Neko es nerakstu, jo pēdējais mēnesis ir bijis ļoti smags - pilns ar riebumu, gripu, nogurumu un nebeidzamu darbu. Par šo riebumu un nogurumu šajā laika periodā raksta daudzas, norakstot to uz depresiju un globālu vienaldzību. Bet es labi zinu, no kurienes riebumam aug kājas, tāpēc palicis paciesties pavisam nedaudz.
Nācu šodien no veikala un domāju par ...veikalu, par agro pavasari un vispasaules plūdiem un gribēju atvērt un pārlasīt vienas frendlentas meitenes ierakstu par ko līdzīgu. Un te pēkšņi man atkal bija klikšķis. Es vienmēr sevi lamāju par frendlentas lasīšanu... nē, labi, 'vienmēr' - tas jau ir par daudz. Dažreiz. Takš var tik daudz visa jēdzīga izdarīt, nevis te tupot. Bet tā nav tupošana. Tā ir - neticēsiet - lasīšana! Kāpēc gan lasīt papīra grāmatu, kurā izklāstītas autora personīgās fantāzijas un viedokļi, ir cēla un laba nodarbošanās, bet darīt to internetā saucas 'tupot'. Ņifiga, es netupoju. Es atceros to, ko lasu. Es atceros tos, ko lasu. Es atceros, ko kurš un kāpēc uzrakstījis. Es atceros domu un atceros sajūtu. To mēs nesaucam 'tupot', atvainojiet. To mēs saucam 'lasīt'. Un tas ir labi.
Turpat komentāros pie ieraksta ieteica: nolako nagus. It kā nekas nebūs mainījies, bet noskaņojums būs labāks. Nolakot, vai? Slinkums. Man ir tāds slinkums, ka man tagad būtu jāņem lapa un jāsastāda saraksts ar tādām lietām:
- mazgāt un veidot matus
- novīlēt nagus
- 2x dienā smērēt papēžus ar krēmu (citādi viņi jau skrāpējas!)
- izmazgāt grīdu
- sakārtot šausmas uz sava spoguļgalda (tos divus pēdējos ļoti vajag, un labāk izdarīt, nevis ierakstīt, citādi istabā riebjas ieiet)
- vēdināt istabu
Kauns par tādu sarakstu ar pašsaprotamām lietām, te dažas kā reizi piesauc globālo vienaldzību. Bet es taču zinu, no kurienes viņai aug kājas, vai ne? Patiesībā viņu nesauc vienaldzība, viņu sauc savādāk, un tas pāriet.
Vēl sarakstā derētu tāds punkts kā 'pateikt nē darbam', bet par to es īsti nevaru izdomāt, kā lai izgrozas. Atrodi brīdi uzelpot un novērsties no darba - viņš sakrājās un uzgāžās uz galvas. Neatrodi - viņš tevi lēnām nogalina, katru dienu. Nestrādāsi - arī nebūs labi. Es atceros, 28. janvārī es teicu, ka katru dienu skatos kalendārā, bet tur kā janvāris, tā janvāris - nekas nemainās. Un kad iedomājies, ka jāaizvelk līdz februāra beigām, bet katra diena ir vienas mocības - kaut kā paliek ne īpaši priecīgi. Un bērns vakar teica, ka gribot pabūt pie vecmāmiņas, jo mamma tagad nekad nesmaida un vienmēr ir nogurusi. Es zinu. Es zinu, ka vīram ir sagurusī sieva ar rupjiem papēžiem, kas visu laiku strādā, bet kad nestrādā - krit gultā un ņaud. Es zinu, ka duālam ir īgns norūpējies duāls, kurš nekad nebrauc pastaigāties. Bēt es zinu arī, no kurienes tam aug kājas. Tas pāries. Kas labi - ir pat zināms, kad.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru