Vīrs reiz stāstīja par savu skolas draugu, profesionālu tenisistu - starp mačiem un treniņiem viņš parasti nodarbojās ar to, ka slimoja.
Tik sportiska es nekad neesmu jutusies!
No rīta pamostos, vēl gultā iedzeru Gasec (cerams gan, ka šodien - pēdējo, jo vēdersāpes, kas neaicināti uzmetās virsū, jau ir pārgājušas), tad pieceļos, vannasistabā sasmērēju ar Reparil plecu (kuru sasitu, krītot no riteņa Zilajos kalnos), gurnu (kuru sastiepu skrienot mežā) un celi (kurš es nezinu kāpēc sāp, nekad nav sāpējis). Tad ar Pantenolu sasmērēju brūci (kuru arī esmu dabūjusi no riteņkritiena) un kājas visā garumā zem ceļa, jo tur man ir pilns ar sīkām skrambām un brūcītēm (kuras arī esmu dabūjusi mežā). Man nav naga uz kreisās kājas īkšķa (atstāju 24h rogainā). Kaut gan, labi, nags ir jau gandrīz ataudzis. Samērā nesen esmu nokāpusi no Mildronāta (lai ātrāk atgūtos no pārtrenēšanās) un Adaptola. Šogad esmu apmeklējusi kardiologu, osteopātu, ķirurgu, nodevusi trīs asins analīzes, gaidu uz fizioterapeitu, bet pie ģimenes ārsta (kur es uzskaitē esmu tikai pusgadu) mani drīz pazīs zem koda nosaukuma 'sportiste'.
Kaut gan nē, ne visu es esmu dabūjusi sportojot. Adaptols kā reizi vairāk ir pret to, ko es ar sportu ārstēju - veģetatīvo distoniju un trauksmes lēkmēm. Un arī divas lielākās brūces uz kājas šogad esmu dabūjusi bez jebkāda sporta - suns iekoda un uzskrēju tumsā soliņa čuguna paliekām pagalmā.
Šogad esmu meklējusi tik daudz medicīnas terminu no visdažādākām jomām - un es dakterēju ne tikai sevi, bet arī bērnu un vīru! - ka reklāmas (mēs takš visi zinām, ka gūglis seko visam, ko mēs meklējam?) man piedāvāja iestāties LU.
Jūs sapratāt - viņš vairs nedomā, ka es slimoju, viņš domā, ka es interesējos par medicīnu. Vispār, objektīvi tā tas arī ir.
Aizvakar balsī zviedzu, kad vīrs pateica: 'Te krekliņu atradu par tavu tēmu'.
Redzat, sports nāk roku rokā ar medicīnu. Tāpēc mums ar duālu sarunās tā medicīna sastāda 50%. Varbūt, pat 75, ja ieskaita arī sportu.
Bet atkal, ir savi labumi. Pirms aizmigšanas es bieži tā vietā, lai skaitītu aitas, detāli atceros kādu rogainingu vai skrējienu. Pirms mildronāta ar adaptolu (jo tad man uz brīdi uznāca riebums pret fizisku slodzi) es mēdzu atcerēties Nordea. Aizver acis un sāc - starts, krastmala, tilts, Statoils, pagrieziens pie parka... Tālāk par Pulkveža Brieža ielu man nekad nav gadījies tikt. Toties laimīgos orientēšanās brīžus vasarīgajā mežā es glabāju atmiņā ilgi un šķirstu bieži.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru