Ķirbis

Mēs šodien apēdām savu helovīnu. Labi, picu starp baletu un keramiku mēs arī apēdām, bet pirms tam es mājās uzpildīju ķirbi pēc vienas Lapsas modificētās Rimi receptes (čau, mammu! Es tevi redzu, kad tu celsi klausuli?). Tādu koši oranžu, vidēja izmēra - izgriezu cepurīti, izņēmu sēklas, iebāzu slāņos apceptu ar sīpoliem un ķiplokiem tītara malto gaļu (lapsai gan bija teļa gaļa, bet tam es neesmu gatava), tomātus (tos gan lapsa ieteica maisīt iekš gaļas kopā ar cukini, bet man pārāk patīk tomāti, un cukini man nebija nemaz) un biezpienu (lapsa gan ieteica čedera sieru, bet tas drīzāk viesiem, bet mēs tādi diētiski esam). Cepurīti uzbāzu atpakaļ, ieliku cepeškrāsnī uz stundu uz 180 grādiem un aizrikšoju pēc bērna uz baletu (čau, Anete! Tava cepeškrāsns ir mainījusi manu dzīvi uz vieglāko pusi, un ari ēdiens manā mājā palicis daudzveidīgāks. Vienīgi, baidos, ka elektrības rēķins arī paliks daudzveidīgāks).

Kad mēs pēc 5 stundām atgriezāmies, ķirbis bija izcepies un atdzisis pietiekami, lai to varētu ēst un neapsvilināt visu muti. Es kaut kā iedomājos, ka viņš no ārpuses būs ciets (godīgi sakot, es baidījos, ka viņš vispār būs vēl ciets), bet nekā! Viņš bija pilnīgi mīksts no iekšpuses, un no ārpuses tik ciets apmēram kā svaigas maizes garodziņa. Un pati miza garšoja pēc ceptiem kastaņiem. Godīgi sakot, gada gastronomiskais atklājums! 

Ir vēl variants siera vietā sajaukt to pašu biezpienu ar olu un šķipsnu sodas un likt viņu tādā veidā, jo, vismaz vārot tos komponentus katliņā, sanāk kausētais siers (čau, timbuktoo! Es zinu, ka tu mani nelasi, bet tas nekas). Jo es tomēr noignorēju saldo krējumu un miltus, kas bija minēti oriģinālā, jo man tas viss vienmēr liekas lieks (nu ja, ko var gribēt no cilvēka, kas sieru aizstāj ar biezpienu). Vēl ir variants iebāzt tur kazas sieru un pavairāk zaļumu. Vai olīvas. Vai sēnes. Vai vispār visu, kas būs pa rokai. Ķirbis ir jaunā lazanja.