Zemapziņas rotaļas

Sen neesmu no tevis neko dzirdējusi, tāpēc mana zemapziņa atveda tevi uz manu sapni.

Privé

Ko tik es nemeklēju!

Saldumu, bet bez konfektēm, citrusus, bet bez svaiguma, garšvielas, bet bez pačūlijas.

Izteiktu, bet bez galvassāpēm. Mājīgu, bet īpatnēju.

Galu galā pasūtīju Jean Luc Amsler, Privé. Jo internets lēš, tas esot otrais Ugunsbumbas dubultnieks (pirmais, protams, ir Etra Etro, par to es pārliecinājos klātienē), un salīdzinot ar pirmo, pavisam nedārgs. Drosmīgi paķēru uzreiz 100ml. Atnāca... Pirmais iespaids - viņš neož pēc Ugunsbumbas!!! ...Viņš ož pēc Dolce Vita, kuru nēsāju gadsimta sākumā (tieši uz gadumiju). Bet vai tas ir labi?

Sākumā smidzināju viņu uz, tā teikt, sevis, pa vidu. Likās pārāk saldi, puķaini, nedzirdēju nekādu rabarberu, nekādas upenes, nekādu skābumu, tikai salkani salds kaut kas nesaprotams. Uz šalles bija vēl sliktāk, pavisam svešs. 

Pēc nedēļas pārtraukuma uzsmidzināju uz elkoņa iekšpuses. Ahaaa! Ja viņu milisekundi parīvē, kaut kas notiek. Iespējams, tas, ko es lasīju, ka vispār iesmaržoto teritoriju sākumā neiesaka rīvēt vai citādi aizskart, jo kaut kā tur lūzt molekulu režģis un tās vairs nestrādā, kā paredzēts. Bet ļoti labi, ka nestrādā!  Uzreiz priekšplānā izlūzt rabarbera skābums un pārsit visu, tad talkā nāk upeņu lapas, un tad viss kopumā ļoti pat atgādina ugunsbumbu! Tikai ugunsbumbu bez piena bāzes. 

Atkal, ja uzsmidzina uz tās pašas elkoņa iekšpuses un nejaucas, tad upenes un rabarbers visai kautrīgi lūr caur kaut kāda tā dzeltenā zieda saldumu. Bet man tas saldums stipri atgādina medu. Medus ir tas, ko es gribēju rekonstruēt no saviem 15. gadiem, kad es iemēģināju kādu no mammas Itālijas pilsētu figūrtesteriem (man liekas, tā bija Venezia, bet droši nepateikšu). Dziļi salds, pašpietiekams, bet nemiera un alku pilns medus aromāts. 

Skābums ir sveiciens Ugunsbumbai, kura ir un paliek manis atspoguļojums smaržu pasaulē.

Medus ir nepieciešamais ikdienas saldums, ko meklēju. 

Koptēls ir ne šis, ne tas, bet kaut kas jauns. Varbūt, tas, kas vajadzīgs? Vismaz, šīs smaržas pavisam noteikti atļauj man netraucēti nēsāt sevi ikdienā, kamēr es lemju, vai mēs esam saderīgas.

аромат из конца 90-х начала 2000-х... все, как помнила - и остренький, и с фруктами и цветами.

On me, it is longlasting, cosy, sweet and warm, could be quite heavy if I want it, yet 'heaviness' wouldn‘t offend anyone. Prive is surely not ‘light‘ or ‘girlish‘. I love it on a cold day.

Fragrantica

Hey, I'd love anything on a cold day! 

PS Šobrīd es nedrīkstu iet uz baseinu, uz pirti un uz solāriju. Aktuālais jautājums, kā izdzīvot janvārī? Aktuālā atbilde - Privé no paša rīta, pirms brokastīm.

35

No vienas puses, es savu gadumiju izjūtu kaut kur ap īsto gadumiju, jo divas nedēļas nav liels laiks, toties svētku sajūta ap Jaungadu ir daudz pilnāka nekā uz manu personīgo dzimšanas dienu (kura iekrīt otrdienā). Bet īsto datumu es uzskatu par formalitāti, kura dāvanu veidā ļauj iegūt īpašumā lietas, ko ļoti kārojas, bet tāpat vien atļauties nevaru. No šīs puses - dzimšanas dienas fīlings īsteni kā bērnam. Tiešām 11.

Pirmās dāvanas:

No otrās puses, fīlings īsteni kā pieaugušajam. No rīta pavadīju pusstundu pie grīdas, poda un roku cītīgu mazgāšanu no rotavīrusa (kurš kā reizi gadījies meitai), tad bija samērā parasta darba diena un brauciens pie daktera uz konsultāciju par deguna blakusdobumu iekaisumu (tas viss velkas jau divas nedēļas!) bez nekāda rezultāta. Tiešām 35. 

Bet globāli es par to visu gribētu teikt, ka desmit gadus atpakaļ cilvēki, kam ir bērni, likās ārprātīgi, nenormāli pieauguši. Vispār citā spēles līmenī. Tagad tie ir mana plauktiņa cilvēki. Toties šogad sapratu, ka dažiem maniem bijušajiem un arī aktuālajiem pielūdzējiem ir mazbērni. Jau nerunājot par mīļotajiem mūziķiem. Jā, man patīk vectētiņi. Un tas pat kaut kā liekas normāli.

Laimīgu-2015!

Vecgada ieraksts

Gada sajūta

Gaidīšana.
Šogad es visu gadu esmu gaidījusi. Jautājums - ko.
Sākumā - sniegu ziemā.
Tad jauno Šerloku.
Tad pavasari.
Tad sacensības Tallinā.
Tad maiju un visas citas sacensības.
Tad Ventspili.
Tad vasaru.
Tad, kad vīrs atbrauks.
Tad Kāpu.
Tad Prāgu.
Tad laivošanu.
Tad riteņošanu.
Tad, kad plecs sadzīs.
Tad rogainingu.
Tad Siguldu.
Tad katras brīvdienas.
Tad citu rogainingu.
Tad apkuri.
Tad vēl rogainingu.
Tad Viļņu.
Tad Ziemīšus.
Tad sniegu ziemā.
Sagaidīju.

Viss piepildījās, bet gaidīšana kaut kā galīgi pārspēja notiekošo, kaut arī katras pieturzīmes process bija ļoti izteiksmīgs.


Gada vilšanās

Es un skriešana. Es beidzu tēlot, ka esmu spējīga skriet. Šad tad lēnām padžogot ir labi, bet visi tie publiskie skrējieni... Nu neviens no tiem lielajiem skrējējiem nenāk uz Amber Cup un netēlo, ka prot peldēt. Arī man beidzot ir jāatzīst, ka skriešana šādā veidā man neko labu nedara, skriet es neprotu un ne tā kā ļoti gribētu.

Gada personiskais sasniegums

Baseins, protams. Gada sākumā man bija slepena apņemšanās satrenēties un parādīt tai Ogrei vietējās sacīkstēs, ka protu peldēt. Es parādīju to arī vēl daudz kur citur, un tas ir tikai sākums.

Gada ēstuve

Wok'n'walk
Notestēts Rīgā un Viļņā. Tieši mans ikdienas ēdiena tips plus mērces. Un man tiešām patīk ieskrietuves formāts. 

Gada filma

The Reader. Viņu noskatījos, kā parasti, par naudu, bet domās visu laiku atgriezos pie dažādiem aspektiem un grozīju tad tā, tad šitā, jo ne viss labi salikās. Tāpēc devos lasīt komentārus (šī vispār ir ļoti neslikta nodarbe, jo ieraugi šo to ne no sava skata punkta, un tad uz dažiem jautājumiem arī rodas dažas atbildes) un atklāju dažas lietas, kuras pati nebūtu iedomājusies.

Gada dziesma

Bērns prasīja, ka grib, lai es viņai šo ielieku telefonā, bet es nezināju, kā saucās. Tad Imantā nejauši ieraudzīju pa teļuku videoklipu. Un pielipu. Un tad viņa pielipa man. Ļoti kaut kā smeldzīga ir gan pati dziesma, gan Medijas haotiskā dejošana (daudzi gudrīši saka, ka tā esot ļoti neglīta, bet kā pa manam - tad ļoti izteiksmīga (modernais balets vispār ir ļoti ekspresīvs), harmoniska un pilnībā atbilstoša dziesmai). Kaut kā ļoti laicīgi tā ienāca mūsu dzīvē, man tā arī pēkšņi atsita Bjorkas 1995. gada laikus. Dziesmas saturs nebūtu man tas aktuālākais, bet bērns tajā sadzirdēja kaut ko savu - bēgšanu no garlaicības. Un tam es nolēmu arī piekrist.

Gada pasākums

Mājas ziemīši. Mēs nolēmām uztaisīt 12 Ziemassvētku dienas, tikai nevis no 25. uz priekšu, bet otrādi, līdz 25. datumam. Katru dienu pa dāvaniņai - man, Barbarai un tētim. Tas gan prasīja nelielu piepūli, bet radīja to svētku sajūtu, kuru šogad noluņoja taisīt sniegs un Salavecis, kurš bērnam dāvanu piesolīja 6. janvārī.

Un par gada apņemšanos

Pre-ZSV

16.12

Šajā dienā bērnam (pagaidām teicamniekam) skolā bija eglīte ar iestudētu lugu un dāvanu saņemšanu, un tad mēs aizbraucām un kino, kur tovakar bija Koventgārdenas 'Alises Brīnumzemē' pirmizrādes tiešraide. 

Kā izrādās, šāda kinotranslācija ir labāka par pašu baleta apmeklējumu. Citam svarīga atmosfēra, bet man ir svarīgi pirmkārt, visu labi redzēt (un operā es nekad neko neredzu) un otrkārt, visu zināt. Un te es varu redzēt visu detaļās, tajā skaitā sejas izteiksmes, kas, izrādās, baletā ir puse no šova. Kad neredzi dejotāju sejas, tieši tad tas viss pārvēršas par marionešu vienveidīgo tirināšanos, bet te - svētlaime. Viņi izdejo sižetu, un es visu saprotu. Nu, un par zināšanām - starplaikos rāda notiekošo aizkulisēs, video no mēģinājumiem, intervijas ar dejotājiem un horeogrāfiem - viss, pie kā tu netiec īstajā baletā. Es galīgi ietu vēl, ja būtu baleta fane. Žēl, ka joprojām neesmu. 

Bet šis Alises iestudējums man ļoti patika. Īpaši Ērcena dāma, protams.

19.12

Korporatīvs, ko šoreiz var ietvert vienā teikumā 'Nekad vairs neko neēdīšu'. Pārējiem, iespējams, palika atmiņā arī 'Nekad vairs neko nedzeršu', bet šis nav mans gadījums.

20.12

'Manieru' ZSV balle, kurai šoreiz balles kleitai nācās piemeklēt cimdus, jo kāds cītīgi visu vasaru sportoja, un tagad rokas vienās rētās.  Kā arī pēdējo nedēļu cītīgi mazgāja un berza, un tagad rokas ir kā apkopējai.

Kurā vienmēr ir mans mīļākais valsis, kurā vīrs mani vienmēr iegriež vairākus apļus apkārt zālei, tā, ka pilnīgi galva noreibst. 

Vīnes valšus ir vispār vienmēr pavada tādas dumpinieciski-dzīvespriecīgas dziesmas, kāpēc šī ir un paliek man mīļākā deja. Un viena vieta uz brieža man galīgi vienmēr ir brīva.

21.12

'Teixmas' balle un izrāde - tadā! - arī Alise Brīnumzemē, kur ierasties vajadzēja ar maskām.

Bērns gatavojas ar grupu, bet es - dāmu istabā.

Tikmēr ārā pamazām sākas ziema.

Izejot no dāmu istabas, satiku VIŅU.

Un tad satiku arī Pīķa kungu.
Un kopējā noskaņā pie Ērcenietes Pīķa kungs ieradās uzreiz ar divām dāmām.

Nošausminājos par cilvēkiem džemperos un džinsos, iedzērām kafiju, masku konkursā paņēmām trešo vietu un tad gājām dejot. Cerēju atkal ālēties līdz kamēr izdzīs ārā, bet pasākums beidzās diezgan ātri. Un to mēs noslēdzām ar Hobita ģimenisko skatīšanos. 

 Novembris - rogaininga mēnesis, decembris - Hobita mēnesis, janvāris - Šerloka mēnesis. Man jau veidojas tāds savs kalendārs.

Vaidavas rogains un Rīgas rogains

Vaidavas rogainings

Kas jādara atbraucot? Pareizi, jāuztaisa bardaks kā mājās.

Tad jāsaplāno distance.

Rudens kā rudens, Elizabetei jaunas kurpītes.

Un tad...

Garo treniņu rezultāti

Kraulā peldot vidēji lēnā tempā (mazliet zem 20min/km) man pulss ir 150. Peldot ar dēlīti ar kājām - 115-120. Es domāju, vis lieta ir rokās. Nu kā, kraulā peldot mēs taču tā vicinām rokas, ka pulss ceļas! Vakar peldēju ar dēlīti starp kājām, tikai ar rokām. Pulss stabili 120. Izrādās. Tas, protams, ir baigi labi - tas nozīmē, ka es varēšu peldēt intervālus. Tagad droši zinu veidu, kā peldēt ar pilnu ķermeni un tā, lai pulss zems. 

Otrais, kas mani izbrīnīja - es sāku elpot uz katru ceturto reizi, nevis uz katru otro... Jo man neprasījās elpot tik bieži! Un tas tā sen nav bijis - kraulā man visu laiku trūka elpas. 

Vispār, tie treniņi paliek arvien labāki, un, galvenais, man ļoti patīk papildus treniņu rezultāti. Šos divus mēnešus visi treniņi man ir uz tehniku un uz izturību - tas ir, garais peldējums ar līdzenu pulsu. Sākumā pa 500 metriem kraulā un brasā, tad pa 600, tad pa 700... Šodien peldēju pa kilometram. 

1. Es nenogurstu

2. Pulss nekāpj virs 155

3. Kraulā es retāk elpoju

4. Brasā man ir laiks apdomāt tehniku.

Starp citu, par brasa tehniku. Kurš būtu iedomājies, bet es savā brasa tehnikā atradu vairākas rupjas kļūdas. Vienu atrada Barbaras trenere, un tās ir pārāk platas kājas vēzienā. Tāpēc es tagad mocos ar dēlīti starp kājām un cenšos tās turēt tuvāk, un līdz ar to - vairāk izgriezt kāju un pēdu. Kā rezultātā man tagad sāp celis (tāpēc vispār tā sanāca, ka vakar visu treniņu peldēju tikai kraulā). Tad vēl - es visu laiku māju ar galvu, bet tai būtu jāstāv nekustīgi! Un vēl - rokām jābūt jau iegremdētām ūdenī, kad es tur lieku galvu, un galva arī jāpieliec zemāk. Nu, ar to es tagad arī nodarbojos. Te var redzēt visas kļūdas (nu, es varu :) Beigās vēl izplunčājos 50 tauriņstilā un papriecājos par to, ka plecs gandrīz nesāp un par to, ka pulss arī neuzkāpa pāri 140 (es biju iedomājusies, ka tauriņstilā man viņš toč ir 170). 

Ļoti ļoti man tas viss patīk. Jo kamēr pavasari vairums treniņu man bija ātrumtreniņi, es nemācēju peldēt lēni, ilgi uz mierīgi. Lidoju ātrumā un brīnījos, ka ne paelpot, ne nopeldēt vairāk par 200m nevaru. 

Baigais secinājums, bet tomēr - ātri peldēt var iemācīties tikai ātri peldot. Un ilgi peldēt var iemācīties tikai ilgi peldot. Cap!

Halloween

Diena sākās miglaini...

Un vakarā bija paredzēts iet uz Helovīnu. Nē, nu protams, var paburkšķēt, kādi nelatviski svētki un ka ķekatās neviens neiet, bet es eju visur, kur tikai pasauc. Un bērni jau vispār gatavojās mēnesi iepriekš. Pagājušogad bija izgājušas ar manu vīru, apgāja četras mājas un dabūja piecas konfektes. Es nolēmu tai lietai pieiet nopietnāk. Vakarā gan man īpaši negribējās nekur iet, bet ko nu vairs.

Spoka lomā iejūtos es, pārējās lomās - bērni.

Pusotras stundas laikā apstaigājām četras apkārtējās privātmāju ielas, ielauzāmies divās slēgtās kāpņu telpās un vēl apsekojām tālāko kvartālu. Atnesām trīs spaiņus ar konfektēm, plus cepumi, zefīri un mandarīni, ko apēdām jau pa ceļam. Laikam, šogad Helovīns ir izdevies, bērni bija pat pārguruši, un es spoka lomā pagalam izsitos no spēkiem - stenēju, lidoju, bļaustījos, baidīju... Vārdsakot, helovīna zvaigzne. Bet jutu es, ka būs man iet arī nākamgad, var sākt domāt kostīmu.

Ugi

Kaut kad taču būs arī apkure, vai ne? Citādi, es mājās atrodos šādā paskatā jau pusotru mēnesi. Apakšā zem vilnas džempera un treniņbiksēm man ir termoveļa un vēl viens vilnas džemperis. Šalli es neņemu nost nekad. Labākais pirkums šogad ir totāli ugi! Drīzāk gan, pseidougi, bet tās man nav staigāšanai pa sniegu, bet mājas čības. Vispār, būtu uzreiz aizdomājusies, staigātu tādos pseidougos jau septiņus gadus. Arī tad, kad mājās ir silts, grīda mums mēdz būs auksta līdz klepum. 

Jā, bet ārā man ir tieši tādi zābaki. 

Vasara un vietējais zoo

Vasara, kā atceraties, sākumā nemaz neizskatījās pēc vasaras.

Un atkal garo svārku motīvs

Meklēju sev garos svārkus. Atkal, jā. Sākās viss ar to, ka vajadzēja sameklēt garos melnos, tādus, lai var vilkt gan vienus pašus, gan kā apakšsvārkus. Rakājoties pa pakaramajiem vietējā RDA, nejauši uzgāju kaut ko negaidītu. No linu un kaut kā vēl sajaukuma, diezgan biezus un cietus, bet vienlaicīgi kuplus un plandošus, neuzkrītošā zilā krāsā - tas ir, ne gaiši zilā un ne tumši zilā un ne zilā, bet tādā kā zilpelēkā, ļoti pašpietekamā krāsā, ar sīkiem sīkiem aplīšiem nosētus. Garumā līdz pusikram, līdz tai vietai, kur sākas mani jaunie šņorzābaki. Ņemu! 

Un otri - melni, gaisīgi, līmeņoti, ļoti čigāniski, vietām tas auduma pat spīdīgs, bet vietām - caurspīdīgs. Gan apakšā var, gan tāpat... Arī ņemu!  Tikai pirmdien, tagad nav naudas galīgi.  

Nu ko, pirmdien nebija ne vienu, ne otru. Ja godīgi, gāju vēl divas reizes skatīties, varbūt, vienkārši neatradu? Nē, nav. Kā izrādās, ne es viena te esmu tik gudra.

Un tā es turpinu staigāt, cilāt visus svārkus pēc kārtas un meklēt kaut ko, kas būtu tikpat trāpīgs kā tie divi, ko palaidu garām. Īpaši tie zilie. Un viss, ko esmu redzējusi līdz šim - simtiem svārku, garu un pusgaru - besī ārā! Visi viņi ir tādi, meh. Svārkiem nav jāatvainojas, nav jāpiesedzas, nav jācenšas būt pieticīgiem vai sievišķīgiem! Svārki ir sievišķīgi jau no tā vien, ka viņi ir svārki, tāpat kā jebkura sieviete. Tikko to sāk pasvītrot ar kruzuļiem un volāniņiem, es eju prom. 

Ja uz svārkiem ir puķes - tas ir tāpēc, ka viņas tur grib būt, nevis tāpēc, ka 'puķes ir sievišķīgi'. Sievišķības pasvītrošana ir izmisums. Skaties - man ir dekoltē, tas ir skaisti, man ir puķes, tas ir sievišķīgi, ko vēl tu gribi?! Bet tas nav tas. Labo piemēru reiz redzēju vienai meitenei ar rožu svārkiem - tās rozes gāza nost no kājām, viņas gan bija viens vesels ar saimnieci, gan vienotas pašas par sevi. Nekādu mērķu un nekādu attaisnojumu, tikai rozes.

Ja svārkiem ir rūtis, tad tas ir tāpēc, ka viņas tur ir un grib būt, nevis tāpēc, ka 'uztaisīsim rūtainus svārkus...' Daudzpunkts tur ir tāpēc, ka tajā brīdī taisītājs nobijās, un rūtis palika vidēja izmēra - nevis sistemātiski sīkas un nevis drosmīgi izteiktas, bet tā... 'mums ir rūtiņas, tas ir moderni'. Tad kāpēc jūs gribat viņas noslēpt?

Tas pats attiecas uz platumu un garumu - es neņemu neko, kas cenšas noslēpties un palikt nemanāms. Jo tad apģērba gabals tiešām paliek nemanāms, bet manāms paliek tas, ka viņu cenšas padarīt nemanāmu. Bet apģērbam ir jādzīvo pašam par sevi, tikai tad viņā dzīvo arī saimnieks. 

Pagaidām esmu atradusi vienus, melnus, ar sīkām krāsainām pērlītēm un līmeņu robežām. Garus, var gan augšā, gan apakšā. Vairāk nekas nav iemeties acīs, atskaitot vēl vienu oranžo džemperi (tas būs jau ceturtais?) Un es daudz ganos Gudrun Sjödén mājaslapā.

Tautas Rogainings Riekstukalns 28.09.2014

Ļoti, es teiktu, interesanta pieredze.

Sākās viss ļoti labi - plānošana, gatavošanās, apģērba izvēle - nu viss pa skaisto. Un tad...

Starts. Startējam arī mēs - re kur, otrajā plānā, oranžo jaku zipoju ciet es, bet blakus iet mans vīrs. 

Un tad mēs nonācām laika cilpā - bērnu pārgājiena starts, kas notika pēc kopējā starta, bet aizmugurē - kas? Komanda Kapteinis Bremze!

Labi, es tupi aizmirsu karti mašīnā, bet atklāju to puskilometru aiz starta. 

Tad kādu brīdi viss gāja labi - salasīju purvā kodīgos dadžus, tad iegrimu līdz celim šajā te, kas kartē bija atzīmēts kā ceļš, bet dabā vairāk vilka uz dubļu masīvu. Pēc tam izmazgāju kedas grāvī, un kad gribēju pie 4h pauzes pārvilkt zeķes, sapratu, ka no manām kājām nes tā, ka nav nekādas vēlmes viņas aiztikt.

Nu, un stundām pēc trijām man skrienot sāka izteikti sāpēt kāja. Un ne kaut kas, bet locītava, pie ceļgala. Sākumā es mēģināju tēlot, ka neko nedzirdu, cerībā, ka pāries, bet maita, nepārgāja. Eju - nesāp, mēģinu paskriet - sāp. Eju un jūtos kā jauna spēcīga meitene, divi soļi skriešus un sajūtos kā veca salūzusī večiņa. Tā nu tā iecerētā skriešana arī beidzās. Daudzos posmos gan močīju ejus ne sliktāk kā NRR sacensībās, bet tomēr, tas, ka vīrs viegli pieskrienot ātri katru reizi mani panāca, liecina par to, ka lēna skriešana ir ātrāka par ātru iešanu. 

Bet man skriešana šoreiz vairs nebija opcija. Sāpēja jau abi ceļi un viens gurns. Vīrs mani gandrīz pārliecināja, ka tas ir no tā, ka visu vasaru neskrēju, kājas atradušas. Gandrīz jau noticēju, kaut arī kamon, vot tā pēkšņi atradušas? Nekad nekas nekur ceļos nav sāpējis, skrēju desmitniekus pa asfaltu, skrēju 6h Cēsu rogainingā pa grants ceļiem, tagad intensīvi staigāju, un tā pēkšņi locītavas atradušas no slodzes? Tas ir, pa nakti kāds piezagās un citas ieskrūvēja? 

Acīmredzama atbilde ir - apavi. Doh! Es ar tiem biju nostaigājusi 24h rogainu, bet triks tāds, ka tur es neskrēju. Un šoreiz skrēju. Izrādās, supertehnoloģiskie nagi - jā, jā, tie paši Mud Claw, kurus es slavēju - nav piemēroti tam, lai manas personīgās kājas tajos skrietu. Saku taču: eju - nesāp, skrienu - ārprāts. 

Tā kā paskriet nevarēja, bet plānoto maršrutu izpildījām 3h ātrāk, nolēmām nedaudz iedziļināties ortofotokartē. Parasti TR ortofoto gabali ir izvietoti pa karti vienmērīgi un dažādās teritorijās, tad šoreiz bija tikai viens kartes stūris. Kā mēs nospriedām - tiem, kam parastais rogains par garlaicīgu. Mums, mums par garlaicīgu! Sākumā es piedāvāju paņemt tikai 34 KP, jo tas ir tikai mazliet iekš ortofoto un pilnīgi saprotams, bet galu galā paņēmās arī 50 un 49 KP. 

Tad finiša daļa, kur es morāli jau rāpoju. No malas to redzēt nevarēja, jo laika bija knapi, lai paspētu pagrābt vēl pāris punktus un nenokavēt finišu, bet kājas (īpaši uz reljefa) man izteikti teica fuck you - uz katra soļa. Gājām uz 63 KP, kad visi jau gāja no turienes uz finišu, un te man radās aizdomas, ka man ir smagas halucinācijas: pretī nāk džeks pižikā (bet tā tas tiešām bija!), meitene garajos svārkos (ok, tās bija bikses, tikai no attāluma izskatījās pēc svārkiem) un džeks ar cigareti zobos (es zvēru pie saviem Mud Claw!). 

Bet finišējām mēs laicīgi, un sākumā pat viss likās ok. Tikai mājās es atbraucu, apsēdos un sapratu, ka nevaru piecelties, lai aizietu līdz virtuvei vai guļamistabai. Tas pats bija arī nākamajā dienā, un tikai otrdien pēc 2x8 stundām miega un baseina/pirts apmeklējuma sāpēs kājās palika puslīdz pieņemamas. 

Un šito ģimenes foto pie sienas goda vietā! Manā sejā rakstītas visas manas domas par apaviem un rezultātu - tuvākos konkurentus apgājām par pāris punktiem, jo vieni finišēja pēc 5 stundām, bet otrie ir Bebrenes! Un vīrs atkal te izskatās tā, it kā tas būtu viņa piepildījies ļaunais nodoms. Dakteris Ļaunums kā viņš ir.

bildes no Gunas Bērziņas

bilde no Valda Paegļa

Kā jau teicu, ļoti interesanta pieredze, jo es, godīgi sakot, nebiju domājusi, ka arī manām kājām kas tāds var atgadīties. 

Mājasdarbi rogainingā vēlāk. 

Atbildes uz goglētāju jautājumiem-2

Šoreiz par to, ko es goglēju pati. Darba laikā es vispār ar to daudz nodarbojos, bet (vai arī tāpēc) dažreiz sanāk goglēt visu, kas ir apkārt. Lūk, ko uzzināju:

Kur pie debesīm meklēt Orionu? 

Zvejnieks labojamā filmā stāstīja, ka kuģim ejot bojā, skatījies uz Orionu un lūdzis tam palīdzību. 

Ziemeļu puslodē viņu vislabāk redz no novembra līdz aprīlim, tad arī paskatīšos.

Kāpēc man ir divi pilnīgi dažādi Tūves Jansone 'Komēta nāk' krievu tulkojumi? 

Tajos atšķiras ne tikai atsevišķi vārdi vai teikumi, bet par varoņi un notikumi. Kā?
Izrādās, Tūve Jansone bija uzrakstījusi divas šīs grāmatas versijas - 1946. gadā zviedru valodā, un tad 1968. - tā vietā, lai tulkotu to somu valodā, uzrakstīja vēl vienu variantu. Man totāli labāk patīk pirmais. 

Kur notiks Kāpa 2015?

HVZ Baigais noslēpums.

Kāpēc dažreiz pludmalē ir miljons sprāgušu maijvaboļu, un kāpēc viņas tā smird?

Oriģinālā es gūglēju 'kāpēc maijvaboles smird pludmalē'. Tāpēc, ka tā bija Klaipēdā pagājušogad. 

Bija vētra un nogalināja liekās savairojušās maijvaboles, un tad jūra izmeta tās ārā. Kāpēc smird? Nu, viņas no dabas ir smirdīgas. Gan nekad nebiju ostījusi, kur nu vēl tādā daudzumā. Starp citu, viņas pēc tam apēd kaijas un arī mežacūkas nāk ganīties pludmalē veselām ģimenēm.

Kāpēc mušas kož rudenī?

Ievērojāt, ka vasarā viņas tikai kaitina, bet rudenī sēžās virsū un sāpīgi kož, tādas neliela izmēra mušiņas? Vasaras beigās savairojas šī te mušu suga, 'žigalkas' vai sīvās mušas mēs viņas saucam. Viņas arī kož.

Vai lielie odi kož?

Nē, nekož. Tie ēd vai nu nektāru vai pavisam neko. 

Tupi - jāņoga

Jāņoga patiesībā ir ērkšķoga. Vai vismaz ērkšķogu dzimtas krūms. 

Vai trusim var dot plūmes?

Sestdien pielavījās pie plūmju bļodas, paķēra vienu un žigli prom. Ja ieraksta īsi 'trusis plūmes', tad parasti izmet 'sautēts trusis ar plūmēm'. Savdabīgs tāds risinājums.

Vaboles ēd orhidejas

No tās pašas sērijas, manām orhidejām uzmetās kaut kādas vaboles un sāka grauzt. Pēc paskata - tipiskas blaktis. Sāku meklēt un uzzināju, ka manas orhidejas ir plēsoņas un pašas ēd kukaiņus. O kā. Galu galā, lasīju tās vaboles pa vienai un metu aiz loga sniegā, kamēr viņas beidzās. 

Šodien zinātnisko konferenci beidzu. Paldies par uzmanību.

Nūjošana

Tā kā skriet pa vasaru man atļāva ne vairāk par 3 km un ar pulsu zem 150, tad man vispār nekādu skriešanu negribējās. Īpaši jau tāpēc, ka Nike Riga Run es tik un tā nenoskriešu. Nu ko, tad ir īstais laiks iemācīties nūjot. Tā jau mācīt ātri staigāt mani nevajag, tikai dažas nodarbības ar tehniku. Vienreiz ar duālu aizbraucām uz Ikšķiles pilsētas svētkiem izmēģināt, pēc tam es apgāzos ar riteni un tad jau gāju uz NRR nūjošanas treniņiem īstajā paskatā - ar pārsietu roku un atteicos taisīt dažus vingrinājumus, jo plecs sāp. Tāpēc nevienam nekad neradās jautājumi, kas es tāda un kāpēc nūjoju, jo pēc izskata es stipri atšķīros  - skaidrs, kas! Skrējēja, kam kaut kas notika, jo paskriet tagad nevar, bet tā kā dalība jau nopirkta, tad vismaz ies. Nebija jau tālu no patiesības. Jau otrajā treniņā nūjas man iegūlās rokas ļoti labi, es apmēram sapratu savu tempu, pie kura man pulss ir ap 150 un tā turpināju.

Pašā NRR gan ar pulsu ir bijis visādi. Sākumā nez kāpēc sāku psihot. Gandrīz vai stāvu uz vietas, bet pulss 140 - nu, tad gāju un teicu sev 'mieru, tikai mieru', jo vienu brīdi tas uzleca virs 170. Tad nostabilizējās kaut kur pie 150, un starp 150-160 es visus 10 km arī nogāju. Pēdējos kilometros pret kalnu bišku ieskrējos un beidzot apdzinu triju tantiņu kompāniju, tad arī dabūju augstāko rādītāju 182. Un pēdējo kilometru jau nogāju pilnā tempā ar stabilu virs 170. 

Atnācu 32. no 117. un 4. grupā

Rezultāts 1:24:34 - tieši tik, cik paredzēju.

Tīri fiziski nūjot, īpaši saulītē, bija daudz patīkamāk nekā skriet, garlaicīgi arī nebija. Skrējiena tajā dienā noteikti justos daudz sliktāk. Bet tā - viss ļoti harmoniski. Tas ja ņem to nūjošanu tikai attiecībā pret sevi pašu. Bet ja to skata kā sporta veidu... Man ļoti nepatīk tā visa nūjotāju aura. Ja skrējēji visi ir sportiski, skaisti un slaidi - prieks skatīties, tad nūjotāju kompānija izskatās nedaudz pēc 'tiem, kas nevar paskriet'. Vecāki, apaļīgāki, nesportiskāki - kā kurējais. Tad arī attieksme pret nūjošanu ir tāda kā pret pensiņu sportu. Bet vispār jau, NRR vēl kādi desmit cilvēki pēc manis ATSKRĒJA, tā kā es neteiktu vis, ka nūjošana nav darbs. Un tajā bildē izskatās, ka es pastaigājos, bet patiesībā močīju ar 5. zonas pulsu. 

Nezinu, kaut kā nav man vēl lēmuma, tomēr skriet tā priekš sevis man patīk labāk. Un priekš orientēšanās noderīgāk. Un tomēr, kamēr es visu apsveru un mācos skriet ar pulsu 120 (un iet ar pulsu 170), Latvijas Nūjošanas kausa 5. posmā neviens neliedz piedalīties.