No vienas puses, es savu gadumiju izjūtu kaut kur ap īsto gadumiju, jo divas nedēļas nav liels laiks, toties svētku sajūta ap Jaungadu ir daudz pilnāka nekā uz manu personīgo dzimšanas dienu (kura iekrīt otrdienā). Bet īsto datumu es uzskatu par formalitāti, kura dāvanu veidā ļauj iegūt īpašumā lietas, ko ļoti kārojas, bet tāpat vien atļauties nevaru. No šīs puses - dzimšanas dienas fīlings īsteni kā bērnam. Tiešām 11.
Pirmās dāvanas:
Pirmās dāvanas:
No otrās puses, fīlings īsteni kā pieaugušajam. No rīta pavadīju pusstundu pie grīdas, poda un roku cītīgu mazgāšanu no rotavīrusa (kurš kā reizi gadījies meitai), tad bija samērā parasta darba diena un brauciens pie daktera uz konsultāciju par deguna blakusdobumu iekaisumu (tas viss velkas jau divas nedēļas!) bez nekāda rezultāta. Tiešām 35.
Bet globāli es par to visu gribētu teikt, ka desmit gadus atpakaļ cilvēki, kam ir bērni, likās ārprātīgi, nenormāli pieauguši. Vispār citā spēles līmenī. Tagad tie ir mana plauktiņa cilvēki. Toties šogad sapratu, ka dažiem maniem bijušajiem un arī aktuālajiem pielūdzējiem ir mazbērni. Jau nerunājot par mīļotajiem mūziķiem. Jā, man patīk vectētiņi. Un tas pat kaut kā liekas normāli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru