Tā, divu gadu laikā man ir sakrājušies daži novērojumi, kurus es būtu gribējusi zināt uzreiz. Es zinu, ka par šo un to atkārtojos, bet piedodiet, atkārtošanas zināšanu māte, apkopojums ir apkopojums. Apkopoju tiem, kas tikai sāk un, varbūt, grib kādu padomu no pieredzējušāka iesācēja (jo pat par skrējēju-amatieri es sevi vēl neuzskatu). Es sāku skriet pirms diviem gadiem. Mana spēcīgākā motivācija vienmēr ir bijusi garlaikošanās. Ko lai tādu izdara, lai sevi izklaidētu, un tā es atgriezos pie bērnībā iepazītās orientēšanās. Sākumā pastaigas veidā, un tad es sapratu, ka visi orientieristi skrien. Kā tā, viņi var, un es nevaru?
Jā, tad es vēl nevarēju paskriet ne 200 metrus - un tad jau dur sānos, asins garša mutē un vispār 'lieciet mani mierā, es tepat nomiršu'. Pirmā sezona pagāja mēģinājumos noskriet kilometru, pusotru, divus, pēc tam iestājās +30 grādu karstums uz diviem mēnešiem, un es likos mierā. Otrajā - pagajušogad - es trenējos visu pavasari, visu vasaru, un novembra beigās viegli noskrēju 7 kilometrus. Tad sāka snigt, un es uzkāpu uz slēpēm. Aprīlī es atsāku un pēc mēnesi ilgiem treniņiem noskrēju 10 km, un bija viegli. Pie skriešanas tiešām pierod, un tā sāk iepatikties, pat ja sākumā nekas par to neliecina.
Tad lūk, mani personīgie padomi:
Neskriet ar pieredzējušajiem. Viņi parasti skrien ātrāk par iesācējiem. Iesācējs skrējēju kaitinās ar lēno tempu, un tad viņš vēl var izdomāt iesācēju aiz nav ko darīt izklaidēt ar sarunu. Personīgi man tas sākumā būtu bijis ļoti grūti un kaitinoši - sarunāties skriešanas laikā, kad jau tā ir grūti. Otrā variantā skrējējs iesācējam liek skriet viņa tempā, un tad tas ātri beigsies var ar fizisku traumu vai ar morālo - riebumu pret skriešanu uz visiem laikiem. Manuprāt, labāk ir skriet vienam, savā tempā un ne uz vienu neskatīties.
Vēl ir svarīgi atrast ne tikai savu tempu (kam nav jābūt ātram, tas ir jābūt ērtam!), bet arī savu īsto treniņu laiku. Daudziem skriešana asociējas ar 'rīta skrējienu', bet ne visi ir gatavi skriet no rīta. Tā es darīju līdz otrās sezonas pusei, un tad pamēģināju skriet pēcpusdienā. Tas pilnībā izmainīja manu attieksmi pret procesu! Man personīgi pirmkārt pietrūkst uzkrāto ogļhidrātu, jo vakaros es tos nemēdzu ēst, un vispār maz ēdu vakarā, tāpēc no rīta enerģiju smelt nav no kurienes. Tas ir, noskriet es varu, bet pašsajūta ir daudz sliktāka. Otrkārt, es neesmu tā laimīgā, kam skrējiens 'dod enerģijas lādiņu visai dienai'. Man pēc tam visu dienu gribas gulēt. Mans īstais laiks ir ap 6-8 vakarā, kad vairs nav karsti un pēc tam nav jāstrādā.
Vienīgais mīnuss ir tāds, ka dēļ vakara skrējiena jāplāno visa diena, arī ēšanas ziņā. Man ir ērti ēst 3-4 stundas pirms skrējiena, vēlams kaut ko līdzīgu makaroniem, auzu pārslām un griķiem. Tad kuņģis skrienot ir tukšs, toties enerģijas papilnam. Tajā dienā es parasti arī neēdu gaļu, jo skrienot es to gaļu jutu tur, kur viņa vēdērā atrodas, bieži tajā vietā dur. Ar vieglāku pārtiku tādu problēmu nav. Vēl tajā dienā es neēdu neko asu. Pat ja ķiploks vai asā mērce ēsta pirms vairākām stundām, skriešanas laikā iekšā svilina nežēlīgi. Pirms skrējiena izdzeru kādu litru šķidruma, puse no tā ir ūdens. Pēc tam, protams, arī. Bet visas šīs lietas organisms pats pateiks priekšā. Skriešanai ir tāda priekšrocība, ka tā ātri atsit vēlmi darīt visu, kas nav veselīgs.
Ar šķidrumu procesā gan vienmēr ir problēma. Eksperti iesaka izdzert vairāk ūdens pirms skriešanas, lai izveidotu rezervi. Nezinu, par ko te ir runa. Man tas viss ātri izskalojas cauri, kā rezultātā skrienot visu laiku gribas uz tualeti, un vienlaicīgi vienalga gribas dzert! Tāda netaisnība! Tāpēc tagad, izejot uz stundu garu pārskrējienu es ņemu līdzi 200-gramīgu ūdens pudelīti. Īsaku distanci var pārsisties tāpat.
Laikapstākļi. Un tieši šī iemesla dēļ lietus nav iemesls atcelt skrējienu. Tieši otrādi! Nekas nav tik patīkams nekā skrējiens aukstā dušā - nav karsti, dzert negribas, sviedri netraucē. Daudz sliktāk ir skriet saulē un karstumā. Temperatūra lielāka par 25 grādiem man ir drošs iemesls atcelt skrējienu - es labāk pagaidu vēsāku laiku, nekā nospēlēju Nilu. Citi iemesli neskriet ir - slimība un neizgulēšanās. Citādi, nogurums mani neattur. Nogurums parasti ir no pārāk ilgas sēdēšanas, un skriešana to ļoti labi ārstē.
Starp citu, par ekipējumu. Visi visur runā par piemērotiem apaviem. Tagad, iegādājusies īstus apavus, es saku, ka ir vērts ieguldīt tos 70-100 latus - otru tik ērtu un foršu apavu manā garderobē nav. Bet bez labiem apaviem es iztiku divas skriešanas sezonas un tiku cauri ar dažām noberztām tulznām. Citam tie būs beigti ceļi. Bet ir arī svarīgākas ekipējuma detaļas. Stingrs sporta krūšturis un nekādu kompromisu! Labs krūšturis ir puse no ātruma, pašsajūtas un, protams, skaistuma. Vēl man ir ļoti nepieciešams galvas lakats - lai netraucē mati un lai kodīgi sviedri netek acīs. Un ļoti noderīgi izdomāt, kur likt telefonu, kurš man ir vajadzīgs gan laika uzņemšanai, gan kā plejeris. Kā es nomocījos, nezinot, kur viņu bāzt! Tagad man ir bikses ar kabatiņu dibenā, un nav pasaulē nekā ērtāka par to kabatiņu un austiņu vadu izlaišanu pa aizmuguri zem krekla. Šortiem man tādas kabatiņas nav, un tad nāk talkā aifona kabatiņa, ko liek uz rokas. Man nav aifona, bet kabatiņa saliekamajam samsungam der.
Ir arī lietas, no kā nācās atvadīties skriešanas dēļ. Un galvenā ir smēķēšana. Paradokss, bet ideālajā pasaulē es esmu smēķētāja, es tāda gribu būt! Man tas liekas skaisti, seksīgi, garšīgi un visādi burvīgi. Protams, ja tā nav smoļīšana, drebinoties ziemā trepju telpā. Bet tā jau ir ar visu - galvenais ir nevis KO dara, bet KĀ to dara. Bet diemžēl dzīvesveids ir izstūmis šo burvīgo padarīšanu ārā - darot abus vienlaicīgi man bija slikti gan no viena, gan no otra. Un diemžēl, vai par laimi, gandarījums un pašsajūta pēc skriešanas ir daudz labāka nekā pēc uzpīpēšanas. Tā kā, variantu nebija. Bet sejas krāsa un kopumā skats spogulī ir vērts katras izlaistās cigaretes un katras noskrietās minūtes.
Un beigās pateikšu, ka tas ir lipīgi! No manas padeves vīrs, kur vienmēr teicis, ka sportam viņam nav laika, atgriezies pie regulāriem krosiņiem un šogad plāno pirmo pusmaratonu un duāls arī pametis 15 cigaretēm un alkoholam veltītos gadus un sācis skriet tā, ka es savām acīm neticu!
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru