NRR un mana pirmā tikšanās ar sporta traumām

Tik daudz bijis pēdējā laikā, ka atkal esmu atpalikusi stāstījumos. Tāpēc sāksim samērā no sākuma.

18.08. - Nike Riga Run

Tā kā vienīgā pieejamā distance ir 10km, es tam sāku gatavoties jau maijā. Maija beigās, kā jau stāstīju, es arī noskrēju savus pirmos 10 kilometrus. Bet vasara gara, un skriešana turpinājās - garie pārskrējieni, īsie pārskrējieni, intervālie treniņi, kalnu treniņi, ātrie skrējieni, un tas viss mijās ar orientēšanos. Kopumā  es centos skriet trīsreiz nedēļā. Sīkāk var apskatīties endomondo. Uz augusta sākumu 10km man vairs nebija nekas īpašs, normāla distance, ja sagatavojas, iesildas un līdzi paņem ūdeni.

Tā kā 18. augustā es nestresoju nu ne sekundi. Ja nu vienīgi par to, ka solīja +23 un sauli. Man gribējās vēsāku laiku. Bet +23 bija jau 9 no rīta. Pusdivpadsmitos, kad es tur ierados izņemt bērna numuru, bija vēl siltāks. Un neviena mākonīša. Es gan jau iepriekš nolēmu, ka skriešu plika šortos un krūšturī, nu, un dzirdinātāvas būs pa ceļam, tā kā centos vienalga nesacepties par karstumu. Trīs dienas pazemināto ogļhidrātu diētas un viena - palielināto. Un viena parastā. Skrējiena rītā auzu pārslas, dārzeņi un divi medus-riekstu cepumi. Un litrs ūdens mazajās devās (no pulkstens deviņiem līdz pusdiviem, kad bija starts).

Barbara arī bija pieteikta bērnu skrējienam, un arī vecāki atnāca skatīties pilnā sastāvā (galvenokārt, es nojaušu, dēļ mazmeitas). Sākām mēs ar teritorijas apskati, desertu un burkānu ēšanu un iepazīšanos ar karsējiem:

Un tad pienāca laiks startēt pirmajiem, 500 metri bērnu skrējiens. Vīrs aizgāja bērnu pavadīt, bet es paliku distances vidū gaidīt ar fotoaparātu. Sākumā skrēja 2-3 gadus veci ar vecākiem, puse raudot izbīlī, pēc tam 4-5 gadus veci, kur konkurenci uzsāka blodais puika, kas viegli un smaidot skrēja, atrāvies no pārējiem divus metrus, un vispār nestresoja, it kā no kalniņa brauktu. Noslēdza šo pulku gājēji un tīģeris un nelaimīgs tēvs ar vēl nelaimīgāku dēlu, kurš skaļi raudāja: "Mani viiiisi apdziiiinaaa!". Tad 4-5 gadus vecas meitenes, kur līderis bija jau visai sportiski noskaņotā jaunkundze ar ļoti nopietnu seju, nekāda jums te čiliņa.

Kad garām paskrēja gandrīz visas 6-7 gadus vecas meitenes, un es jau gandrīz vai nolaidu aparātu, parādījās soļodama arī manējā jaunkundze. Nē, es arī negaidīju, ka viņa skries, tāpēc arī sūtīju tēvu viņu pavadīt un uzmundrināt. Vīrs gan, laikam, gaidīja, jo līdzi viņš neskrēja un tagad pēkšņi uzradās, pārleca pāri barjerai un sāka skriet kopā ar bērnu. Es arī pievienojos, un mēs laimīgi finišejām trijatā:

Apsveikumi, medaļas, dzērieni un pāris bildes lidojumā:

Tad palika vēl siltāks, un mēs aizgājām uz savu startu. Tālāk stāsts vēl garāks.

Austiņas ausīs, līdzi Tils, Billijs un Fredijs, ātrumu neforsēt, lēnām un prātīgi. Pirmo apli - 2,5 kilometrus - mani apdzina visi - līkie, šķībie, jaunie, resnie, vecie gan nē, jo tiem jau galva strādā. Es tik skatījos un brīnījos, kā daži skrien saliektām mugurām, kājas mētājot uz sāniem... kā viņi vispār tā var 100 metrus paskriet, ne tas ka 10km. Otrā apļa sākumā daudzus no viņiem es savā ezīša tempā panācu - viņi gāja. Te es viņiem no vienas puses ļoti jūtu līdzi, jo es iedomājos, cik sāpīgi un riebīgi ir, kad tu esi pilnīgi izsities no spēkiem, un saproti, ka esi noskrējis tikai 3km no 10!!!! No otrās puses, es neesmu labs cilvēks, tāpēc es izjūtu arī zināmu gandarījumu, jo man gan spēka bija vēl papilnam. Izmantoju visus trīs dzeršanas punktus, arī to, kas bija pašā sākumā, un visur meitenēm, kuras lēja ūdeni, vajadzēja palīdzību - īpaši labi viņas netika galā. Vienai palīdzēju saliet un tad savācu 3 glāzes, divas uzlēju sev virsū. Citai noņēmu visu pudeli un uzleju sev uz sejas. Uzvedos kā cūka, jā.

Skrienot, man likās, ka viss ir ok, tikai siiiilti, bet tagad es katru kilometra atzīmi, katru skrējiena detaļu atceros ar šausmām un nelabumu. Nekad nav bijis tik grūti, un viss tikai dēļ karstuma. Viens kilometrs pēc otra - Mežaparks viss vienāds, aiz garlaicības pētīju līdzskrējējus un mēģināju uzlikt uz Mežaparka ietvēm savu parasto Ogres maršrutu - ...7 km, tagad es skrienu pa Mednieku ielu... Un tā līdz Atpūtas alejai un atzīmei 9. Te es gribēju pielikt ātrumu, un tajā brīdī sajutu, ka pa vaigiem sāk skriet tirpas. Sāku plakšķināt sev pa vaigiem, tirpas aizgāja arī uz pakausi, un tad skudriņas aizskrēja arī no pēdām pa apakšstilbiem. Zinot, ka man tā parasti ir pirms ģībšanas, pārgāju uz soli. Ļoti aizvainojoši - es pat nogurusi nejūtos! Pēc 100 metriem atsāku skriet, izņēmu austiņas, jo mūzika tikai kaitināja, ieskrēju estrādes aplī, ieraudzīju ģimeni, kas skaļi bļāva un vicināja rokas. Te man pēdējos 200 metros pievienojās Barbara, kura šeit skrēja daudz ātrāk nekā savā distancē, un mēs laimīgi finišējām kopā ar rezultātu 1:06:29, kas ir apmēram 4 minūtes vairāk, nekā biju plānojusi:

Un tad man sareiba galva, es pateicu: "Barbaramanirslikti' un aizgāju pie ātrās palīdzības. Pa ceļam satiku duālu, kuram nodevu bērnu un liku pieskatīt, kamēr es. Kamēr es. Neviens neticēja, ka man kaut kas nav labi. Duāls nodomāja, ka es uz tualeti aiznesos, vai, jo pēc cilvēka, kuram vajag ĀP palīdzību, es neizskatījos. Vīrs, kuram pateicu, kur atrodos, padomāja, ka es aizgāju pie ātrajiem stiept kājas. Nē, nu kaut kas uz to pusi ir. Ātrie arī raustīja plecus un piedāvāja apgulties. Bitītmatos, nu viņiem gan vajadzētu zināt, ka populārākais gadījums šodien varētu būt siltumdūriens! Kas man arī bija, gan vieglā formā. To gan es tajā brīdī nezināju, tāpēc pagulēju, novilku kedas (tā vispār ir mana personīgā ātrā palīdzība - ja slikti, novilkt apavus) un zeķes, izdzēru litru ūdens un izotoniskā dzēriena, pastiepos. Ir ok. Tad aizgājām uz ezeru, tad ēst, tad uz Dombrovska muižu, un tikai tad uz mājām. 

Otrais zvaniņš - pa nakti man neizdevās aizmigt. No rīta jūtos visa salauzta, bet darbs arī nav zaķēns - sēdies un dari. Tā, ar viegliem reiboņiem un īsiem snaudieniem nodzīvoju dienu. Vakarā man piepampa kājas - trešais zvaniņš. Turpmākās divas dienas, neskatoties uz to, ka izgulēties man izdevās, bija pagrūti elpot, galva turpināja viegli reibt un kājas viegli piepampt. Ceturtdien man ienāca prātā pamērīt spiedienu aptiekā. 153/79. Atbraucām. Savu mūžu man nav bijis paaugstināts spiediens. Sirds pilieni, hepagēls kājām un viegla panika. Pie ģimenes ārsta, kā parasti, tālu gan pēc attāluma, gan pēc laika. Kardiologi visi aizņemti līdz nevaru, bet man brīvdienās gaidāms 24h rogainings! Piektdien spiediens stabilizējās, veselības dīvainības noslēdzās ar klasisku migrēnas lēkmi, bet pēc paracetamola tabletes, pārgāja pilnīgi viss. Un vairs pagaidām nav atsācies. Bet arī skrējusi es pagaidām neesmu, un pirms atsākt, es eju uz slodzes testu pie kardiologa. Un pie flebologa arī. Un mans duāls ticis cauri ar muskuļa iekaisumu.

Nē, tas nenozīmē, ka sports ir ļaunums un labāk ir pārēsties, iedzert un uzpīpāt. Labāk ir ievērot šo te:

- treniņi, treniņi, treniņi. Pārdomāti, un nekādu pēkšņu rāvienu. Jo Mārci nogalināja distance.

- treniņi karstumā ir katra personīgā darīšana. No vienas puses, organismu var pieradināt pie karstuma un mitruma, un es to apdomāšu. Jo mani nogalināja nevis distance, bet laikapstākļi.
- mans vīrs gan labi panes karstumu un ir pietiekami daudz trenējies, viņš arī šajos apstākļos uzlaboja savu maija rezultātu par 7 minūtēm.

- ūdens visos punktos. Bet, ja nāksies skriet karstumā, es labāk ņemšu līdzi savējo.

- uzreiz pēc skrējiena ēšana un atpūta. Nevajag gaidīt līdz vakaram.

Bet vispār, pasākums baigi labs. Skriesim ka vēl.