Godīgi, žurnāliste Eteri ir daudz veiklāka nekā rakstniece. Dīvaina grāmata – parasti grāmatas, kas nepatīk, ir jāmet pie malas. Šoreiz gribējās to ātrāk izlasīt, ne aiz lielas patikas, bet tāpēc, ka kaut kas nelika mieru. Parasti es arī atgriežos pie tikko izlasītā – citreiz gribas pārlasīt foršākos momentus, citreiz noskaidrot kaut ko, kas nepieleca ar pirmo reizi. Šeit man palika daudz jautājumu, ļoti daudz, bet ne mazākās vēlmes tos noskaidrot.
Varoņi atstāja visai jocīgu iespaidu... Pirmkārt, nepārtraukti ir sajūta, ka autore visu ceļu masturbē uz saviem varoņiem un grib, lai arī citiem gribas darīt tāpat. Bet viņai nav ne 18, lai patiktu agresīva neformāle noskrandušos džinsos, ne 25, lai sajūsminātos par jēli šiku biznesa kuci. Otrkārt, es viņiem neticu - šie tēli it kā daudz ko ir noslēpuši no sava aprakstnieka un tāpēc palikuši tādi plakani un neprecīzi. Visu laiku mani izseko sajūta, ka tie ir rakstīti no kādiem autorei tuviem un simpātiskiem cilvēkiem, bet viņa visai pavirši apjauš, kas notiek viņu galvās. Piemēram, galvenās varones pakāpeniska pāriešana no nepiederošās dzīvo pasaulei, kas it kā ir uzzīmēta mīlas līnijā, drīzāk saprotama loģiski nevis manāma pašas varones pārvērtībās. Kāpēc? Tāpēc, ka varone ir pārāk prototipiska, lai viņā kaut kas acīmredzami izmainītos. Un tās nedaudzās seksa ainas – gan varoņu domās, gan darbos! Tik banālas, tik kautras, kā vārdi, ar ko autore pirmo reizi mēģinātu neķītri uzrunāt savu vīru pēc viņa pieprasījuma.
Bet ja trillera uzdevums ir sabaidīt, tad autorei sākumā tas godam izdevās. Tieši tas man nelika mieru - gribējās ātrāk izlasīt, lai pārliecinātos, ka nav no kā baidīties. Romāna sākums ir diezgan gaumīgi izrotāts ar atbilstošiem gotiskiem elementiem, tāpēc pat paliek gana baisi. Tomēr, elementi ir pārāk stilizēti - Stīvens Kings šādu efektu panāca ar ikdienišķāku priekšmetu palīdzību. Tāpēc līdz beigām apnīk arī tas...
Varoņi atstāja visai jocīgu iespaidu... Pirmkārt, nepārtraukti ir sajūta, ka autore visu ceļu masturbē uz saviem varoņiem un grib, lai arī citiem gribas darīt tāpat. Bet viņai nav ne 18, lai patiktu agresīva neformāle noskrandušos džinsos, ne 25, lai sajūsminātos par jēli šiku biznesa kuci. Otrkārt, es viņiem neticu - šie tēli it kā daudz ko ir noslēpuši no sava aprakstnieka un tāpēc palikuši tādi plakani un neprecīzi. Visu laiku mani izseko sajūta, ka tie ir rakstīti no kādiem autorei tuviem un simpātiskiem cilvēkiem, bet viņa visai pavirši apjauš, kas notiek viņu galvās. Piemēram, galvenās varones pakāpeniska pāriešana no nepiederošās dzīvo pasaulei, kas it kā ir uzzīmēta mīlas līnijā, drīzāk saprotama loģiski nevis manāma pašas varones pārvērtībās. Kāpēc? Tāpēc, ka varone ir pārāk prototipiska, lai viņā kaut kas acīmredzami izmainītos. Un tās nedaudzās seksa ainas – gan varoņu domās, gan darbos! Tik banālas, tik kautras, kā vārdi, ar ko autore pirmo reizi mēģinātu neķītri uzrunāt savu vīru pēc viņa pieprasījuma.
Bet ja trillera uzdevums ir sabaidīt, tad autorei sākumā tas godam izdevās. Tieši tas man nelika mieru - gribējās ātrāk izlasīt, lai pārliecinātos, ka nav no kā baidīties. Romāna sākums ir diezgan gaumīgi izrotāts ar atbilstošiem gotiskiem elementiem, tāpēc pat paliek gana baisi. Tomēr, elementi ir pārāk stilizēti - Stīvens Kings šādu efektu panāca ar ikdienišķāku priekšmetu palīdzību. Tāpēc līdz beigām apnīk arī tas...
kāds no romāna aprakstiem tīklā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru