Es te zemāk
paraglaidingu atminējos. Pati sev tagad neticu, ka esmu ar to nodarbojusies. Kāds varbūt padomāja "neko sev skuķis" vai "laimīgā" vai vēl ko tamlīdzīgu. Par agru! Lai to, cik lidot ir skaisti un aizraujoši, jums pastāsta citi. Kaut gan tas tiešām ir skaisti un aizraujoši, es, optimiste un dzīves mīlētāja, pastāstīšu par to, cik tas ir briesmīgi. Neko vairāk par paniskām bailēm no gaisa un sajūtas, ka esmu zirnekļutīklā ielipusī muša, lidošana man neatnesa... Nu, varbūt, lepnumu, ka esmu palikusi dzīva. Kad mana pieredze lidošanā ar paraplānu bija mērojama nevis stundās, bet minūtēs, es biju paspējusi piedzīvot: buksēšanu ar vinču pie šķība vēja un iesācēju buksētāju, troses pārraušanu, lidošanu atmuguriski Spilves lidostā, pārāk ātras atkabināšanās briesmas (kad tevi ļoti spēcīgi parauj sānus), pārāk vēlas atkabināsanas briesmas (kad ieraugi spārnu acu priekšā)... Ticiet man, iesācējam tas ir daudz. Un, jā, mīļā Oludenīze! Pirms tam pacēlusies ar vinču laikam reizes trīs, es startēju Turcijā no 1900 m augstuma. Pulkstens divi, karsta diena, izteikta termiska aktivitāte, mainīgs vējš un ļoti nepatīkams stāvs akmeņains starts. Pat profesionāli turku tandemi startē ar otro, trešo reizi. Un es ar ne gluži iesācēju klases drauga spārnu. Es gribu! Aizlidoju es ar austriešu instruktora palīdzību, jo mans līdzatvestais instruktors nemēģināja mani atrunāt no pašnāvības, vai vismaz palīdzēt mani palaist, bet raustīja plecus un tēloja, ka mani nepazīst. Draugs teica, ka, ja tas austrietis, kurš visu ceļu augšup stāstīja par apmācību sistēmu Austrijā, zinātu, ka pirms tam gaisā esmu pavadījusi maksimums 15 minūtes, mani piesietu pie mašīnas, lai tādas domas prātā nenak. Bet pirmo reizi viss beidzās ļoti labi, pa ceļam ar mani nekas nenotika un pludmalē es arī ietrāpīju un nolaidos ļoti labi. Tikai turki, kas dzirdēja, ka šis bijis mans pirmais lidojums no kalna... viņu acīs es nekādu atbalstu nesaskatīju...
Bet nekas, viens no labākajiem tandema pilotiem Oludenīzē karjeru ir sācis ar to, ka vakarā ieraudzījis virs jūras paraplānu, paprasījis kādam vecu spārnu un, pat nenojauzdams, ka ir nepieciešamas kaut kādas iemaņas un apmācība, no rīta uzrāpies kalnā un, uz citiem pilotiem paskatījies, skrēja lejā. Piezemējās viņš tik perfekti, ka viņam jautāja, kas tu esi, vai negribi nākt strādāt par tandema pilotu? ...Mācījies viņš ir vēlāk.
Otrajā reizē es sasitos uz starta (nokritu, un mani dažus metrus pavilka pa tiem asajiem akmeņiem), pa ceļam mani pakratīja, bet tas mani neatturēja, un es startēju trešo reizi, kura gan ir bijusi ideāla. Draugs manējais gandrīz nosirmoja tajā braucienā, bet visi piloti no Daugavpils, ar ko iepazināmies vēlāk, skatījās it kā mani vajadzētu izolēt no sabiedrības.
Tāpēc es turpināju mācīties Spilves pļavās. Kādā siltā jaukā vakarā mani vinčoja augšā kā pēdējo startētāju. Vējš bija rimies. Kā izrādījās, tikai pie zemes, bet 500 metru augstumā tas pat nedomāja doties pie miera, kaut gan no apakšas skatoties nekas par to neliecināja. Starp citu, vinčojoties augšup to arī nevarēja ne redzēt ne just. Atkabinājusies no vinčas, es sāku nojaust, ka vējš ir stiprs, un tas nozīmē, ka pret vēju pārāk strauji uz priekšu es nevirzīšos, tātad pa vējam griezties nevajadzētu, lai mani neaiznestu ārpus Spilves plavām. Un es lūkojos lejā pēc orientiera - vinčotāju mašīnas. Kāds bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju to parādāmies zem manām kājām un aizpeldam uz priekšu. Ziniet, ko tas nozīmē? Ka mani nes atmuguriski! Tas tiešām ir pēdējais, ko būtu varējusi iedomāties. Bet nākamais pēdējais, ko iedomājos, bija tas, ka es šeit gaisā esmu viena - neviens no šiem cilvēkiem zemē man nevar palīdzēt. Paldies pacietīgajam sargeņģelim, kas nenogura mani brīdināt katru reizi, kad es ķeros pie spārna, man aizmugurē bija praktiski visa Spilves pļava, un, pārlidojusi tai pāri, es zaudēju tik tieši daudz augstuma, lai mierīgi nolaistos pie paša robežas grāvja. Miniet vienu reizi, kas notiktu, ja vējš un respektīvi mūsu dislokācija būtu tieši pretēja, un aizmugurē man atrastos Daugava. Džeki pēc tam jokoja, ka vajadzēja griezties pa vējam un močīt uz Rīgas lidostu.
Tajā reizē es sadzirdēju savu sargeņģeli. Tāpēc nākamajā gadā es nolēmu Oludenīzē likteni vairs neizaicināt un pašai nelidot, bet labāk pludmalē tusēties ar tandemu pilotiem, lai tie mani vizina. Nu tad arī pirmais, ar kuru es aizbraucu, bija tāds onkulis, lido jau divpadsmit gadus, diezgan kruts instruktors, ar ASV licenci, Babadagā jūtās kā mājās. Ar pirmo reizi mēs apgāzāmies, noripojām pa akmeņiem, es atkal sveikā ar dažām skrambām, bet džeks pārplēsis vēnas uz rokas, viss kalns asinīs, jābrauc šūt. Bet tāpat nolidojām lejā, gan bet trikiem, kā bijam plānojuši. Viņš teica, ka nekad mūžā viņam tā nebija gadījies, ne reizi Babadagā viņš nav kritis, pat ja viņa kargo ir treknie vācu tūristi! Un ne jau tāpēc, ka viņš nemācētu startēt tandemā, vai es viņu neklausītu ... tikai instruktors reiz par 12 gadiem izvēlas nepiemērotu momentu startam, protams tad, kad lido ar mani.
Un vairs paraplānu es neesmu pat ar roku aiztikusi, ja nu tikai, lai palīdzētu to salocīt. Un vēlāk, kad mans toreizējais boifrends sataisījās braukt dzīvot un lidot uz Dienvidaustrumāziju, es pat uzaci neparaustīju. Man noteikti nekur nav jābrauc, es labāk tepat iekulšos kādā avantūrā, izlikšu kailas bildes internetā vai, tur, apprecēšos, māju nopirkšu...
Nākamajam, ko es teikšu, jūs ticēsiet vēl mazāk. Es esmu ļoti konservatīva, īstena konformiste. Tieši tāpēc es līdz šim lietoju Explorer, jo nevienam neizdevās mani pārliecināt par kaut mazāko citu brauzeru jēgu. Ir cilvēki, kam patīk mācīties jaunas lietas un izmēģināt neparasto. Bet citu kaifs ir darīt vienu un to pašu, darīt to labi un, galvenais, parādīt to citiem. Parādīt bērnam kaķi. Parādīt mammai "Gredzenu pavēlnieku". Parādīt šefam-islandietim kā jādzer tekila. Parādīt vīram kā... labi, šito gan labāk nevienam nestāstīt.
