Es te zemāk paraglaidingu atminējos. Pati sev tagad neticu, ka esmu ar to nodarbojusies. Kāds varbūt padomāja "neko sev skuķis" vai "laimīgā" vai vēl ko tamlīdzīgu. Par agru! Lai to, cik lidot ir skaisti un aizraujoši, jums pastāsta citi. Kaut gan tas tiešām ir skaisti un aizraujoši, es, optimiste un dzīves mīlētāja, pastāstīšu par to, cik tas ir briesmīgi. Neko vairāk par paniskām bailēm no gaisa un sajūtas, ka esmu zirnekļutīklā ielipusī muša, lidošana man neatnesa... Nu, varbūt, lepnumu, ka esmu palikusi dzīva. Kad mana pieredze lidošanā ar paraplānu bija mērojama nevis stundās, bet minūtēs, es biju paspējusi piedzīvot: buksēšanu ar vinču pie šķība vēja un iesācēju buksētāju, troses pārraušanu, lidošanu atmuguriski Spilves lidostā, pārāk ātras atkabināšanās briesmas (kad tevi ļoti spēcīgi parauj sānus), pārāk vēlas atkabināsanas briesmas (kad ieraugi spārnu acu priekšā)... Ticiet man, iesācējam tas ir daudz. Un, jā, mīļā Oludenīze! Pirms tam pacēlusies ar vinču laikam reizes trīs, es startēju Turcijā no 1900 m augstuma. Pulkstens divi, karsta diena, izteikta termiska aktivitāte, mainīgs vējš un ļoti nepatīkams stāvs akmeņains starts. Pat profesionāli turku tandemi startē ar otro, trešo reizi. Un es ar ne gluži iesācēju klases drauga spārnu. Es gribu! Aizlidoju es ar austriešu instruktora palīdzību, jo mans līdzatvestais instruktors nemēģināja mani atrunāt no pašnāvības, vai vismaz palīdzēt mani palaist, bet raustīja plecus un tēloja, ka mani nepazīst. Draugs teica, ka, ja tas austrietis, kurš visu ceļu augšup stāstīja par apmācību sistēmu Austrijā, zinātu, ka pirms tam gaisā esmu pavadījusi maksimums 15 minūtes, mani piesietu pie mašīnas, lai tādas domas prātā nenak. Bet pirmo reizi viss beidzās ļoti labi, pa ceļam ar mani nekas nenotika un pludmalē es arī ietrāpīju un nolaidos ļoti labi. Tikai turki, kas dzirdēja, ka šis bijis mans pirmais lidojums no kalna... viņu acīs es nekādu atbalstu nesaskatīju...
Bet nekas, viens no labākajiem tandema pilotiem Oludenīzē karjeru ir sācis ar to, ka vakarā ieraudzījis virs jūras paraplānu, paprasījis kādam vecu spārnu un, pat nenojauzdams, ka ir nepieciešamas kaut kādas iemaņas un apmācība, no rīta uzrāpies kalnā un, uz citiem pilotiem paskatījies, skrēja lejā. Piezemējās viņš tik perfekti, ka viņam jautāja, kas tu esi, vai negribi nākt strādāt par tandema pilotu? ...Mācījies viņš ir vēlāk.
Otrajā reizē es sasitos uz starta (nokritu, un mani dažus metrus pavilka pa tiem asajiem akmeņiem), pa ceļam mani pakratīja, bet tas mani neatturēja, un es startēju trešo reizi, kura gan ir bijusi ideāla. Draugs manējais gandrīz nosirmoja tajā braucienā, bet visi piloti no Daugavpils, ar ko iepazināmies vēlāk, skatījās it kā mani vajadzētu izolēt no sabiedrības.
Tāpēc es turpināju mācīties Spilves pļavās. Kādā siltā jaukā vakarā mani vinčoja augšā kā pēdējo startētāju. Vējš bija rimies. Kā izrādījās, tikai pie zemes, bet 500 metru augstumā tas pat nedomāja doties pie miera, kaut gan no apakšas skatoties nekas par to neliecināja. Starp citu, vinčojoties augšup to arī nevarēja ne redzēt ne just. Atkabinājusies no vinčas, es sāku nojaust, ka vējš ir stiprs, un tas nozīmē, ka pret vēju pārāk strauji uz priekšu es nevirzīšos, tātad pa vējam griezties nevajadzētu, lai mani neaiznestu ārpus Spilves plavām. Un es lūkojos lejā pēc orientiera - vinčotāju mašīnas. Kāds bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju to parādāmies zem manām kājām un aizpeldam uz priekšu. Ziniet, ko tas nozīmē? Ka mani nes atmuguriski! Tas tiešām ir pēdējais, ko būtu varējusi iedomāties. Bet nākamais pēdējais, ko iedomājos, bija tas, ka es šeit gaisā esmu viena - neviens no šiem cilvēkiem zemē man nevar palīdzēt. Paldies pacietīgajam sargeņģelim, kas nenogura mani brīdināt katru reizi, kad es ķeros pie spārna, man aizmugurē bija praktiski visa Spilves pļava, un, pārlidojusi tai pāri, es zaudēju tik tieši daudz augstuma, lai mierīgi nolaistos pie paša robežas grāvja. Miniet vienu reizi, kas notiktu, ja vējš un respektīvi mūsu dislokācija būtu tieši pretēja, un aizmugurē man atrastos Daugava. Džeki pēc tam jokoja, ka vajadzēja griezties pa vējam un močīt uz Rīgas lidostu.
Bet nekas, viens no labākajiem tandema pilotiem Oludenīzē karjeru ir sācis ar to, ka vakarā ieraudzījis virs jūras paraplānu, paprasījis kādam vecu spārnu un, pat nenojauzdams, ka ir nepieciešamas kaut kādas iemaņas un apmācība, no rīta uzrāpies kalnā un, uz citiem pilotiem paskatījies, skrēja lejā. Piezemējās viņš tik perfekti, ka viņam jautāja, kas tu esi, vai negribi nākt strādāt par tandema pilotu? ...Mācījies viņš ir vēlāk.
Otrajā reizē es sasitos uz starta (nokritu, un mani dažus metrus pavilka pa tiem asajiem akmeņiem), pa ceļam mani pakratīja, bet tas mani neatturēja, un es startēju trešo reizi, kura gan ir bijusi ideāla. Draugs manējais gandrīz nosirmoja tajā braucienā, bet visi piloti no Daugavpils, ar ko iepazināmies vēlāk, skatījās it kā mani vajadzētu izolēt no sabiedrības.
Tāpēc es turpināju mācīties Spilves pļavās. Kādā siltā jaukā vakarā mani vinčoja augšā kā pēdējo startētāju. Vējš bija rimies. Kā izrādījās, tikai pie zemes, bet 500 metru augstumā tas pat nedomāja doties pie miera, kaut gan no apakšas skatoties nekas par to neliecināja. Starp citu, vinčojoties augšup to arī nevarēja ne redzēt ne just. Atkabinājusies no vinčas, es sāku nojaust, ka vējš ir stiprs, un tas nozīmē, ka pret vēju pārāk strauji uz priekšu es nevirzīšos, tātad pa vējam griezties nevajadzētu, lai mani neaiznestu ārpus Spilves plavām. Un es lūkojos lejā pēc orientiera - vinčotāju mašīnas. Kāds bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju to parādāmies zem manām kājām un aizpeldam uz priekšu. Ziniet, ko tas nozīmē? Ka mani nes atmuguriski! Tas tiešām ir pēdējais, ko būtu varējusi iedomāties. Bet nākamais pēdējais, ko iedomājos, bija tas, ka es šeit gaisā esmu viena - neviens no šiem cilvēkiem zemē man nevar palīdzēt. Paldies pacietīgajam sargeņģelim, kas nenogura mani brīdināt katru reizi, kad es ķeros pie spārna, man aizmugurē bija praktiski visa Spilves pļava, un, pārlidojusi tai pāri, es zaudēju tik tieši daudz augstuma, lai mierīgi nolaistos pie paša robežas grāvja. Miniet vienu reizi, kas notiktu, ja vējš un respektīvi mūsu dislokācija būtu tieši pretēja, un aizmugurē man atrastos Daugava. Džeki pēc tam jokoja, ka vajadzēja griezties pa vējam un močīt uz Rīgas lidostu.
Tajā reizē es sadzirdēju savu sargeņģeli. Tāpēc nākamajā gadā es nolēmu Oludenīzē likteni vairs neizaicināt un pašai nelidot, bet labāk pludmalē tusēties ar tandemu pilotiem, lai tie mani vizina. Nu tad arī pirmais, ar kuru es aizbraucu, bija tāds onkulis, lido jau divpadsmit gadus, diezgan kruts instruktors, ar ASV licenci, Babadagā jūtās kā mājās. Ar pirmo reizi mēs apgāzāmies, noripojām pa akmeņiem, es atkal sveikā ar dažām skrambām, bet džeks pārplēsis vēnas uz rokas, viss kalns asinīs, jābrauc šūt. Bet tāpat nolidojām lejā, gan bet trikiem, kā bijam plānojuši. Viņš teica, ka nekad mūžā viņam tā nebija gadījies, ne reizi Babadagā viņš nav kritis, pat ja viņa kargo ir treknie vācu tūristi! Un ne jau tāpēc, ka viņš nemācētu startēt tandemā, vai es viņu neklausītu ... tikai instruktors reiz par 12 gadiem izvēlas nepiemērotu momentu startam, protams tad, kad lido ar mani.
Un vairs paraplānu es neesmu pat ar roku aiztikusi, ja nu tikai, lai palīdzētu to salocīt. Un vēlāk, kad mans toreizējais boifrends sataisījās braukt dzīvot un lidot uz Dienvidaustrumāziju, es pat uzaci neparaustīju. Man noteikti nekur nav jābrauc, es labāk tepat iekulšos kādā avantūrā, izlikšu kailas bildes internetā vai, tur, apprecēšos, māju nopirkšu...
Nākamajam, ko es teikšu, jūs ticēsiet vēl mazāk. Es esmu ļoti konservatīva, īstena konformiste. Tieši tāpēc es līdz šim lietoju Explorer, jo nevienam neizdevās mani pārliecināt par kaut mazāko citu brauzeru jēgu. Ir cilvēki, kam patīk mācīties jaunas lietas un izmēģināt neparasto. Bet citu kaifs ir darīt vienu un to pašu, darīt to labi un, galvenais, parādīt to citiem. Parādīt bērnam kaķi. Parādīt mammai "Gredzenu pavēlnieku". Parādīt šefam-islandietim kā jādzer tekila. Parādīt vīram kā... labi, šito gan labāk nevienam nestāstīt.
Nākamajam, ko es teikšu, jūs ticēsiet vēl mazāk. Es esmu ļoti konservatīva, īstena konformiste. Tieši tāpēc es līdz šim lietoju Explorer, jo nevienam neizdevās mani pārliecināt par kaut mazāko citu brauzeru jēgu. Ir cilvēki, kam patīk mācīties jaunas lietas un izmēģināt neparasto. Bet citu kaifs ir darīt vienu un to pašu, darīt to labi un, galvenais, parādīt to citiem. Parādīt bērnam kaķi. Parādīt mammai "Gredzenu pavēlnieku". Parādīt šefam-islandietim kā jādzer tekila. Parādīt vīram kā... labi, šito gan labāk nevienam nestāstīt.
25 komentāri:
Jocīgi, man studiju laikā (pēc Tavām prezentācijām kaut kādā Dzelzīša lekcijā) radās iespaids, ka Tu diezgan nopietni nodarbojies ar paraglaidingu.
Mani mazliet vilina šis pasākums, vismaz tandēmā gribētos palidot, bet tā apziņa, ka neviens nevar atnākt un izglābt... Pat krāčūdens airēšanā vairumā gadījumu ir iespējama palīdzība no malas (tādās vietās, kur nav, es nemaz nelienu), un ar visu to pusminūte, kas paiet, sagaidot biedru palīdzību, reizēm šķiet ilgstam mūžību.
Jocīgi, bet man pašai radās tāds iespaids. Patiesībā kādu brīdi es arī nopietni ar to nodarbojos vai vismaz gribēju, bet man praktiski katrs lidojums sanāca ar negadījumiem, nu varbūt tikai kāds bija pavisam gluds.
Es atmetu, kad sapratu, ka man visā lidojumā priecīgākais moments ir kad esmu atpakaļ zemē. Nu vairs neko bīstamu arī negribu mēģināt.
Savulaik vienai organizācijai savajadzējās tādu kā vadītāju, drīzāk gan menedžeri. Atradām. Tad slējās kājās viens advokātelis un sāka kaut ko muldēt par konkrētā cilvēka pieredzes trūkumu un tā. Tad kājās slējos es un, kā vienmēr delikāti, apjautājos tam advokātelim par viņa pieredzi pirms pirmā seksa, vai viņš bija gājis kādos nebūt kursos un tā. Neteikšu, ka juristelis bija ļoti priecīgs.
Tas bija par darīšanu pirms domāšanas ar morāli - jo tu ilgāk domāsi, kas var gadīties (spārns aiziet ciet, izpletnis neatvērties, laiva nogrimt etc), jo mazāk iespēju, ka vispār kaut ko izdarīsi.
Par Explorer lietošanu - ir tāds tēls kā Sendfords-un-Mertons ar patieso uzvārdu Stīvings. Tad nu lūk - ja aura ir tāda kā viņam, tad labāk uzreiz paņemt striķi un iet uz upi nošauties, bet ja aura pieļauj nobliezties no 1900m un palikt более менее veselai, tad pieļaujama arī beta un alfa versiju lietošana, sēžot iekš LTK bezvadnieka ar atslēgtu fairvoli.
Tu man tepat tikko teici, ka piekrīti, ka prasme komunicēt ir liela vērtība. Es ceru, ka tu piekrīti arī tam, ka prasme padomāt pirms ko darīt, arī ir liela vērtība. Tikai dažiem ir ilgi jādomā kamēr nonāk līdz šādam secinājumam.
Ar explorer man piecu gadu laikā nav bijis nevienas problēmas. Ar firefox, piemēram, bija divas problēmas divu dienu laikā, kad man tāds bija. Vienreiz kompis pēc restartēšanas vairs negribēja dzīvot. Otro reizi bija tas pats. Vēl kombināciju explorer+antivīruss nelieto vīra brāļa kompis. Tur lieto to pašu, kas man sagādāja divas problēmas - firefox ar visu faijervolu un visu huiņu-muiņu. Vīrusains līdz ausīm, pilnigi nelietojams. Es nezināju, ka tas ir auras jautājums, bet tu laikam zini labāk.
Turpat tālāk es uzrakstīju, ka vērtība ir arī prasme klausīties - zem tā ir domāts klausīties, domāt un tikai tad kodolīgi pateikt izdomāto.
Tā kā mani nav sabojājuši fizmati, tad es vēl arvien uzskatu, ka tā metalizētā un dūcošā kaste nav tikai detaļu kopums, kuras savieno vadi - viņa (kaste) arī jūt. Izklausās, ka es tikko no traķenes esmu izmucis, bet pēc 10 datortuvības gadiem šī pārliecība nav zudusi.
Prasme klausīties un prasme padomāt ne vienmēr ir viens un tas pats, vai ne?
Es atceros, mans bijušais priekšnies-islandietis, tas pats, kuram bija jāmāca dzert tekila, reiz patiesā izbrīnā teica "Your computer is HE?"
Nē, pagaidi, Mārci, šī ir tā reize, kad es neklusēšu!
Tev nepiestāv tā liekulīgā runas forma "Izklausās, ka es tikko no traķenes esmu izmucis". Tas ir zemāk par tavu līmeni, tev taču ir pilnīgi vienalga kā tas izklausās, vai ne?
Nu neklusē arī! :)
Reizēm prasme klausīties sēžot liecina par gulēšanu sapulces/lekcijas laikā, taisnība.
Pilnīgi vienalga...pilnīgi vienalga būs tad, kad manā mājā spēlēs pūšamos instrumentus un nepazīstami cilvēki būs sanesuši puķes, bet kāpēc es uzrakstīju par to traķeni...takš droši vien tāpēc, ka tajā brīdī likās, ka tā jāraksta. Galu beigās - vai es nebūtu pelnījis rakstīt tā, kā man liekas, ka ir jāraksta?
Rakstīt jau tu vari ko vien gribi. Tikai es tev neticu.
Saproti, es pati šādu ievadu lietoju, kad vai nu neesmu pārliecināta par to, ko runāju, vai nu kad neesmu pārliecināta par cilvēkiem, ar ko runāju. Tas ir, man šķiet, ka viņi varētu pārprast, iedomāties to, ko nevajag un vispār, tas, ko es saku, sabojās iespaidu kādu es gribu uz viņiem atstāt. Nu, tad es tādā tizlā formā veidoju sev atkāpšanās iespēju. Vairums cilvēku tā dara.
Es vēl gribēju pajautāt, tad kas tavā izpratnē ir prasme komunicēt?
Precīzi desmitniekā par šādas ievadfrāzes pielietojuma gadījumiem, bet nu tad sakarā ar tavu nākošo jautājumu izklāsts.
Komunicēšana (vismaz manā izpratnē, tātad ne gluži akadēmiskā) ir tāda māksla zināt ko, kad un par ko runāt (nu gluži citāts sanāca) ibo ar panku jārunā savādāk kā ar Ērgli un ar gotu meiteni savādāk kā ar regulāru Pallaco Italia apmeklētāju. Protams, pastāv iespēja ar visiem runāt vienādi, bet ar to tad arī komunikācija laimīgi būs beigusies. Protams, ka sarunā ar kādas no sociālo grupu pārstāvjiem es esmu izmantojis vēl tizlākas frāzes, jo kas gan cilvēkam var būt tīkamāks, ka sajust (sadzirdēt) to, ka viņa sarunu biedrs ir stulbāks. Un pats, siekalojoties aiz laimes, ka viņš kādam interesē, sāk stāstīt visas savas "gudrības". Kāpēc man tas ir vajadzīgs? Nezinu. Visticamāk, lai pamanot sevī asnu no citos redzētā idiotisma koka, būtu laiks to izkašāt un iemest martenkrāsnī. Nu vai vismaz kamīnā. Bet nu par to vajadzīgs garāks stāstījums-veltījums.
Pēc tava drauda neklusēt uzrakstīju atbildi, aizgāju papīpēt (ar ciet aizgājušu degunu diezgan nejēdzīga nodarbe) un izpīpēju, ka jāsāk domāt līdz - atcerējos, ka reizēm pat sarunā ar ģimenes locekļiem izsprūk kaut kas no sērijas "es te nedaudz muļķi patēlošu".
Es ceru, ka tu no mana agstāk driķētā savārstījuma neizlobīsi, ka "(...)prasme izvairīties no nevajadzīgas tarkšķēšanas un enerģētiskiem vampīriem ir liels tikums. Un ka klusēšana ir zelts.(...)" ir krietni pārāka par prasmi runāt par neko ar visiem? M?
Man nekas nav jāloba, jo man principā ir tikai viens režīms - "klusēšana/izvairīšanās=zelts".
Un kas ir pārāks ir tieši atkarīgs no tā, kas indivīdam ir vajadzīgs. (Nē, bet ko tu domāji es pateikšu!)
Par tarkšēšanu, jā... Es, zini, atceros pirmo reizi, kad man bija laime komunicēt tieši ar tevi. Tā gadījās, ka kaut kādā veidā mēs kopā aizgājām no Alberta ielas līdz Raiņa bulvārim. Visa ceļa garumā mani pirmkārt nepameta sajūta, ka man blakus ir ieslēgts radio (jo pirmo vārdu man izdevās iespraust pie Saktas), otrkārt, es biju šokēta ar to, ka kāds var tik daudz runāt, turklāt ar kādu, ko viņš redz pirmo reizi. Kā tas fiziski ir iespējams?
Tu droši vien, nezināji, ka es ne īpaši mīlu, kad man kāds pielīp un iet līdzi. Es nemīlu arī, kad kāds nepārtraukti vārās. Par ko gan vēl es toreiz biju izbrīnīta - mani tas viss nekaitināja, kaut gan vajadzētu. Godīgi sakot, visus šos gadus, katru reizi, kad mums gadījās satikties, es atkal iekritu tajā izbrīnā, galvenokārt par pēdējo punktu. Es līdz šim vēl brīnos, bet tagad es jau esmu pieradusi, un tas ir ļoti tā... ērti. Kārtējā ilustrācija no socionikas enciklopēdijas sanāca.
Es tagad domāju, ja kāds ar noteiktiem cilvēkiem zina ko, kad un kādā veidā teikt, bet ar citiem - pat ne tas, ka nemēģina, bet par katru cenu tēlo nedzīvu objektu, tā ir tā pati prasme komunicēt, tikai viņš negrib to pielietot, vai tas ir cits šīs prasmes paveids?
Es zināju, ka tu tā arī pateiksi, nu bet zināju...
To gājienu es atceros, tāpat kā to, ka mana iekšējā sajūta bija pateikusi priekšā, ka šitai meitenei var iet klāt un droši runāt, pie kam visa ceļa garumā es ne mirkli nesajutu, ka man labāk izgaist. Kāpēc tā - nezinu, es jau no seniem laikiem un arī šodien vairāk paļaujos uz sajūtām kā uz dziļu analīzi.
Varbūt tā nav prasme vai neprasme, bet dabiskais kautrīgums. Ja ne, tad vēlme sevi pasargāt no komunikācijas ar negatīvu/stulbu/šauri tendētu cilvēku. Redzi, man ir bail no augstuma, un katru reizi, kad man nākas runāt ar šādiem cilvēkiem, man paliek nelabi no skatīšanās viņu idiotisma bezdibenī. Tad jau atbilžu domāšana uz taviem jautājumiem ir izprieca.
Es zināju, ka tu tā arī pateiksi, nu bet zināju...
Ineresanti, uz ko tu to attiecināji?
Tas beidzamā teikuma ievads "tad jau..." pēc visa, ko uzrakstīji pirms tam, izklausās pēc tāda uzbrauciena. Nu, salīdzinot ar tiem bezdibenīgiem idiotiem, tu vēl esi nekas. :)
Paldies!
Attiecināju ka nu es to uz teikumu "Un kas ir pārāks...".
Kad es gribēšu tev uzbraukt, es no kolēģa aizlienēšu buldozeru, bet līdz tam dzīvo mierīgi. Jā, un es zinu, ka esmu idiots ar dibenu. Esmu par viņu saņēmis uzslavas.
Muļķis, "paldies" vajadzēja teikt man, jo "Nu, salīdzinot ar tiem bezdibenīgiem idiotiem, tu vēl esi nekas." bija mana uzbrauciena interpretācija.
Bet es taču nepateicu, kam ir tas "paldies". :D
Joli pali, labāk par dibeniem pietiks...
Nē, tu tā arī nesaprati.
Atvainojos, cienītā, un lūdzu piedošanu. Vai man jāpaskaidro par ko vai mani apžēlos tāpat?
Par to, ka uzrunā mani "cienītā"?
Nē. Bet varu arī savādāk:
Atvainojos, bargā kundze, un lūdzu piedošanu.
Tev ir interesantas fantāzijas. :)
:)
Ierakstīt komentāru