Kārtējā ķīmija

Tomēr vecāki ir tādi vecāki...

Nedēļu atpakaļ bija neliela domstarpība ar mammu, kura ir īstens pilsētas bērns. Tas ir, dzīvoju es pilsētā, bet laukos zāle zaļāka, ēdiens gardāks un tā. Ja ne gardāks, tad noteikti dabīgāks. Labais zemnieks sestdienās ved garšīgu krējumu un citus labumus. Jau 8 gadus nevaru nevienu pārliecināt, ka man negaršo krējums, kurš smaržo pēc govs kakas. Man vispār krējums tā ne īpaši, labāk patīk jogurts bez piedevām vai kefīrs. Kā pa manam, ar šo argumentu vajadzētu pietikt. Argumentu, ka es šobrīd nemaz nedrīkstu ēst nepasterizētus piena produktus bez konservantiem, es nemaz nevelku laukā, jo es esmu vienīgā, kas zina šausmīgo vārdu 'konservants' un 'nepasterizēts' jēgu. Jo nesaprotams vārds obligāti nozīmē kaut ko šausmīgu un neveselīgu. Nu, ilgi nevajadzēja gaidīt, kad mamma man atbildēja "Pareizi! Ēd ķīmiju no veikala!" Nu ja, nu ja, tur tak viss ir pasterizēts. Jutu es, ka drīz klausīšos arī no vīramātes par to, ka zīdaiņu ēdienā (tajā, kas burciņās) ir pilns ar ķīmiju! Jo tās ir sterilizētas, arī takš baisi skan. Viņa gan to pašu dara virtuvē ar ievārījumu - liek gatavās burkas verdošā ūdenī, lai ievārījums ilgāk glabātos - bet ja to nesauc šausmīgos vārdos, tad tā nav sterilizācija. Jo rūpnīcā tur procesā noteikti pilina iekšā naftu. Hello, E-produkti!

Es saprastu fobijas no ķīmijas un veselīgo dzīvesveidu, bet kamon. Viena no viņām pārtiek no triju veidu produktiem: burciņu zupām, cīsiņiem un smērējamiem sieriem paciņās.  Otra uz mana bērna ierašanos vienmēr iepērk čipšus un saldinātos pieniņus, kurus bērns tā arī nekad neizdzer. Ūdens? Atbildes: negaršīgi, tā vietā var dzert gatavo auksto tēju no pudeles, otra vispār neko nedzer. Dārzeņi? Nu, mazliet var. Permanents izbrīns par to, ka mēs rijam salātus milzīgām bļodām, ne katrā ēdienreizē ēdam gaļu, turklāt, parasti vārītu, un nepērkam visu to superdabīgo produkciju aka burciņas, desveidīgos un majonēzi. Nepērkam noteikti tāpēc, ka esam ubagi, bet šausmīgi pēc tā visa ilgojamies. Es redzu, visi gaida, ka kāds no mums nomirs badā. Vai arī no sāls, cukuru un tauku trūkuma organismā, kurus masveidā satur tikai tie gardie produkti, un kuri patiesībā ir daudz neveselīgāki par pasterizēšanas procesu.

Nē, es to visu nepērku, jo mēs ēdam daudz. Jo mēs sportojam, tas ir dabiski - sportot un daudz ēst. Noskrienot pusmaratonu vai pēc intervālā treniņa baseinā nesanāk ēst maz. Toties var ēst liesi un lietot daudz augu valsts produktu. Dārzeņu un putru. Un tikai nedaudz olu, skābpiena produktu un vārītas vai sautētas putna gaļas. Ja man kam nepietiek līdzekļu, tad tikai zivīm un jūras produktiem. Tos gan es ēstu biežāk, bet tikai tos.

Diemžēl, cilvēki neko negrib zināt par uzturu un negrib lasīt vismaz iepakojumu saturu, ja jau tik ļoti gribas parunāt par ķīmiju, bet grib tikai šausmīgi apvainoties uz to, ka es atsakos no tā, ka man grib nodarīt visu to labāko. Es zinu, ka loģika un zināšanas nekotējas, tikai emocijas, āmen, bet tomēr... varbūt vēlreiz - Повесть о ненастоящем молоке