Novembrī ilgi gaidīju momentu, lai aizlaistos uz kaimiņu galvaspilsētu. Par iemeslu izmantojām atkārtotu Tarjas aizbraukšanu, un, jā, mani ļoti interesēja, ko viņa šoreiz uzvilks mugurā.
Neilgi pirms koncerta uzzināju, ka setlist.fm var ne tikai nočekot konkrētā mākslinieka konkrētajā tūrē izpildītās dziesmas, bet arī nospiežot play noskatīties pieejamos video uz to dziesmu. Tā es nejauši noskatījos 500 Letters un nopriecājos, jo sen neesmu skatījusies mūzikas video ar story. Pēc tam noskatījos aizkulīsēs vedoto Falling Awake un nopriecājos vēlreiz. Dažreiz paskaties uz to Tarju un vēl dažām citām un nodomā, nu johaidī, kāpēc viņa ir tik skaista un es tā ka... darbs un ūdens uz sejas, visi 35. O, te es sapratu, ka ne es viena tāda, nav tik traki. Arī Tarjai darbs un ūdens ir uz sejas, kad daudz strādā un maz guļ, un kājās treniņbikses. Bet vispār, forši viņiem tur. Gaidu ar nepacietību.
Viļņā mūs gaidīja ļoti maza, bet izcila istabiņa pie Annas baznīcas.
 |
| Annas baznīca |
 |
| Pretī Annai sākas mūsu iela |
 |
| Tāda, pašaura |
 |
| Ieeja viesnīcā |
 |
| Un turpinās līdz Pilies, paliekot arvien šaurāka |
Ar nodomu es tagad ņemu numuru ar dalītu vannasistabu. Tas nozīmē, ka labierīcības ir vienas uz diviem numuriem - nav liela bēda, vai ne? Bet cena uzreiz par daudz eiro zemāka. Galvenais, meklēt nevis starp hosteļiem, kur studentu čupa guļ daudzstāvu gultās, bet starp guesthouse, kas ir pavisam cita tipa mītne.
Ar Tarju viss bija kā parasti - tā pati vieta, tās pašas lietas. Bet, ja vīrs teica, ka viņam vairāk patika šis koncerts, tad man, neskatoties uz to, ka pirmoreiz es nezināju gandrīz nevienu dziesmu, labāk patika pirmais. Pat nezinu, kāpēc, jo objektīvi Tarja nav palikusi sliktāka, vai mazāk jaudīga, vai kaut kā vēl būtu mainījusies. Viss bija tikpat labi, tikai Terrana vairs ar viņu nekoncertē. Mani tik ļoti ieinteresēja, kāpēc, ka es atbildi uz šo jautājumu izmeklējos pa visiem internetiem. Un neatradu. vajadzēja pašai Tarjai jautāt.
Pirmais uznāciens bija melnā mežģīņotā tērpā, par kuru es tā īsti nefanoju. Otrais vairāk patika bērnam - sarkanie ādas svārki un krāsainu flīteru augšiņa. Trešais vairāk patika man - kaut kas līdzīgs melnam mētelim ar milzīgu kapuci. Savu ziņkāri es visādi esmu apmierinājusi.
Pati biju šajos svārkos un kaut kādā, laikam, melnā krekliņā. Vispār, tie koncertu sākšanas laiki man sāk krist uz nerviem - es jau biju gatava gulties uz auss pēc otrā karstvīna ("nenesiet man nekādu vīnu!"), bet te vēl uz koncertu jāiet! Vai tiešām nevarētu sākt kādos 11 no rīta? Bū. Jā. Toties, gaidot rindā pie ieejas mēs neslikti nosnaudāmies uz dīvāna. Un kāds kaifs pēc tam bija apgāzties zem segas ar ēdienu no Wok to Walk. Iepazistināta ar Viļņas ēdināšanas ieradumiem (tev nebūs ēst pēc vieniem naktī, atskaitot ka HESītī!), jau pa dienu tur pusdienojot, paņēmu līdz arī vakariņas. Un pēc koncerta katrs no mums apsēdās ar kartona kastīti viņam ērtā pozā: mans vīrs-aristokrāts pie galda, ar dakšu un nazi, bet es, miskastes kaķis, - gultā.
Nākamajā dienā toties kā reizi 11 sākām. Brokastis tuvējā kafūzī - metri 150 līdz viņam jāpaiet. Un tad 15 km pa Viļņu, tajā skaitā popsīgajā izgāztuvē Užupē. Patiesībā, nav ne miskaste gluži (vienkārši visai marģināls rajons), ne popsīga (tālāk par laukumu ar kafejnīcu tūristi īpaši arī neieklīst), bet veco Āģīti atsit gan. Mēs savulaik ar vīru tur daudz staigājāmies, kad vēl tur dzīvojām.
 |
| Skats pa tūristu kafūža logu uz tūristu laukumu. Lai gan, visi apmeklētāji tur bija tādi ļoti vietēji. |
Te es bildējos uz safari fonā, izejot no Užupes, un tad eju kustināt žokļus populārākajā lietuviešu ēdienu krogā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru