Pirmkārt, lielās ziņas: es šodien noskrēju 10km.
ES ŠODIEN NOSKRĒJU 10 KM!
!!!
To gan sekmēja vairāki faktori.
Pirmkārt, mani jaunie draugi, iepirkti Nordea maratona troksnī, un neviens pat neievēroja, ka pašā maratonā es nemaz nepiedalījos (lūk, revanšējos pēc nedēļas). Apnicis man lasīt, cik šausmīgi svarīgi ir labi apavi, bebebe. Pirmkārt, ja es to visu lasītu pirms sākt skriet, es nekur neaizskrietu, jo nafig man botas par 100 lašiem, ja es paskriet 100 metrus nevaru? Otrkārt, mans sargeņģelis, kā parasti, uzdarbojās, un vienīgais, ko es savainoju ar sliktiem apaviem, bija pēdu āda. Dažas tulznas tomēr nav sabeigti ceļi.
Otrkārt, aizvakar uzgāju mapi, kurā mētājas dažādu iemeslu dēļ novilktās dziesmas, par kurām esmu sen aizmirsusi. Kaifs klausīties kaut ko labi zināmu, patīkamu un kārtīgi aizmirstu trīskārši palielina endorfīnu devu.
Treškārt, jauns maršruts. Kurā es divreiz apmaldījos, bet sākotnēji arī biju domājusi skriet tikai 8km, kā online treneris to bija paredzējis. Ar apmaldīšanos es maršrutu pamainīju, bet pēc tam negribēju vēl skriet atpakaļ un uzmetu lieku 2 km riņķi. Ilgi ilgi skrēju pa Čakstes prospektu un jau sāku domāt, kur, nolāpīts, palika estrāde, pleilistē uznāca Alien Ant Farm, un te es arī paskrēju garām estrādei. Tad man laikam bija neliels endorfīnu sprādziens, jo, knapi atturoties no dziedāšanas, es jau aizrikšoju palēkdamās.
Nu, un ceturtkārt, visu laiku lija lietus. Kas var būt labāks par skriešanu permanentā dušā? Un nemaz nemoka slāpes.
Un ceturtdien es taisīju speedwork Ogres stadionā. Baigi jums labais tas stadions! Segums! Borti! Sabiedrība! Vieni voleibolu spēlē, otri - skeito pa rampu, trešie trenējas tāllekšanā, ceturtie augstlekšanā, piektie - sprinto (un es špikoju), večuks nūjo, es skraidu. Garlaicīgi nav arī bez austiņām, ir uz ko pablenzt. Nu, un vispār, kaut kā bija ļoti patīkami. Noskrēju 15x400 ar pieciem paātrinājumiem pa 200m. Starp citu, tieši skrienot ar paātrinājumu stadionā, es atcerējos, kāpēc vispār sāku neieredzēt skriešanu. Es sāku aši, un pēc viena apļa izsitos no spēkiem. Šoreiz es atcerējos šo sajūtu - stadiona smaka un atmosfēra, stadiona gaiss, kuru centies ievilkt plaušās, un enerģija izgaist, un tad vienās mocībās rāpo atlikušo distanci. Vai nu mums, bērniem, neteica, ka tā neskrien, vai es nedzirdēju, bet beidzās viss ar to, ka skriešana man asociējas ar kaut ko riebīgu. Šoreiz gan pēc katra paātrinājuma es lēnām džogoju. Un beigās izstaipījos uz nebēdu, jo - pirmkārt, ir kā priekšā izrādīties, un stiepties es esmu spējīga, ojā; otrkārt - nevienam tas neliekas smieklīgi, bet tikai apbrīnojami. Contentedly content.
PS Ja nestiepsies pēc katra skrējiena, ne tikai stadionā, staigāsi kā Arnolds.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru