Šitā dullā aprīļa saule un tas dullais zilais džemperis! Šodien saldi gulēju, braucot autobusā, kad mani pamodināja kāda dziesma, kas sāka skanēt pa SWH Rock. Pagriezusi skaļāk, es arī pamodos un, laimīgi smaidot, priecājos par katru vārdu un akordu tajā. Bet vēl es sajūtu, ka kāds uz mani stipri blenž. Es pacēlu acis un ieraudzīju, kas tur bija. Tur bija viens puisis, gadus vismaz sešus par mani jaunāks un tieši tās masts, kura neliek man mieru un kurai galvenokārt nelieku mieru es.
Šie puiši savā starpā izskatās kā dvīņubrāļi ne, bet radinieki noteikti. Bet katram šī interese ir pieņēmusi savu dīvainu formu. Pirmais no viņiem 11 gadus atpakaļ ir krāpis ar mani savu toreizējo meiteni, un viņam mans eksterjera tips bija diagnoze - es redzēju viņa pastāvīgo draudzeni, un es redzēju viņa nākamo pasiju. Ar citu es esmu reizi gadījuma pēc dejojusi "Manieru" nodarbībā, un šīs trīs minūtes bija pietiekami, lai saprastu, ka der. Vēl viens koķetē ar mani jau, paldies dievam, gandrīz astoņus gadus. Bet gudrākais no viņiem nolēma, ka laiku zaudēt nevar, vajag mani precēt kamēr ir. Laikam, viņam arī bija vislielākā taisnība. Kamēr ir.
Laika gaitā es gan esmu paspējusi pierast pie viņu uzmanības, bet visus šos iepriekšējos atminējos šodien autobusā. Apzinoties, ka šajā brīdī es pārāk izskatos pēc kaķa, kas tikko apēdis kanārijputniņu, es kā tāda pelnrušķīte strauji nodūru acis zemē un noslēpu smīnu. Džekam pilnīgi kakls sarkans palika, bet, pat visai apjucis, arī visu atlikušo ceļu viņš ne acu nevarēja novērst. Bet es tāpat zināju, ka tajā koši zilajā esmu bezdievīgi smuka. Un tikpat pieticīga.
Tas aprīlis ir galīgi labāks par martu!
Šie puiši savā starpā izskatās kā dvīņubrāļi ne, bet radinieki noteikti. Bet katram šī interese ir pieņēmusi savu dīvainu formu. Pirmais no viņiem 11 gadus atpakaļ ir krāpis ar mani savu toreizējo meiteni, un viņam mans eksterjera tips bija diagnoze - es redzēju viņa pastāvīgo draudzeni, un es redzēju viņa nākamo pasiju. Ar citu es esmu reizi gadījuma pēc dejojusi "Manieru" nodarbībā, un šīs trīs minūtes bija pietiekami, lai saprastu, ka der. Vēl viens koķetē ar mani jau, paldies dievam, gandrīz astoņus gadus. Bet gudrākais no viņiem nolēma, ka laiku zaudēt nevar, vajag mani precēt kamēr ir. Laikam, viņam arī bija vislielākā taisnība. Kamēr ir.
Laika gaitā es gan esmu paspējusi pierast pie viņu uzmanības, bet visus šos iepriekšējos atminējos šodien autobusā. Apzinoties, ka šajā brīdī es pārāk izskatos pēc kaķa, kas tikko apēdis kanārijputniņu, es kā tāda pelnrušķīte strauji nodūru acis zemē un noslēpu smīnu. Džekam pilnīgi kakls sarkans palika, bet, pat visai apjucis, arī visu atlikušo ceļu viņš ne acu nevarēja novērst. Bet es tāpat zināju, ka tajā koši zilajā esmu bezdievīgi smuka. Un tikpat pieticīga.
Tas aprīlis ir galīgi labāks par martu!
2 komentāri:
Stāvēju šorīt piesaulītē, ieņēmu ikrīta kofeīna un nikotīna devu. Nedomāju pilnīgi neko, kad pamanīju, ka uz mani skatās tā masta pārstāve, kuras samiegotajai māsai es pirms 5 minūtēm biju veltījis atvadu buču. Tā nu brīdi saskatījāmies, sasmaidījāmies un tad šķīrāmies ar klusu čau, cik nu kluss var būt čau starp otro stāvu un ielu.
Un pietiek ar swh maiku apakšā un genuine leather izstrādājumu virsū, savējie tāpat satiekas.
P.S. Tagad cīnos ar savu pieticību.
Ar to tev būs grūta cīņa.
Ierakstīt komentāru