Aprīlis

Vīrs tik ilgi lūdzās pēc kalendāra virtuvē, ka viņa vecāki tādu mums ir uzdāvinājuši. Es, protams, esmu absolūts mājas tirāns, bet tirāns prātīgs. Tāpēc tad, kad nevaru piedāvāt neko labāku, es nolieku savu gaumi plauktiņā. Tomēr no komentāriem nevaru atturēties. Par martu jau esmu rakstījusi, bet jau ir aprīlis, vai ne? Tad lūk, ko vēsta kalendārs, ko es padarīšu slavenu.

"Mīlu Latvijas pavasari! Ar atkal atnākušo saules gaismu, ar tīrumu un mežu smaržu... Darba tikums radīs pamatu ražai."

Ļoti gribētos ticēt par to darba tikumu un ražu, kaut gan visdrīzāk nekādu milzīgu peļņu šīs izglītojošās naktis, par kurām stāstīju zemāk, man nenesīs. Varēs samaksāt savus izvirtīgi lielos elektrības rēķinus un, ja paveiksies, tikt pie jaunām brillēm. Viss pārējais man ir. Dārzs, piemēram...

Esmu pasākusi darba starpbrīžos nakts vidū iziet dārzā, bet tur jau veselu mēnesi smaržo pēc vasaras. Zinat? Nakts smarža. Šūpoles nav vis par godu tradicionālajām latviešu lieldienu rotaļām. Es tur dzīvoju. Lielu daļu dienas es pavadu ārā rotaļu laukumā un jāsaka, ka es vairs nevaru šūpoties bezgalīgi. Tomēr šīs izklaides dārzā un pagalmā ir atstājušas zināmas pēdas - pošoties uz balli es varēju krāsot acis un lūpas, bet sejas tonis man nebija jāizlīdzina. Tā ir otrā medaļas puse, bet pirmo es ievēroju jau nedēļu pirms tam - nevarēju saprast, kāpēc mana seja pēkšņi izskatās citādāk nekā parasti. Tāpēc, ka manu degunu un vaigu kaulus klāj vasaras raibumi katrs pankūkas lielumā.

Es atkārtošu - tas aprīlis ir galīgi labāks par martu!