Vārdu sakot, šo mēnesi kopš Nike Riga Run es pavadīju agonijā - tad epopeja ar spiedienu, sirdi un dakteriem, tad es aizlienēju sirds monitoru un uzzināju, ka skrienu ar pulsu pāri 160. Oops. Un es biju domājusi, ka 130, jo vienreiz mērīju ar roku un sekunžu rādītāju uzreiz pēc skrējiena. Nu lūk, 130 man arī ir, minūti pēc skrējiena beigām. Un skrējiena laikā - virs 150. Un skrienot ar manu iecienīto 6:20 ātrumu - 165. Es domāju, treniņiem tas ir konkrēti par augstu, tomēr nav nekāds labums trenēties tikai anaerobajā zonā.
Jā, bet hipohondrijas lēkme turpinājās visu mēnesi. Nekas nebūtu bijis, ja es jau nebūtu pieteikusies Jūrmalas pusmaratona 10,5 km skrējienam. Godīgi aizgāju pie kardiologa pārbaudīt, vai viss ir labi ar motoru. Uztaisīju velo slodzes testu, viss esot labi. Daktere diagnozē ierakstīja 'veģetatīvā distonija'. Ahaaaa, un tā kā pacientiem ar šādu diagnozi labāk ir neko neteikt (lai daudz nedomā un nepiedomā klāt), tad viņa man arī neteica. Bet labam hipohondriķim ārsta rokrasts nav nekāds šķērslis savas diagnozes uzzināšanai.
Izgāju pirmajā treniņā, noskrēju pusotru km un man sāka durt krūtīs. Es nezinu, kas tur dur! Muskulis, sirds vai starpribu neiralģija. Man vienlīdz labi var būt visi. Un tad tie treniņi... noskrien 3km - pulss. Noskrien 5 uz pusi ar iešanu. Noskrien 4 un sāk durt kreisajā pusē. Bet bail gan! Nav jau nekāda kāja tomēr, tas viss ir nopietni. Bet atkal distoniķiem bieži kaut kas kaut kur sāp un praktiski nekad tas nav nekas dzīvību apdraudošs, tikai nervi.
Nu, tā arī mocījos - nē, neskriešu, es neesmu trenējusies. Nu kamon, es peldu, eju, skrienu tomēr... skriešu, bet lēnām! Nē, neskriešu, tur jau nav nekāda amatieru parāde kā Nike vai Nordea, tur sliktākais rezultāts uz 10km ir 1:05, uz mani ar pirkstu rādīs. Nē, tomēr jāskrien, kā es tā visu pametīšu... Aaaaaaaa! Un šitā visu mēnesi. Plus, ir jau samaksāts. Kaut gan, nebūtu samaksājusi, visu mēnesi raustītos, vai nevajag tomēr pieteikties.
Sestdien tātad paredzēts skrējiens, bet iepriekšējā pirmdienā izdomāju, ka nē - neskriešu. Izdomāju migrēnas ietekmē, jo nu bija galīgi pretīga pašsajūta. Uz trešdienu migrēna pārgāja. Skiešu! Un tomēr skrēju. Laiks bija superīgs! Vējš, apmācies un auksts. Sākam skriet, es cenšos turēt tempu zem 7min/km (un arī pulsu ap 150, jo tā man likās drošāk). Visi aiznesas uz priekšu, es pēdēja, pakaļ brauc noslēdzošie moči. Besī ārā! Viņi man traucē skriet vēl lēnāk, un es varu vēl lēnāk! Bet kauns. Lūk, es te pēdējā startēju.
Tā es arī pamazām džogoju, klausījos Ramštainu (šoreiz nekādas specplejlistes, tikai es un Tils, viss pēc kārtas) un pētīju Jūrmalas villas. Ap ceturto kilometru man pretī sāka skriet pusmaratonieši (šie jau skrēja atpakaļ) - vo kur es izvērtos blenšanā! Tāda man bija izklaide! Jo skrēju ta es lēni, bet ne jau tāpēc, ka man akvaiciksliktiungrūti, nē, man ir ārprātā labi un vēsi, tikai garlaicīgi!!! Nu, te es tik smaidīju un apskatīju skaistos sportistus. Mazliet kaitināja, ka nebija distances atzīmes, un uz garmina es nevarēju noķert to momentu, kur rāda attālumu. Arī pulsu un tempu nē, tikai cik pulkstenis! (Duāls vēlāk paskaidroja, ka tā ir opcija speciāli hipohondriķiem - ka garmins rāda visu pēc kārtas, bet kad apgriež roku, lai uzmest vi\nam aci, tad rāda pulksteni). Tikai pie pirmā dzeršanas punkta beidzot uzzināju, ka ir 4,5 km. Pagāju pārsimt soļus staigājot, izdzēru ūdeni un pārsaldo oranžo enerģijas dzērienu un tālāk. Spēka pa pilnam, nekas nekaiš, bet pielikt ātrumu bail.
Tā es arī pamazām džogoju, klausījos Ramštainu (šoreiz nekādas specplejlistes, tikai es un Tils, viss pēc kārtas) un pētīju Jūrmalas villas. Ap ceturto kilometru man pretī sāka skriet pusmaratonieši (šie jau skrēja atpakaļ) - vo kur es izvērtos blenšanā! Tāda man bija izklaide! Jo skrēju ta es lēni, bet ne jau tāpēc, ka man akvaiciksliktiungrūti, nē, man ir ārprātā labi un vēsi, tikai garlaicīgi!!! Nu, te es tik smaidīju un apskatīju skaistos sportistus. Mazliet kaitināja, ka nebija distances atzīmes, un uz garmina es nevarēju noķert to momentu, kur rāda attālumu. Arī pulsu un tempu nē, tikai cik pulkstenis! (Duāls vēlāk paskaidroja, ka tā ir opcija speciāli hipohondriķiem - ka garmins rāda visu pēc kārtas, bet kad apgriež roku, lai uzmest vi\nam aci, tad rāda pulksteni). Tikai pie pirmā dzeršanas punkta beidzot uzzināju, ka ir 4,5 km. Pagāju pārsimt soļus staigājot, izdzēru ūdeni un pārsaldo oranžo enerģijas dzērienu un tālāk. Spēka pa pilnam, nekas nekaiš, bet pielikt ātrumu bail.
Patiesībā, salīdzinot ar Naiku - diena un nakts. Lai cik es negribēju sev atzīties, Naikā tomēr bija briesmīgi. Skrēju un katru sekundi fonā muļļājās viena doma (kuru centos nelaist galvā): kad tās šausmas beigsies!!! Un te bija tik viegli un tik forši! Tā es tipināju līdz 8. km. Tad gan es ieskrējos uz 6:40 (skrējēji apsmejas), padomāju, ka nekas man nebūs! Un kaut kur (laikam jau, pie finiša) garmins apgalvo, ka bija pat 5:40. Ieraudzīju pagriezienu uz finišu un zibspuldzes, sapriecājos - o, būs bildes! Aha, te mani apsteidza pusmaratona distances uzvarētājs, un visas zibspuldzes aizgāja viņam līdzi. Toties es skrēju un priecājos - nekas man par to nebūs. Un nekas man arī nebija! Protams, finišēju ar smieklīgu rezultātu 1:12:12 (6 minūtes sliktāk nekā NRR, bet tur es tik ļoti nebremzēju), toties pie Asche zu Asche dzīva un spēka pilna.
Vīrs skrēja savu pirmo pusmaratonu (viņu es satiku tieši pie tā pagrieziena bez zibspuldzēm), tā kā man bija laiks kārtīgi izstaipīties ar skatu uz jūru, pastaigāties, aiziet līdz ātrajiem (kuri šādā laikā gan garlaikojās, pacientu nebija nemaz) pamērīt spiedienu. Samērīja tik labu, un tā slavēja, ka tik labs spiediens pēc skrējiena, ka domāju, uz kosmonautiem sūtīs, knapi tiku vaļā!
Un tomēr, arī kāda bilde tika arī man:
Un tagad man ir konkrēti plāni. Iemācīties skriet ar pulsu 120 (es vēlāk pastāstīšu, kāpēc man, un arī citiem, to vajag). Tas nozīmē, no šīs dienas un līdz sniegam es kustēšos 20-40 minūtes neļaujot pulsam celties virs 130, pat ja tas prasīs iet. Vēlāk aiziešu pie sporta ārsta, noskaidrošu vai man tiešām visur viss ir kārtībā, izdibināšu savas pulsa robežas un turēšos iekš tām. Un, ja viss ies labi, Nordea maijā es plānoju noskriet stundā. Nu, ja nebūs +26, protams.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru