Februāris, digest

Neko es nerakstu, jo pēdējais mēnesis ir bijis ļoti smags - pilns ar riebumu, gripu, nogurumu un nebeidzamu darbu. Par šo riebumu un nogurumu šajā laika periodā raksta daudzas, norakstot to uz depresiju un globālu vienaldzību. Bet es labi zinu, no kurienes riebumam aug kājas, tāpēc palicis paciesties pavisam nedaudz.

Nācu šodien no veikala un domāju par ...veikalu, par agro pavasari un vispasaules plūdiem un gribēju atvērt un pārlasīt vienas frendlentas meitenes ierakstu par ko līdzīgu. Un te pēkšņi man atkal bija klikšķis. Es vienmēr sevi lamāju par frendlentas lasīšanu... nē, labi, 'vienmēr' - tas jau ir par daudz. Dažreiz. Takš var tik daudz visa jēdzīga izdarīt, nevis te tupot. Bet tā nav tupošana. Tā ir - neticēsiet - lasīšana! Kāpēc gan lasīt papīra grāmatu, kurā izklāstītas autora personīgās fantāzijas un viedokļi, ir cēla un laba nodarbošanās, bet darīt to internetā saucas 'tupot'. Ņifiga, es netupoju. Es atceros to, ko lasu. Es atceros tos, ko lasu. Es atceros, ko kurš un kāpēc uzrakstījis. Es atceros domu un atceros sajūtu. To mēs nesaucam 'tupot', atvainojiet. To mēs saucam 'lasīt'. Un tas ir labi.

Turpat komentāros pie ieraksta ieteica: nolako nagus. It kā nekas nebūs mainījies, bet noskaņojums būs labāks. Nolakot, vai? Slinkums. Man ir tāds slinkums, ka man tagad būtu jāņem lapa un jāsastāda saraksts ar tādām lietām:

- mazgāt un veidot matus

- novīlēt nagus 

- 2x dienā smērēt papēžus ar krēmu (citādi viņi jau skrāpējas!)

- izmazgāt grīdu

- sakārtot šausmas uz sava spoguļgalda (tos divus pēdējos ļoti vajag, un labāk izdarīt, nevis ierakstīt, citādi istabā riebjas ieiet)

- vēdināt istabu

- ēst, gulēt, elpot, čurāt

Kauns par tādu sarakstu ar pašsaprotamām lietām, te dažas kā reizi piesauc globālo vienaldzību. Bet es taču zinu, no kurienes viņai aug kājas, vai ne? Patiesībā viņu nesauc vienaldzība, viņu sauc savādāk, un tas pāriet.

Vēl sarakstā derētu tāds punkts kā 'pateikt nē darbam', bet par to es īsti nevaru izdomāt, kā lai izgrozas. Atrodi brīdi uzelpot un novērsties no darba - viņš sakrājās un uzgāžās uz galvas. Neatrodi - viņš tevi lēnām nogalina, katru dienu. Nestrādāsi - arī nebūs labi. Es atceros, 28. janvārī es teicu, ka katru dienu skatos kalendārā, bet tur kā janvāris, tā janvāris - nekas nemainās. Un kad iedomājies, ka jāaizvelk līdz februāra beigām, bet katra diena ir vienas mocības - kaut kā paliek ne īpaši priecīgi. Un bērns vakar teica, ka gribot pabūt pie vecmāmiņas, jo mamma tagad nekad nesmaida un vienmēr ir nogurusi. Es zinu. Es zinu, ka vīram ir sagurusī sieva ar rupjiem papēžiem, kas visu laiku strādā, bet kad nestrādā - krit gultā un ņaud. Es zinu, ka duālam ir īgns norūpējies duāls, kurš nekad nebrauc pastaigāties. Bēt es zinu arī, no kurienes tam aug kājas. Tas pāries. Kas labi - ir pat zināms, kad.

Slash, Aksela bijušais vīrs

A, jūs zinat, ka tagad ir divas grupas, ko sauc GN'R? Vismaz divas.

Vienā palicis Aksels un paņemis sev trīs ģitāristus (jo vairak, jo labāk taču!), no kuriem viens ir mazāka, mazliet jaunāka un daudz svaigāka Sleša kopija. Es ar to nedomāju to, ka viņš kopē Slešu, drīzāk to, ka viņa līgumā ir ierakstīta zināma kopēšana. Vienā koncerta ierakstā es redzēju, kā viņš spēlējot tur mutē aizkūpinātu cigareti (dūmus gan viņš nevelk iekšā). Ir tādi, kas tiešām iedomājas, ka kāds prātīgs un talantīgs 40-gadīgs cilvēks, apzināti tādā pakāpē kopē superzvaigzni ar kardiomotoru? Es personīgi domāju, ka tas ir viņa algotais darbs. 

Toties Slešam arī ir jauna grupa, un es zinu, kāpēc viņš iecēla sev par vokālistu kādu, kas GN'R dziesmas izpilda ar Aksela intonācijām un vokālajām īpatnībām. Starp citu, viņā paša sarakstītajās dziesmās viņš skan pavisam citādāk, bet Civil War, Nightrain vai Welcome to the Jungle izpildīšana tomēr ir bizness, nevis pašdarbība.

Viņi var arī nerunāt viens ar otru jau kopš cara zirņa laikiem, bet viņi ir viens otra dzīvē un mūzikā, neko nepadarīsi. Un mums, skatītājiem, tas ir tikai labi. Cik es no YouTube sapratu, abas grupas ar superhītiem tiek galā vienādi labi. Un, man liekas, arī gandrīz vienādi. Bet to es drīz zināšu, nevis minēšu, jo būšu redzējusi abas grupas dzīvajā. 

PS Es apzināti neliku Sweet Child O'Mine, jo manuprāt, Ašba ar ievadu tiek daaaaaudz labāk par autoru.

Aksels, mans bijušais vīrs

Pirmkārt, ņemu atpakaļ savus vārdus par pozētāju. Aksels nav pozētājs, te baigi nopozēju es, kad to pateicu.

Tieši otrādi, reti kurš ir tik smalks, domājošs un iejūtīgs kā Aksels.

Nu, skatieties, dziesmu teksti... Don't Cry, visiem zināma dziesma, ir par līdzjūtību, par nomierināšanu un par paijāšanu pa galvu. Vārdi tik vienkārši, bet tik pareizi. Tajā nav ne druscītiņas autora paštīksmināšanās, kas bieži raksturīga dziesmu tekstiem. Viņš necenšas izlekt ārā no ādas un necenšas pateikt septiņos vārdos to, ko var pateikt trijos. Katru reizi, kad es klausos Guns un brīnos atkal un atkal - tomēr, kāpēc tieši viņi? - es atceros: tāpēc, ka viņu tekstos nav un nekad nav bijis klišeju, novazātu skaļu vai klusu vārdu un zīmēšanās. Viss ir ļoti patiess. Nekādas pozēšanas tur nav. Es teiktu, vienīgā dziesma, kur ir klišejas, jēlības un jēgas iztrūkums, ir Knockin' On Heavens Door, un mēs visi zinam, ka tas nav viņu darbs.

Otrkārt, izskatīsim jautājumu par to, ka Aksels ir mudaks. Mēs visi to esam dzirdējuši.

Nu bet. Tas mudaks, tikko sapratis, ka no viņu darba var sanākt kaut kas ģeniāls, lika Dafam un Slešam aizsiet ar narkotikām un pievērsties darbam. Pirms šie divi nokurvojās tikpat tālu kā Adlers. Reāls mudaks! Un kad grupa (uztaisot pa vidu ģeniālo dubultalbumu) tomēr izjuka - nu skaidrs, kurš ir vainīgs. Tas mudaks, jo citi pie savstarpēju attiecību izjukšanas nav ne vainojami ne atbildīgi. Nu, un to, kā viņš neprot sastrādāties ar citiem, var redzēt no tā, kāda grupa viņam ir šobrīd, un kā tajā strādā viesmākslinieki.

Treškārt, mudaks vienmēr kavē koncertus. Nē, mani kas interesē - nekad, neviens GN'R koncerts nav sācies ātrāk par 23. Ir pat zināmas baumas par to, ka Akselam patīk uzstāties pēc tumsas iestāšanās. Tad kāpēc... Nē, es pat teiktu HUĻI? - huļi visi koncerti tiek izsludināti uz 21? Un kas jau 20 gadus liek gaidīt no viņiem iznākšanu deviņos, ja ne reizi viņi nav parādījušies ātrāk par vienpadsmitiem? Jūs ko, domājat, ka Aksels aizkulisēs teļuku skatās vai pokeru spēlē un domā 'nunu, lai publika vēl pagaida'? Es esmu pārliecināta, ka viņa tur nemaz nav līdz 22.45. Sen jau visiem vajadzētu to pieņemt, nevis katru reizi kā pirmo, apvainoties par to, ka saule aust tikos, cikos aust. Turklāt, ka viņa grupa godīgi strādā pilnas 3 stundas, nevis 2 kā parasti to dara citi. ...bet nu, tas jau gan visiem liekas pats par sevi saprotams, bet Aksels ir mudaks...

Ceturtkārt, kāpēc gan viņam būt tam, kas viņš bija 25 gadus atpakaļ? Daudzi no tiem, kas protestē - emm, teiksim tā - pret to, ka Akselam ir 50, tad kad viņam bija 25, vēl nemaz nebija piedzimuši. Viņš ir izaudzis no sevis 25-gadīga. Un arī no sevis 30-gadīga. Un tagad viņš ir tāds, kāds ir viņa pēdējais albums. Un es netaisos vainot viņu tajā, ka mūsu ceļi vairs nesakrīt, un Chinese Democracy vairs mani tā neķer kā kādreiz Illusion. Jo diezgan tupi teikt, ka kāds ir mudaks tāpēc, ka viņš nav tāds, kādu tev viņu gribētos redzēt.

Aksels man vispār ir kā bijušais vīrs, jo mums ir kopīga pagātne, bet atšķirīga tagadne. Un tā es jūtos arī pirms koncerta - neteiktu, ka degu nepacietībā, bet kā nu tu neiesi - tomēr, radinieks. Bet viņš mani pārsteidza. Ar acīm es viņu redzēju pirmoreiz, bet atpazinu visā. Un viņš man atgādināja, kāpēc mums ir tā kopīga pagātne. Starp citu, man ir viens tāds bijušais vīrs, un es šo tipu pazīstu. Mēs esam pavadījuši kopā laiku no 15 līdz 17 gadiem. Ar viņiem ir grūti - tas ir perfekcionisms plus individuālisms. Viņi (Aksels un viņam līdzīgie) pieprasa to, lai katrs redz un dara visu tieši un tikai tā, kā to dara viņi - citi veidi akceptēti netiek. Vai nu tiek, bet kādā citā vietā. Un pareizi dara, jo daudzi no tiem, kas viņu nosoda, paši publikai parādījuši nav ne pliku neko.

Domājat, Fredijs vai, tur, Morisons nav mudaki? Kā tad. Viņi tikai pratās savlaicīgi nomirt. Aksels ir dzīvs un rullē - kā gan varētu nerasties klišejisks tiražēts uzskats, ka viņš ir mudaks, resns un vispār viņam ir 50! Nu tad lūk, paši vainīgi, un tā jums arī vajag, bet es iešu vēl.

PS Jā, Aksel, bet par to atcelto kinokoncertu - tu tomēr esi mudaks!

Pēc 20 gadiem norvēģu džemperī

Vienu vakaru grozījos un domāju ultrasvarīgas domas - nu par ko gan varētu padomāt pirms gulētiešanas... Kā mēs dzīvosim pēc 20 gadiem? Vai es dzīvošu šajā pašā mājā? Vai man vispār vīrs vēl būs?

Nu, patiesībā sākās tā: bērns negribēja iet gulēt uz savu gultu. Tad es domāju par viņas gultas novietojumu. Tad par topošo bērnistabu un to, cik tālu tā ir no mūsu guļamistabas. Un kurā vecumā bērns ir gatavs gulēt tik tālu no vecākiem. Un kad mums būs vēl bērni, cik minimāla starpība viņiem sanāk. Un cik ilgi bērni dzīvo ar vecākiem. Un cik būs jaunākajam, kad vecākajam būs... cik? Un cik man pašai būs? Un kā mēs dzīvosim pēc 20 gadiem? Vai es dzīvošu šajā pašā mājā? Vai man vispār vīrs vēl būs?

Uz sekundi es sapratu, ka, kā lai nebūtu, bet večukus ballītēs copēt vairs nebūs tik viegli, jo kur viņus vairs ņemt! ...až viegla panika sacēlās. Un tad es atcerējos - sports! Ahaha, ja tu orientējies un slēpo, tad ne 55, ne 65, ne 75 nav vecums. Un tie vīrieši, kas ap to laiku ir palikuši dzīvi un interesējas par vecenēm, notiekti slēpo (citādi, tik ilgi neaizvilksi)! Un vīram būs savs kabinets ar garažu (kur šobrīd ir neapsildamā tumšā garāža un pieliekamais šķūnis) - kā reizi pēc 20 gadiem... Ar atsevišķu ieeju (tas ir jau tagad). O. O!!! Dzīve sāka likties ļoti spoža. Tad es ilgi dalījos savos plānos ar pašu vīru, un viņš palika ļoti apmierināts.

Bet patiesībā mani uztrauc cits jautājums. Kā nēsāt norvēģu džemperi. Man ir tāds smuks -superbiezs, melnbaltā rakstā, bet augšdaļā - oranžas un sarkanas puķītes, speciali, lai man piestāv. Ar metālisku aizdari. Debīlās modes mājaslapas piedāvāja to kombinēt ar plānajiem šifona svārkiem un augspapēžu kurpēm, ar plikām kājām un vispār, vilnas apeņu formā. Vienīgais pareizais komentārs zem tā bija 'vēl var galvu piedurknē iebāzt'. Ilgi lasīju un skatījos bildes, apsmejos visa.

Ko, interesanti, darīt, ja man tuvākais tēls ir šis?

  

Un tad es atcerējos Miku Astonu ar viņa, kā izrādās, nevis vienu, bet diviem džemperiem. Kā reizi nākamnedēļ būs Time Team!

Nu, un galu galā uzzināju, ka džemperi varēšu nēsāt ar savu seju, nepieliecoties nepiepūloties:
Чтобы носить свитер-урод надо обладать неслабыми внешними данными, повышенной костлявостью и благопристойными дополнениями к нему. Безумный свитер + яркие волосы – хорошо, безумный свитер + чудо-юбка автоматом занесут вас в штаб городских сумасшедших.
Ну, чо!

Sartoriālās krīzes risinājums. Kā ģērbties noteiktos apstākļos-2

Nu tad lūk, kas man ir sakrājies pāris gadu laikā. Kaut kur ap 4 ikdienas džinsiem, pāris kleitas (trikotāža vai vilna), vieni, laikam, īsāki svārki. Džemperi, jakas un krekliņi skaitā ap 20-25. Jostas-cimdi - neskaitāmi (patiesībā zem 10, man tas ir šausmas cik daudz). Viss viens ar otru sader, iet kopā, un nekad nav problēmu, ka vienīgie džinsi, pie kā der šī jaka, ir izmazgāti. Pie jebkuriem derēs jebkura jaka, arī krāsās, un man loti patīk košas krāsas - pelēku un melnu es cenšos turēt no sevis pēc iespējas tālāk. Tā apmēram izskatās mana ikdiena (izejamās drēbes, protams, ir mazliet vai (dažreiz) pavisam citas).

Tad ir divas rudens/pavasara perioda jakas. Brūnā elfu jaka (kāpēc elfu, to varēs redzēt zemāk) un parastā zaļā parka (reāli aukstam laikam man ir tāda pati parka, tikai biezāka, lielāka un siltāka). Un pie viņām viss iet klāt. Piemēram, vīnsarkani skinny (džinsi tie nav, tā plāna lupatiņa, bet tas arī labi, jo zeķbikses apakšā netraucē).

Vēl ir visādi parasti zilpelēki un tumšzili džinsi. Par manām džinsu priopitātēm savulaik stāstīju šeit.

Un vēl man ir divi lieli lakati. Patiesībā ir vairāk, bet šie divi ar mani ir katru dienu. 

'

Zābakus arī var variēt:

Te, starp citu, var redzēt, kāpēc tā jaka ir elfu. Priekšā tā ir īsāka nekā aizmugurē, turklāt, stipri. Priekšā, tātad, līdz stilba vidum, un aizmurugē tā trijstūra formā sniedzas līdz ceļiem. Un kopumā stipri atgādina šo.

Protams, tā forma prasa atbilstosus apavus - zābaki jā, kedas/botas - nē. 

Svārkus es arī nēsāju, ko nu ne. Ar biezām krāsainām zeķbiksēm, šajā gadījumā brūnām vai tumšarkanām.

Soma man vasarā iekrita no mammas, un tas ir, ko dakteris parakstījis. Pietiekami maza, lai nekristu uz nerviem un pietiekami liela, lai ieliktu maku, kartiņas, atslēgas, telefonu, iepirkumu maisiņu un kaut ko, ar ko sevi izklaidēt kamēr kaut kur jāgaida. Atstarotājs vispār rullē.

Pie jautājuma par apaviem. Lūk, šī ir mana rudens perioda armija. 

Un šī ir ziemas. 

Tie otrie no kreisās zābaki kā reizi ir vienīgie pilsētas glaunie, un pa dubļiem es viņos nevazājos, jo āda tiem par plānu. Toties silti un virs ceļa. Es vispār tagad ļoti novērtēju garo zābaku priekšrocību - viņos ir reāli siltāk un omulīgāk, nekā īsajos!

Vēl man ir daudz rotu. man tās patīk, un es tās nēsāju. Tādas.

Nu, kaut kā arī viss. Daudz jau nemaz nevajag.

Sartoriālās krīzes risinājums. Kā ģērbties noteiktos apstākļos.

Domāju, ir pienācis laiks parunāt par apģērbu. Emm.

Sāksim, varbūt, ar to, ka pirms dažiem gadiem es nonācu pie sartoriālās krīzes, citēju: "Bet es jau divus gadus nevaru atzīt, ka nekur es nelikšos no smilšu kastes un vispār pārsvarā dzīvoju mājās, tāpēc varbūt vajadzētu nopirkt normāla izmēra, SAVAS bikses sava dibena izmērā un izskatītites sakarīgi, nevis ķēmoties ar sazin kādām lupatām, jo, redz, tādam niekam nav ko naudu tērēt. Un tas nieks, pēc visa izskatās, ir mana dzīve permanenti."

Pilnībā par krīzi var izlasīt šeit.

Tātad, mana pirmā problēma bija tāda, ka es no rīdzinieces, kas strādā mājās, bet dažreiz iziet ārā iedzert kafiju, pastaigāties ar kavalieri vai uz deju nodarbību, pārvērtos par praktiski laucinieci. Lai to atzītu un tam pielāgotos mana vajadzēja trīs gadus. Sākumā es cerēju, ka tas pāries, un centos izbraukt uz esošo drēbju rēķina. Bet tā kā smukajos svārkos uz smilškasti neiesi, turklāt, dubļi pie mājas līdz celim, tad es izlīdzējos ar ko pagadās - ar vīra drēbēm un ar gadījuma apģērba gabaliem, ko daudzmaz var vilkt laukos. Tas ir, mēģināju noliegt savu esošo dzīvesveidu pašā saknē.

Praktiski, no nepilsētas apaviem man bija gumijnieki (kas ir ļoti neērti) un botas (kas nav staigāšanas apavi). Arī ziemas apģērbs man bija visai nepārdomāts. Man bija garš mētelis (nepraktiski), ādas mētelis līdz celim (auksti) un gaišs plikādas puskažociņš (ne ar ko negāja kopā). Tā arī radās situācijas, kur es esmu melnās skinny velvetenēs, kas knapi iet ciet, pelēkzilajās botās un plikādas puskažociņā. Raudāt gribas, atceroties.

Mana otrā problēma bija tāda, kāda, izrādās, ir daudzām. Cilvēku galvās dalījums ir strikts. Ir elegantais: zīmuļsvārki, blūzītes, kleitas, platās bikses un augspapēžu kurpes, kažoks un mētelis. Un ir sportiskais: botas, t-krekls, džinsi un dūnu jaka. Ja es neeju uz biroju, tad viss - baltās botas kājās un gaišzili šauri džinsi pie viņiem. Bulšits, es jums teikšu! Nākamajā ierakstā es jums parādīšu, kas vēl ir piedāvājumā.

Bet sākumā nodefinēsim, kas es esmu, jo, lai sameklētu atbilstošas drēbes, ir jāsaprot, kam tām jāatbilst.
1. Es dzīvoju mazpilsētas nomalē. Centrā viss smuki un gludi, pie mājas - grants ceļi, kur no oktobra līdz aprīlim ir brūni dubļi vietām līdz potītei.

2. Pārvietojos es pārsvarā kājām. Ikdienā tas nozīmē, ka uz dārziņu es braucu ar mašīnu, atpakaļ nāku kājām, vakarā uz centru eju kājām un atpakaļ ar mašīnu. Dienā saskrien ar 6-7 kilometriem staigāšanas.
3. Strādāju es mājās, tātad biroja apģērbs man nepieciešams nav.

4. Ikdienā apmeklēju pirmsskolas izglītības iestādes, veikalus, baseinu, pastaigājos.

5. Reizi nedēļā-divās es izbraucu uz Rīgu, kur, atskaitot specifiskus pasākumus (sporta un deju), es daru to pašu: pastaigājos nekurienes vidū.

6. Man ir gadrīz gandrīz 33 gadi, maskējamo auguma nepilnību nav.

7. Un, pats galvenais, kā es pati gribu sevi definēt: dabiska puiciska meitene, kas pārvietojas rikšus, patīk piedzīvojumi, pastaigas, mežs un rokmūzika. Komforts vispārpieņemtā nozīmē, manuprāt, ir pārvērtēts, un 33 es uzskatu par agro jaunību (kamon, Magnētā es vēl ietilpstu grupā 21!).

8. Krāsutips un ārienes tips ir pēc linkiem (ja kas, rudens, outdoor).

Apakšā var apskatīt bildes, kas ļoti labi raksturo manu dzīvesveidu (tas vispār ir ļoti vērtīgi - meklējumos sameklēt vizuālu informāciju).

Laimīgu-2013

2012, sasniegumi un apņemšanās

Šī gada simbols galīgi ir varavīksne. Viņas šogad bija visur:

Visur!

Un vispār, tas gads bija viena totāla varavīksne - ļoti krāsains, foršs un veksmīgs! Ja 2010 bija intensīvs darbs un kontrasti, tad 2012 bija vieni vienīgi sasniegumi:

- Daudz daudz visādu izklaižu, ieskaitot koncertus. Es nevaru tam noticēt - mēs, cilvēki, kas divus gadus atpakaļ nebija bijuši nevienā nopietnā koncertā, viena gada laikā redzējām Tarju, Rammstein, Scorpions un Guns N'Roses. O_o Un tas bija ne tāpēc, ka viņi atbrauca pie mums, bet tāpēc, ka mēs atbraucām pie viņiem. Un, ja skaitās, tad arī Prāta vētra Valmierā kopā ar bērnu (protams, skaitās! Jo Prāta Vētra vispār dzīvajā ir cita ģēla).

-10 kilogrami. Neliela uztura korekcija (ļoti vienkārša - mazāk ēst!) un intensīvs sports, un, es domāju, tas vairs nekad neatkārtosies. Tas tiešām ir svarīgi, jo - zili brīnumi! - tagad es sev patīku visās bildēs, man iet ciet visas kleitas... un vispār, vairs nav slepenā jautājuma, kurš vijās cauri visai manai dzīvei - vai es neesmu resna? Nē, neesmu.

- Pirmie sporta rezultāti, un tajos katru reizi bija savs sasniegums

- Manu menedžeru atziņa, ka es esot kruts redaktors. Nu, un kā sīkums, viasats pateicās par lielisku darbu. 

- Bērns ataudzēja pirmo īsto dzerokli un pēdējā gada dienā iemācījās lasīt.

- Es sāku nojaust, no kurienes aug kājas visām manām problēmām.

Un tāpēc cilvēkiem bez problēmām ir dažādas apņemšanās, bet cilvēkiem ar problēmām ir viena apņemšanās: tikt ar tām galā. Tam es arī plānoju pievērsties.

Vēl šogad es gribētu pateikties visumam par dažām lietām, kuras no manis nav atkarīgas, bet ar ko man ļoti paveicās:

- Par to, ka tie 10 kilogrami 3 gadus atpakaļ man pieauga - es atklāju endorfīnu pasauli un mežu, pilnu visādu izklaižu. Turklāt, pievērsties sportam pēc 40 būtu jau daudz grūtāk.

- Par bērnībā uzaudzēto muskuļu korseti. Es visu laiku jautāju, ko cilvēki dara svaru zālē? Ko, ko, audzē to, kā viņiem nav, bet man ir, tāpēc man nevajag neko, atskaitot kardio.

- Par to, ka puse manas ģimenes ir piezemēti strādnieku cilvēki bez liekiem tarakāniem galvā - ar viņiem ir viegli un vienmēr droši. Un par to, ka mans vīrs pamatā ir tāds, tikai apgreidots.

- Par to, ka mana veca draudzene nezina par manu blogu (tie, kas ir pazīstāmi ar situāciju, zinās, kāpēc).

- Un par Cabot zābakiem :)

Klikšķis

Man vakar bija klikšķis, savādāk nenosauksi. 1995. (!) gadā mēs ar draugu nejauši naktī noķērām pa teļuku filmu, kur brauca kāds vilciens, brauca-brauca, un tad nogāzās no tilta, jo viņu uz turieni speciāli aizsūtīja. Tas tilts atstāja uz mani baisāko iespaidu. Ļoti baisu. Un tas vilciena kritiens arī, jo es, godīgi sakot, negaidīju tādas beigas. Parasti tomēr Villis kāds visus izglābj.  Kopš 1995. gada (gandrīz 20 gadus!) es centos to filmu sameklēt. Ok, 10 gadus, jo pirmos 10 nebija kur meklēt. Bet man nebija aiz kā aizķerties. Uz pieprasījumu 'filma tilts vilciens' neko jēdzīgu es neatradu. Es neatcerējos nevienu aktieri (nezināju), nezināju izlaiduma gadu pat apmēram, neatcerējos nevienu vārdu vai ģeogrāfisko nosaukumu. Atcerējos, ka kāds tur bija slims, bet ar ko un kāpēc...

Vakar darba ietvaros lasīju par mēri... un te man ieklikšķēja, es iesitu gūglī "vilciens mēris tilts" un pats pirmais rezultāts bija šī filma. Turklāt, izrādījās, ka tā nav kaut kāda filma, bet ļoti pazīstama filma, teju leģendāra. The Cassandra Crossing.

Šovakar mēs viņu arī skatīsimies. UPD. Sākumā domāju, ka biju izcili stulba savos 15, jo toreiz es nevarēju iebraukt jēgā - kāpēc tas vilciens dodas tur, kur dodas un vispār, kas īsti notiek. Skatoties viņu šoreiz, es atcerējos, kāpēc neko nesapratu. Mēs viņu skatījāmies vāciski pa Pro7.

PS Starp citu, kādam ir idejas, kāpēc beidzās mēra epidēmija 14. gadsimtā? Ir izskaidrojumi, kāpēc sākās, kāpēc izplatījās, no kurienes atnāca, kāpēc tādos mērogos, bet kāpēc viņa beidzās, kāpēc neapsprāga vispār visi? Duāla versijas ir tādas, ka daži no visiem izolējās, tāpēc netika inficēti, un arī gudrākie no dakteriem atklāja kādas likumsakarības, kas palīdz nesaslimt. Man ir versija, ka daži cilvēki ir neuzņēmīgi pret mēra nūjiņu, kā mūsdienās ne visi ir uzņēmīgi pret noteiktiem gripas štammiem. Kādas vēl idejas? Un, galvenais, kāpēc nekas par to nekur nav rakstīts (vai vismaz es nemāku atrast)?  

ZSV izvēle, Dobele 25.12

Kaut kad jāuzdrīkstas taču iet mežā uz ilgāku laiku arī ziemā. Es jau sen biju domājusi par Smārdes rogainingu, bet jau pirms viņa gadījās Ziemassvētku izvēle Dobelē, 4 stundas, izskatījās pēc parasta rogaina, tikai apvidu solīja mežonīgāku un neskartāku. Mani gan vairāk uztrauca jautājums - kāds būs laiks? Vienu brīdi solīja -25. Tad siltākā prognoze bija -12. Apmēram ar to es arī rēķinājos, jo jau nedēļu tie -10-12 turējās. Tāpēc es steidzami iepirku divas sporta apakšjakas un goretex zābakus, kas īpaši smalki neizskatījās, toties silti gan. Un caur duālu - savu kompasu. Savu - tas skan mīļi, jo tomēr īrētais ir svešs. Bet man tagad ir savējais, un tas jau kā radinieks.

Galu galā tajā dienā bija ap 0. Sniegs līdz celim un ap 0, jā. Un vēl daži negaidīti aspekti: mans apdauzītais astes kauls (knapi varēju pieliekties un visu laiku baidījos nokrist un nepiecelties) un vīra klepus (2 gadus atpakaļ pēc intesīvās slēpošanas ar klepu viņš nolikās ar plaušu kārsoni), tāpēc nolēmām neskriet, bet veikt pārgājienu. Un pārgājienā ģērbšanās ir pavisam cita. No rīta, kad Dobelē izkāpām no mašīnas, bija dikti drēgns, un smidzināja lietus. Un, lai cik es skatītos uz pārējiem skrējējiem, parastās siltās skriešanas bikses mani nevilināja. termoveļa, biezās sniega bikses (par to vēlāk papriecājos), plānā flīsa jaka un parka. Nu jā, parka nav sporta apģērbs, bet es arī nebiju plānojusi sportot, huļi.

mērogs 1:20 000

Es sasilu jau pirmajās 15 minūtēs līdz pirmajam punktam (51). Pie trešā (91) es jau biju viscaur slapja, tur es to flīsa jaku arī novilku. No starta līdz 91. es visu laiku bubināju par ziemu un stulbo orientēšanos ziemā. Jo ziemā tas izskatās tā: visskaistākais ātrākais izlauž taku, un pārējie tik jož pa to. Es, protams, biju plānojusi pastaigu, bet ar orientēšanās elementiem, nevis tupi pa taku! Pēc 91. iedzērām tēju un turpinājām. Grāvis bija smuki aizsalis, un mēs tik tipinājām pa to uz priekšu. Viens slēpotājs pat slidolī bija uzdevis par apsnigušu ledu, mēs smējāmies. Pēc 52. grāvī darbojās bebri - stumbri nogāzti, un turpat bija viņu dambītis, pēc kura tas vairs nebija grāvis, bet strautiņš. Tālāk mēs gājām jau gar krastu. Garlaicīgi. Karsti. Kājas siltas un sausas, neskatoties uz dziļo sniegu. 43. punkts, 2 no 4 stundām iztērētas. Tēja. Siltu jau it kā negribējās, bet ūdens līdzi nebija. Nu labi, tēja arī nebija tēja, bet upeņzaptes ūdens.

Un pēc 43. beidzot sākās orientēšanās. Sportisti-skrējēji bija ņemuši tālāk uz ziemeļiem, bet mēs sākām noslēgt savu mazo aplīti. Iesācēji - ne iesācēji, bet distanci mēs plānojam un plānam sekojam. Bija doma paņemt 73., tad 44., un tad skatīties pēc laika: ja stundas laikā paspēsim, tad doties uz 84., tad 34. un finišs. Ja nepaspēsim - tad 33.- finišs.  Te, protams, beidzās arī iemītā taciņa. Stulbums, es jums teikšu, ir viens kompass uz diviem. kam kompass - tas orientējas, bet otrs - velkas pakaļ. Es biju tā, kas velkas pakaļ. Karte man arī bija jau visu nopļurkāta - slapjajā cimdā turēju, gudriniece. Nu, es arī uzmetu aci, kur tas 73. un piekritu vīram, ka jāiet caur mežu pa azimutu. Azimuts ta azimuts, bet mežā sniegs līdz celim!!! 10 minūtes, 20, pusstunda... sniegs, sniegs, sniegs, grūti iet. šausmīgi grūti. Kājas smagajos zābakos iet jau pašas, ceļas un iet, un mana apziņa tik visu laiku domā: "Aste, aste! Tikai nepaslīdēt, neiebāzt kāju bedrē, neapsēsties atkal uz sava dauzītā asteskaula!"

Vel es visu laiku cerēju, ka vīrs nenomaldīsies no azimuta, jo atsperties īsti nebūs no kā. Karte ir ļoti aptuvena, daudzi izcirtumi nav atzīmēti, un daži atzīmēti ceļi nav dabā. Tas ir, viņi, varbūt, ir, bet pusmetru zem sniega. Tad es sāku arī skatīties kartē un interesēties par to, kāpēc mēs negājām apkārt, pa lielo ceļu? Un te es savu vīru gan sakaitināju, jo es takš esot gribējusi orientēties bezceļā, pabļaustījāmies par tēmu, kurš te ir gudrais, un apsēdāmies atpūsties uz apgāzta koka. Stunda sniegos, attālums mazliet vairāk par kilometru. Punktam tepat ir jābūt. Vīrs novilka cimdus, kompasu kārtīgi piesēja zariņā, es uz to ar interesi nolūkojos. Pačurāja, iedzērām tēju, sākām posties tālāk. Un te viņš - Aaaaaaa, es kompasu padirsu!!! un es arī - Aaaaaaa, īrēto kompasu! (vienu jau mēs iestādījām Bādciema purvā par 16Ls) Thu! Reku viņš, zariņā taču! Un te es: Es padirsu identu!!!! Aaaaaa!!! Jā, identu es tiešām pasēju. Laikam, vienā no reizēm, kad ieņurkoju sniegā vai ķēros ar roku pie eglītēm, lai neieņurkotu.

Tālāk man noskaņojuma nebija: jāmaksā par identu (23 lati) un vēl diskvalificēta. Idiotisms. uz 44. gājām 40 minūtes ar vēl vienu tējas pauzi tupi sēžot sniegā. Zbs. Laika, protams, nepalika nekādam 33., laidām pa iebrauktu ceļu pa taisno uz finišu, tas gan aizņēma tikai 18 minūtes. Ejot pa ceļu, es sapratu, ka manos sausajos siltajos zābakos kaut kas pļur. Slapji viscaur! Bet es pat nebiju ievērojusi, komforts tomēr tās termozeķes un goretex zābaki! Par laimi, man ieskaitīja vīra izieto distanci (jo gājām jau kopā), mēs bijām 43/44 no 50 (tas ģan skaitījās individuālais pasākums), bet samaksāt par identu gan nācās, ievācot pa piecītim no visiem līdzbiedriem (duāls un viņa komrāds). Sālīts tas pasākums sanāca, bet patika.

Jā, jā! Es aizvilku mežā arī duālu, un tagad mums (diviem, bitītmatos, čempioniem) sarunas par sporta apaviem, bahilām un biksēm vien. Es ceru, ka viņš pratīsies un uzrakstīs, kā tas ir, kad ziemas rogains ir pirmais šī veida piedzīvojums. Tālāk plānojam Smārdi.

Sportiskie ZSV

Bērnu nodevām vecvecākiem ceļojumā un aiziet - slidot, slēpot, slidot, slēpot, kulties pa mežu. Notestējām trīs slidotavas un izvilkām slēpes. Kopumā gan jāsaka, ka visa šī ziemas sākuma jezga bija tikai gatavošanās ziemas sportam, un es pat uzrakstīšu, kāpēc. Kad es gribu pagūglēt un noskaidrot dažus jautājumus (piemēram, par ģērbšanos dažādās temperatūrās), izrādās, neviens par to neko nav uzrakstījis. Tad es uzrakstīšu sev pati.

Slidošana

Mākslīgais un dabīgais ledus ir diena un nakts. Inbox hallē es pat hokeju spēlēju un tā nēsājos, ka elpu ciet rāva. Nokritu vienu reizi, mēģinot asus pagriezienus. Lidiņā izkāpu uz ledus un sāku domāt, vai tā biju es. Četras reizes nožāvos pusstundas laikā. Divi pilnībā zili ceļi, viens zils elkonis un viena zila plauksta. Aplausi. Jā, bet Lido tiešām no slidotavas bija atvērta puse, ledus viss netīrs (of course, jo slido reizē cilvēki 100) un grubuļains. Vietām kaut kādi milzīgi izciļņi, un visas četras reizes es nolikos, paklupstot - ne vairāk, ne mazāk. Uzvaras parkā slidotava mazītiņa, vietām caura, bet kopumā daudz labāka nekā Lido. Cilvēku (haha, Ziemassvētku vakarā) bija pavisam maz, un slidas divreiz dārgākas (toties nav jāmaksā par slidošanu, un slidas ir daudz daudz labākas - gan asākas, gan ērtākas).

Slēpošana

Slēpojām mēs divas reizes Zilajos kalnos un vienreiz Uzvaras parkā. Kā ģērbties paliek atvērts jautājums. Pirmoreiz pie -5 vilku termoveļu, sniegabikses (tās gan vairāk tāpēc, ka pagajušogad pāris reizes nolidoju no kalna kupenā un parastās slēpošanas/skriešanas bikses bija pilnas ar sniegu no mugurpuses) un tupi atstāju vilnas jaku pa virsu. Bija normāli, silti, tikai jakas žēl. Rokas gan plānajos cimdos kādu brīdi sala, bet pēc tam sasila. Otro reizi bija -12 vismaz. Uzvilku to pašu termoveļu un sniegabikses, plāno flīsa jaku un biezāku virsēju flīsa jaku. Sasvīdu tā, ka maz nelikās! Es gan neesmu īpaši salīga (ja ar spiedienu viss kārtībā), bet kopumā - karsti, ragā sasalis zods, un asaras un lūpene pa visu seju. Secinājums, laikam, tāds, ka -15 nav iemesls silti ģērbties slēpojot, īpaši Zilajos kalnos, kur pusi ceļa pavadi, rāpjoties kalnā. Un cimdi jāvelk tādi, kādus var vai nu novilkt, vai nu ar kuriem var asaras noslaucīt (asaras, ja kas, no vēja).

Vīram vēl būtu jāiemācās smērēt slēpes, jo viņš savu slidsoli tikai tā močī, bet es neko nesaprotu. Slēpes man taču klasiskās, ne? Kā viņš pirmoreiz sasmērēja - nezinu, bet man bija ļoti grūti - es uz priekšu, slēpes atpakaļ. Tad mēs samainījāmies, un es ar vīra tipa slidsoļa, tipa slidsolim sasmērētajās sāku normāli iet, toties viņam gan viss spars bija pazudis. Nākamajā reizē nebija neko labāk. Vobšem, kaut kas mums trūkst - vai nu smēres, vai nu konsultācijas. Es jutu, puse ziemas aizies tikai prātojot, kā ģērbties un kā slēpes smērēt.

Toties Uzvaras parkā ar visiem -12 es saģērbos labi - te gan iztiku bez sniega biksēm, tikai parastās slēpošanas bikšeles un šoreiz tikai vienu jaku, biezāko. Bija ļoti silti un labi, un pat slidsolī gāju ciešami ar visām nesaprotamā veidā smērētajām slēpēm, jo trase tomēr ļoti tīra un laba, ļoti atšķiras no visādiem kalniem. Tā arī gāju un kliedzu vīram "O, tas jūsu ar Pēteri parks ir ļoti neslikts!" Viss bija smuki, kamēr nenožāvos uz astes kaula. Oi, tas gan bija sāpīgi, gan tajā pašā brīdī, gan nākamajā dienā, kad bija jābrauc uz ziemas rogainingu. Par to pēdējo es vēl pastastīšu rīt.

Pre-ZSV, otrā nedēļa

14.12 - korporatīvs ar kolēģiem.

Es zinu savus kolegus pietiekami labi, lai man ar viņiem būtu interesanti, un es redzu viņus pietiekami reti, lai viņi man nebutu apnikuši.

Mēs braucām slidot... un ar to viss nebeidzās. Es izdarīju pāris riņķus ap slidotavu, atminējos, kā to dara... un tad! Es spēlēju hokeju! Un es pat ņifiga nenoguru! Un spēlēt hokeju ir WOW! Galvenais, ka slidot es māku tik daudz, ka kustēties uz priekšu un nekrist. Bet te es mazliet patrenējos grozīties uz priekšu, un tad spēles gaitā pēkšņi sapratu, ka -es grozos uz visām pusēm, uz vietas, izvairos no sadursmēm, kustinu nūju, dzenāju ripu, visu vienlaicīgi- un nekrītu! Tas ir tāpat kā pirmoreiz saprast, ka es braucu ar riteni - es braucu! ES BRAUCU! PATI!

Tad mēs aizbraucām uz bāru, un, jā, atkal izdevās piedzerties ar 3 glāzēm vīna. Man gan liekas, ka pie vainas parasti ir nevis 3 glāzes vīna, bet 4 izpīpētās cigaretes. Starp sportistiem dzērāja, starp dzērājiem sportiste. Toties droši varu pateikt, ka klubi man nepatīk, un dzert klubos - vēl mazāk. Slidot man patika daudz labāk.

Par darbu - es tiešām reti ierodos birojā, un tāpēc ļoti maz zinu par tur notiekošo, bet tagad man bija iespēja. Un es beidzot noskaidroju jautājumu, kur paliek tās filmas, kuras es paņemt tomēr nevaru (reti, bet gadās). Tad lūk, tās vai nu neviens nerediģē vai tās atdod - citēju! - mazāk krutam redaktoram. Okā. Es uzzinaju, ka kopumā mums ir apmēram 6 redaktori - divi ir pavisma malējs variants - pofigisti, divi - tādi vairāk korektori un divi Redaktori. Viens no tiem pēdējiem esmu es, un ir filmas, kuras var dot apmēram tikai man (kaut gan patiesībā - manam vīram, jo tās vienmēr ir tehniskas filmas). Vispār, ļoti interesants viedoklis, jo es lasīju kāda man nepazīstamā redaktora atskaiti par tulka darbu, un man likās, ka tas arī ir tīri vai Redaktors.

Un otrs Redaktors ar lielo R ir paņēmis bērnu no bērnunama. Ko te vairs teikt. Tas ir labākais, ko es vispār būtu varējusi tur uzzināt. protams, tagad viņa var runāt tikai par to, un kādu brīdi mēs kopā pat paraudājām. Uz jautājumu, par ko raudam, vai par mīlu, atbilde bija - tādā vecumā par mīlu neraud, tikai par bērniem. Viņa ir tāds malacis, ka vienkārši malacis. Taņa, tu esi superīga, un jums abiem viss būs labi. Noteikti.

Tired but happy, knapi izgulējos un mēs aizbraucām uz Barbaras baleta priekšnesumu un diskoballi.

15.12

Teiksma arī ir izcils malacis - pasākums reāli labi noorganizēts un izdevies. Es tikai nesaprotu dažus vecākus, kuriem 2Ls no deguna liekas dārgi. Viņi laikam domā, ka tā parketa zāle viesnīcā Teiksmai tiek dota par velti, tas ēdiens, kuram visi uzmetās kā nebaroti, arī no debesīm nokrita, dīdžejs, protams, strādā aiz sava prieka un vispār. Tādi mēdz būt cilvēki, ka es viņu domāšanu uz galvas uzstiept nevaru. Visa pasaule viņiem visu ir parādā.

Bet nu mēs kā parasti burkšķēt neburkšķējām, bet skaļi aplaudējām dejotājiem, un tad... Whooooooooo oooo Barbra Streisand! Tā mūs pavilka, ka stundu no vietas ālējāmies. Es teicu, ka iešu prom tikai kad ar sūdainu slotu dzīs laukā. Tomass Anderss gan arī bija, kā nu bez viņa (čau, duāl!). Toties fotoaparātu es aizmirsu, tāpēc tikai telefona bildes, kurās gan tik labi neredz mūsu diskoprikidu, bet es esmu ļoti spīdīga ar ļoti skaistu frizūru un ļoti zeltītām brillēm. Un vīrs ir kreklā ar diskoapkakli tikai mazliet no dejām izjukušajā un arī zelta brillēs. Patiesībā tā zāle neizskatījās pēc sporta zāles, tas tikai telefons mums tāds kāds ir, bet tur bija pat diskobumba.

Whoooo ooooooooo Barbra Streisand!

PS Vakar lepni teicu, ka pat nejūtos nogurusi no dejām, slidām un neizgulēšanās. Tikai pa nakti guļot jūtu, ka meloju, nogurusi gan - pat miegā. Un šodien nevaru kāju pacelt, lai iekāptu biksē, cirks gatavais, barbrastreisand. Jābrauc uz baseinu dakterēties.

Par spalvām un seksu

Toreiz, te izcēlās sarkasma pilna diskusija par šo manu tekstu "Nevajag vilkt šaneles kostīmu, jūras pērļu virteni, perfekti krāsot acis un visu mūžu cīnīties par uzacu smalko formu un izmisīgi visiem līdzekļiem epilēt rokas (jo ar šaneles kostīmu spalvainas rokas tiešām izskatās baisi). Atrodi to apģērbu un to tēlu, kurā tavas spalvas izskatīsies pēc staigājošā seksa, un aiztaupīsi sev mūžu mocību, bet iegūsi nu ļoti daudz." Un konkrēti par spalvām.

Nu, tad re kur es atradu ilustrāciju tam, par ko es toreiz runāju (palieliniet to pirmo un ievērtējiet modeles rokas): 

Camilla for Toby Knot for the Glass Magazine 

Es tā nedrīkstu

Izlasīju, izbrīnījos.

Īpaši - par otro daļu. Nu jā, ar daļu "ar mani tā nedrīkst" es dažreiz laižu garām, īpaši kad tas attiecas uz tuvākajiem, tiem es atļauju emocionāli nokosties daudz vairāk nekā vajadzētu. Bet tas nekas. Ar otro daļu "es tā nedrīkstu" ...tiešām ir cilvēki, kuriem nekas neiedzeļ, nometot papīrīti zemē? Rupji runājot ar bērnudārza audzinātājiem? Emm, es ar visiem esmu pieklājīga - ar šoferiem, ar kontrolieriem, ar pārdevējiem... bet b/d audzinātājiem es bieži piedodu arī tos sīkumus, ko pie citiem mēģinātu aizrādīt. Bērnudārza audzinātaji nodarbojas ar to, uz ko es neesmu spējīga - cauru dienu pieskata un auklējas ar manu bērnu. Un visdrīzāk neauro uz viņu tā, kā to daru es. Tas tiešām ir cieņas vērts. Kādam sev 30 gados jāpaskaidro, ka nevar mānīties? Nu neko jau sev.

Jā, to visu es apmēram arī pacēlu roku ierakstīt tur, komentārā. Un te pamodās manējais nākamās pakāpes "es tā nedrīkstu". Interneta "es tā nedrīkstu". Principā, ierakstīt kādam komentāru "muļķis tāds atpalikušais, es jau sen to sapratu, un tu tikai tagad, haha" - ir tā pati bezjēdzīga rupjība. Es tā nedrīkstu.

No otrās puses, konstruktīvs dialogs ar izteiktām personībām, īpaši internetā, nekad arī nesanāk. Jo vai dažreiz viņi tā nedrīkst vai, visbiežāk, ar viņiem tā nedrīkst. Viņi ir perfekti izkopuši to pauzi "jo lielāka pauze, jo lielāks aktieris". Nunu, galvenais, lai to pauzi nesāk pielietot attiecībā uz tuvākajiem. Jo te pauzēm pirmkārt nav vietas. Otrkārt, kamēr turi pauzi, tavs "ar mani tā nedrīkst" maigi pāriet viņa loģiskajā turpinājumā "es tā nedrīkstu". Un tad vairs nezini, kā bez pazemojuma izkļūt no šīs situācijas, kuru pats esi radījis. Bet arī tas pazemojums ir kaut kas tevis izdomāts, pārējie visbiežāk neko tādu neredz un pret tevi nejūt. Viņi tikai gaida, kad aktieris pabeigs pauzi.

Galu galā, tas ieraksts "Kapteinis acīmredzamais" izrādījās ļoti noderīgs, ja uz to paskatās no cita rakursa.

Rabens

Ļoooooti patīk: Rabens Saloner First Collection 2013

No Tomboy Style