Tautas Rogainings Riekstukalns 28.09.2014

Ļoti, es teiktu, interesanta pieredze.

Sākās viss ļoti labi - plānošana, gatavošanās, apģērba izvēle - nu viss pa skaisto. Un tad...

Starts. Startējam arī mēs - re kur, otrajā plānā, oranžo jaku zipoju ciet es, bet blakus iet mans vīrs. 

Un tad mēs nonācām laika cilpā - bērnu pārgājiena starts, kas notika pēc kopējā starta, bet aizmugurē - kas? Komanda Kapteinis Bremze!

Labi, es tupi aizmirsu karti mašīnā, bet atklāju to puskilometru aiz starta. 

Tad kādu brīdi viss gāja labi - salasīju purvā kodīgos dadžus, tad iegrimu līdz celim šajā te, kas kartē bija atzīmēts kā ceļš, bet dabā vairāk vilka uz dubļu masīvu. Pēc tam izmazgāju kedas grāvī, un kad gribēju pie 4h pauzes pārvilkt zeķes, sapratu, ka no manām kājām nes tā, ka nav nekādas vēlmes viņas aiztikt.

Nu, un stundām pēc trijām man skrienot sāka izteikti sāpēt kāja. Un ne kaut kas, bet locītava, pie ceļgala. Sākumā es mēģināju tēlot, ka neko nedzirdu, cerībā, ka pāries, bet maita, nepārgāja. Eju - nesāp, mēģinu paskriet - sāp. Eju un jūtos kā jauna spēcīga meitene, divi soļi skriešus un sajūtos kā veca salūzusī večiņa. Tā nu tā iecerētā skriešana arī beidzās. Daudzos posmos gan močīju ejus ne sliktāk kā NRR sacensībās, bet tomēr, tas, ka vīrs viegli pieskrienot ātri katru reizi mani panāca, liecina par to, ka lēna skriešana ir ātrāka par ātru iešanu. 

Bet man skriešana šoreiz vairs nebija opcija. Sāpēja jau abi ceļi un viens gurns. Vīrs mani gandrīz pārliecināja, ka tas ir no tā, ka visu vasaru neskrēju, kājas atradušas. Gandrīz jau noticēju, kaut arī kamon, vot tā pēkšņi atradušas? Nekad nekas nekur ceļos nav sāpējis, skrēju desmitniekus pa asfaltu, skrēju 6h Cēsu rogainingā pa grants ceļiem, tagad intensīvi staigāju, un tā pēkšņi locītavas atradušas no slodzes? Tas ir, pa nakti kāds piezagās un citas ieskrūvēja? 

Acīmredzama atbilde ir - apavi. Doh! Es ar tiem biju nostaigājusi 24h rogainu, bet triks tāds, ka tur es neskrēju. Un šoreiz skrēju. Izrādās, supertehnoloģiskie nagi - jā, jā, tie paši Mud Claw, kurus es slavēju - nav piemēroti tam, lai manas personīgās kājas tajos skrietu. Saku taču: eju - nesāp, skrienu - ārprāts. 

Tā kā paskriet nevarēja, bet plānoto maršrutu izpildījām 3h ātrāk, nolēmām nedaudz iedziļināties ortofotokartē. Parasti TR ortofoto gabali ir izvietoti pa karti vienmērīgi un dažādās teritorijās, tad šoreiz bija tikai viens kartes stūris. Kā mēs nospriedām - tiem, kam parastais rogains par garlaicīgu. Mums, mums par garlaicīgu! Sākumā es piedāvāju paņemt tikai 34 KP, jo tas ir tikai mazliet iekš ortofoto un pilnīgi saprotams, bet galu galā paņēmās arī 50 un 49 KP. 

Tad finiša daļa, kur es morāli jau rāpoju. No malas to redzēt nevarēja, jo laika bija knapi, lai paspētu pagrābt vēl pāris punktus un nenokavēt finišu, bet kājas (īpaši uz reljefa) man izteikti teica fuck you - uz katra soļa. Gājām uz 63 KP, kad visi jau gāja no turienes uz finišu, un te man radās aizdomas, ka man ir smagas halucinācijas: pretī nāk džeks pižikā (bet tā tas tiešām bija!), meitene garajos svārkos (ok, tās bija bikses, tikai no attāluma izskatījās pēc svārkiem) un džeks ar cigareti zobos (es zvēru pie saviem Mud Claw!). 

Bet finišējām mēs laicīgi, un sākumā pat viss likās ok. Tikai mājās es atbraucu, apsēdos un sapratu, ka nevaru piecelties, lai aizietu līdz virtuvei vai guļamistabai. Tas pats bija arī nākamajā dienā, un tikai otrdien pēc 2x8 stundām miega un baseina/pirts apmeklējuma sāpēs kājās palika puslīdz pieņemamas. 

Un šito ģimenes foto pie sienas goda vietā! Manā sejā rakstītas visas manas domas par apaviem un rezultātu - tuvākos konkurentus apgājām par pāris punktiem, jo vieni finišēja pēc 5 stundām, bet otrie ir Bebrenes! Un vīrs atkal te izskatās tā, it kā tas būtu viņa piepildījies ļaunais nodoms. Dakteris Ļaunums kā viņš ir.

bildes no Gunas Bērziņas

bilde no Valda Paegļa

Kā jau teicu, ļoti interesanta pieredze, jo es, godīgi sakot, nebiju domājusi, ka arī manām kājām kas tāds var atgadīties. 

Mājasdarbi rogainingā vēlāk.