My lights, my show, my years to grow, the time that I spend is fine.
Šodienas frendlentas jaunāko stāstu pērle ir šis. Tiem, kam slinkums lasīt, īsumā pastāstīšu, ka tas ir par dzīvi pirms un pēc bērniem, dažādības pēc no cilvēka, kam bērnu vēl nav. Šim cilvēkam ir teju 26, bet viņai ne tikai nav bērnu, bet nav arī ne mazākās vēlmes tos radīt. Galvenais moments ir, protams, ne jau fakts, ka nav, bet gan iemesli, kas šo faktu baro. Viņa nemīl mazus bērnus, jo līdz šim īsti nevar saprast, vai viņi tiešām nesaprot, ko viņiem saka, vai tikai tā izskatās. Viņa negrib upurēt savu Dikensa lasīšanas laiku bērnu pantiņu lasīšanai. Sliktāk, viņa nobeigšoties kā personība no pantiņu lasīšanas. Tas viss kopumā ir labs iemesls pakoķetēt par tēmu "vai, es pati vēl esmu bērns apenēs ar zaķīšiem!", bet šo iemeslu viņa noslēpa aiz retoriskā jautājuma "vai ir kāda robeža, pēc kuras cilvēks kļūst pieaudzis".
Ir. Tāda robeža ir. Aiz šīs robežas laika līnija atkal apgriežas otrādi, un tev vairs neliekas, ka bērns neko nesaprot. Tieši otrādi, katru dienu tu ar aizrautu elpu konstatē, ka viņš VISU saprot! Palūdz atnest zābaciņus no krēsla virtuvē, un viņš atnes. Gribi paskatīties filmu, bet viņš tev skaidrā cilvēku valodā pasaka "Тёти-дяди неть! Кать!", un tu atkal paklausīgi skaties "Fantadromu". Tā ir absolūti mistiska sajūta, kad tu vēl atceries viņu bāžam mutē visu, ko atrod, un neprotam komunicēt citādi nekā ar brēkšanu.
Aiz šīs robežas tu koķetē ar to, ka esi sieviete, nevis bērns, pat ja mugurā tev ir apenes ar jūras zirdziņiem. Kā domas autore pateica pirmā - tas ir pavisam jauns pieaugšanas līmenis, bet toties es zinu, ar ko tas principiāli atšķiras citiem līmeņiem, no rēķina bankā, personīgā auto un pašpietiekamības sajūtas. Tā ir tava iespēja kādu darīt laimīgu - savu vīrieti, ļaujot viņam apprecēt viņa sapņu meiteni un redzēt kā no jums diviem veidojas trešais; šo trešo, izrādot viņam šo, tev tik pazīstāmo un mazliet apnikušo pasauli, par kuru viņš neviltoti un nepārtraukti sajūsminās; savus vecākus, kas, daži klusēdami, bet daži skaļi jautājot, ir ar nepacietību gaidījuši šo brīdi. Jā, pagajušgad pēkšņi nomira mans krusttēvs un viņa sieva, viņiem mazbērnu vēl nebija. Es vēl joprojām knapi atvelku elpu, domājot "Es paspēju! Es paspēju uzdāvināt vecākiem vienīgo dāvanu, ar kuru patiesi lepojos, un kura patiesi viņus ir darījusi laimīgus."
Jā, šeit ir strikta robežlīnija. Jūs varbūt domājat, ka es savos 26 gados - tadā! - biju gatava bērniem? Varbūt mani tagad nekretinē lasīt "жучка за внучку-внучка за бабку-бабка за дедку-дедка за репку" un skatīties "Fantadroma" sēriju "Piens" septiņas reizes dienā? Es pieļauju domu, ka kādu manas pesonības daļu "Fantadroms" un "Kālis" gan nogalināja, bet izvēloties dzīvi bez bērniem, iet bojā kāda cita cilvēka personības daļa. Izvēle ir līdzvērtīga.
Vēl ir mazliet laika pirms man ir jāsāk rakstīt priekš citiem, tāpēc pakomentēšu vēl vienu rakstiņu šodienas tematikai.
(nezinu, cik skaisti es izdaros, citējot to pa tiešo un bez autora norādes, bet es vēl joprojām baidos, ka viņa negrib pārāk daudz apmeklētāju savā blogā. Katrā ziņā, autore, piedod.)
"kurā brīdī mēs pieaugām? Kurā brīdī, tas sākās - Tavai vecuma grupai iesaka krēmu ar kolagēnu, jāmaksā ne tikai telefona rēķins, sapņos nevis Leo tevi skūpsta, bet priekšnieks sapulcē ārdās, iemīlēties nav prātīgi un slavenības "dzeltenajos žurnālos" kļuvušas jaunākas par tevi....
un nav nekāds "izaugšu liels un darīšu kā gribēšu"
tu nenotriec naudu mīļākajos saldumos, smieklīgos krekliņos ar uzrakstiem, un nesapņo vairs par draugu elfu vai vampīru, vismaz... "
Tajā brīdī, kad tavai vecuma grupai vairs neiesaka krēmu pret pumpām, nav pa kluso jāpērk cigaretes, sapņos tevi skūpsta Klūnijs, nevis ārdās klases audzinātāja, iemīlēties ir uzbudinoši, tieši tāpēc, ka nav prātīgi, un tu esi kļuvusi izskatīgāka par slavenībām "dzeltenajos žurnālos"...
Un nav nekāds "izaugšu liels un darīšu kā gribēšu", jo tu tik tiešām dari kā gribi.
Tu vēl joprojām notriec naudu mīļākajos saldumos un smieklīgos krekliņos ar uzrakstiem, bet vari atļauties arī steiku un Armani kostīmu, vismaz vienu, un tev nav jāsapņo par draugu miljonāru vai pasaules apceļotāju vai izpletņlecēju - tev viņš ir.
Kas attiecas uz "vismaz" - vismaz tagad tu vari klausīties "Final Countdown" un teikt, ka tā ir tava mīļākā dziesma, pat liekulīgi nepiebilstot, ka tā ir stulba. Bet puisis no 10B klases nedomās, ka tu esi lose un klausies lošu mūziku. Visdrīzāk viņš par tevi sajūsmināsies.
P.S. Pavisam pieaugušajiem - starp citu, Armani kostīmu, ko tu tagad vari atļauties, tu nepirksi, jo arī to tu vari atļauties.
7 komentāri:
Pieaudzis cilvēks... Ņemot vērā, ka neesmu izpildījis savu solījumu, izteikšos īsi: es tagad klausos Scorpions (un pajāt uz nesapratējiem), man nav apeņu (un ne jau tāpēc, ka ir vakars), man ir bail no maziem bērniem (tāpat kā no attiecībām), no Dikensa esmu lasījis mazu daļu (intelekta vergi - ejiet ...), bet toties nav pārliecības, ka kaut ko no šitā visa es neesmu gatavs ziedot savai ataudzei... Vienkārši vēl neesmu mēģinājis.
Nu ja! Kā tu vari pateikt vai esi gatavs tam, ko nekad neesi mēģinājis? Pavisam droši to var pateikt, kad esi bijis abās pusēs, turklāt nesen.
Es, starp citu, arī neesmu izpildījusi savu solījumu, es tā arī neatsāku pīpēt un pat vairs nezinu vai taisos. Švah ar tiem solījumime un saistībām.
Labi rūkts! /piespraužu Liz visglītāko no atvilktnē atrodamajiem kartupeļu žetoniem/
Visas problēmas no tā, ka līdz ar kontracepcijas uzvaras gājienu, sieviešu tiesībām, pensiju sistēmu u.tml. it kā pašsaprotamu, bet vēsturiski jaunu lietu, cilvēki ir dabūjuši izvēles brīvību, ar kuru neprot tikt galā. Kā teikts vienā dziesmā, "Freedom from choice ir what you want,/ Freedom of choice is what you have". Agrāk viss bija vienkārši - tiklīdz fizioloģiski vari radīt bērnus, precies nost, esi pieaugušo kārtā, dzemdē un stāvi pie plīts, savukārt, vecuma galā sadzemdētie pēcnācēji nodrošina maizes kumosu (vai varbūt ragaviņas), jo neviens cits to nedarīs. I viss. Tagad izvēļu ir tik daudz, ka nestabilākas personības sāk ģorgāties - sak, vai mana izvēle būs laba un pareiza? Un ko par to teiks citi? Savukārt, citi izmanto šo neskaidrību, lai bāztos virsū ar saviem "pareizajiem" dzīves modeļiem, jo, acīmredzot, citādi nav pārliecināti, ka paši izdarījuši pareizo izvēli. Un tā nu visi viens otram taisnojas par lietām, kuras neapšaubāmi ir katra paša dziļi personīga izvēle un nebūtu apspriežama. Tāpat taču skaidrs, ka katrai maizītei sava garoziņa, absolūti ideālu modeļu nav.
Es teiktu, ka man nav vienaldzīga tikai vecāku vēlme auklēt mazbērnus. Skaidrs, ka viņiem būtu jāpieņem citi savu bērnu dzīves modeļi un jāprot priecāties par ko citu. Tikai, ziniet, citreiz ņifiga nav par ko priecāties - mūsdienās cilvēks nekļūst pieaudzis līdz ar fizioloģisko pieaugšanu, bet kaut kad vecumā aiz 40, kad jau sākt saprast, ka pat kļūst jau tā kā vecs.
Tādā nožēlu ērā mēs dzīvojam. Cik es tādus pārus nepazīstu, kur viens ir zaķpastala, kas sēž un baidās-baidās-baidās, bet otrs tēlo lepnu putnu, kam nemaz neko nevajag, viņš jau tāpat tikai... Patiesībā nav izslēgts, ka abi ar bailēm vai lepnumu piesedz tikai savu slinkumu un egoismu un nevēlēšanos zaudēt iespēju gulēt līdz divpadsmitiem un ar ko pagadās. Un jāpiesedz ir tieši tāpēc, ka no otrās puses vienmēr jūs pieskata kāds, kam nebija bail, slinkums vai viņš pats nesaprata, ko dara, toties darīja.
Viens no labākajiem pēdējā laika lasāmgabaliem. Es gan piederu pie tiem 26gadniekiem kam bērnu vēl nav un kas par viņiem nesapņo, taču iziet ielās ar šādu plakātu ir mazākais mulķīgi.
:) Paldies.
Ierakstīt komentāru