Ugunsbumba, kā viņu toreiz mēdza dēvēt, ir mana lielākā sāpe. Viņu es atceros nots notī no 2001. gada. Mandarīni, mandarīni, mandarīni - sulīgi, saldskābi, ar plānu miziņu. Mandarīnu sulas šļakatas uz sarkankoka galda. Uz sarkankoka galda, kur tikko izlijis silts piens. Varbūt pat, kokosriekstu piens. Kurā iejauktas vēl kādas asas garšvielas.
Ja tumšsarkanais Versus ir myself vs men, tad šis ir myself vs entire world. Ja ar Versus es redzu sevi tikai pavedinot kādu, tad ar Feu es redzu sevi ar bērnu klēpī, ar pēdām smiltīs, ar kleitu līdz zemei, ar rokām kabatās, ar galvu savās domās, un vienā veselā ar pašu sevi.
Jā, tā ir ļoti skaļa, spēcīga, skāba un savdabīga smarža. Tā tik tālu nelīdzinās nekam, kas pieejams šībrīža parfīmērijā, ka Mijake atteicās atsākt to ražot, kaut arī tai ir daudz patiesu fanu. Lai tas atmaksātos, tā būtu jānopērk katrai piektajai sievietei. Lūk tā. Un tāpēc 10 gadus veci paraugi ebajā ir pieejami par 300 dolāriem, un es nopietni apsveru šī soļa speršanu.
Šodien es saņēmu divus testerus, un uzsmidzināju sev virsū jau trīs reizes. Nē, ne tāpēc, ka izvedinās, bet tāpēc, ka man ir par maz. Gribas peldēties tajā smaržā, bet kas ir tie divi testeri. Es uzreiz vieglu roku atdevu tik sen meklēto šokolādi bērnam. Ņem. Ai, visu ņemiet! Ja nav ugunsbumbas, tad nevajag neko.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru