

+ mani no rokas nopirktie Salomoni ir ideāli. Labi, ka neņēmu Inov8.

+ tusiņš kā parasti rullē, mani visu laiku pavadīja sajūta, ka man ir 17 (gan dēļ darba vadītāja, kurš manā dzīvē nedaudz nofigurēja manos 17 gados, gan dēļ sabiedrības, kur visu laiku jūties kā skolniece, jo citi ir divreiz vecāki par tevi)
+ īpaši iekapāja vecā pasaules orientieristu elite un lūk šie cilvēki - vecuma grupa WM90. D e v i ņ d e s m i t. Jap, viņiem ir nedaudz zem 100, viņi brauc uz ārzemēm un tur orientējas mežā. !!!1111 Un viņu ir tik daudz, ka var pat aizpildīt pjedestālu. (pagājušogad saka, bija arī grupa 95, šogad gan vairs nav neviena).

- Paldies par garo distanci, bet nākamreiz tomēr varbūt ņemiet vērā, ko es pasūtīju, takš ne tāpat vien es izvēlos distanci sev pa spēkiem!

- Paldies par to, ka nekad neatbildējāt uz manu e-pastu par šo situāciju, Lielisks darbs! Es pat zinu, kurā par to bija atbildīgs.

- Tas bija tas pats cilvēks, kurš sēdēja reģistrācijas teltī, kad es jautāju pēc Emilījas. Hallo, ja jūsu darbs ir palīdzēt cilvēkiem dažādos jautājumos, tad, ja jūs nezināt Emīliju, vajadzētu pajautāt, kas ir par problēmu un meklēt alternatīvus risinājumus, nevis - neko nezinu, ej prom.

- Ēdināšana bija fui. Badā nepalikām, es arī negaidu, ka brīvprātīgos baros ar delikatesēm, bet nu tik klaji ielikt lētākos pieejamos produktus… Nu eu. Ja tas ir vienreiz dienā, tad vēl tā, bet ja es zinātu, ka mans bērns aizbrauca tur strādāt uz nedēļu, un tur viņu šādi baroja - nu tas ir aizgalds.

- Katrs pats par sevi. Jap. Noorganizē pusdienu piegādi un startus sev pats.

- Sprinta rezultāti anulēti. Hehe, no gan vajadzēja paredzēt no kroga nosaukuma, kur bija tie vārti, ko neizdevās atvērt.

Bet galu galā visiem brīvprātīgajiem iedalīja prizmas, šalles un identu maciņus, un es, kā tāds iezemietis, kas saņēma krāsainās krelles, paliku apmierināta. Iešu vēl.

Te ir neliels video no pēdējās dienas (Edgars Sparāns)

Guns N'Roses in Tallinn

Jautāsiet, kā man patika GN'R koncerts Tallinā? Pajautājiet, man ir ko teikt. Oriģinālsastāva koncerts man patika mazāk, nekā Aksela grupas koncerts Polijā 2012. gadā. Yep, sorry not sorry. Pat pastāstīšu, kāpēc.

Vienīgais labums - mēs sākām laicīgi!

It's So Easy 
Mr. Brownstone 

Chinese Democracy 

Es pēc tam lasīju skatītāju pretenzijas. Viena no tām bija sliktā skaņas kvalitāte - man ir grūti teikt, jo visas šīs dziesmas spēlē manā galvā, es zinu katru noti, kā tai ir jāskan. Turklāt, man 90-jos ir nācies tās klausīties uz visai apšaubāmas kvalitātes kasetēm un maģiem, tāpēc tā nav problēma. No otrās puses, ja es nedzirdētu to visu ar prātu, bet ar ausīm, man, laikam, arī ne visai patiktu. 

Welcome to the Jungle 

Double Talkin' Jive 

Man pašai ir visai dīvainas pretenzijas pie rokkoncerta, es zinu... Slash pārāk daudz spēlēja ģitāru.
Jā, ja kādam liekās, ka koncerts (kā pieņemts, 3h garumā) bija par garu, tad tas ir dēļ tā, ka jūsu favorīts ar cilindru galvā visu laiku spaidīja ģitāru. Daudziem bija par garu, bet, izskatās, neviens nesaprata, ka vainīgs pie tā nebija Aksels. Jā, Slash sabojāja man Double Talkin' Jive - vienu no maniem mīļākajiem GN'R gabaliem, kuru redzēt setlistē es biju ļoti priecīga. Bet... Slešs mocīja un mocīja to giču, un sen vairs nevarēja saprast, ko īsti viņš spēlē. Jā, var izpausties šajā mākslā arī citādāk, bet viņš dara tā. Labi, veros ciet, visi sen ir sapratuši, kurā pusē šajā karā es esmu un vienmēr esmu bijusi.

Better 

Estranged 

Līdz Estranged arī Aksels bija saulenēs, un klātesamības sajūtas nebija nemaz. Un te viņš tās noņēma, un palika pavisam cita lieta. Aksels ir īsts. Viņam ir dzīvas cilvēcīgas acis un izteiksmīga seja, to varēja redzēt pat televizorā pie skatuves. Grūti pastāstīt, kā tas ir, bet viņš noņem saulenes - un tu viņu atpazīsti. Kā tuvu draugu. Ieraugi acis, atpazīsti skatienu, atpazīsti smaidu - tas ir viņš, kādu es viņu atceros jau no saviem 13 gadiem. Ļoti patīkama sajūta. Kopš šī brīža viss bija ideāli.

Live and Let Die (Wings cover)
Slither (Velvet Revolver cover)
Rocket Queen
Shadow of Your Love
You Could Be Mine 

Attitude (Misfits cover) 

(You Can't Put Your Arms… Around a Memory intro)

Dafa pokerfeiss. Daf, es tevi mīlu, bet lūk šo sauc "ģīmis prasās pēc ķieģeļa". One smile would have been nice.

This I Love
Civil War
Yesterdays 

Coma 

Ap šo brīdi daļa publikas bija pametusi koncertu, un daļa aizmigusi uz saviem plediem pakalniņā. Jā, ok, dažu dziesmu izvēle bija dīvaina. Bet, atkal, šis nebija show by request. Turklāt, es redzēju videomateriālu par viņu pirmo koncertu pamatsastāvā šajā gadsimtā Lasvegasā, un zem tā bija vismaz divi komentāri par to, ka "They played Coma!!! I would go the the show just to hear that!" Lūk, šī nav grupas problēma, ka jūs neesat klausījušies Velvet Revolver, nezināt albumu The Spaghetti Incident? un grupas pamatavotus Hollywood Rose ar dziesmu Shadow of Your Love. Tā nav grupas problēma, ka daudzi apmeklētāji zina divas dziesmas - November Rain un Sweet Child O' Mine. Tā ir megazvaigžņu problēma per se, un vadīties no tās, sastādot dziesmu sarakstu, būtu jau nu pavisam muļķīgi. Bet Polijas koncerta setliste bija labāk sabalansēta. Un neviens ģitāru nespēlēja tik ilgi, kā...

Slash Guitar Solo 

Speak Softly Love (Love Theme From The Godfather Nino Rota cover) 

Man gan personīgi likās, ka skaņa bija ne visai koncerta pirmajā daļā, bet jo tumšāks palika, jo labāka palika skaņa, vai, drīzāk, noskaņa. Uz beigām ideāli bija viss pat tiem, kuri nolamāja koncertu sākumā, bet kuriem pietika prāta neiet prom. Varbūt, ne velti Aksels, kad varēja, centās nesākt koncertus līdz saulrietam (es taču teicu!!!)

Sweet Child O' Mine
Wichita Lineman (Jimmy Webb cover)
Don't Cry
Used to Love Her
Wish You Were Here (Pink Floyd cover) 

Slash and Richard Fortus guitar duet

No @gunsnroses

November Rain

(Layla instrumental intro… more with Axl on grand piano)
Black Hole Sun (Soundgarden cover)
Knockin' on Heaven's Door (Bob Dylan cover)
Nightrain 

Ok, šī bilde pat nav no šī koncerta, bet ļoti patīk.

I am 56? Kiss my ass.

No @gunsnroses

Encore:

Patience
Madagascar
The Seeker (The Who cover)
Paradise City  

PS Kronis pasākumam bija... Ievads ir tāds. Latvijā ir tikai viens cilvēks, kura viedoklim par GN'R es uzticos. Mēs vienā laikā mācījāmies RFL, un viņš bija tikpat liels un pamanāms fans, kā es. Kam tad vēl es varētu uzticēties, ja ne tam, kurš līdz sīkumam pazina viņus jau 94. gadā? Viņa viedoklis par koncertu man reāli ir nozīmīgs. Dažas dienas pēc konča es atcerējos par Ansi, un gāju Feisītī meklēt, vai šis nav ko ierakstījis. Nu, ka Slash par daudz giču spēlēja vai ka Wichita Lineman bija interesanta izvēle, kas sasaucas ar... Jā, ok. Tur es izlasīju lūk šo. Yep, vienu no lielākajiem GN'R faniem Baltijā izmeta no fanu zonas... par fanošanu!!! Ālējas te, dzied, traucē godīgiem pilsoņiem filmēt uz telefona. Man gan ir sajūta, ka arī es tur uzvedos nepiedienīgi dažu acīs. 

PPS Bet cilvēki... ir cilvēki. Izskan viedoklis "Nevienam nepatīk spēlēt ar Akseli, tāpēc nav atmosfēras" (jo par atmosfēru ir atbildīgs tikai viņš, vai ne, Sleša uzdevums ir cepuri nēsāt). Ja Slešs personīgi saka, ka pagaidām viss ir forši un patīk, tad izskan viedoklis "ko tik cilvēki nedara dēļ naudas". Jā, to saka tie paši indivīdi, kas visu koncertu nodarbojas ar filmēšanu vai tupi stāv un garlaikojas (samaksājuši100 eiro). Jūs paši arī dēļ naudas neesat spējīgi pat izbaudīt nopirkto! Forši ir, kad konci apmeklē 60 000 cilvēku, bet labāk lielākā daļa būtu palikusi mājās. Jūs esat idioti.

No @gunsnroses

PPPS Man tomēr patīk tas, ka GN'R vienmēr ir bijusi grupa, kas cilvēkos izraisa agresiju. Redzat, strādā! Kā aizeju uz GN'R konci, tā cilvēkus ienīstu, ka nu tikai! Pēc tega visu manu naidu pret stulbumu un mīlestību pret manu soulmate var atrast. 

Ziedu nolikšana

Vakar viena meitene uzrakstīja par notikumu Kemerovā to, kas jums visiem nepieciešams - atļaujiet cilvēkiem izpaust savu rūgtumu tā, kā viņi to grib. Vai nu tā būtu ziedu nolikšana, vai vaimanas, vai formāls ieraksts instā, vai atteikšanās iepirkties Maximā, vai klajš cinisms. Katram ir savs veids, kā tikt galā ar emocijām. Man tas veids ir otra diena nepārtrauktas vārīšanās galvā par to, kā mūsu tuvinieku izpausmes ietekmē mūs pašus. Kad man kaut kas traucē - es daudz domāju, neko nepadarīsi.

Pirmkārt, es saskaros ar visierastāko veidu, kā cilvēks tiek galā ar notikumiem - padod tālāk. Šoka stāvoklī dāsni dāvā savu šoku visiem apkārt. Tas ir normāli un nomierinoši. Man ir ļoti žēl, ka es neesmu tas cilvēks, kas prot iekļauties šajā situācijā. Es zinu, ka pareizi ir iesaukties: "Ak vai, kāds ārprāts!", mesties raudienā un vaimanāt par visuma netaisnību. To visi saprot un atbalsta. Tad tevi pieņem par savējo. Man savējo tikpat ka nav. Nez kāpēc. Es neesmu ciniska, es vienkārši to neprotu. Tas nav mans veids, kā tikt galā ar notiekošo.

Un es pati nezinu, ko gribu. Jo mammas man pienes visu informāciju no ārpasaules zem biezas "lai tu zinātu un būtu gatava" mērces, bet, protams, tā ir tikai mērce. Vienreiz (saistībā ar informāciju par adenotomijas sarežģījumiem pirms līdzīgas operācijas manam vecākajam bērnam) tas rezultējās mēnešiem ilgā trauksmes stāvoklī, no kura es pat neatceros, kā tiku vaļā. Citas epizodes bija varbūt ne tik skarbas. Vīrs, zinot manas vājās vietas, neko nekad man nestāsta. Bet parasti es jau esmu uzzinājusi pati. Es nedzīvoju neziņas burbulī, es tikai gribu izvairīties no sociāli neveiklām situācijām, kur es nedaru to, ko pieklājas, un gribu noteikt robežas, cik daudz es gribu zināt par konkrēto notikumu. Bet es neesmu priecīga par mammas un vīramātes neuzmanīgo rīcību un arī neesmu priecīga par vīra mēģinājumiem mani pārāk sargāt. Bet jā - atgādinājums sev: vecāki nav tas, ko mēs mēģinām izmainīt, tas ir tas, ko mēs pieņemam; un vīram man būtu jābūt pateicīgai, viņš dara to, kas uz papīra būtu pareizi.

Cita izpausme, ar ko es saskaros, bija cinisms. (es sapratu, ka tu nejauši, bet domu tas izprovocēja) Nevajag jaukt nevietā pateiktu patiesību ar cinismu, cinismā nav patiesības. Bet tas var būt veids, kā samierināties ar pasaules netaisnību. Es pieņemu šo faktu, bet no saviem tuvākajiem to dzirdēt negribu. Es arī varu uz 9. maiju dusmās pateikt kaut ko par sīku tautiņu un rūgtuma krāšanu gadsimtu garumā, un tad, kad man kaut kas notiks, atnāks viens no tautiņas pārstāvjiem un bakstīs ar pirkstu: "Ha, Elizabet, beidzot tev ir citas nodarbes, nekā izņirgāties par latviešu tautas sāpēm!" Jā, mēs atpazīstam un netolerējam cinismu tikai tad, kad tas ir vērsts pret mums un mūsējiem.

Sanāca nedaudz 'Rīgas Laika' stilā - neko nevar saprast, ko es gribēju teikt, bet tas nekas. Savējie, kā saka, sapratīs. Un tiem, kas nesaprata - paskaidrošu. Tā bija neveikla atvainošanās mammai par to, ka nemāku reaģēt uz dalīšanos kā normāls cilvēks (bet diemžēl tas nav iespējams). Tas bija neveikls mēģinājums paslēpties no jaunu bēdu uzkraušanas jau pietiekami apbēdinātam prātam (es taču nekad, nekad nemēģinu jums pastāstīt par dažām grāmatām un labojamām filmām un ziņu virsrakstiem, kurus es gribētu atredzēt, jo tagad viņi vienmēr ir man līdzi. Un ko man dod tas, ka "es zinu"? Labāk es to nezinātu). Tas bija mēģinājums parādīt cinisma kroplo seju citā leņķī. Nezinu par šo reizi, bet bijušas daudzas citas, kad tu viņu esi noturējis par seksīgo asprātīgo patiesību. Bet ir viegls veids, kā viņus atšķirt: pielaiko sev, un uzreiz redzēsi.

Jā. Šim blogam kādu laiku būs atslēgti komentāri, jo tas nav dialogs, tas ir monologs. Tāpēc ir jocīgi un bezjēdzīgi regulāri nākt, lasīt un apvainoties. Tās ir skaļas domas no manas galvas, nevis uzruna, mana maniere samierināties ar visuma netaisnību, savdabīga ziedu nolikšana. Var apvainoties par to, kā un ko es jums saku dzīvē, bet šeit atļaujiet man izpaust savu rūgtumu tā, kā es to gribu! 

Cilvēki stāsta, ka strādā pa 9 stundām dienā, skrien pa 100 km, izdzer 5 kafijas dienā un katru dienu nodarbojas ar seksu. Dažreiz pat trīs reizes.

Vai nu man kaut kas nav riktīgi, vai jāsāk arī stāstīt.

Tautas rogainings Riekstukalns

Pēc tīri ok mēģinājuma Šlokenbekas rogainingā manam duālam nez kāpēc likās, ka arī Tautas rogainings manā kompānijā ir laba doma. Nu ko, katram kapteinim sava vieta, un es piedāvāju kapteinim Bremze (vīram) īstenot savu ieceri noskriet orientēšanās pusmaratonu, un komanda Kateinis Sajūgs pieteicas 4h. Patiesībā, komandas nosaukumu mainīt nevajadzēja, jo kapteinis esmu es, un bremze arīdzan esmu es. 

Sniegums rogainingā bija vienkārši izcils. Vislabprātāk es apraktu šo rezultātu un nekad neatcerētos notikušo, bet ir iemesli paskatīties faktiem acīs. Lūk, kādu distanci mēs pieveicām. 34 punkti, vēl 2 noņēma par nokavētajām 6 sekundēm.

Lūk ir mūsu plānotais maršruts. Vismaz 62 punkti. Un ieplānots šoreiz viss bija labi, es neko nesajaucu - tas ir tik, cik mēs varam izdarīt šur tur paskrienot un pa mežu mierīgi ejot. 

Kas notika? Ejot caur purvu no 74. uz 83., aizgājām pa nepareizo stigu, un pēc mirkļa izbrīna konstatējām, ka tagad izdevīgāk būs ņemt 44. Un 44. bija priedēs. Starp citu, uzreiz par priežu apvidu - tā ir priežu jaunaudze, 3-5 metrus augstas priedītes, apakšā papardes. Neko neredz pusmetra attālumā, iet arī nevar, var lauzties caur brikšņiem. Viss slapjš, pēc 10 minūtēm bijām jau kā izpeldējušies. 

Labi, patiesībā, priedēs, kā izrādījās, tas punkts nemaz nebija.  Bet mēs piegājām nepareizi, ielīdām priedēs, izbiedējām alni un ilgi maldījāmies pa rogaineru izmītām takām. Starp citu, tieši tās takas mums atņēma laiku. Ja tur nebūtu cilvēku pēdu, es uzreiz saprastu, ka kaut kas nav pareizi, bet tik lielas takas jau nebūs izmītas tur, kur nav punkta, vai ne? Tāpēc tā vietā, lai izietu ārā un padomātu, mēs mīcījāmies pa priedēm, cerot, ka "kaut kur te ir". Neatradām.

Izgājām ārā. Stāvam uz kaut kā, it kā stigas. Jo sarunājām, ka izies sameklēt stigu, un tās izdomāsim. Es personīgi domāju, ka stāvu uz stigas, un no tās orientējos. Bet tā nebija stiga, tā bija tā saucamā meža robeža. Duāls neko neteica. Es noorientējos kā mācēju, ielīdām atpakaļ priedēs. Vēl minūtes padsmit papeldējāmies. Te viens sāka psihot un lūgties, lai mēs ejam prom. Parasti komandā nervozais esmu es, bet neviens neliekas ne zinis par to, ko es čīkstu un pareizi dara. Ja šito darītu vīrs, es viņam pataustītu pieri, vai vesels. Kad šito darīja duāls, es sapratu, ka vai nu mēs ejam vai nu kaprīzā karaliene kādu brīdi būs man līdzi, un tas man nemaz nepatīk. Piekritu iet prom, bet padomāju daudz ko. Darbiņš ar cilvēciņiem, ibio. 

Izgājām beidzot uz stigas, uz kuras uzreiz vajadzēja iziet. Ja es būtu viena, es vēlreiz un kārtīgi notēmētu un atrastu to stulbo 44. punktu. Lūk to iemācās, kad trenējas klasiskajā orientēšanās - jo tur, ja punktu mežā pameti - you go home. Tāpēc I will go fucking hard, un tik ilgi, kamēr atradīšu. Neskaitāmas reizes esmu to darījusi Magnētā un Reljefā, protams, ne bez nelielām histērijām "es viņu neatradīšu, es eju prom". varbūt, tāpēc es nekad negūšu labus panākumus rogainingā. Un vēl tāpēc, ka slikti skrienu. 

Jā, bet tomēr. Dažus punktus mēs vēl atradām samērā viegli, un jau sāka izskatīties pēc rogaininga, kad bija 47. punkts. Mums priekšā soļoja komanda Lido zemu. Vairākas reizes mēs haotiski skrējām, apdzinām viņus, un viņi mūs lēnā solī panāca. Zinot cilvēkus no šīs komandas, šeit varēja iet viņiem pakaļ pa ceļu mierīgi. Jo skaidrs taču - jāiet pa ceļu līdz vietai, kur to šķērso grāvis, un tad iekšā mežā. Un Žoglas vēl mežā nav nogājuši. Un te jāmin tāds moments, ka mans kompass centās atdalīties no pamatnes un aizbēgt, tāpēc es viņu noņēmu no rokas un iestucīju kabatā. Duālam kompasa arī tikpat ka nebija. Big mistake. Fatal. Vārdu sakot, kārtējo reizi apdzinām Žoglas, nonācām līdz tai vietai, kur ceļu šķērso grāvis un gājām mežā. Punkta nav. Toties ir nesaprotamie ceļi un stigas, kuru kartē nav. Nu labi, šajā kartē daudz kā nebija, bet tomēr. Stampājām, stampājām, izlikāmies par idiotiem - viens uzstāja, ka nebija nekāda ceļa, kurš patiesībā bija, otrs uz to apmēram apvainojās kā uz personisku uzbraucienu. Kamēr izgājām uz ceļa, un es tomēr izvilku no kabatas kompasu. Ceļš ir, grāvis to šķērso, bet pēc azimuta nekas nesakrīt. Vārdu sakot, mistērija. Vai ne gluži. Cits grāvis, cita vieta, punktam mēs sen esam paskrējuši garām. Un ko Žoglas? Kāpēc viņi mežā pēc punkta nebija iegājuši? Tāpēc, ka punkts nebija mežā, bet 10 m nost no ceļa pie meža robežas. 

Tālāk mums beidzās laiks. Atlika tikai pa ceļam savākt vienu punktu un nesties uz finišu. Es gan joprojām esmu pārliecināta, ka fana pēc varēja nogriezt līkumu un paņemt arī punktu virsotnē. Tāpat nokavējām 6 sekundes. 

Žoglas, uzzinot mūsu rezultātu, skatījās ar tādu neizpratni, ka gribējās attaisnoties ar to, ka mums lācis mežā uzbruka, tāpēc tik maz.

Kopš šī rogaininga jūtos totāli kā idiote. 

Nesaprotu, kāpēc visi komandas biedri uzvedās kā idioti gan kartogrāfiski, gan sadzīviski.

Nesaprotu, kur varēja nostaigāt 20 km ar tādu rezultātu.

Nesaprotu, kāpēc manam duālam sūdu strūklaka mežā veras vaļā tik intensīvi, jo pēdējo 8 gadu laikā ikdienā es viņu manīju reizes trīs. Nu, varbūt piecas, un viņa bija pietiekami maza, lai viņu neņemtu galvā. 

No otrās puses, es vismaz WRC neesmu bijusi. 

Nesaprotu, kāpēc visi pārējie noskrējuši tik labi! Īpaši visi, ko es pazīstu. Paskatoties uz viņu rezultātiem, sajūtos vēl idiotiskāk. Bet tam varbūt arī ir kāds cits iemesls, ar rogainingu nesaistīts. Kaut kāds pārāk emocionāls rogainings sanācis. 

Nesaprotu, kad palaidīs vaļā. Tad gribas braukt uz Jūrmalas rogainingu, jo patīk. Tad negribas, jo tur viss ir vienkārši (vismaz bija pagājušogad), un būs pilns ar tiem stirnu bukiem, kas prot skriet vai neskriet, un viss. Tad gribas saņemties un braukt uz Kolku, un tur vēlreiz paskatīties, vai es tomēr protu orientēties. Tad gribas aizklapēt to visu ciet un iet ārā un aizmirst. 

Laikam, tas arī būtu labākais risinājums. Reljefiņš līdz oktobra beigām, tad Kolka, tad RR ar ierasto kapteini un jaunu kompasu. 

Kārtējā ķīmija

Tomēr vecāki ir tādi vecāki...

Nedēļu atpakaļ bija neliela domstarpība ar mammu, kura ir īstens pilsētas bērns. Tas ir, dzīvoju es pilsētā, bet laukos zāle zaļāka, ēdiens gardāks un tā. Ja ne gardāks, tad noteikti dabīgāks. Labais zemnieks sestdienās ved garšīgu krējumu un citus labumus. Jau 8 gadus nevaru nevienu pārliecināt, ka man negaršo krējums, kurš smaržo pēc govs kakas. Man vispār krējums tā ne īpaši, labāk patīk jogurts bez piedevām vai kefīrs. Kā pa manam, ar šo argumentu vajadzētu pietikt. Argumentu, ka es šobrīd nemaz nedrīkstu ēst nepasterizētus piena produktus bez konservantiem, es nemaz nevelku laukā, jo es esmu vienīgā, kas zina šausmīgo vārdu 'konservants' un 'nepasterizēts' jēgu. Jo nesaprotams vārds obligāti nozīmē kaut ko šausmīgu un neveselīgu. Nu, ilgi nevajadzēja gaidīt, kad mamma man atbildēja "Pareizi! Ēd ķīmiju no veikala!" Nu ja, nu ja, tur tak viss ir pasterizēts. Jutu es, ka drīz klausīšos arī no vīramātes par to, ka zīdaiņu ēdienā (tajā, kas burciņās) ir pilns ar ķīmiju! Jo tās ir sterilizētas, arī takš baisi skan. Viņa gan to pašu dara virtuvē ar ievārījumu - liek gatavās burkas verdošā ūdenī, lai ievārījums ilgāk glabātos - bet ja to nesauc šausmīgos vārdos, tad tā nav sterilizācija. Jo rūpnīcā tur procesā noteikti pilina iekšā naftu. Hello, E-produkti!

Es saprastu fobijas no ķīmijas un veselīgo dzīvesveidu, bet kamon. Viena no viņām pārtiek no triju veidu produktiem: burciņu zupām, cīsiņiem un smērējamiem sieriem paciņās.  Otra uz mana bērna ierašanos vienmēr iepērk čipšus un saldinātos pieniņus, kurus bērns tā arī nekad neizdzer. Ūdens? Atbildes: negaršīgi, tā vietā var dzert gatavo auksto tēju no pudeles, otra vispār neko nedzer. Dārzeņi? Nu, mazliet var. Permanents izbrīns par to, ka mēs rijam salātus milzīgām bļodām, ne katrā ēdienreizē ēdam gaļu, turklāt, parasti vārītu, un nepērkam visu to superdabīgo produkciju aka burciņas, desveidīgos un majonēzi. Nepērkam noteikti tāpēc, ka esam ubagi, bet šausmīgi pēc tā visa ilgojamies. Es redzu, visi gaida, ka kāds no mums nomirs badā. Vai arī no sāls, cukuru un tauku trūkuma organismā, kurus masveidā satur tikai tie gardie produkti, un kuri patiesībā ir daudz neveselīgāki par pasterizēšanas procesu.

Nē, es to visu nepērku, jo mēs ēdam daudz. Jo mēs sportojam, tas ir dabiski - sportot un daudz ēst. Noskrienot pusmaratonu vai pēc intervālā treniņa baseinā nesanāk ēst maz. Toties var ēst liesi un lietot daudz augu valsts produktu. Dārzeņu un putru. Un tikai nedaudz olu, skābpiena produktu un vārītas vai sautētas putna gaļas. Ja man kam nepietiek līdzekļu, tad tikai zivīm un jūras produktiem. Tos gan es ēstu biežāk, bet tikai tos.

Diemžēl, cilvēki neko negrib zināt par uzturu un negrib lasīt vismaz iepakojumu saturu, ja jau tik ļoti gribas parunāt par ķīmiju, bet grib tikai šausmīgi apvainoties uz to, ka es atsakos no tā, ka man grib nodarīt visu to labāko. Es zinu, ka loģika un zināšanas nekotējas, tikai emocijas, āmen, bet tomēr... varbūt vēlreiz - Повесть о ненастоящем молоке

Babkas

"Девочки, впрочем, все хорошие - в отличие от теток.
...
Тетки они ведь чем от прочих девочек отличаются?.. Ну да, самое трудное - это объяснять словами очевидные вещи. Которые нутром чуются, с первого взгляда. Как, скажем, запах. Ну, можно сказать, что тетки твердо знают, что такое хорошо, и что такое плохо. Они знают как надо. И как не надо, они тоже знают. Сомнение тетке неведомо.
Причем для того, чтобы предугадать теткину систему Ценностей, нужно учить не психологию, а биологию. Или зоологию даже. Тетка - она ведь всегда на страже интересов биологического вида.
И, да, тетка несет жемчужину своего знания миру. Обычно очень активно несет. Так что уши закладывает. И, конечно, тошнит. По крайней мере, выродков, вроде меня.
Но все это, кажется, не самое главное про тетку. Самое главное, наверное, вот в чем: пока я вижу перед собой тетку, я не могу верить в бессмертие души. Какое уж тут бессмертие.
Я, собственно, почему все это пишу. Я очень люблю девочек (и, в частности, шестидесятилетнюю девочку Доротею). Лучше их нет на земле существ. И мне почти всегда за них страшно. Есть какая-то таинственная лужа, попив из которой, девочка становится теткой. Процесс не то чтобы необратимый, но шансов не очень много.
Будьте бдительны, да." 

(с) "Книга одиночеств" Макс Фрай

PS Mēs ģimenē un ar draugiem stabili saucam šo sugu par babkām. Babkas dažreiz spīd cauri cilvēkam jau piecu gadu vecumā, bet dažreiz negaidīti uzrodas iekš pilnīgi normālas meitenes. Dažreiz pat iesakņojas...

Kapteinis Pozitīviņais un eigēnika

Viens meituks te uzradās ar pukstēšanu - man tik laimīga dzīve, man viss tik ideāli, kāpēc

1. ir cilvēki, kam viss nav ideāli un viņi neko nedara

2. kāpēc daudzi mani izmet no instagrama un citiem tīkliem? Laikam, tāpēc, ka kad jūs visu laiku kaucat par savu dzīvi, jums riebjas, ka citam iet labi.

Emm, ne gluži tāpēc. Es tajā brīdī nodomāju, ka viņiem ir vai nu garlaicīga dzīve vai nu viņi kaut ko slēpj. Parasti viņi arī atzīstas, ka slēpj.

Stāsts. Agrāk tas meituks dzīvoja Pēterburgā, mācījās, strādāja, ceļoja, meklēja savu ceļu dzīvē. Viņas blogā bija budžeta ceļojumi pa apkārtni, šmotkas, novērojumi, stāsts par sakodiena labošanu un breketēm, tusiņi, problēmas, risinājumi un pārdomas. Tad viņa satika savu vienīgo. Pārcēlās uz Maltu. Un viņai gadījās galvas smadzeņu pozitīviņš. Es saprotu, tu tagad dzīvo uz saulainās salas (nevis lietainā Pēterburgā), ar vīru (nevis ar vecākiem), atradi darbu, kas tev patīk un tiki galā ar savu iekšējo pusaugu mētāšanos. Wow, es teiktu. Malacis! Aplausi stāvus.

Tikai viņas blogs tagad ir ne viens vienīgais pozitīviņš (kā tas ir Lībermanei), bet, ibio, pamācība, kā kļūt pozitīviņam. Pa punktiem. Katrs ieraksts stāsta "es esmu tik laimīga, tik pareizi laimīga, tik pozitīva, ātri visiem kļūt pozitīviem!" Bet kaut kā interesantāk bija lasīt par dzīvi, nevis pamācības, kā kļūt laimīgam. Un kam tādas pamācības? Kā man vienreiz nācās jau skaidrot labvēļiem internetā - katram ir savs stils baudīt dzīvi. Vienam - sist pa acīm ar pozitīviņu, citiem arī pagausties nenāk par skādi. Man pat liekas, ka tie, kam nav kauns gausties savā blodziņā, ir kripatiņu patiesāki par tiem, kas sit pa acīm. Pirmie raksta sev, otrie - alkst slavas un tik rausta pozitīviņa brunčus, lai kāds sliktais laiks, strīds ar vīru vai sāpoša kāja neizlien publikas priekšā.

Un otrs stāsts. Kad man bija 17-18, es ļoti labprāt lasīju vienas rakstnieces daiļdarbus, kur krimiķa darbība mijās ar dziļajām dzīves pamācībām. Uh, kā man patika tie pastāstiņi! Es tur smēlos tādas gudrības! Man tas uz daudz ko atvēra acis. Bet mana mamma spļaudījās - normāls krimiķis būtu, ja ne visas tās vīzdegunības. Tagad, 30+ gados es vairs šo nevaru palasīt - neticēsiet, riebjas tās pamācības! Ko viņa man stāsta acīmredzamas lietas kā tādam zīdainim un bojā visu grāmatu. Redzat, katram vecumam savs.

Kāds savā ceļā pamanās apgūt gudrību, kā kļūt netraucēti laimīgam. Citam tas neizdodas nekad. Tas ir viņa ceļš un viņa dzīve, kāpēc tev tā būtu jātaisno? Kāpēc nevar ļaut dažiem būt Īā ēzelīšiem? Tāpēc, ka visiem jābūt ekstravertiem, cīruļiem un sangviniķiem? Nē, tas cilvēkiem ar galvas smadzeņu pozitīviņu prātā nenāk. Viņus tas arī īpaši neinteresē. Ko viņi grib - tas ir visai pasaulei pastāstīt, ka VIŅAI izdevās. Viņa ir iemācījusies būt laimīga. Un KĀ viņai izdevās. In Beifall untergehen.

Un tas ir tas pats, par ko ir visas grāmatas no sērijas 'Kā nopelnīt miljonu'. A nekā. Vai nu tu izdomāsi savu veidu un nopelnīsi, vai nu neizdomāsi. Konkrētas pamācības šeit īsti nav, bet tie visi padomi 'paraugies uz situāciju no otrās puses' un 'izdomā kārtīgi, ko tu gribi, un strādā pie tā', 'izej no komforta zonas' un 'neko nenožēlo!' ir Kapteiņa padomi. 

PS Ok, es pārspīlēju, meitēns foršs, tikai man šādi padomu apkopojumi sen nav aktuāli, tāpēc dažreiz aizkaitina šausmīgi, tāpat kā tie krimiķi un žurnāls Cosmo.

PPS Pretēji šim, šodien ļoti ļoti patika ieraksts par «Оссспади».

Lietus-2

Spēcīgu izbrīnu rada manī cilvēki, kura saka 'gribēju braukt tur un tur, bet sola lietu... tagad nezinu". Kamon. Mēs dzīvojam tādu laikapstākļu zemē, ko tad tagad, ārā neiesi? Savulaik domāju, ka mums vispār ārkārtīgi veicas ar laiciņu, kad dodamies uz dažādām izklaidēm, bet kopš tas viss ir tik intensīvi... nu nezinu, gadās trāpīt zem stihijas.

Impact Fest

Slapjais kaķis

Stipro skrējiens

Cēsu rogainings

Es tā kā drīzāk par pretējo uztrauktos... kad ir par karstu.

Viens no pieciem dzimumiem-438

Es lasu modes un stila jautājumiem veltītas komūnas, to visi zina. Ļoti interesanti tur mēdz būt. 

Piemēram, šodien viena meitene stāsta, ko darīt apaļīgām meitenēm, lai vasaras karstumā starp stilbiem ādu nenoberztu. Vienkārši neitrāli piedāvā risinājumus. Ir šortiņi, ir visādi pūderi-līdzekļi, ir tādas tā kā zeķu maliņas. man tas nav aktuāli, bet es esmu ziņkārīga, degunu iebāžu visur. Turklāt, es labi zinu, kas būs komentāros. Un tur būs miljons komentētāju, kuri teiks: "Un man tas vai tas NEPALĪDZ!!!! man ir tik maiga āda/jums ir tik debīli līdzekļi, ka man nekas-nekas nepalīdz. Ak". Te man ir Dzīvespriecīgā Murmuļa cienīgs piedāvājums - ja tev nu galīgi nekas nepalīdz nenoberzt stilbus, uztaisi sev tādus stilbus, lai viņi neberžas. Nu, apkārtmērā 10 cm mazākus. Bet šo padomu es nemaz negribu izteikt pat pie sevis slepenajā blodziņā, kur nu vēl komentāros, jo, pirmkārt, tas ir rupji un stulbi, otrkārt, uzzināsi vēl miljons iemeslu, kāpēc konkrētā tante nespēj notievēt nekādā gadījumā. 

Bet cik lielam lepnuma iemeslu trūkumam ir jābūt, ka tev būtu jālielās ar to, ka tev kaut kur āda beržas un ka šorti/pūderi tev nelīdz? Tiešām tev nav nekā labāka, ar ko lepoties? Viņas nemeklē risinājumu problēmai, viņas vicina karogu "Man nepalīdz, whatchagonnado!" Ko viņas ar to grib teikt?  Grib, lai visi novērtē, cik ļoti īpašas un maigas fejas viņas ir, ka saskarsme ar rupjo apkārtējo pasauli viņas tā ievaino? Jo nu diez vai to var uzskatīt par konstruktīvu komentāru pie ieraksta, kur vienkārši uzskaita tirgū esošos līdzekļus. 

Un pie timbuktoo - duāls zina - komentāros ganās sieviete-katastrofa. Tur viņa apraksta savu pieredzi pie jebkāda temata. Lūk, daži graudi: neatvērts logs birojā viņai beidzas ar stenokardijas lēkmi, trenažieru zāles apmeklējumi ar spēku izsīkumu un sieviešu lietu pārtrūkšanu, medmāsiņas kļūda - ar komu, krūšturi visi slīd nost, apavi berž un sports pret depresiju nelīdz - tikai smagā gala medicīniskā artilērija. Lūk tā ir īsta feja! 

Atgādina bišku viktoriāņu laika pastāstiņus par to, kā sievietes bija tik trauslas un vārīgas un gāzās ģībonī pie katra sīkuma. 

Good family

Redzēju video no rīta.

Daudziem šis liekas ģimenes nolāpītais ideāls - bērni, mātes, meitas, suņi, māja, vasara, batuts, visi smaida, visiem skaisti zobi un visa ibio ģimene kopā. Neko gan tur nerāda par to, kā visi kašķējas, velk segu katrs uz savu pusi, lieto vārdu VAJAG, negrib sadarboties, apvainojas un bojā viens otram nervus. Bērni un suņi neklausa, kaķi dirš pa stūriem, vecāki tēlo idiotus, un tie, kas tam visam pa vidu, vēl iet uz darbu un noveco par 20 gadiem 5 gadu laikā.

Vispār, Nastja arī par to raksta. 

Kopumā, šitā te saulainā laime ir tikai mūminu ģimenē.
Pati vainīga, čo.

Nav atļauts!

Šodien biju baseinā, sacensībām gatavojos. Novads piešķira autobusu un četras brīvas nodarbības baseinā. Šodien drillēju pagriezienus un startus. Mugura, krauls, mugura, krauls. Starts, paātrinājums, pagrieziens kulenī, atpakaļ, pagrieziens, līdz galam, starts... Noregulēju brillītes un peldcepuri, lai neatstāj mani pie starta. Lecu no tumbiņas, lecu... Un te pienāk ne mazāk ne vairāk, bet apkopēja un pasaka: 'Te nav atļauts lekt ūdenī!' O_o

Par aktuālo un virtuves debatēm

Par informācijas izplatītājiem šoreiz. Mēs visi zinām, kāda ir situācija Krimā. Nē, ne tā - mēs visi zinām, ka tur ir kaut kāda situācija. Neviens tā īsti nezina, kāda. Toties katrs steidzas parunāties par to un sabaidīt citus. Ir viena grāmata, kur es nereti ķeru iedvesmu, tad lūk, tur bija tāda frāze (brīvā interpretācijā, protams) 'viņai gribējās padalīties ar savām bailēm, sabiedēt citus un tādejādi tikt vaļā no bailēm pašai'. To arī daudzi dara. Mums ir tāda superīga lieta kā soctīkli, kuri mūsu un jaunākai paaudzei strādā daudz labāk par tv, mūsu vecāki gan joprojām teļukā kā svētbildē raugās). Un soctīklos tik vien jāizdara, ka jānospiež like vai share  vai retweet vai kaut ko tādu, lai visi redz, ka tu visu zini un visam seko līdzi. Neko tu nezini un nevajag neko spiest un izplatīt baumas.

Jo rezultātā daudziem dzīve konkrēti sabojājas. Vakar nejauši padomāju (tiešām nejauši), ka 'kaut ātrāk jau tas pavasaris ar savām aktivitātēm, citādi sāksies trešais pasaules karš, bet man rogainings, peldēšana, koncerti... visu ieplānoto gribas paspēt". Kā jūs domājat, no kurienes man tādas domas galvā? Pareizi, no pogu spiedējiem internetā un no pašas vīra, kurš Ziemeļkorejas konflikta laikā stāstīja virtuvē, ko teica Žirinovskis. 

Es gan šodien pacitēšu vienu citu rakstītāju: 

Lai palīdzētu cilvēkam sajukt prātā, ir jāsniedz viņam ļoti daudz, ļoti emocionāli lādētas un, pats galvenais, ļoti pretrunīgas informācijas. Vēlams, lai šo informāciju nebūtu iespējams pārbaudīt. Un vēl, tai informācijai  tiešā un asā veidā ir jāskar galvenās cilvēka vērtības - dzīvību, veselību, bērnus, senčus, godu un pašcieņu. Ar šo vienkāršo paņēmienu ļoti ātri var atsist cilvēkam jebkādu kritisko domāšanu. (...) Bet ar bildīti televizorā nepietiek, tagad taču ir sociālo tīklu laikmets. Viena lieta, ko tur sveša tante televizorā teica, bet cita lieta, kad tavs personīgais draugs tev stāsta, ko stāstīja viņa drauga draugs. Un to visu nestāsta tev sejā, jo sejā var arī  pajautāt 'kas par draugu, es viņu zinu?' Un vispār, precizēt detaļas. Bet pa internetu - te nevajag nekādus precizējumus, un pārbaudīt grūtāk. No otrās puses, arī noticēt vieglāk.    

(visu oriģinālvalodā (krievu) var izlasīt te)

Man te soctīklos ir daži tādi plānprātīgi cilvēki, kuriem patīk ne tikai spiest pogas, bet ibio SŪTĪT LINKUS UN VIDEO CILVĒKIEM VĒSTULĒS. Un takš iedomājas no sevis baigo vēstnesi, jo dara viņš to aiz tīras cilvēkmīlestības 'jums visiem tas jāzina izsaukuma zīme'. Otrs tāds ir viens no maniem tuvākajiem draugiem - pilnīgi redzu viņu, sakot 'eu, bet tā taču ir!' Nu, džeks ne pārāk izglītots, toties emocionāls, ziņkārīgs un viegls uz pacelšanos. Viņš pat spamu lasa 'ja nu tur kas interesants gadās', un vispār viņu viegli pavest ar pārliecinošu vārdu. 

Bet nu neņemsim vērā pierē sistos donkihotus. Ja jums ir nedaudz strādājošu smadzeņu, nevajag runāt ko nezināt un pārstāstīt ko tante uz soliņa teica, baumu izplatīšana un naida raisīšana nevienu neizdaiļo un nevienam neatvieglo dzīvi. Jūs taču saprotat, ka konflikti, tajā skaitā politiskie, bez baumu un naida vairošanas uzņemtu krietni mazākus apgriezienus? Tad nevajag to veicināt.

 Labāk dariet savu darbu kārtīgi.

Attaisnojumi-2

Baseina saunā noklausījos divu sieviešu sarunu 'es īsti nevaru peldēt, man kāju rauj krampī'. Nu jā, ja krampī, tad jau gan.

Nesen lasīju interviju par pāri, kur vīrietim nav rokas, bet sieviete tikko pievarējusi vēzi. Un abi skrien maratonus. 

Un tagad man darba procesā ir fima Harry's Arctic Heroes, kur Lielbritānijas mantinieks Harijs savāc četrus ievainotos karavīrus, un tie dodas ar slēpēm uz Ziemeļpolu. Vienam mugurkauls bija izjaukts detaļās (ārsti teica, ka pats nekad vairs nestaigāšot), vienam nav kāja, vienam roka un vēl vienam roka paralizēta. Slēpo čali uz Ziemeļpolu.

...es īsti nevaru peldēt, man kāju rauj krampī...

Mūsdienu multeņu kultūras aizstāvībā

Vēl viena niknuma lēkme, šoreiz par lellēm un multenēm.

Mans sešgadīgs bērns šobrīd piedalās Monster High mānijā. Nu, modē tas viņiem ir. Uz Jaungadu ir nepieciešama ši, šī un šī briesmonīte no kompānijas, un vēl mēbeles un apģērbs... Un arī viena cita meitene, vīramātes paziņas meita, arī par viņām fano. Un te nu bija, palūdz bērns lelli, bet māte jau visu ir izlēmusi. "Akdies, kas tie par monstriem! Ražo visādas šausmas un tad grib, lai pasaulē notiek kaut kas labs!!!!!" Un nopērk parastu lelli ar imbecīļa seju un zilām ačtelēm. Meita priecīga, vai ne, un ar draudzenēm tagad ir ko spēlēties. Kaut tev, māte-gudriniece, manikīra meistars 'kaut ko labu pasaulē" pieminētu, kad tu nāksi līmēt savus monstrozos 5 centimetrus akrila uz rokām, un apgrieztu tev nagus līdz pašai saknei!

Un tādu umniekotāju ir daudz - interneta forumos, piemēram, viņus var satikt. Kāds no viņiem vismaz pašu multeni ir paskatījies?! Nu tā, pirms teikt 'redzējis neesmu, bet nosodu'. Pagajušogad mums vēl topā bija Winx. Lūk, uzzināju no forumiem, ka tā ir prostitūtu multene. Ej tu nost... Es visas sezonas esmu redzējusi. Man likās, ka multene ir par draudzību, par toleranci, par savstarpējo palīdzību, par lēmumu pieņemšanu un par pašizaugsmi... Bet izrādās nē, par prostitūtām! 

Kas tad būtu jāskatās? Redz, tās labās meitenes, kas nav monstri, ir ļoti neaktuālas. Nu kāda jēga mūsdienu meitenei skatīties par to, kā kāda slaucīja grīdu, slaucīja, un tad divi varianti - vai nu māsas viņu noslaktēja un mežā apraka (hello, krievu pasakas!), vai arī princis atrikšoja. Neviena - Pelnrušķīte, Sarkangalvīte, Sniegbaltīte, turpiniet paši - nekad nav izrādījusi ne mazāko aktivitāti vai gribasspēku, nemēģināja izmainīt kaut ko savā dzīvē, bet gaidīja glābiņu. Jo viņas dzīvoja laikā, kad pārmaiņas nebija gluži iespējamas (nu kur viņa ies tā Pelnrušķīte, no sava pelnu stūra?) Bet 21. gadsimtā  izvēle ir. Toties smalkas kājas un vispār skaistums kopā ar pieticīgu raksturu vairs nedod garantētu licenci uz laimi. Vēl jocīgāk būtu mēģināt ieskaidrot mazajām meitenēm, ka laime ir princī. Tad jau drīzāk laime ir tajā, ka tu slauki, jo tev patīk slaucīt. Un, ja nē, tad ej un dari to, kas patīk. Tagad drīkst.

Un, starp citu, par pieminēto toleranci. Monster High multenēs visi gan saprot, ka neatkarīgi no tava izskata, tu vari būt labs un derīgs cilvēks. Atšķirībā no tiem 'pasaules glābējiem'. Jā, atšķirībā no viņiem saprot, un atšķirībā no viņiem var būt labs un derīgs cilvēks.

Aizliedziet viņiem!

Nosaukuma autortiesības totāli pieder timbuktoo.

Gribu minēt dažas lietas, ko nesaprotu, n e s a p r o t u, NESAPROTU!

Drīkst atbildēt man kā es mīlu atbildēt, t.i., 'Tu vienkārši esi stulba'. Tikai ar pamatojumu (kuru visdrīzāk es arī gan nesapratīšu).

- Kāpēc, kad cilvēki iestarpina kaut kādus nebūt angļu izteicienus latviešu tekstā, viņi cenšas pieturēties pie pareizrakstības, nevis mauj kā dzird. Tas ir, raksti tu "Fuck you", tu nerakstīsi "Fak yu", jo visi takš uzreiz sapratīs, ka tu esi analfabēts. Tad kāpēc iestarpinot krievu teicienus var tos interpretēt kā pagadās, pat nemēģinot noskaidrot, kā tur pareizi?! Nu, tā kā rakstīt 'razvod, deti papalam'  vai 'ņipoņil jumora'. Tas nav pareizi. Tas ir tas pats, kas rakstīt fak yu.

- Kāpēc cilvēki izliek sevi par muļķiem, tēlojot to, kas viņi nav? Nu, runā tu ar cilvēku par sportu... Nē, savādāk. Piemēram, es jums te, blodziņā, sāku umniekot, ka mūsdienu māksla ir pilnīgs idiotisms un nekas jēdzīgs netiek taisīts. Kāds pamatoti pajautā: meitēn, cik daudz tu zini par mūsdienu mākslu - tu tak ej tikai uz mežu skriet un uz koncertiem kratīties. Un te es debīlajā koķetērijā atbildu: "Es varbūt katru dienu uz izstādēm eju, tikai nerakstu par to blogā". Nu, cerībā, ka piekāvu oponentu ar fantastisku argumentu, kurš 1. neļauj apspriest tālāk manas zināšanas dotajā jomā, jo tās ir aiz atslēgas 2. izliek oponentu par duraku un mani par gudro. Bet nu tā, ja kas, visiem tik un tā skaidrs, ka uz izstādēm es neeju un man tupi nav vairs ko teikt. Kāpēc šie cilvēki domā, ka to neviens nesaprot??? Aizliedziet viņiem!

- Kāpēc Šerloks 2. sezonas 1. sērijā, cenšoties atkost Irēnas seifa kodu, saka viņai: 'Visu cieņu, bet jūs esat dzimusi 80-jos...'. Es šito nevaru uzstiept uz galvas jau cik sen. Ja darbība norisinās 2011., tad lielākais, kas 80-jos dzimušajiem sanāk, ir 31. Kur loģika? Sanāk, viņš grib teikt ko? 'Atvainojiet, ka saku jums šo, bet es redzu, ka jums ir knapi 30'? Tipa, 'jūs esat gudra, bet es redzu, ka jūs neesat tik pieaugusi kā gribat izrādīt'? Un otrkārt, šī Irēna neizskatās jaunāka par 30, nekādā gadījumā. Šeit vajadzētu būt '...jūs esat dzimusi 70-jos'. Un tad viss būtu savās vietās.

Domāju, ka turpinājums sekos. Tagad vienkārši nevaru atcerēties, kas vēl mani uztrauc.

History, Explorer un saliekamais duršlāgs

Darbs-darbiņš. Bija man te programma par to, kā mēģina attīstīt un ieviest dzīvē dažādus izgudrojumus, kas ir patentēti, bet pasauli nav ieraudzījuši. Saucās Make Me a Millionaire Inventor. Kad ir gatavs modelis un izdomāta pārdošanas stratēģija, izgudrotāji tiekas ar triju investoru padomi. Nu lūk, izgudrojumu starpā bija:

- bērnu peldēšanas uzroči, kurus bērns patstāvīgi noņemt nevar. Testējot izrādījās, ka tie ir daudz labāki pēc sajūtas, labāk tur bērnu ūdenī, un tos tiešām bērns pats noņemt nevar. Bet tehnoloģija prasīja, lai tie maksā ap 20 mārciņām. Parastie maksā ap 5. Investoru jautājums: a ko tik dārgi? Neviens nepirks tik dārgi, nu un kas, ka papildu drošība garantēta. Emmm... Nu, es saprotu, kapeiku pisēji-patērētāji, bet investoriem nu gan varētu pietikt galvas atcerēties par dažādiem pieprasījuma līmeņiem. Nu, autosēdekli arī var nopirkt pa 120-200 lašiem, bet var spilventiņu pa 20. Ko, vai tad neviens nepērk dārgos? 

- maks, kurš glabā visus jūsu pin-kodus un veras vaļā ar pirksta nospiedumu. 300 mārciņas. "Bu, dārgi! Iesakām samazināt cenu." Bet kā, investori? Varbūt, var arī smartfonu par piecīti saražot un tad nopirkt? Tiešām?

- automašīnas numurs ar vizuālo signalizāciju. Mašīna aizdzīta, saimnieks nosūta sms, un uz mašīnas numura parādās uzraksts STOLEN. 300 mārciņas. Dārgi. Dārgi arī tad, ja pirms tam izgudrotājs teica, ka citu veidu mazāk darbīga signalizācija maksā vairāk. 

Švaki tur gāja izgudrotājiem ar investoru pārliecināšanu. Toties viens izgudrojums iepatikās visiem trijiem investoriem. Visi sagribēja ieguldīt un teica, ka šī gan ir laba manta un veikalos tirgošana ies no rokas. Tadā! Saliekamais duršlāgs! Paredzētā cena - tadā! - 25 mārciņas. 

Galvenā priekšrocība - tadā! - ekonomē vietu virtuvē. Kas tur jūsu bērnu vai mašīnu drošība! Es šobrīd taisu remontu, atzīšos - tāpēc, ka gribu plašāku virtuvi. Un tagad es zinu, kāpēc - man ir trīs duršlāgi, un neviens no tiem nav saliekams. Nu, un, protams, to vienmēr var izmantot arī citās svarīgās situācijās.

Starp citu, aplūkojot sava izgudrojuma gala modeli, laimīgais autors viņu lika galvā, es nemeloju. Galu galā, ja duršlāgs ir saliekams, tad ejot fotografēties uz pasi, viņš jums vienmēr būs līdz. Urā! Var izmantot arī kā folija cepurīti. Jā.

---

Nu, un edvardiāņi mani vienmēr ir fascinējuši. Ja jums ir neliela māja, un jūs dzīvojat divatā, tad jums ir nepieciešami trīs kalpi. Bet, lai nav tik grūti ar naudām, mājā ir jāievieš īrnieki:

В 1765-ом году здесь проживала семья из девяти человек. Нет, вовсе не муж с женой и семеро детей. Все было куда сложнее. У Феннеров жили трое: вдова миссис Болт с дочерью и мистер Пикард, который должен был оказаться дома до 11-ти часов, иначе рисковал остаться на улице. Кроме того, в доме жила и прислуга. Ученик мистера Феннера Джеймс Тонкин спал в мастерской на брошенном на пол матрасе. Помимо него, были еще трое слуг – Эстер Харольд, миссис Мэри Крэбб и Роберт Даттон.

Nu, tagad es zinu, ko darīt. Paņemsim kādu ģimeni, noīrēsim viņiem vienu no divām jaunajām bērnistabām. Pieņemsim trīs kalpus - tiem būs otra istaba. Vēl uzaicināsim manu duālu un lai vīrs ņem kādu puiku, kas skrūves pados, kad viņš remontē kaut ko. Šie divi varēs gulēt jaunajā virtuvē, duāls uz dīvāna, puika un grīdas. Tikai lai pirms 11 mājās! Paši guļamistabā un hallē varēs dzīvoties.

PS Kad tiem tur, tajā mājā bija ugunsgrēks, par galveno aizdomās turēto tika uzskatīts kaķis, jo šim piemītot maģiskās spējas. 

Ikdiena

Lai jūs nedomātu, ka man te ir tikai izklaides, sports un burkšķēšana uz vecākiem, pastāstīšu, kā šodien pavadīju dienu.

No rīta šaģērbos skriešanas tērpā un aizvedu uz dārziņu bērnu. Pēc Jāņiem visus pārcēla pretējā grupiņā, bet tur, izrādās, ja nokavēji brokastis 15 minūtes, tad nekas ēdams vairs nav palicis. Bērnam nācās izlīdzēties ar cepumiem un tēju. Toties es apmetu lieku lociņu un noskrēju līdz mājām nevis 3,5, bet 5km. Kad es tā daru, es uz rokas lieku tādu telefona kabatiņu. Šādu. Tur ielieku atslēgu no mašīnas un telefonu. Un tajā brīdī, kad rauju ārā telefonu, lai uzņemtu rezultātu, mašīnas atslēga izlec no maciņa ārā. Vienreiz es to ievēroju gandrīz uzreiz, atgriezos un uzreiz atradu. Bet šoreiz gāju laimīgi mājās.

Pa dienu atnāca foršs e-pasts no VIDa. Ka man apmēram nevis atpūsties jābrauc, bet uz cietumu jāiet. Turklāt, atnāca tādā formātā, ka bez pulistra neatvērsi. Ar duāla palīdzību man izdevās tikt ar visu galā. Izgāju īemest aci pastkastē, varbūt, tur kaut kas līdzīgs no Latvijas Gāzes vai Latvenergo būs atnācis. Bet tur bija tikai aicinājums no pasta saņemt sejas mazgāšanas līdzekli. Salūza veļas mašīna. Pusstundu čakarējos, griezu ārā veļu ar rokām. Tikko visu izdarīju, viņai beidzot izdevās ūdeni nolaist. Izkarināju ārā vēļu, saule spīd, karsti...

Pirms pieciem sataisījos ārā uz dārziņu, uz veikalu un uz pastu. Un kur mašīnas atslēga???? Mežā. Nāksies iet meklēt, kaut kur vairs nepaspēšu. Izgāju ārā. Līst. Nē, gāž. Labi, brauks ar autobusu, kas pēc 25 minūtēm, pie reizes paspēšu mežā atslēgu pameklēt. Salasīju sīceni 24 santīmus un vēl pagrābu dažus viensantīmniekus, kas mētājās uz plaukta. Autobusam jāpietiek. Izgāju caur mežu, atslēgas, protams, vairs nav. Pastaigāju turpu-šurpu, un te man iešāvās prātā, ka autobuss maksā nevis 30 santīmu, bet 35. !!! Un man cik ir? Pārskaitīju. 33. Autobuss pēc 2 minūtēm. Uz redzēšanos, pagriezos un aizgāju caur mežu kājām.

Nekas, paņemšu bērnu, aiziesim līdz pastam, tas pirmdienās līdz septiņiem. Un tad uz veikalu. Paņēmu, aizgājām līdz pastam. Pirmdienās līdz septiņiem, tikai šodien nav pirmdiena. Nu, vismaz uz veikalu tikām. Un labi, ka mašīnai ir divas rezerves atslēgas. Pazuda gan tā vienīgā, kurai bija lampiņa.

Pārējā laikā, kā parasti - darbs-un-ūdens režīms, kas man patiesībā ir daudz biežāk, nekā izklaides.

Atklājumi un prioritātes

Atklājumi (tas vairāk attiecināms uz mani pašu):

- Duāls un vīrs gaidīja mani pie Alfas, uz kurieni es braucu pēc man nepazīstamā maršruta, ik pa laikam zvanot vīram un precizējot to. Un vīrs paraustīja plecus un duālam pateica, ka vispār nesaprot, ko es daru un kur atrodos (labi gan saprotot, kur es atrodos un ko daru, jo pats tikko apstiprināja, ak braucu pareizi). Un duāls saprata, ka tā ir tāda teitorijas apžīmēšana "vo, manējā dumiķīte, pat es nevaru iedomāties, ko viņa tur izpilda, toties varu atļauties tā teikt". Tā nav nievāšana, tā ir pašapzinīga lielīšanās. Man liekas, ka arī aizgalda sarunas par tēmu 'cik viss slikti Latvijā, un kā mums viss sūkā, un kā bibliotēku nevietā un nelaikā uzcēla' un arī par to, ka bērni ir slinkie suņi, ir tas pats piesegtais lepnums un mīlestība, jo lepoties un mīlēt atklāti pie mums nav pieņemts. Ok.

- Kad cilvēks uzsāk atklāti idiotisku sarunu, uz kuru var atbildēt tikai 'i čo?', viņš varbūt, cenšas dibināt ar mani kontaktu, iesaistīt mani sarunā. Žēl gan, ka viņš nav gatavs sarunas dažādiem pavērsieniem, bet tikai vienai shēmai, kuru es joprojām neesmu apguvusi - piebalsot un kopīgi norāt kādu. Bet varbūt viņš vienkārši grib izteikt savu viedokli. Ok.

- Kad tu stāsti cilvēkam par saviem panākumiem, bet saņem 'pfff, tev taču tas nekad nav paticis!', tas ir slēptais "ES TAČU TEV TEICU!!!!!", jo katram ir nepieciešams justies svarīgam un taisnīgam. Un jā, vecākiem mēdz būt taisnība (kas nenozīmē, ka tā ir vienmēr - un jo vecāki paliek paši bērni, jo šī formula strādā mazāk), bet mēs pie viņas atnākam tad, kad mums pienāk laiks, nevis tad, kad to grib vecāki. Un arī ar viņiem tas savulaik notika tāpat. Jo viņi bija gatavi, nevis tāpēc, ka izdomājuši ko ģeniālu.

Manas šībrīža prioritātes (tas tiem, uz ko tas varētu attiekties):

1. Iemācīties komunicēt ar bērnu tā, lai viņš visu laiku nedomā, ka pieaugušie - īpaši senči - vienmēr uzvedas jocīgi un lien tur, kur nevajag. Iemācīties komunicēt ar vecākiem tā, lai nedomātu to par viņiem.

2. Noskaidrot, kas par katastrofu dzīvo manī un rada kontrolēšanu, trauksmes, dusmu lēkmes, vainas un pārslodzes sajūtu.

3. Izlabot vēl daudz dokumentālo filmu, lai varētu daudzmaz nodrošināt punktu 4 un sākt pielietot arī citas savas aizraušanās.

4. Būt slaidai un labi pavadīt laiku - gan tagad, gan pēc 30 gadiem. Un tāpēc es gribētu ienākt menopauzē ar endorfīniem un adrenalīnu, nevis tikai ar estrogēna trūkumu. Un par to ir jāsāk domāt jau pēc 30.

Tās ir lietas, kuras es izvēlējos pati, un pret kurām es izturos nopietni. Un puķīšu laistīšana ir numur 169 manā sarakstā. Kas es, dārznieks? Arī man ir tikai 24 stundas diennaktī, un daudz ko šajā mājā es neesmu pasūtījusi un neesmu pati uzņēmusies. Še jums, vecmāmiņ, ritenis un kedas, jūs esat pensijā, darīt nav ko, tas taču nav grūti katru dienu 30-40 minūtes paskrieties! Un Magnētā ir grupa W80. Kā 'negribat'?

Man ir tiesības nodarboties ar to, ko gribu. Man ir tiesības nogurt, aizmirst un negribēt. Un man ir tiesības iebilst, kad mani mēģina publiski par to kaunināt. Es esmu runājusi.

Reljefs Tomē un cita neraža

Kaut kā nav man tās veiksmīgākās dienas, laikam. Sākumā sastrīdējos ar bērnu. Salīgām ar bērnu, sastrīdējos ar vīru, divas reizes vienas stundas laikā. Vakar tīrīju un kārtoju terasi. Vīrs uz to atbildēja "es to biju izdarījis pirms x nedēļām". Žēl, ka to gan nevarēja redzēt. Aizvakar rāvēju un mēsloju rozes. Un kašāties dārzā vispār nav mans dzīves aicinājums. Ja par rozēm saņemšu tādu pašu attieksmi kā par terasi, tad nu figu es vēl kaut kad iešu cilāt sūdus kompostā.

Pēc vakariņām vakar biju palikusi laipnāka, toties šodien atkal sakasījos ar vīru par to, ka mašīnā viss salūzis, bet es pat nedomāju labot. Jā, kad pelna tikai vīrietis, tad viņam pārmet, ka viņš nevar mašīnai nopelnīt. Kad tu to dari pati, pati arī saņem par to, ka neesi nopelnījusi.

Pēc tam skrējām Reljefā. Nu, draugi, tā tupojusi es neesmu pat Bumbukalnā. Vēl tā nav bijis, ka jāzvana vīram, lai nāk mani izvest no meža. Nu labi, tas nebija tāpēc, ka nesapratu, kur atrodos, bet tāpat, biju nogurusi no topogrāfiskā kretīnisma lēkmes un sagribējās uz rociņām.

Kad atgriezos jau pie punktu novākšanas, organizatore acīmredzot sajauca mani ar zeņķi no savas trenejamās komandas un izlamāja kā skuķi, až asaras pašķīda. Īpaši viņu piešķīla tas, ka taisnojoties biju pateikusi, ka Magnētā ir skrietas gana garas distances. Uzzināju, ka atļaujos visus kavēt, ka dāmām neklājas skriet vīru distances un ka Magnētā visi skrien viens otram pakaļ. O kā. Un tajā Magnētā, kur visi skrien viens otram pakaļ, mani gan uzslavēja par izieto garo distanci, kaut arī atvilkos pēdējā. Un arī Normunds bija ļoti pieklājīgs un iejūtīgs, kad izrādījos ar savām prasmēm virvēs. Un vispār, šitā ar mani - ar mani, kura patiesi smaida no auss līdz ausij un ik pēc vārda saka 'atvainojiet', 'paldies' un 'lūdzu' - runājušas ir tikai administratores poliklīnikā. Tāpēc laikam jums Reljefā piedalās trīs cilvēki.

Pēc tam jau es paliku gudrāka un izdarīju sekojošus secinājumus, vadoties no tā, ko man teica, nevis kā man teica:

- Sievietes principā skrien un orientējas sliktāk par vīriešiem

- Reljefā ir pietiekami nopietnas distances, nevajag baidīties, ka 12 punkti būs par īsu un grābt garāko pieejamo.

- Nedari blēņas! (c)
- Nevajag pārvērtēt savus spēkus, un iesācējs es esmu tik un tā.

Un vakarā bērns atkal uztaisīja skandālu no nekā. To gan es dažādības pēc atrisināju ļoti cienīgi, nav pat ko sev pārmest. Vēl atkal piesaldējās ledusskapis un salūzis gāzes katls. Un boileri jau sen vajag nomainīt. Ne velti visu dienu man galvā skan Bestrafe Mich dziesma. Kas ir, pilnmēness vēl nemaz nav! Nu, tagad kontrastam noklausīšos četras reizes Daft Punk, Da Funk un gulēt iešu, rīts gudrāks par vakaru.