Meklēju sev garos svārkus. Atkal, jā. Sākās viss ar to, ka vajadzēja sameklēt garos melnos, tādus, lai var vilkt gan vienus pašus, gan kā apakšsvārkus. Rakājoties pa pakaramajiem vietējā RDA, nejauši uzgāju kaut ko negaidītu. No linu un kaut kā vēl sajaukuma, diezgan biezus un cietus, bet vienlaicīgi kuplus un plandošus, neuzkrītošā zilā krāsā - tas ir, ne gaiši zilā un ne tumši zilā un ne zilā, bet tādā kā zilpelēkā, ļoti pašpietekamā krāsā, ar sīkiem sīkiem aplīšiem nosētus. Garumā līdz pusikram, līdz tai vietai, kur sākas mani jaunie šņorzābaki. Ņemu!
Un otri - melni, gaisīgi, līmeņoti, ļoti čigāniski, vietām tas auduma pat spīdīgs, bet vietām - caurspīdīgs. Gan apakšā var, gan tāpat... Arī ņemu! Tikai pirmdien, tagad nav naudas galīgi.
Nu ko, pirmdien nebija ne vienu, ne otru. Ja godīgi, gāju vēl divas reizes skatīties, varbūt, vienkārši neatradu? Nē, nav. Kā izrādās, ne es viena te esmu tik gudra.
Un tā es turpinu staigāt, cilāt visus svārkus pēc kārtas un meklēt kaut ko, kas būtu tikpat trāpīgs kā tie divi, ko palaidu garām. Īpaši tie zilie. Un viss, ko esmu redzējusi līdz šim - simtiem svārku, garu un pusgaru - besī ārā! Visi viņi ir tādi, meh. Svārkiem nav jāatvainojas, nav jāpiesedzas, nav jācenšas būt pieticīgiem vai sievišķīgiem! Svārki ir sievišķīgi jau no tā vien, ka viņi ir svārki, tāpat kā jebkura sieviete. Tikko to sāk pasvītrot ar kruzuļiem un volāniņiem, es eju prom.
Ja uz svārkiem ir puķes - tas ir tāpēc, ka viņas tur grib būt, nevis tāpēc, ka 'puķes ir sievišķīgi'. Sievišķības pasvītrošana ir izmisums. Skaties - man ir dekoltē, tas ir skaisti, man ir puķes, tas ir sievišķīgi, ko vēl tu gribi?! Bet tas nav tas. Labo piemēru reiz redzēju vienai meitenei ar rožu svārkiem - tās rozes gāza nost no kājām, viņas gan bija viens vesels ar saimnieci, gan vienotas pašas par sevi. Nekādu mērķu un nekādu attaisnojumu, tikai rozes.
Ja svārkiem ir rūtis, tad tas ir tāpēc, ka viņas tur ir un grib būt, nevis tāpēc, ka 'uztaisīsim rūtainus svārkus...' Daudzpunkts tur ir tāpēc, ka tajā brīdī taisītājs nobijās, un rūtis palika vidēja izmēra - nevis sistemātiski sīkas un nevis drosmīgi izteiktas, bet tā... 'mums ir rūtiņas, tas ir moderni'. Tad kāpēc jūs gribat viņas noslēpt?
Tas pats attiecas uz platumu un garumu - es neņemu neko, kas cenšas noslēpties un palikt nemanāms. Jo tad apģērba gabals tiešām paliek nemanāms, bet manāms paliek tas, ka viņu cenšas padarīt nemanāmu. Bet apģērbam ir jādzīvo pašam par sevi, tikai tad viņā dzīvo arī saimnieks.
Pagaidām esmu atradusi vienus, melnus, ar sīkām krāsainām pērlītēm un līmeņu robežām. Garus, var gan augšā, gan apakšā. Vairāk nekas nav iemeties acīs, atskaitot vēl vienu oranžo džemperi (tas būs jau ceturtais?) Un es daudz ganos Gudrun Sjödén mājaslapā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru