Kārtējā ķīmija

Tomēr vecāki ir tādi vecāki...

Nedēļu atpakaļ bija neliela domstarpība ar mammu, kura ir īstens pilsētas bērns. Tas ir, dzīvoju es pilsētā, bet laukos zāle zaļāka, ēdiens gardāks un tā. Ja ne gardāks, tad noteikti dabīgāks. Labais zemnieks sestdienās ved garšīgu krējumu un citus labumus. Jau 8 gadus nevaru nevienu pārliecināt, ka man negaršo krējums, kurš smaržo pēc govs kakas. Man vispār krējums tā ne īpaši, labāk patīk jogurts bez piedevām vai kefīrs. Kā pa manam, ar šo argumentu vajadzētu pietikt. Argumentu, ka es šobrīd nemaz nedrīkstu ēst nepasterizētus piena produktus bez konservantiem, es nemaz nevelku laukā, jo es esmu vienīgā, kas zina šausmīgo vārdu 'konservants' un 'nepasterizēts' jēgu. Jo nesaprotams vārds obligāti nozīmē kaut ko šausmīgu un neveselīgu. Nu, ilgi nevajadzēja gaidīt, kad mamma man atbildēja "Pareizi! Ēd ķīmiju no veikala!" Nu ja, nu ja, tur tak viss ir pasterizēts. Jutu es, ka drīz klausīšos arī no vīramātes par to, ka zīdaiņu ēdienā (tajā, kas burciņās) ir pilns ar ķīmiju! Jo tās ir sterilizētas, arī takš baisi skan. Viņa gan to pašu dara virtuvē ar ievārījumu - liek gatavās burkas verdošā ūdenī, lai ievārījums ilgāk glabātos - bet ja to nesauc šausmīgos vārdos, tad tā nav sterilizācija. Jo rūpnīcā tur procesā noteikti pilina iekšā naftu. Hello, E-produkti!

Es saprastu fobijas no ķīmijas un veselīgo dzīvesveidu, bet kamon. Viena no viņām pārtiek no triju veidu produktiem: burciņu zupām, cīsiņiem un smērējamiem sieriem paciņās.  Otra uz mana bērna ierašanos vienmēr iepērk čipšus un saldinātos pieniņus, kurus bērns tā arī nekad neizdzer. Ūdens? Atbildes: negaršīgi, tā vietā var dzert gatavo auksto tēju no pudeles, otra vispār neko nedzer. Dārzeņi? Nu, mazliet var. Permanents izbrīns par to, ka mēs rijam salātus milzīgām bļodām, ne katrā ēdienreizē ēdam gaļu, turklāt, parasti vārītu, un nepērkam visu to superdabīgo produkciju aka burciņas, desveidīgos un majonēzi. Nepērkam noteikti tāpēc, ka esam ubagi, bet šausmīgi pēc tā visa ilgojamies. Es redzu, visi gaida, ka kāds no mums nomirs badā. Vai arī no sāls, cukuru un tauku trūkuma organismā, kurus masveidā satur tikai tie gardie produkti, un kuri patiesībā ir daudz neveselīgāki par pasterizēšanas procesu.

Nē, es to visu nepērku, jo mēs ēdam daudz. Jo mēs sportojam, tas ir dabiski - sportot un daudz ēst. Noskrienot pusmaratonu vai pēc intervālā treniņa baseinā nesanāk ēst maz. Toties var ēst liesi un lietot daudz augu valsts produktu. Dārzeņu un putru. Un tikai nedaudz olu, skābpiena produktu un vārītas vai sautētas putna gaļas. Ja man kam nepietiek līdzekļu, tad tikai zivīm un jūras produktiem. Tos gan es ēstu biežāk, bet tikai tos.

Diemžēl, cilvēki neko negrib zināt par uzturu un negrib lasīt vismaz iepakojumu saturu, ja jau tik ļoti gribas parunāt par ķīmiju, bet grib tikai šausmīgi apvainoties uz to, ka es atsakos no tā, ka man grib nodarīt visu to labāko. Es zinu, ka loģika un zināšanas nekotējas, tikai emocijas, āmen, bet tomēr... varbūt vēlreiz - Повесть о ненастоящем молоке

Citāda vasara

Visiem sestdiena kā sestdiena, tikai man parasta vasaras diena. Aizsūtīšu bērnu uz klasesbiedrenes dzimeni un, pirms ķerties klāt darbam, aizšaušu pa veikaliem. Bet rītu es pavadīju, pētot visādas pērles, pēc kurām man būtu jāvadās. Jo šovasar (un arī rudenī) aktuāls ir ne tikai skaistums, bet arī tilpums.

 

Bildes no pinterest

Babkas

"Девочки, впрочем, все хорошие - в отличие от теток.
...
Тетки они ведь чем от прочих девочек отличаются?.. Ну да, самое трудное - это объяснять словами очевидные вещи. Которые нутром чуются, с первого взгляда. Как, скажем, запах. Ну, можно сказать, что тетки твердо знают, что такое хорошо, и что такое плохо. Они знают как надо. И как не надо, они тоже знают. Сомнение тетке неведомо.
Причем для того, чтобы предугадать теткину систему Ценностей, нужно учить не психологию, а биологию. Или зоологию даже. Тетка - она ведь всегда на страже интересов биологического вида.
И, да, тетка несет жемчужину своего знания миру. Обычно очень активно несет. Так что уши закладывает. И, конечно, тошнит. По крайней мере, выродков, вроде меня.
Но все это, кажется, не самое главное про тетку. Самое главное, наверное, вот в чем: пока я вижу перед собой тетку, я не могу верить в бессмертие души. Какое уж тут бессмертие.
Я, собственно, почему все это пишу. Я очень люблю девочек (и, в частности, шестидесятилетнюю девочку Доротею). Лучше их нет на земле существ. И мне почти всегда за них страшно. Есть какая-то таинственная лужа, попив из которой, девочка становится теткой. Процесс не то чтобы необратимый, но шансов не очень много.
Будьте бдительны, да." 

(с) "Книга одиночеств" Макс Фрай

PS Mēs ģimenē un ar draugiem stabili saucam šo sugu par babkām. Babkas dažreiz spīd cauri cilvēkam jau piecu gadu vecumā, bet dažreiz negaidīti uzrodas iekš pilnīgi normālas meitenes. Dažreiz pat iesakņojas...

Lietus-3

Kā solījos, turpinājums par lietainiem laikapstākļiem. Pirmā daļa šeit.

pastaiga Prāgā

koncerts Prāgā

bilde no no Metclub Prague

NRR treniņi Mežaparkā

bilde no mana duāla

 LTC Rīgas maratons

vasariņas sekas

LTC Rīgas maratonsEnerģijas punkta palīga pieredze

Šogad es pati nekur neskrienu, tāpēc bija skaidrs, ka Rīgas maratonā piedalīšos no otrās puses. Es pat zināju konkrēti, kur. Sākumā pakošanā un EXPO, bet pašā maratona dienā, protams, enerģijas punktos! Padot ūdeni skrējējiem man liekās visjaukākais un interesantākais no piedāvātajiem darbiem. Un ne pārāk grūts. Takš ko tur - salej ūdeni un pieseko, lai pietiek visiem. Nu, un salasa glāzītes. Kā es tā uzminēju. 

Pirmais pārsteigums bija, ka darbs sākas 5 no rīta. Okeeeeei. Labi, paņems līdzi saliekamo krēslu. Saliesim, tad varēs pasēdēt, kamēr gaidi skrējējus, un vēlāk arī, kamēr pārējie saskrien. Gribēju pierakstīties tajā punktā, kur obligāti skrien 10 km distance, bet kaut kā nokļūdījos un pierakstījos tajā, kur tā neskrien. Bet pietika ar vieniem maratonistiem un pusmaratonistiem.

Un tagad pēc kārtas. Darbā es ierados 5 no rīta un līdz 9 ne uz sekundi neapsēdos. Lūk, šādu trīsstāvīgu galdu vienam cilvēkam prasa saliet divas stundas.  Ir +5, slapjās rokas salst bezdievīgi.

bilde no Mareka Galinovska albuma

Mūsu punktā bija 17 galdi uz apmēram 10 cilvēkiem. Es salēju vienu pilnu un tad jau ne gluži viena, bet kompānijā salēju galdu ar Isostar un bija jau pulksten deviņi, pat atskatīties nepaspēju. Tad dažas minūtes bija šovs un blisināšanās, kamēr garām brauca mocīši un skrēja līderi. 

bilde no Lattelecom Riga Marathon

Beidzot es viņus visus dabūju apskatīt sejā, arī etiopiešus. Šiem ar dzērieniem mums nav atļauts uzbāzties. Un pēc brīža klāt bija pārējie 6000. Jā, tu stāvi, un viņi visi kā siena nāk tev virsū.

bilde no Lattelecom Riga Marathon

Un tu grozies un meties pie galda paķert glāzīti un padot tiem, kas nesas garām. Sākumā noķer skatienu vai rokas kustību, ar kuru skrējējs liek nojaust, ka viņam jādod, un tad centies precīzi trāpīt viņam rokā. ...Jūs esat mēģinājuši padot ūdeni plastmasas glāzē kādam, kas skrien ar ātrumu 12-13 km/h? Nu jā, ūdens (vai manā gadījumā Iso) izšļakstās ārā - uz viņa, uz manis, uz asfalta... Duāls minēja kaut ko par lipīgām rokām, bet es biju nolieta ar enerģijas dzērienu līdz elkoņiem un arī mazliet no priekšas. Cits vēl paķer glāzīti no iepriekšējā galda un tad nomet viņu tavā virzienā. Un tas viss notiek nepārtrauktā kustībā, un ir tik priecīgi... pat kaut kā eiforiski! Vienotības un notikuma sajūta ir pilnīgi neizmērojama! Un kad tu pati neskrien, tev ir laiks to izjust un apzināties. Sejas gan tu ātrumā un blīvumā neatšķir nemaz, savu personīgo vīru es atpazinu tikai tāpēc, ka viņš man sejā iekliedza 'Čau!!!!!!"

Lūk, arī es strādāju, ar zaļo un sarkano kapuci.
bilde no Mareka Galinovska albuma

Tad nāk lēnāki skrējēji, šie jau paņem glāzīti sakarīgi, daži paši pienāk pie galda un piebremzē. Un gandrīz visi saka paldies (arī no ātrajiem), daži pasakās paplašinātāk ('thank you for being here for us' 'paldies brīvprātīgajiem!')... Un tad pūlis beidzas. Un paliek iela, kas izskatās kā pēc viesuļvētras. Viss asfalts nosēts ar glāzītēm un augļu mizām tā, ka knapi redz segumu.  

bilde no Mareka Galinovska albuma

Un tas viss jāsavāc pirms viņi ir atpakaļ. Ar slotu un ar savām rokām. Un jāsalej jauni dzērieni, protams. Ap pus 11 man bija pirmās 5 brīvās minūtes, es aizskrēju līdz Narvesenam pēc kafijas un savācu savu bērnu, kurš ļoti gribēja palīdzēt. Jau šajā brīdī es jūtos tā, it kā personīgi būtu noskrējusi pusmaratonu. Mēs pabeidzām kārtot galdus un novākt atlikušās glāzītes, un te sāka līt. Kopš es ievietoju blogā šo ierakstu, lietus ir mūsu lāsts (un tāpēc es to ierakstu vēlāk paturpināšu!)

Bērns bruņojās ar glāzītēm, un sāka parādīties elite. Bet šoreiz viņi neskrēja ciešā bariņā, bet gan ar izretojumu viens cilvēks piecās minūtēs. Tā pagāja apmēram stunda. Sākumā atsevišķi sportiski, tad nelielas grupiņas, un visu laiku lietus. Un tad viņu palika vairāk. Tā kā mēs stāvējām pie trešā galdiņa, no bērna ūdeni neviens neņēma, jo visus paspēja apkalpot pirmie divi galdiņu palīgi. Tad bērns visus piemānīja un aizgāja visiem pa priekšu - vēl pirms galdiem. Un sadzirdīja gan eliti, gan vienkāršākus maratonistus! Te nu gan visi gribēja no viņas ņemt ūdeni, arī tie, kas varbūt negribēja dzert! 

Man gan tik raiti neveicās un pēc vēl kādas pusstundas, kad es vairs nejutu plaukstas, es paķeru slotu un sāku slaucīt ietvi no glāzītēm. Vismaz sasildījos. Kādu laiku es pārmaiņus strādāju ar slotu un padevu glāzītes, un tad plūsma atkal palika retāka. Bērnu savāca tētis, jo viņa bija viscaur slapja. Es gan arī, bet man vēl nav laiks doties mājās.

Te man bija laiks pielikt galvu un apdomāt, kāpēc cilvēki negrib dzert. Viņiem ir 36. kilometrs, viņiem tas ūdens no visām malām jau piegriezies. Visi grib ēst!!!! Mums ir augļi, bet ne visi nāk pa galdiņiem skatīties, kas mums tur ir. Tāpēc es ņēmu paplati un devos uz priekšu, piedāvājot apelsīnus un banānus katram skrējējam personīgi. Visi, VISI gribēja augļus! Un es ar platu smaidu sejā laipni tos dalīju.

Ap pusdiviem maratonistu plūsma izsīka pavisam, un mēs palikām ar to pašu bardaku. Savākt, izliet lieko ūdeni, novākt galdus...

bilde no Mareka Galinovska albuma

Saslauki visu čupiņās, un tad ar rokām saliec maisiņos. Dažus samītus banānus nokasi no asfalta... Bet aiz noguruma tev jau ir vienalga. Šajā brīdī sāka parādīties pusmaratonisti un maratonisti, kas nāk, skrien (!) un velo mājās. Katrs apstājās, lai pateiktos mums, un pašā īstajā brīdī (kad tu rocies pa atkritumu kaudzēm un jūties kā grīdas lupata). Ļoti sirsnīgi. 

Pēc deviņām stundām nepārtrauktā darba es devos mājās, kur beidzot var apēst kaut ko vairāk par banānu, sasildīt no mitruma un aukstuma piepampušās rokas un pagulēt. Bet daži devās uz finiša zonu palīdzēt apkalpot agresīvos un neapmierinātos 5 km distances skrējējus, šie cilvēki vispār ir varoņi!

Bet vispār, emociju un iespaidu no darba enerģijas punktā man palika daudz vairāk nekā no skriešanas šajā pasākumā. Patiesībā, tik daudz iespaidu (un nedaudz traumu) man nav bijis kopš Netīro skrējiena! Es pat apdomāšu, vai es negribu vēl! Un, kas skaidrāks par skaidru - maratons grib vēl. 

Zem kata ir daži lamuvārdi par komentētājiem internetos.

Tarja Viļņā dublis-2

Novembrī ilgi gaidīju momentu, lai aizlaistos uz kaimiņu galvaspilsētu. Par iemeslu izmantojām atkārtotu Tarjas aizbraukšanu, un, jā, mani ļoti interesēja, ko viņa šoreiz uzvilks mugurā.

Neilgi pirms koncerta uzzināju, ka setlist.fm var ne tikai nočekot konkrētā mākslinieka konkrētajā tūrē izpildītās dziesmas, bet arī nospiežot play noskatīties pieejamos video uz to dziesmu. Tā es nejauši noskatījos 500 Letters un nopriecājos, jo sen neesmu skatījusies mūzikas video ar story. Pēc tam noskatījos aizkulīsēs vedoto Falling Awake un nopriecājos vēlreiz. Dažreiz paskaties uz to Tarju un vēl dažām citām un nodomā, nu johaidī, kāpēc viņa ir tik skaista un es tā ka... darbs un ūdens uz sejas, visi 35. O, te es sapratu, ka ne es viena tāda, nav tik traki. Arī Tarjai darbs un ūdens ir uz sejas, kad daudz strādā un maz guļ, un kājās treniņbikses. Bet vispār, forši viņiem tur. Gaidu ar nepacietību.

Viļņā mūs gaidīja ļoti maza, bet izcila istabiņa pie Annas baznīcas. 

Annas baznīca

Pretī Annai sākas mūsu iela

Tāda, pašaura

Ieeja viesnīcā

Un turpinās līdz Pilies, paliekot arvien šaurāka

Ar nodomu es tagad ņemu numuru ar dalītu vannasistabu. Tas nozīmē, ka labierīcības ir vienas uz diviem numuriem - nav liela bēda, vai ne? Bet cena uzreiz par daudz eiro zemāka. Galvenais, meklēt nevis starp hosteļiem, kur studentu čupa guļ daudzstāvu gultās, bet starp guesthouse, kas ir pavisam cita tipa mītne.

Ar Tarju viss bija kā parasti - tā pati vieta, tās pašas lietas. Bet, ja vīrs teica, ka viņam vairāk patika šis koncerts, tad man, neskatoties uz to, ka pirmoreiz es nezināju gandrīz nevienu dziesmu, labāk patika pirmais. Pat nezinu, kāpēc, jo objektīvi Tarja nav palikusi sliktāka, vai mazāk jaudīga, vai kaut kā vēl būtu mainījusies. Viss bija tikpat labi, tikai Terrana vairs ar viņu nekoncertē. Mani tik ļoti ieinteresēja, kāpēc, ka es atbildi uz šo jautājumu izmeklējos pa visiem internetiem. Un neatradu. vajadzēja pašai Tarjai jautāt. 

Pirmais uznāciens bija melnā mežģīņotā tērpā, par kuru es tā īsti nefanoju. Otrais vairāk patika bērnam - sarkanie ādas svārki un krāsainu flīteru augšiņa. Trešais vairāk patika man - kaut kas līdzīgs melnam mētelim ar milzīgu kapuci. Savu ziņkāri es visādi esmu apmierinājusi. 

Pati biju šajos svārkos un kaut kādā, laikam, melnā krekliņā. Vispār, tie koncertu sākšanas laiki man sāk krist uz nerviem - es jau biju gatava gulties uz auss pēc otrā karstvīna ("nenesiet man nekādu vīnu!"), bet te vēl uz koncertu jāiet! Vai tiešām nevarētu sākt kādos 11 no rīta? Bū. Jā. Toties, gaidot rindā pie ieejas mēs neslikti nosnaudāmies uz dīvāna. Un kāds kaifs pēc tam bija apgāzties zem segas ar ēdienu no Wok to Walk. Iepazistināta ar Viļņas ēdināšanas ieradumiem (tev nebūs ēst pēc vieniem naktī, atskaitot ka HESītī!), jau pa dienu tur pusdienojot, paņēmu līdz arī vakariņas. Un pēc koncerta katrs no mums apsēdās ar kartona kastīti viņam ērtā pozā: mans vīrs-aristokrāts pie galda, ar dakšu un nazi, bet es, miskastes kaķis, - gultā.

Nākamajā dienā toties kā reizi 11 sākām. Brokastis tuvējā kafūzī - metri 150 līdz viņam jāpaiet. Un tad 15 km pa Viļņu, tajā skaitā popsīgajā izgāztuvē Užupē. Patiesībā, nav ne miskaste gluži  (vienkārši visai marģināls rajons), ne popsīga (tālāk par laukumu ar kafejnīcu tūristi īpaši arī neieklīst), bet veco Āģīti atsit gan. Mēs savulaik ar vīru tur daudz staigājāmies, kad vēl tur dzīvojām.

Skats pa tūristu kafūža logu uz tūristu laukumu.
Lai gan, visi apmeklētāji tur bija tādi ļoti vietēji.

Te es bildējos uz safari fonā, izejot no Užupes, un tad eju kustināt žokļus populārākajā lietuviešu ēdienu krogā. 

Zemapziņas rotaļas

Sen neesmu no tevis neko dzirdējusi, tāpēc mana zemapziņa atveda tevi uz manu sapni.

Privé

Ko tik es nemeklēju!

Saldumu, bet bez konfektēm, citrusus, bet bez svaiguma, garšvielas, bet bez pačūlijas.

Izteiktu, bet bez galvassāpēm. Mājīgu, bet īpatnēju.

Galu galā pasūtīju Jean Luc Amsler, Privé. Jo internets lēš, tas esot otrais Ugunsbumbas dubultnieks (pirmais, protams, ir Etra Etro, par to es pārliecinājos klātienē), un salīdzinot ar pirmo, pavisam nedārgs. Drosmīgi paķēru uzreiz 100ml. Atnāca... Pirmais iespaids - viņš neož pēc Ugunsbumbas!!! ...Viņš ož pēc Dolce Vita, kuru nēsāju gadsimta sākumā (tieši uz gadumiju). Bet vai tas ir labi?

Sākumā smidzināju viņu uz, tā teikt, sevis, pa vidu. Likās pārāk saldi, puķaini, nedzirdēju nekādu rabarberu, nekādas upenes, nekādu skābumu, tikai salkani salds kaut kas nesaprotams. Uz šalles bija vēl sliktāk, pavisam svešs. 

Pēc nedēļas pārtraukuma uzsmidzināju uz elkoņa iekšpuses. Ahaaa! Ja viņu milisekundi parīvē, kaut kas notiek. Iespējams, tas, ko es lasīju, ka vispār iesmaržoto teritoriju sākumā neiesaka rīvēt vai citādi aizskart, jo kaut kā tur lūzt molekulu režģis un tās vairs nestrādā, kā paredzēts. Bet ļoti labi, ka nestrādā!  Uzreiz priekšplānā izlūzt rabarbera skābums un pārsit visu, tad talkā nāk upeņu lapas, un tad viss kopumā ļoti pat atgādina ugunsbumbu! Tikai ugunsbumbu bez piena bāzes. 

Atkal, ja uzsmidzina uz tās pašas elkoņa iekšpuses un nejaucas, tad upenes un rabarbers visai kautrīgi lūr caur kaut kāda tā dzeltenā zieda saldumu. Bet man tas saldums stipri atgādina medu. Medus ir tas, ko es gribēju rekonstruēt no saviem 15. gadiem, kad es iemēģināju kādu no mammas Itālijas pilsētu figūrtesteriem (man liekas, tā bija Venezia, bet droši nepateikšu). Dziļi salds, pašpietiekams, bet nemiera un alku pilns medus aromāts. 

Skābums ir sveiciens Ugunsbumbai, kura ir un paliek manis atspoguļojums smaržu pasaulē.

Medus ir nepieciešamais ikdienas saldums, ko meklēju. 

Koptēls ir ne šis, ne tas, bet kaut kas jauns. Varbūt, tas, kas vajadzīgs? Vismaz, šīs smaržas pavisam noteikti atļauj man netraucēti nēsāt sevi ikdienā, kamēr es lemju, vai mēs esam saderīgas.

аромат из конца 90-х начала 2000-х... все, как помнила - и остренький, и с фруктами и цветами.

On me, it is longlasting, cosy, sweet and warm, could be quite heavy if I want it, yet 'heaviness' wouldn‘t offend anyone. Prive is surely not ‘light‘ or ‘girlish‘. I love it on a cold day.

Fragrantica

Hey, I'd love anything on a cold day! 

PS Šobrīd es nedrīkstu iet uz baseinu, uz pirti un uz solāriju. Aktuālais jautājums, kā izdzīvot janvārī? Aktuālā atbilde - Privé no paša rīta, pirms brokastīm.

35

No vienas puses, es savu gadumiju izjūtu kaut kur ap īsto gadumiju, jo divas nedēļas nav liels laiks, toties svētku sajūta ap Jaungadu ir daudz pilnāka nekā uz manu personīgo dzimšanas dienu (kura iekrīt otrdienā). Bet īsto datumu es uzskatu par formalitāti, kura dāvanu veidā ļauj iegūt īpašumā lietas, ko ļoti kārojas, bet tāpat vien atļauties nevaru. No šīs puses - dzimšanas dienas fīlings īsteni kā bērnam. Tiešām 11.

Pirmās dāvanas:

No otrās puses, fīlings īsteni kā pieaugušajam. No rīta pavadīju pusstundu pie grīdas, poda un roku cītīgu mazgāšanu no rotavīrusa (kurš kā reizi gadījies meitai), tad bija samērā parasta darba diena un brauciens pie daktera uz konsultāciju par deguna blakusdobumu iekaisumu (tas viss velkas jau divas nedēļas!) bez nekāda rezultāta. Tiešām 35. 

Bet globāli es par to visu gribētu teikt, ka desmit gadus atpakaļ cilvēki, kam ir bērni, likās ārprātīgi, nenormāli pieauguši. Vispār citā spēles līmenī. Tagad tie ir mana plauktiņa cilvēki. Toties šogad sapratu, ka dažiem maniem bijušajiem un arī aktuālajiem pielūdzējiem ir mazbērni. Jau nerunājot par mīļotajiem mūziķiem. Jā, man patīk vectētiņi. Un tas pat kaut kā liekas normāli.

Laimīgu-2015!

Vecgada ieraksts

Gada sajūta

Gaidīšana.
Šogad es visu gadu esmu gaidījusi. Jautājums - ko.
Sākumā - sniegu ziemā.
Tad jauno Šerloku.
Tad pavasari.
Tad sacensības Tallinā.
Tad maiju un visas citas sacensības.
Tad Ventspili.
Tad vasaru.
Tad, kad vīrs atbrauks.
Tad Kāpu.
Tad Prāgu.
Tad laivošanu.
Tad riteņošanu.
Tad, kad plecs sadzīs.
Tad rogainingu.
Tad Siguldu.
Tad katras brīvdienas.
Tad citu rogainingu.
Tad apkuri.
Tad vēl rogainingu.
Tad Viļņu.
Tad Ziemīšus.
Tad sniegu ziemā.
Sagaidīju.

Viss piepildījās, bet gaidīšana kaut kā galīgi pārspēja notiekošo, kaut arī katras pieturzīmes process bija ļoti izteiksmīgs.


Gada vilšanās

Es un skriešana. Es beidzu tēlot, ka esmu spējīga skriet. Šad tad lēnām padžogot ir labi, bet visi tie publiskie skrējieni... Nu neviens no tiem lielajiem skrējējiem nenāk uz Amber Cup un netēlo, ka prot peldēt. Arī man beidzot ir jāatzīst, ka skriešana šādā veidā man neko labu nedara, skriet es neprotu un ne tā kā ļoti gribētu.

Gada personiskais sasniegums

Baseins, protams. Gada sākumā man bija slepena apņemšanās satrenēties un parādīt tai Ogrei vietējās sacīkstēs, ka protu peldēt. Es parādīju to arī vēl daudz kur citur, un tas ir tikai sākums.

Gada ēstuve

Wok'n'walk
Notestēts Rīgā un Viļņā. Tieši mans ikdienas ēdiena tips plus mērces. Un man tiešām patīk ieskrietuves formāts. 

Gada filma

The Reader. Viņu noskatījos, kā parasti, par naudu, bet domās visu laiku atgriezos pie dažādiem aspektiem un grozīju tad tā, tad šitā, jo ne viss labi salikās. Tāpēc devos lasīt komentārus (šī vispār ir ļoti neslikta nodarbe, jo ieraugi šo to ne no sava skata punkta, un tad uz dažiem jautājumiem arī rodas dažas atbildes) un atklāju dažas lietas, kuras pati nebūtu iedomājusies.

Gada dziesma

Bērns prasīja, ka grib, lai es viņai šo ielieku telefonā, bet es nezināju, kā saucās. Tad Imantā nejauši ieraudzīju pa teļuku videoklipu. Un pielipu. Un tad viņa pielipa man. Ļoti kaut kā smeldzīga ir gan pati dziesma, gan Medijas haotiskā dejošana (daudzi gudrīši saka, ka tā esot ļoti neglīta, bet kā pa manam - tad ļoti izteiksmīga (modernais balets vispār ir ļoti ekspresīvs), harmoniska un pilnībā atbilstoša dziesmai). Kaut kā ļoti laicīgi tā ienāca mūsu dzīvē, man tā arī pēkšņi atsita Bjorkas 1995. gada laikus. Dziesmas saturs nebūtu man tas aktuālākais, bet bērns tajā sadzirdēja kaut ko savu - bēgšanu no garlaicības. Un tam es nolēmu arī piekrist.

Gada pasākums

Mājas ziemīši. Mēs nolēmām uztaisīt 12 Ziemassvētku dienas, tikai nevis no 25. uz priekšu, bet otrādi, līdz 25. datumam. Katru dienu pa dāvaniņai - man, Barbarai un tētim. Tas gan prasīja nelielu piepūli, bet radīja to svētku sajūtu, kuru šogad noluņoja taisīt sniegs un Salavecis, kurš bērnam dāvanu piesolīja 6. janvārī.

Un par gada apņemšanos

Pre-ZSV

16.12

Šajā dienā bērnam (pagaidām teicamniekam) skolā bija eglīte ar iestudētu lugu un dāvanu saņemšanu, un tad mēs aizbraucām un kino, kur tovakar bija Koventgārdenas 'Alises Brīnumzemē' pirmizrādes tiešraide. 

Kā izrādās, šāda kinotranslācija ir labāka par pašu baleta apmeklējumu. Citam svarīga atmosfēra, bet man ir svarīgi pirmkārt, visu labi redzēt (un operā es nekad neko neredzu) un otrkārt, visu zināt. Un te es varu redzēt visu detaļās, tajā skaitā sejas izteiksmes, kas, izrādās, baletā ir puse no šova. Kad neredzi dejotāju sejas, tieši tad tas viss pārvēršas par marionešu vienveidīgo tirināšanos, bet te - svētlaime. Viņi izdejo sižetu, un es visu saprotu. Nu, un par zināšanām - starplaikos rāda notiekošo aizkulisēs, video no mēģinājumiem, intervijas ar dejotājiem un horeogrāfiem - viss, pie kā tu netiec īstajā baletā. Es galīgi ietu vēl, ja būtu baleta fane. Žēl, ka joprojām neesmu. 

Bet šis Alises iestudējums man ļoti patika. Īpaši Ērcena dāma, protams.

19.12

Korporatīvs, ko šoreiz var ietvert vienā teikumā 'Nekad vairs neko neēdīšu'. Pārējiem, iespējams, palika atmiņā arī 'Nekad vairs neko nedzeršu', bet šis nav mans gadījums.

20.12

'Manieru' ZSV balle, kurai šoreiz balles kleitai nācās piemeklēt cimdus, jo kāds cītīgi visu vasaru sportoja, un tagad rokas vienās rētās.  Kā arī pēdējo nedēļu cītīgi mazgāja un berza, un tagad rokas ir kā apkopējai.

Kurā vienmēr ir mans mīļākais valsis, kurā vīrs mani vienmēr iegriež vairākus apļus apkārt zālei, tā, ka pilnīgi galva noreibst. 

Vīnes valšus ir vispār vienmēr pavada tādas dumpinieciski-dzīvespriecīgas dziesmas, kāpēc šī ir un paliek man mīļākā deja. Un viena vieta uz brieža man galīgi vienmēr ir brīva.

21.12

'Teixmas' balle un izrāde - tadā! - arī Alise Brīnumzemē, kur ierasties vajadzēja ar maskām.

Bērns gatavojas ar grupu, bet es - dāmu istabā.

Tikmēr ārā pamazām sākas ziema.

Izejot no dāmu istabas, satiku VIŅU.

Un tad satiku arī Pīķa kungu.
Un kopējā noskaņā pie Ērcenietes Pīķa kungs ieradās uzreiz ar divām dāmām.

Nošausminājos par cilvēkiem džemperos un džinsos, iedzērām kafiju, masku konkursā paņēmām trešo vietu un tad gājām dejot. Cerēju atkal ālēties līdz kamēr izdzīs ārā, bet pasākums beidzās diezgan ātri. Un to mēs noslēdzām ar Hobita ģimenisko skatīšanos. 

 Novembris - rogaininga mēnesis, decembris - Hobita mēnesis, janvāris - Šerloka mēnesis. Man jau veidojas tāds savs kalendārs.

Vaidavas rogains un Rīgas rogains

Vaidavas rogainings

Kas jādara atbraucot? Pareizi, jāuztaisa bardaks kā mājās.

Tad jāsaplāno distance.

Rudens kā rudens, Elizabetei jaunas kurpītes.

Un tad...

Garo treniņu rezultāti

Kraulā peldot vidēji lēnā tempā (mazliet zem 20min/km) man pulss ir 150. Peldot ar dēlīti ar kājām - 115-120. Es domāju, vis lieta ir rokās. Nu kā, kraulā peldot mēs taču tā vicinām rokas, ka pulss ceļas! Vakar peldēju ar dēlīti starp kājām, tikai ar rokām. Pulss stabili 120. Izrādās. Tas, protams, ir baigi labi - tas nozīmē, ka es varēšu peldēt intervālus. Tagad droši zinu veidu, kā peldēt ar pilnu ķermeni un tā, lai pulss zems. 

Otrais, kas mani izbrīnīja - es sāku elpot uz katru ceturto reizi, nevis uz katru otro... Jo man neprasījās elpot tik bieži! Un tas tā sen nav bijis - kraulā man visu laiku trūka elpas. 

Vispār, tie treniņi paliek arvien labāki, un, galvenais, man ļoti patīk papildus treniņu rezultāti. Šos divus mēnešus visi treniņi man ir uz tehniku un uz izturību - tas ir, garais peldējums ar līdzenu pulsu. Sākumā pa 500 metriem kraulā un brasā, tad pa 600, tad pa 700... Šodien peldēju pa kilometram. 

1. Es nenogurstu

2. Pulss nekāpj virs 155

3. Kraulā es retāk elpoju

4. Brasā man ir laiks apdomāt tehniku.

Starp citu, par brasa tehniku. Kurš būtu iedomājies, bet es savā brasa tehnikā atradu vairākas rupjas kļūdas. Vienu atrada Barbaras trenere, un tās ir pārāk platas kājas vēzienā. Tāpēc es tagad mocos ar dēlīti starp kājām un cenšos tās turēt tuvāk, un līdz ar to - vairāk izgriezt kāju un pēdu. Kā rezultātā man tagad sāp celis (tāpēc vispār tā sanāca, ka vakar visu treniņu peldēju tikai kraulā). Tad vēl - es visu laiku māju ar galvu, bet tai būtu jāstāv nekustīgi! Un vēl - rokām jābūt jau iegremdētām ūdenī, kad es tur lieku galvu, un galva arī jāpieliec zemāk. Nu, ar to es tagad arī nodarbojos. Te var redzēt visas kļūdas (nu, es varu :) Beigās vēl izplunčājos 50 tauriņstilā un papriecājos par to, ka plecs gandrīz nesāp un par to, ka pulss arī neuzkāpa pāri 140 (es biju iedomājusies, ka tauriņstilā man viņš toč ir 170). 

Ļoti ļoti man tas viss patīk. Jo kamēr pavasari vairums treniņu man bija ātrumtreniņi, es nemācēju peldēt lēni, ilgi uz mierīgi. Lidoju ātrumā un brīnījos, ka ne paelpot, ne nopeldēt vairāk par 200m nevaru. 

Baigais secinājums, bet tomēr - ātri peldēt var iemācīties tikai ātri peldot. Un ilgi peldēt var iemācīties tikai ilgi peldot. Cap!

Halloween

Diena sākās miglaini...

Un vakarā bija paredzēts iet uz Helovīnu. Nē, nu protams, var paburkšķēt, kādi nelatviski svētki un ka ķekatās neviens neiet, bet es eju visur, kur tikai pasauc. Un bērni jau vispār gatavojās mēnesi iepriekš. Pagājušogad bija izgājušas ar manu vīru, apgāja četras mājas un dabūja piecas konfektes. Es nolēmu tai lietai pieiet nopietnāk. Vakarā gan man īpaši negribējās nekur iet, bet ko nu vairs.

Spoka lomā iejūtos es, pārējās lomās - bērni.

Pusotras stundas laikā apstaigājām četras apkārtējās privātmāju ielas, ielauzāmies divās slēgtās kāpņu telpās un vēl apsekojām tālāko kvartālu. Atnesām trīs spaiņus ar konfektēm, plus cepumi, zefīri un mandarīni, ko apēdām jau pa ceļam. Laikam, šogad Helovīns ir izdevies, bērni bija pat pārguruši, un es spoka lomā pagalam izsitos no spēkiem - stenēju, lidoju, bļaustījos, baidīju... Vārdsakot, helovīna zvaigzne. Bet jutu es, ka būs man iet arī nākamgad, var sākt domāt kostīmu.