Vecgada ieraksts

Gada sajūta

Gaidīšana.
Šogad es visu gadu esmu gaidījusi. Jautājums - ko.
Sākumā - sniegu ziemā.
Tad jauno Šerloku.
Tad pavasari.
Tad sacensības Tallinā.
Tad maiju un visas citas sacensības.
Tad Ventspili.
Tad vasaru.
Tad, kad vīrs atbrauks.
Tad Kāpu.
Tad Prāgu.
Tad laivošanu.
Tad riteņošanu.
Tad, kad plecs sadzīs.
Tad rogainingu.
Tad Siguldu.
Tad katras brīvdienas.
Tad citu rogainingu.
Tad apkuri.
Tad vēl rogainingu.
Tad Viļņu.
Tad Ziemīšus.
Tad sniegu ziemā.
Sagaidīju.

Viss piepildījās, bet gaidīšana kaut kā galīgi pārspēja notiekošo, kaut arī katras pieturzīmes process bija ļoti izteiksmīgs.


Gada vilšanās

Es un skriešana. Es beidzu tēlot, ka esmu spējīga skriet. Šad tad lēnām padžogot ir labi, bet visi tie publiskie skrējieni... Nu neviens no tiem lielajiem skrējējiem nenāk uz Amber Cup un netēlo, ka prot peldēt. Arī man beidzot ir jāatzīst, ka skriešana šādā veidā man neko labu nedara, skriet es neprotu un ne tā kā ļoti gribētu.

Gada personiskais sasniegums

Baseins, protams. Gada sākumā man bija slepena apņemšanās satrenēties un parādīt tai Ogrei vietējās sacīkstēs, ka protu peldēt. Es parādīju to arī vēl daudz kur citur, un tas ir tikai sākums.

Gada ēstuve

Wok'n'walk
Notestēts Rīgā un Viļņā. Tieši mans ikdienas ēdiena tips plus mērces. Un man tiešām patīk ieskrietuves formāts. 

Gada filma

The Reader. Viņu noskatījos, kā parasti, par naudu, bet domās visu laiku atgriezos pie dažādiem aspektiem un grozīju tad tā, tad šitā, jo ne viss labi salikās. Tāpēc devos lasīt komentārus (šī vispār ir ļoti neslikta nodarbe, jo ieraugi šo to ne no sava skata punkta, un tad uz dažiem jautājumiem arī rodas dažas atbildes) un atklāju dažas lietas, kuras pati nebūtu iedomājusies.

Gada dziesma

Bērns prasīja, ka grib, lai es viņai šo ielieku telefonā, bet es nezināju, kā saucās. Tad Imantā nejauši ieraudzīju pa teļuku videoklipu. Un pielipu. Un tad viņa pielipa man. Ļoti kaut kā smeldzīga ir gan pati dziesma, gan Medijas haotiskā dejošana (daudzi gudrīši saka, ka tā esot ļoti neglīta, bet kā pa manam - tad ļoti izteiksmīga (modernais balets vispār ir ļoti ekspresīvs), harmoniska un pilnībā atbilstoša dziesmai). Kaut kā ļoti laicīgi tā ienāca mūsu dzīvē, man tā arī pēkšņi atsita Bjorkas 1995. gada laikus. Dziesmas saturs nebūtu man tas aktuālākais, bet bērns tajā sadzirdēja kaut ko savu - bēgšanu no garlaicības. Un tam es nolēmu arī piekrist.

Gada pasākums

Mājas ziemīši. Mēs nolēmām uztaisīt 12 Ziemassvētku dienas, tikai nevis no 25. uz priekšu, bet otrādi, līdz 25. datumam. Katru dienu pa dāvaniņai - man, Barbarai un tētim. Tas gan prasīja nelielu piepūli, bet radīja to svētku sajūtu, kuru šogad noluņoja taisīt sniegs un Salavecis, kurš bērnam dāvanu piesolīja 6. janvārī.

Un par gada apņemšanos

Lasīju pirmsjaungada internetus. Paklausieties, man sapisties kā ir apnikušas apņemšanās. Īpaši 'vairāk ceļot', 'vairāk pelnīt', 'vairāk nodarboties ar sportu', 'dzert vairāk ūdens' un tamlīdzīgi. Pirmkārt, kas jums visiem ir ar tiem kilogramiem, ka visa dzīve ir atkarīga no tiem. Nē, es saprotu, kas ir tiem, kam reāli ir lieki kilogrami. Es nesaprotu, kāpēc fejas, kas sver apmēram 56 kg pieraksta kā apņemšanos 'nesvērt vairāk par 54'. Mans apņemšanās ir uz sacensībām svērt 66.5, nevis 68. Muahaha. Vienkārši, tā būs vieglāk iekāpt tajā nežēlīgi dārgajā peldkostīmā, kuru es gribētu februārī iegādāties.

Bet atcerēšos, kas tur man pašai bija gada sākumā paredzēts.

- vakariņās ēst tikai griķus un dārzeņus (citādi, vienmēr sanāk pārēsties uz nakti, un pašai tas nepatīk) - fak jū un fak jū. Šobrīd jau kādu pusmēnesi esmu stabili pārēdusies un saēdusies to, ko nevajag - svētki, dāvanas, pārāk daudz saldumu mājās, viesības, majonēzes salāti. Bet es sapratu, ka stresot par to ir galīgi lieki. Es neesmu vēl izaugusi no savām biksēm, pietiekami daudz trenējos un vispār, redzu, ka gada laikā ir periodi, kad ēšana ir ideālā līdzsvarā un tad ir periodi, kad kaut kas izjūk. Bet tas nav kritiski, ja kopumā cilvēkam nav ieraduma pārtikt no čipšiem, kotletēm un kūkām. Pārtikas pārstrāde organismā, kā izrādās, ir tikpat plūstošs un mainīgs process, kā jebkurš cits.

- regulāri tīrīt truša būdu (viņš gan sen nedzīvo krātiņā, jo jaunākais kaķis viņu tur tramda, bet tas, par ko tā būda pārvērtās pēdējā laikā, ir vienkārši apkaunojums un riebums) - fak jū. Esmu to izdarījusi gada laikā reizes trīs. Jo, jā - viņš tur nedzīvo. Lai dirš, kur viņam patīk, abi būsim laimīgāki. 

- kaut mazliet tikt galā ar saviem parādiem un komunālajiem maksājumiem (un tad ieslēdzās 'dzīvot, nevis izpildīt piecgadi' - kāds koncerts, ceļojums uz kaimiņvalstīm, divi rogainingi vienā mēnesī, un galu galā atkal finansu katastrofa) - oi, man sanāca! Ne pats pēdējais faktors bija tas, ka kopš septembra galvu no darba neizceļu un vidēji samaksa sanāk par trešdaļu lielāka, bet wow! Esmu savos ikmēneša tēriņos sākusi paredzēt tādas lietas kā baseins (kuram nekad neatlicināju, bet domāju "gan jau sanāks", un tas reāli ir 100 ēriki mēnesī), degviela un pārtika (klusēju vispār). Esmu sākusi pie katra naudas ienākuma ieliet degvielu uzreiz par vairākiem desmitiem, nevis cerēt uzpildīties no svaiga gaisa tad, kad lampiņa iedegsies. Vārdu sakot, lepojos ar sevi.

- neslinkot jogot un staipīties (es zinu, ka salīdzinot ar savu vīru un daudziem citiem es esmu tas jogs, kurš pīpē, aizmetis kājas aiz kakla, bet brīžiem jūtos stīva kā krūmiņš) - ok, pirms peldēšanas sacīkstēm jogoju pa 4-5 reizēm nedēļā un bija tik labi. Tikko sāku skriet - tā stiepties nemaz negribas un palieku stīva. Šobrīd kā reizi ir īstais laiks atkal sākt intensīvi staipīties papildinājumā pie intensīvas peldēšanas. 

Tā, kādas vēl man ir apņemšanās uz nākamo gadu?

- Pārdot kaut ko nevajadzīgu, lai ieviestu lielāku kārtību finansēs.
- Paskatīties uz jūru ilgāk par vienu dienu.
- Es nezinu, kā izdarīt tā, lai mazāk kaut ko gaidītu, jo neplānot nav variants, bet tikko es ieplānoju - sāku gaidīt. Nu tad - redzēs.
- Un vēl, man liekas, ka šogad esmu iemācījusies nedaudz palaist vaļā, un tas ir ļoti labi. Apņemos pie tā arī turēties.