Stāstu ilustrēšu ar dažādu fotogrāfu bildēm. Ne visās būšu redzama es pati, daudzas tikai ilustrēs aprakstītos šķēršļus. Katrai bildei būs ielikta saite uz oriģinālavotu, un uzskatīsim šo par atsauci. Visiem fotogrāfiem milzīgs paldies par darbu! Bez bildēm visi šie pasākumi būtu uz pusi mazāk jautri.
Īpaši es kaut kā negatavojos, bet ar maniem 5-6 treniņiem nedēļā 'kaut kā īpaši', laikam, arī nav vajadzības. Godīgi sakot, pieteicos galvenokārt tāpēc, ka peldēšanas sacensības iepriekšējā dienā man izpostīja visu Popes rogainingu. Un, ja jau uz turieni es nebraucu, tad vismaz uz šito braukšu. Gaidīju es to, ko solīja - 9 km garu trasi ar daudziem šķēršļiem, no kuriem, es tā sapratu, tikai Stikla kalns ir patiešām grūts, bet pārējais - tāda vārtīšanās pa dubļiem vien būs. Savādāk kā par Netīro skrējienu es šo pasākumu arī saukusi neesmu.
Līdz mēs paņēmām vīra vecākus un bērnu - lai papriecājas gan par pastaigu Cinevillā, gan par netīrajiem senčiem/bērniem. Par to, ka organizatori iesaka paņemt līdz vismaz vienu atbalstītāju, kas finišā sagaidīs ar segu, es arī pasmīkņāju - protams, katram atbalstītājam ieeja 3 ēriki, ko nu neaicināt. Ar segu! 'Es esmu šokā, redzat, man ir sega!' Bet, kad mēs atbraucām, lija un pūta ziemeļvējš. Pa virsu savam skriešanas tērpam es uzvilku ziemas siltās sportenes, dūnu vesti, pa virsu vējjaku un vēl apdomāju un pieliku lietusmēteli. Īpaši glauni laikapstākļi nebija. Līdz startam sildījāmies krodziņā pie kamīna, dzērām upeņu tēju, tad izgājām, lai noklausītos instruktāžu.
Instruktāža bija vairāk joku dzīšana par meitenēm slapjos kreklos un apspīlētās biksēs. Akdies, kā tie komentāri par biksēm jau godavārds apnika! Nevienā sporta pasākumā es tādu idiotismu nebiju dzirdējusi, bet pie kopējās pasākuma noskaņas es vēl atgriezīšos. Tikko beidzās tā joku dzīšana, es tikai paspēju izlekt laukā no atejas un aizskriet uz startu kā jau dziedāja himnu.
Un starts!
Trase bija šāda:
1. šķērslis - skrējienā ielec ūdenī, pirmais slapjums, ūdens ledains (pāris naktis bijuši pat mīnusi), pārskrien pāri zemes segumam un atkal ūdenī. 2. šķērslis tāds līdzīgs, tikai starp ūdeni jāuzlec maziņos pakalniņos. Lai izrāptos no ūdens, jau nācās lietot rokas, un cimdi palika slapji un netīri. Tad sekoja pagarš posms mežā - skriešana pa taciņu starp kokiem, baļķiem pa pārpurvotu apvidu - kas es, rogainingā neesmu bijusi? Te es arī apdzinu daudzas un divas reizes nolikos augšpēdus. 3. un 4. šķērslis nepalika atmiņā - tādus apmēram nesarežģītus šķērslīšus es arī gaidīju.
 |
| bilde no Travel News |
5. šķērslis - Triatel pirtiņa jau bija jautrāks - pārrāpies pāri baļķu sienai, pieliecies, izrāpo apakšā, un atkal pāri un atkal apakšā. Jāsaka, visi šķēršļi bija garāki nekā uzzīmēti. Rāpties un pieliekties nācās reizes piecas katru.
 |
| bilde no Travel News |
Uz 6. šķēršļa, LDZ septiņiem pakalniem, ar izbrīnu konstatēju, ka uzskrienu augšā pat neaizelšoties un nepalīdzot ar rokām. Pirms un pēc viņa arī bija garāki pārskrējieni mežā. Un tad mēs iznācām pie šķēršļa 8. - lielās baļļas. Whadafaaaak???
 |
| Bilde no Reinisfoto |
 |
| Bilde no Reinisfoto |
Pie tās dubļu bedres stāvēja muciņa ar mīļu uzrakstu 4,87. Es pajautāju - kā???? Noskrieti 4,87 vai palika 4,87? 'Palika, palika' - mierināja mani tiesnese. Tikai te man pieleca - ja distance ir 9, tad kāda atšķirība? Viegls šoks man bija tāpēc, ka pagājušas jau kādas 40 minūtes. 'Viss grūtākais vēl priekšā' - iepriecināja tā pati tiesnese. Pļukš, pļukš, kārtējā iemērcēšanās līdz vidum, pat dziļāk. Ir ok, es pēc šitā arī atbraucu. Starp citu, visu šo laiku bija samērā silts (ja skrien) un saulains, man pat nedaudz piere apsvīda (par pārējo nemāku teikt aiz slapjuma).
9. šķērslis, auto grāvji, arī ne ar ko neizcēlās, tad pēdējais garais posms pa mežu, šoreiz purvains. Melni čaukstoši dubļi līdz potītei - es skrēju! Kas es - teicu jau! - rogainingā neesmu bijusi? Daudzas tur gan gāja. Tad NBS un Sapieru tuneļi, kur mēs, meitenes, vēl līdām četrrāpus, bet puikām un jo vairāk komandām nācās līst uz vēdera un piesmelt pilnas ausis ar dubļiem. Meiteņu skrējienā tur vēl bija sauss, bet pēc tam bija pielijis un izbradāts, tāpēc tie segtie tuneļi bija pilni ar šķidriem dubļiem. Vīrs teica, ka, lai ieelpotu, viņš pagrieza galvu un katru reizi iesmēla ausī puslitru dubļu.
 |
| Bilde no K.Līča |
 |
| Bilde no K.Līča |
Es šeit sajūtos nu ļoti kareivīga un pat uzsmērēju sev dubļu strīpas un vaigiem, lai skaistāk. Lienot ārā no viena no tiem tuneļiem, sastapu fotogrāfu, kurš stāvēja. Uzkliedzu, lai bildē, bildē! Man nekad pēc tam nekādu bilžu nav! Viņš kā ņēmās bildēt - tā joprojām neesmu tās bildes atradusi. Toties ir viena no dzeloņdrātīm. Tiešām, vēl kareivīga.
 |
| Bilde no ntz.lv |
Šie visi jau bija laukā pie pašas Cinevillas, tur varēja visu laiku klausīties pasākuma vadītāja muldēšanā, un tā es zināju, ka neviena vēl nav finišējusi. Ar to es nodarbojos, kamēr lecu Klasītes un šķērsoju Rožu dārzu.
 |
| Bilde no Reinisfoto |
Vēl mazliet skriešanas un es nonācu šeit.
 |
| bilde no Kaspara Freimaņa |
16. šķērslis - te es izlēmu uz kājām pāri neiet, bet līst otrā krastā sēdus. Manā acu priekšā kādas trīs meitenes pārgāja uz otru pusi un divas iekrita ūdenī. tagad domāju, ka vajadzēja iet - pirmkārt, parasti man ir normāls līdzsvars, ko es te nobijos! Otrkārt, kas tad būtu, ja nokristu - ūdenī tiktu? Ha, nobiedējāt, it kā man kaut kas sauss būtu palicis. Bet rāpjoties pāri sēdus, es iedzīvojos superīgos zilimelnos zilumos 30 cm diametrā uz iekšstilbiem. Protams, tādu sīkumu es uzreiz neievēroju, bet nemaz neiepriecināja dzirdēt, ka šajā vietā ir tikai PUSE šķēršļu. Puse? Jūs ko?
 |
| Bilde no Travel News |
17. šķērslis - Aerodium sienas - bija tiešām baiss. Trīs metrus augstas baļķu sienas ar minimālam spraugām, kur atbalstīt pēdu. Ir virves, bet, ja augšgalā no virves norausies, īpaši priecīga nebūsi. Kas sliktāk, uzrāpjoties augšā, saproti, ka otrā pusē arī ir tāda pati situācija.
 |
| Bilde no Travel News |
Re kur, es esmu norūpējusies uz sienas, kur lai liek to kāju, lai nenojaucās lejā. Apakšā ir sabērtas siena gubiņas, bet, ja nokrīti uz tām ar muguru, patīkami vienalga nebūs.
 |
| Bilde no tvnet |
18. un 19. šķērslis - riepu kalns un veļas ruļļi bija pieņemami, ja izštuko, kā izlīst cauri tām mucām - piepacel uz augšu un ar kājām pa priekšu, pieturot, lai nedabūtu pa pieri.
 |
| bilde no Travel News |
 |
| Bilde no Reinisfoto |
20. un 21. šķērslis - dubļu kalns īsti vēl nebija dubļu kalns, es veikli norikšoju lejā, toties džekiem un komandām nācās braukt uz dibena, kas gan bija sāpīgi.
 |
| Bildes no Reinisfoto |
Isostar pērkoņdārds vairāk radīja skaņu - izvairīties no vertikālām mucām pēc izlīšanas caur horizontālām, ir vispār nieks.
Pie 22. šķēršļa mani gaidīja atbalstītāji. Pa siena gubām arī norikšoju pilnā ātrumā un tāpat turpināju skriet.
 |
| bilde no maniem vīra vecākiem |
No 23. šķēršļa, kur bija mierīgi uz uzmanīgi jākāpj - nekā sarežģīta, bet augsti - ieraudzīju Stikla kalnu. Oooooi..... Bet līdz tam vēl bija tālu. Šeit laiks mūs sāka pievilt. izskrienot uz lauka viscaur slapjai, sajūti ledaino vēju, slapjie cimdi izstaipījās un protams, nesildīja, kā nesildīja arī pārējās drēbes, tāpēc es arī skrēju, lai galīgi nesasaltu ragā. Kedas tik pilnas ar dubļiem un māliem, ka bezmaz vai pēdām nav cietas. Smagas, cietas, slapjas un pilnas - ļoti un ļoti neomulīgi. Un šajā brīdī sākās krusa... Skrien un gandrīz vai raudi - ķermenis nejūt vispār neko, visas malas ir sasalušas, un vējš kož sānos.
 |
| bilde no D.Maceviča |
Tad vēl nedaudz saslapinies Sportland tuneļos.
 |
| Bilde no Travel News |
26. šķērslis, TVnet pastnieks, izrādījās prasta ūdens bedre, tikai pilna ar baļķiem. Nedaudz jāuzmanās, bet tā jau tas ūdens ir apnicis! Kāja paslīdēja, un ielikos līdz kaklam. Apmēram šādi, mana bēdumāsa...
 |
| Bilde no K.Līča |
Vienu brīdi izmisīgi tver gaisu ar muti, jo ieelpot aiz aukstuma nesanāk, izlien ārā pilnīgi slapja, un atkal virsū uzmetas vējš. Un te mūs gaidīja 27. šķērslis - čūska. Pie viņa man baterija arī nosēdās. Trases shēmā var redzēt, ka jāskrien pa izraktu līkloču tuneli - nekā.
 |
| bilde no Mārtiņa Barona |
Patiesībā ir taisns grāvis ar ūdeni līdz jostasvietai, kuram jāskrien pāri vairākas reizes - ielien ūdenī, izlien, ielien, izlien - krasti stāvi, te mēs visas devām rokas tai, kura ir aizmugurē. Un tiešām - meitenes uz goda - nevienā vietā nebija tādas situācijas, ka kāda skrien uz priekšu un neatskatās, vai aizmugurē viss kārtībā. Bet pēc tām 5-6 peldēm pēc kārtas aukstums mani pievarēja. Pirksti palika pilnīgi kokaini, skrēju aukstā vējā un drebēju. Skrēju vēl ātrāk un domāju par pārslodzi plus spēku izsīkumu uz ķermeņa atdzišanas fona. Un pēkšņi izskreju pie Stikla kalna.
 |
| bilde no šejienes |
28. šķērslis - Stikla kalns. Piecmetrīga gluda finiera noeļļota siena ar virvēm, līdz kurām ir kādi 2 metri. Sākumā - pamēģini pieķerties. To pat es, gara būdama, varēju izdarīt tikai, ja mani pagrūž zem dibena. Vairākas meitenes gorās uz virvēm, dažas mēģina uzvilkt viņas augšā, citas stāv lejā, bet mums vēl nebija īpaša burzma! Tomēr, dabūju pastāvēt minūtes piecas, kamēr gaidīju virvi ar mezgliem. Tikmēr uzsēdināju kādas 5 meitenes, un viņas tika izvilktas. Labi, līdz vakaram jau te nestāvēs, krusā un lietū - palūdzu, lai arī mani pagrūž zem dibena, un pieķēros virvei. Pirmo reizi mēģināju ar kājām pa priekšu, bet zoles visas mālainas, slīd, un nemaz nesanāk tikt augšā.
 | ||
Bilde no delfiem
|
Tad padomāju par variantu, ka nožaujos un aizšļūcu leja ar galvu pa priekšu, un nolēmu mēģināt otrādi. Pieķēros otro reizi, bet neko daudz mēģināt nevajadzēja - pie manas virves pieķērās otra palīdzētāja un pa abām viegli uzvilka mani augšā. Pati vēl paliku tur kādu brīdi - izcēlu vairākas meitenes. Sākumā gribēju tikai palīdzēt vienai, kura vilka - maziņai un ne pārāk spēcīgai - un sapratu, ka pa divām mēs viņas raujam augšā kā burkānus! Vēlāk gan sapratu, kur manī tāds spēks radies.
Par nelaimi, pēc šitā bija 29. šķērslis - Briesmīgā kombinācija. Tiešām briesmīga. Stāvi dīķa vidū ledainā ūdenī līdz pleciem, priekšā mucas sasietas. Lai tiktu apakšā ir vai nu jāņurko (BRRRR!!!!) vai jāpaceļ viņas. Saskrēja kādas piecas meitenes, mēģinājām piepacelt, bet nesanāca īpaši augstu, un nācās iemērkties ar galvu. Aaaaaaaaaaaaaa!!!!!!
 |
| bilde no Travel News |
Man jau likās slikti? Vot tagad ir pavisam slikti!!!! Nevari iziet uz rokām?
 |
| Bilde no K.Līča |
Tad peldi! Peldu. Aaaaaaa.... Rāpies pāri baļķiem! Lien caur kamerām! Skrien! Rāpo! Lec pa kamerām - hop, hop, hop, paklupsti, piecelies, hop, hop, jau mazliet siltāks, tikai pirksti nejūtīgi, un par tiem es tiešām uztraucos. Visu laiku gar ceļu ir muciņas ar atlikušo distances garumu, bet tā kā šķēršļi ir viens pēc otra, tad atlikušie metri gandrīz nemazinās. 1,71... 1,63... 1,56...
Un te priekšā virvju sieta siena - šķērslis 31. LDZ. Uzkāpj, nokāpj, un priekšā tev divmetrīgs dēļu žogs. Pilnīgi gluds. Pirksti nelokas - es pat aizķerties aiz augšas nevaru. Bildē var redzēt, kādas meitenēm attiecības ar savām plaukstām dotajā brīdī. Pēdu likt nav kur. Auksti, es gribu mājās!!!! Te es, godīgi sakot, gribēju - 1. izstāties (bet nebija jēgas, jo līdz finišam tik un tā ir 1,5km!!!) 2. izlaist šķērsli (nevarēju, jo gar abām žoga malām bija novilktas lentes, un tiesnešu klāt nebija. Tiešām, nevarēju izdomāt, kā lai tiek ārā!) Un te pieskrēja meitene, liku viņai pagrūst mani zem dibena un hop - pāri biju. Nedaudz nepatīkami, ka otrā pusē jālec nost neskatoties un neturoties, jo kāju arī tur nav kur likt.
 |
| Bilde no Travel News |
Vēl žogs. Vēl žogs. AAAAA!!! Es pastumju kādu dibenu, manējo kāds pastumj... Priekšā spoles. Hop - pārlec. Otra - pārlec. Trešā - saproti, ka viņas paliek arvien lielākas, es vairs nevaru pārlekt.
 |
| bilde no Kaspara Freimaņa |
Bet atradu kājai atbalstu un hop! Un vēl vienā, vislielākā, jau manā augumā. Riepas... cik jums viņas ir, a? Lai nebūtu garlaicīgi, starp visiem šķēršļiem vēl ledainas dubļu vannas. Skrējiens, jau skaidrs, ka tas nebeigsies nekad! Un te - kravas mašīna, uz kuras jāuzrāpjas, kuģītis - cik viegls un labs šķērslītis - viņš ir pēdējais!!!
 |
| Bilde no K.Līča |
Finišs! A? Kur es atrodos? Mani pirmie vārdi pēc finiša bija 'Akdies, KĀDS ĀRPRĀTS!!!'
 |
| bilde no manas vīramātes |
Vīramāte iegrūž rokās karstu tēju, rokas trīc tā, ka glāzīte lec ārā, viss pārējais arī trīc. Bet es vēl biju spējīga domāt un ātri ielecu teltī, kur bija silts. Khm, teiksim, siltāks nekā ārā, jo nepūš vējš. Te gan es visu sapratu par atbalstītājiem un segu. Palūdzu vīratēvam atnest sausas drēbes un skaitīju sekundes, kamēr viņš atgriezās. Tikmēr izdzēru kādas 3 glāzes verdošas tējas, tad ar pārcilvēcisku spēku pārvarēju negribēšanu neko darīt, pat vilkt nost slapjās drēbes, pārģērbos, ielīdu visās drēbēs, kādas atradu - džinsos, slēpošanas biksēs, krekliņā, džemperī, dūnu vestē, vējjakā un lietusmētelī. Un skrēju uz mašīnu. Stāvvietu neatradu, toties atradu krogu ar kamīnu, kur arī stāvēju, kamēr atnāca vīra tēvs, un gājām sagaidīt vīru.
 |
| bilde no manis |
Kādu brīdi es laikam biju pamatīgā šokā, jo man likās, ka esmu sasildījusies un pat paēdu. Un vēl gāju staigāties ar bērnu un dejoju ar viņu. Tikai pēc stundas brauciena mašīnā (pēc kādām 2 stundām pēc finiša) sapratu, ka man ļoti sāp kājas pirksts. Mājās, noņemot nagu laku, atklāju, ka nags ir pilnīgi zils. Un kājas visā garumā man ir zilumos un caurumos. MILZĪGOS zilumos, plaukstas lielumā.
Sasildījos es pa īstam tikai pēc verdošas vannas un gulēšanas zem dūnu segas. Nākamajā dienā sapratu, ka sāp viss ķermenis, īpaši pleci, rokas un muguras augšdaļa. Kājas man tomēr ir pieradušas pie skriešanas, bet pleci pie vilkšanās uz virves - ne īpaši. Aukstums uz mani iedarbojās kā pamatīga anestēzija - man nebija karsti, grūti, slikti... es viegli skrēju, viegli pārvarēju šķēršļus, pat viegli uzvilku uz Stikla kalna citas meitenes, bet viegli bija tikai pēc sajūtas. Ķermenis pats to garām nepalaida. Ir trešdiena, es vairs nevaidu pēc skrējiena, un arī tikai tāpēc, ka vakar izdejojos NIN koncertā. Varētu pat kaut ko pajogot, jo skriet/peldēt es pagaidām nevaru dēļ pirksta un savu kāju izskata.
Un - tadām!!!!! Esmu finišējusi kā 57. no 444. finišējušajām dalībniecēm. Rezultāts 1:48.45. Esmu pirmajā no deviņām rezultātu lapām. Un 3. lappuses nefinišēja nemaz. Esmu totālā šokā. Vīrs par mani arī ir šokā - viņa rezultāts ir 1:42.00, un skrienot, viņš gaidīja, ka es tur kaut kur mētāšos. Gatavā fantastika.
Bet kopumā par pasākumu - mani īpaši izbrīna tas, ka tas tiek pozicionēts kā 'nedaudz sportisks pasākums', atbilstoši, lielākā daļa dalībnieku ir parasti ne īpaši sagatavoti cilvēki. Galvenais, ka dara to ne orgi. Mājaslapā un visos promovideo tikai stāstīts, ka tas ir sporta pasākums, izturības pārbaudījums, nevis izbrauciens uz šašlikiem un 'citādāks veids kā svinēt valsts svētkus', kā to pozicionē mediji. Nu, cilvēki arī brauc svinēt, tikai vēl vecmāmiņu, pēteronkuli un mazo brālīti līdz nepaķer. Un pēc tam 13 cilvēki slimnīcā. Te bija video, kur orgi stāsta, ka tas viss ir nopietni, bet raidījuma vadītājs visu laiku uzjautrinās par to 'kādi idioti peldas dubļos' un dzen jokus par dalībniekiem 'apspīlētās biksēs'. Pretīgi.
Jautri tur varētu būt, ja tu esi komandā un ārā +25 un saulīte spīd. Tad normāli. Bet šogad, un ja startē viens... Nunu. Personīgi man šis ir bijis grūtākais un smagākais fiziskās sagatavotības pārbaudījums. Pēc rogaininga jau nākamajā dienā ir hihi haha, salijām, nogurām, bet bija laba pastaiga. Pēc šitā man vēl tagad raudāt gribas, bildes skatoties. Neiesaku nevienam tur iet izklaidēties un svinēt. Toties visiem iesaku nonākt pie fiziskās formas, kādā uz turieni var braukt un tad izbaudīt uz pilnu klapi, jo ir vērts. Apliecinu ar visu zilo pirkstu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru