Šodien nācās sešas stundas pavadīt mašīnā, un līdzi mums gadījās trīs diski. Viens negāja, otrs ātri apnika, bet trešais bija Scorpions "Acoustica". Izcili skaists handmade mūzikas paraugs, tieši tas man lika novērtēt šo grupu. Es līdz šim esmu izbrīnīta, ka tikai balsī un no strāvas atslēgtos instrumentos var ielikt vairāk spēka, izteiksmes un draiva nekā pārslīpētos studijas hītos.
Pirmās 50 vai, varbūt, 100 reizes es to noklausījos tālajā 2002.gadā garlaikojoties pie ruletes galda, virpinot rokā čipus un domājot par paraglaidingu un mazliet par burvi cepurē ar smailu galu, tomēr dzirdot, ka pārsvarā runa ir par love. Un tā šis albums manā galvā no atsevišķu dziesmu salikuma pārtapa par vienotu veselumu, tādu tā kā operu vai, ja gribat, Pink Floyd "The Wall" brāli. Bet tematiku tomēr katrs visur var piemeklēt pats savu.
"...and you run 'cause life is too short..." "...well it seems the friendly skies are pretty good fun..."
Pirmās 50 vai, varbūt, 100 reizes es to noklausījos tālajā 2002.gadā garlaikojoties pie ruletes galda, virpinot rokā čipus un domājot par paraglaidingu un mazliet par burvi cepurē ar smailu galu, tomēr dzirdot, ka pārsvarā runa ir par love. Un tā šis albums manā galvā no atsevišķu dziesmu salikuma pārtapa par vienotu veselumu, tādu tā kā operu vai, ja gribat, Pink Floyd "The Wall" brāli. Bet tematiku tomēr katrs visur var piemeklēt pats savu.
"...and you run 'cause life is too short..." "...well it seems the friendly skies are pretty good fun..."
To the dawn of the light
The wind will blow into your face
As the years pass you by..."
Ko? Nē, nē, es neesmu nekāds Tolkiena nerds. Neesmu.
2 komentāri:
Paldies par linku uz slepenajām dienasgrāmatām, vienkārši ģeniāls resurss!
Ir, ir. :)
Ierakstīt komentāru