Vīrs skrēja pusmaratonu, bet es desmitnieku un solīju, ka, ja laikapstākļi netraucēs, noskriešu stundā.
Traucēja gan, jo tieši uz 10km skrējienu saule, kas bija visus piemānījusi, izlīda no mākoņiem un sabojāja man visu skrējienu. Pie pirmā pagrieziena, uz Hanzas ielu, kur bija mazliet vairāk par kilometru, es sapratu, ka esmu nosvīdusi, kaut arī vēl iesildījos. Un man svīšana mēdz sākties kilometra pēc 3.-4. Jā. Tālāk arī bija ļoti saulaini, bet tomēr, lūk!
Apakšējais ir vīra rezultāts pusmaratonā. Augšējais, saprotams, manējais. Es solīju - es izdarīju.
Bilžu man nav, jo to, kurš visvairāk dzenās pakaļ bildēm, neviens nefočē. Tā kā paldies bērnam par to, ka nobildēja mani brīdī, kad es nebiju tam morāli gatava. Tagad tā ir mana vienīgā bilde no pasākuma.
Vīrs gaidīja mani ar kameru pie Rātslaukuma, pat atrada ļoti labu vietu, bet neatpazina. Tā kā, labi vien, ka nav bilžu, kurās mani savējie nepazīst! Kur es ar koši sarkanu seju un mēli uz pleca šķībi skrienu pēdējo kilometru un ar roku pieturu numuru uz vēdera, jo tas krīt nost.
Ko vēl piebilst:
- ja dzeltenais ģīmis skatās virsū, ņem līdzi to savu ūdeni. Es to izdarīju un biju ļoti apmierināta: dzēru, kad gribējās, nevis pusotru km pēc starta, tad vēl pēc pusotra km un tad divi gari gabali sausajā. Arī apstāties nenācās un aplaistījos no sirds.
- pasākums ļoti skaists un ļoti labi organizēts. Nākamreiz izņemšu to Ramštainu no ausīm, lai vismaz dzirdētu, ko organizatori ir sarūpējuši, vienalga karstumā pat mūzika kaitina.
- ja sanāks skriet desmitnieku vēsumā, varu mēģināt solīt paskriet zem stundas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru