Jau trīs gadus pēc kārtas katru ziemu es mēdzu ieslīgt depresijā. Ap oktobri bezrūpīgajā pēcvasaras noskaņojumā iezagās pirmās nepatikšanas darbā, pacēla galvu bezcerība personīgajā dzīvē un - galvenais - garlaicība, nebeidzama garlaicība, ko mēģināju nosmacēt, strādājot vairāk. Bet arī mana konstanta klātbūtne darbā nepasargāja no problēmām, tieši otrādi, tagad nojaušu, ka veicināja tās. Pelēka ainava aiz loga arī neveicināja garastāvokļa uzlabošanos, reti izgājieni ar draugiem beidzās ar lielu vilšanos – ļoti gribējās iet ārā, redzēt cilvēkus un rādīt sevi, bet ļoti agri noguru no apkārtējā trokšņa, kas lika sarunāties kliedzot, no tabakas dūmiem, kas lika acīm asarot, no kokteiļiem, kas tikai nogurdināja un uzmācīgiem kavalieriem, kas nelikās pat līdzīgi manam sapņu vīrietim. Pēc lielajām Jaungada paģirām, viss, kas dzīvē varēja saiet greizi, šķiet, sagāja greizi. Pēc trīsgadīgā recidīva man paveicās uziet lielisku jautru mūziku, ko klausījos, pat nezinot tās nosaukumu, jo tā viegli aizdzina visus mākoņus no mana horizonta. Reiz dzirdot, ko es klausos, kāds no maniem paziņām jautāja – tu svingu arī dejo? Eiforijas apdullināta, es neapdomīgi pateicu „jā”. Saprotot, ko esmu izdarījusi, nolēmu sekot saviem meliem un iestāties deju klubā, turklāt, ka drauga jautājums mani pārsteidza – tiešām, kāpēc gan es nedejoju svingu? Tas notika novembrī. Tagad miniet trīs reizes, kas notika - uzminēsiet ar pirmo. Praktiski uzreiz es atklāju, ka dzīve sāka strauji un negaidīti uzlaboties – es regulāri gāju ārā, flirtēju ar dažādiem vīriešiem un zīmējos savās skaistākajās kleitās, kuras pirms tam nezināju kur vilkt un - pats galvenais - tas nenotika skaļas mūzikas, cigaretes un alkohola glāzes pavadījumā. Pirmo reizi pēdējo gadu laikā man neradās pēctusiņa pārdozēšanas sajūta. Ap decembra beigām es sapratu, ka ierastās problēmas šogad manā dzīvē neienāca... Toties ienāca svings.
„Swing - tas ir darbības vārds, nevis lietvārds”
Tā teica Ārtijs Šovs, viena no lielākajām svinga zvaigznēm. Svings nav tikai mūzika, tā nav arī tikai deja, tas ir dzīvesveids – apģērba, uzvedības, interjera un citu elementu apvienojums. Tehniski, svinga mūzika ir džeza priecīgā seja, līdzās džeza skumjajai sejai - blūzam. Ja skumjā seja tiek veidota ar jūtīgā dziesmas teksta un dvēseli aizkustinošās balss palīdzību, tad svingā uzsvars tiek likts uz mūzikas – mūzikas, kas neļauj sēdēt uz vietas, bet fiziski piespiež dejot, dejot, dejot, kamēr jākrīt no kājām nost.
Pirmais svinga orķestris (svinga dzimtenē Amerikā tos dēvēja par big band) neoficiāli ir radies 1923. gadā Ņujorkā, bet savu īsto popularitāti šis mūzikas veids guva XX gadsimta 30.-40. gados, kad tas izklaidēja Ameriku Lielās Depresijas un Otrā Pasaules Kara laikā. Šis bija laika periods tieši pēc Pirmā Pasaules kara, kad Amerikas ekonomika sāka virzīties augšup, un katram gribējies svinēt labo dienu pienākšanu. Tieši šis mūžīgās svinēšanas, labā garastāvokļa, labsirdības un līksmības vilnis raksturo svingu vislabāk. Svings bija cerības un jaunības simbols, kas solīja ne tikai jautrību, bet arī sociālo, dzimumu un rasu līdzvērtību.
Ja trīsdesmitajos notika svinga mūzikas popularizācija, tad četrdesmito sākumā, pirmskara laikā, popularizējās un izplatījās tālāk, uz Eiropu, svinga deja, pazīstama arī kā lindy hop. Jauniesauktie pēc kara apmācības devās uz klubiem dejot un meklēt līgavas. Svinga deja sakņojas čarlstonā un ir amerikāņu pāru deju pamats, jo līdz šim šādu tradīciju iezemiešiem nebija. Tieši tas sekmēja dejas popularitāti – iepazīties dejojot kļuva visvieglāk, bet tāpēc bija jāprot dejot.
Tomēr pēc kara svingam bija lemts aiziet. Kara izlaupītā Eiropa nealka izklaides, arī daudzi amerikāņu vīrieši, tai skaitā paši uz fronti brīvprātīgi aizgājuši muzikanti, nebija atgriezušies mājās, līdz ar to deju partneru kļuva mazāk, un arī sievietes labprātāk gribēja klausīties skumjās sentimentālās balādes.
Svinga atdzimšana
Gadsimta beigās svingam bija lemts atdzimt Amerikas pretējā krastā – Kalifornijā - kā protestam pret skarbo dzīves ritmu, sociālo īgnumu un dzimumu atsvešināšanos. Pēkšņi cilvēkiem sāka gribēties atslābināties, aizmirst par darbu, nomainīt biznesa kostīmus, no kuriem patiesībā jau sen gribas tikt vaļā, uz stilīgiem uzvalkiem un košām kleitām un dejot ar partneri, nevis vienam. Turklāt, dejot tā, lai visi skaļi aplaudē un apskauž.
Svinga būtība paredz jautrības daļu jau ģērbjoties. Vīriešu apģērbs ir ļoti vīrišķīgs - strīpainie vilnas kostīmi ar uzvalku līdz celim un ar biksēm, kas ir platākas ap stilbiem (dejošanas ērtībai) un šauras ap potītēm, bikšturi un melnas platmales; savukārt sieviešu – ļoti sievišķīgs - kuplas puķainās lielapdrukas kleitas, ērtas biezpapēžu kurpes, kas neskrāpē parketu, neķeras spraugās un nemežģī potītes, matu cirtas un košas lūpas, kas liek katrai izskatīties pēc pin-up girl. Daži pērk oriģinālās 30.-40. gadu drēbes, daži pērk jaunas, kas izskatās tieši tāpat – šis ir tikai gaumes un finansu jautājums.
Tomēr dejas laikā tas arī būs pārāk neērti, turklāt svings ir deja, kas liek svīst, tāpēc atstājiet uzvalkus muzikantiem un labāk paņemiet līdzi pāris liekus t-kreklus. Svinga ēras kleitas ir kuplas tāpēc, ka visas satriecošās šaurās kleitas der tikai tam, lai tajās stāvētu taisni, bet dejā apģērbam ir jābūt brīvam. Turklāt, tikai kupli svārki nodrošina šo plīvošanu ap gurniem, kas padara deju divtik dzīvu. Tikai nevajag vilkt bikses vietā, kur jādejo! Dejojošā pāra siluetā, kā mēs visi zinām, viens no partneriem ir sieviete. Svārkos. Paliek jocīgi, kad šo vizuālo efektu pārveido par divu stiprā dzimuma pārstāvju visai aizdomīgas cīņas siluetu. Sievietēm derētu parūpēties arī par to, kas ir zem svārkiem. „Deja ir lielisks veids kā pazīmēties ar gaumīgu veļu,” saka svinga dejotāji. Ir jānoņem viss, kas var traumēt dejotājus ātros griezienos - juvelierizstrādājumi, pulksteņi, lielas matu sprādzes, kas var ieķerties partnera kreklā, pat gredzeni (jūsu rokas tiks strauji un spēcīgi saķertas). Arī matus labāk ir savākt, citādi partneris riskē palikt bez acīm. Apavu izvēlē ir divas galējības, kas šeit nederēs - kurpes ar augstiem smailiem papēžiem un tenisa čības ar gumijas zoli. Nepieciešamie un pareizie apavi svingam ir kurpes ar vidēji augstu, vēlams, pabiezu papēdi. Galvenais ir kurpes ar ādas zoli, kas vienlaicīgi gan slīd, gan bremzē jūsu kājas.
Ne tikai vārdi, bet arī darbi
Svings ir pāru deja, tātad pirmais, kas būs nepieciešams - ir partneris. Dejas pamatā ir izstieptās rokas attālums starp partneriem, kas ļauj improvizēt ar kājām, kā arī roku pretspiediens, kas vieno partnerus vienotā uzvilktā mehānismā un absorbē kritienu, griezienu un gāzienu spēku. Sākot savas deju gaitas, es visvairāk gribēju dejot tiešo šo deju, bet tā mani visvairāk arī pārsteidza. Deja acīmredzami nav iestudēts šovs, bet improvizācija. Un, vērojot dejojošu pāri, es nevarēju saprast - fantastika kaut kāda - kā, griežoties tik lielā ātrumā, sieviete var paspēt uztvert, ko no viņas grib partneris? Tomēr, ja vīrietis nepārstāj vadīt, tad sievietei nav problēmu viņam sekot – tāds ir galvenais svinga noslēpums.
Otrs veikls triks ir tāds, ka svingā viens ass pagrieziens vizuāli izskatās kā pieci, un liek skatītājiem spiegt no sajūsmas. Riks Ārčers savā svinga vēsturē atceras: „Koledžā es šausmīgi apskaudu divus puišus, kas deju vakaros demonstrēja strauju zemrokas griezienu, kam sekoja neiedomājama kustība, kur kungs iegriež savu dāmu zem rokas tā, ka pats nonāk tai aizmugurē, veidojot ap dāmu roku gredzenu. Turklāt tas viss notiek, neatlaižot rokas. Patiesībā viņi zināja piecas-sešas figūras. Sākumā stundām ilgi vēroju dejotāju kājas (footwork), domājot, ka viss triks ir tajās. Tagad pieļauju domu, ka viņi paši nezināja kā viņiem tas sanāk. Šis dažas kustības ar rokām (armwork) ir tas, ko pilnīgi pietiek zināt, lai radītu iespaidu, ka esat pieredzējuši svingotāji. Kājas šeit piedalās tikai tāpēc, ka ir brīvas.”
Svingojošā Latvija
Latvijā pagaidām nav nevienas īstas svinga biedrības, toties ir vairākas deju skolas, kurās apmāca dejot dažādas dejas, tajā skaitā svingu. Dažās skolās jums mācīs dejot džaivu, kas ir tehniski sarežģītāks un vizuāli pievilcīgāks svinga angļu paveids. Zem šī nosaukuma svings ietilpst sporta deju programmā, lai cik dīvaini nebūtu – kā latīņu deja. Ir iespējams mācīties to arī atsevišķi. Svinga labākā īpašība atšķirībā no citām pāru dejām ir tā telpiskā un muzikālā pieticība, tāpēc dejot to var jebkurā brīvā placī un pie ļoti dažādas mūzikas, pat pie tādas, kas sākotnēji nebūt nav džezs.
Jaungada nakts svinībās ar aizrautu elpu vēroju svinga paraugdemonstrējumu balles deju kluba „Manieres” pasniedzēju izpildījumā. Pati uz to brīdi biju dejojusi apmēram mēnesi un paguvusi iemācīties vienu griezienu un dažus pamatsoļus. Iedomājieties manu izbrīnu, kad, konferansjē uzaicināts, neprofesionāls kursantu pāris izpildīja gandrīz to pašu. Tagad, vēl pēc dažiem mēnešiem, es ne tikai svingoju tāpat kā viņi, bet pat pasniedzēju līmenis man vairs neliekas nesasniedzams. Vadīšanas principi un daži tehniski paņēmieni, ir tas, ko jums iemācīs skolā. Bet tas, kas piešķirs jūsu dejai izskatu, uz ko atskatās, ir jūsu abu drosme kustēties – griezt, vilkt un mest partneri gaisā. Un, protams, patiesa jautrība!
