Šogad es pati nekur neskrienu, tāpēc bija skaidrs, ka Rīgas maratonā piedalīšos no otrās puses. Es pat zināju konkrēti, kur. Sākumā pakošanā un EXPO, bet pašā maratona dienā, protams, enerģijas punktos! Padot ūdeni skrējējiem man liekās visjaukākais un interesantākais no piedāvātajiem darbiem. Un ne pārāk grūts. Takš ko tur - salej ūdeni un pieseko, lai pietiek visiem. Nu, un salasa glāzītes. Kā es tā uzminēju.
Pirmais pārsteigums bija, ka darbs sākas 5 no rīta. Okeeeeei. Labi, paņems līdzi saliekamo krēslu. Saliesim, tad varēs pasēdēt, kamēr gaidi skrējējus, un vēlāk arī, kamēr pārējie saskrien. Gribēju pierakstīties tajā punktā, kur obligāti skrien 10 km distance, bet kaut kā nokļūdījos un pierakstījos tajā, kur tā neskrien. Bet pietika ar vieniem maratonistiem un pusmaratonistiem.
Un tagad pēc kārtas. Darbā es ierados 5 no rīta un līdz 9 ne uz sekundi neapsēdos. Lūk, šādu trīsstāvīgu galdu vienam cilvēkam prasa saliet divas stundas. Ir +5, slapjās rokas salst bezdievīgi.
 |
| bilde no Mareka Galinovska albuma |
Mūsu punktā bija 17 galdi uz apmēram 10 cilvēkiem. Es salēju vienu pilnu un tad jau ne gluži viena, bet kompānijā salēju galdu ar Isostar un bija jau pulksten deviņi, pat atskatīties nepaspēju. Tad dažas minūtes bija šovs un blisināšanās, kamēr garām brauca mocīši un skrēja līderi.
 |
| bilde no Lattelecom Riga Marathon |
Beidzot es viņus visus dabūju apskatīt sejā, arī etiopiešus. Šiem ar dzērieniem mums nav atļauts uzbāzties. Un pēc brīža klāt bija pārējie 6000. Jā, tu stāvi, un viņi visi kā siena nāk tev virsū.
 |
| bilde no Lattelecom Riga Marathon |
Un tu grozies un meties pie galda paķert glāzīti un padot tiem, kas nesas garām. Sākumā noķer skatienu vai rokas kustību, ar kuru skrējējs liek nojaust, ka viņam jādod, un tad centies precīzi trāpīt viņam rokā. ...Jūs esat mēģinājuši padot ūdeni plastmasas glāzē kādam, kas skrien ar ātrumu 12-13 km/h? Nu jā, ūdens (vai manā gadījumā Iso) izšļakstās ārā - uz viņa, uz manis, uz asfalta... Duāls minēja kaut ko par lipīgām rokām, bet es biju nolieta ar enerģijas dzērienu līdz elkoņiem un arī mazliet no priekšas. Cits vēl paķer glāzīti no iepriekšējā galda un tad nomet viņu tavā virzienā. Un tas viss notiek nepārtrauktā kustībā, un ir tik priecīgi... pat kaut kā eiforiski! Vienotības un notikuma sajūta ir pilnīgi neizmērojama! Un kad tu pati neskrien, tev ir laiks to izjust un apzināties. Sejas gan tu ātrumā un blīvumā neatšķir nemaz, savu personīgo vīru es atpazinu tikai tāpēc, ka viņš man sejā iekliedza 'Čau!!!!!!"
 |
| Lūk, arī es strādāju, ar zaļo un sarkano kapuci. bilde no Mareka Galinovska albuma |
Tad nāk lēnāki skrējēji, šie jau paņem glāzīti sakarīgi, daži paši pienāk pie galda un piebremzē. Un gandrīz visi saka paldies (arī no ātrajiem), daži pasakās paplašinātāk ('thank you for being here for us' 'paldies brīvprātīgajiem!')... Un tad pūlis beidzas. Un paliek iela, kas izskatās kā pēc viesuļvētras. Viss asfalts nosēts ar glāzītēm un augļu mizām tā, ka knapi redz segumu.
 |
| bilde no Mareka Galinovska albuma |
Un tas viss jāsavāc pirms viņi ir atpakaļ. Ar slotu un ar savām rokām. Un jāsalej jauni dzērieni, protams. Ap pus 11 man bija pirmās 5 brīvās minūtes, es aizskrēju līdz Narvesenam pēc kafijas un savācu savu bērnu, kurš ļoti gribēja palīdzēt. Jau šajā brīdī es jūtos tā, it kā personīgi būtu noskrējusi pusmaratonu. Mēs pabeidzām kārtot galdus un novākt atlikušās glāzītes, un te sāka līt. Kopš es ievietoju blogā šo ierakstu, lietus ir mūsu lāsts (un tāpēc es to ierakstu vēlāk paturpināšu!)
Bērns bruņojās ar glāzītēm, un sāka parādīties elite. Bet šoreiz viņi neskrēja ciešā bariņā, bet gan ar izretojumu viens cilvēks piecās minūtēs. Tā pagāja apmēram stunda. Sākumā atsevišķi sportiski, tad nelielas grupiņas, un visu laiku lietus. Un tad viņu palika vairāk. Tā kā mēs stāvējām pie trešā galdiņa, no bērna ūdeni neviens neņēma, jo visus paspēja apkalpot pirmie divi galdiņu palīgi. Tad bērns visus piemānīja un aizgāja visiem pa priekšu - vēl pirms galdiem. Un sadzirdīja gan eliti, gan vienkāršākus maratonistus! Te nu gan visi gribēja no viņas ņemt ūdeni, arī tie, kas varbūt negribēja dzert!
Man gan tik raiti neveicās un pēc vēl kādas pusstundas, kad es vairs nejutu plaukstas, es paķeru slotu un sāku slaucīt ietvi no glāzītēm. Vismaz sasildījos. Kādu laiku es pārmaiņus strādāju ar slotu un padevu glāzītes, un tad plūsma atkal palika retāka. Bērnu savāca tētis, jo viņa bija viscaur slapja. Es gan arī, bet man vēl nav laiks doties mājās.
Te man bija laiks pielikt galvu un apdomāt, kāpēc cilvēki negrib dzert. Viņiem ir 36. kilometrs, viņiem tas ūdens no visām malām jau piegriezies. Visi grib ēst!!!! Mums ir augļi, bet ne visi nāk pa galdiņiem skatīties, kas mums tur ir. Tāpēc es ņēmu paplati un devos uz priekšu, piedāvājot apelsīnus un banānus katram skrējējam personīgi. Visi, VISI gribēja augļus! Un es ar platu smaidu sejā laipni tos dalīju.
Ap pusdiviem maratonistu plūsma izsīka pavisam, un mēs palikām ar to pašu bardaku. Savākt, izliet lieko ūdeni, novākt galdus...
 |
| bilde no Mareka Galinovska albuma |
Saslauki visu čupiņās, un tad ar rokām saliec maisiņos. Dažus samītus banānus nokasi no asfalta... Bet aiz noguruma tev jau ir vienalga. Šajā brīdī sāka parādīties pusmaratonisti un maratonisti, kas nāk, skrien (!) un velo mājās. Katrs apstājās, lai pateiktos mums, un pašā īstajā brīdī (kad tu rocies pa atkritumu kaudzēm un jūties kā grīdas lupata). Ļoti sirsnīgi.
Pēc deviņām stundām nepārtrauktā darba es devos mājās, kur beidzot var apēst kaut ko vairāk par banānu, sasildīt no mitruma un aukstuma piepampušās rokas un pagulēt. Bet daži devās uz finiša zonu palīdzēt apkalpot agresīvos un neapmierinātos 5 km distances skrējējus, šie cilvēki vispār ir varoņi!
Bet vispār, emociju un iespaidu no darba enerģijas punktā man palika daudz vairāk nekā no skriešanas šajā pasākumā. Patiesībā, tik daudz iespaidu (un nedaudz traumu) man nav bijis kopš Netīro skrējiena! Es pat apdomāšu, vai es negribu vēl! Un, kas skaidrāks par skaidru - maratons grib vēl.
Zem kata ir daži lamuvārdi par komentētājiem internetos.
Šogad bija misekļi pie mantu glabātuvēm un arī pie 5 km skrējiena medaļu saņemšanas. Tad lūk, brīvprātīgo nemaz nav tik daudz, ar visiem darbiem viņi galā netiek. Vai kāds no neapmierināto draugiem šogad ir pieteicies par brīvprātīgo? Vēl visi neapmierinātie uzsauc pie tā, ka 'dalības maksa takš ir ļoti augsta, varēja taču...' Augsta? Ieejam te un izlasām:
"Saņemot augsto kvalitātes novērtējumu jau ceturto reizi pēc kārtas, Lattelecom Rīgas maratons joprojām ir vienīgais maratons Ziemeļeiropā un viens no dažiem desmitiem pasaulē, kas saņēmis Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas (IAAF) prestižo kvalitātes novērtējumu. (...)
Šogad IAAF kvalifikācijas zīmi visā pasaulē drīkstēja izmantot tikai 50 maratoni un 12 pusmaratoni, starp kuriem atzīmējami – Tokijas maratons, Romas maratons, Parīzes maratons, Prāgas maratons un pusmaratons, Londonas maratons, Bostonas maratons, Berlīnes maratons, Amsterdamas maratons, Venēcijas maratons un citi."
Tad ieejam gūglē un secīgi meklējam dalības maksu visos šajos maratonos. (un atklājam, ka tā ir vidēji no 70 līdz 250 eiro) Un tad umniekojam par lielajām naudām un to, kas jums ko ir parādā par jūsu 20 ērikiem. Es esmu runājusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru