Vakar nācās pietupties pārbalinātos džinsos, un tie vienā momentā ieplīsa uz abiem ceļiem. 1994. gadā es tos plēsu tīšām. Kopš tā brīža, kad izaugusi no Disneja multenēm es atradu sev jaunu aizraušanos, ir pagājuši gandrīz 15 gadi, es vairs nesmēķēju, nedalos noslēpumos ar draudzenēm, neesmu iemīlējusies, nezinot, ko īsti cilvēki dara, kad ir iemīlējušies, un nedzīvoju priekš mūzikas. Toties tagad man ir mati līdz viduklim, es diemžēl uzpildu mašīnu, runāju pa mobilo un nodarbojos ar seksu, un toreiz par iespēju darīt to visu varētu atdot savas mīļākās grupas kaseti.
Bet tā vietā, lai saplīsušos džinsus izmestu, es nolēmu iešūt ielāpu no iekšpuses un ne gluži ekonomiskās krīzes dēļ. Jā, mans finansiālais stāvoklis ir gana bēdīgs, bet kad tas ir bijis no svara! Es atceros, ka darīju identiski to pašu piecpadsmit gadus atpakaļ, un gan toreiz, gan tagad, šie ielāpi bija pārsātināti ar emocijām. Toreiz ar jēgu katrai kustībai, it kā viss, ko es darītu tiktu iemūžināts, katram momentam manā dzīvē, kam bija jāatbilst manis izvēlētās pasaules stila noteikumiem, un ar gandrīz ārprātīgu padošanos elkiem no mūzikas pasaules. Šoreiz tikai ar sulīgām atmiņām. Starp citu, benzīntankā, kur uzpildījos, bija piestājis bariņš ar baikeriem, kādi 20 velni ādā un uz zvēriem. Četrpadsmitgadīgā es droši vien būtu apčurājusies aiz laimes.
Toreiz manas pasaules noteikta mode tika manis svētīta ar zīmolu "So Steven Tyler", tagad tas drīzāk ir "So Liz circa 1994", tomēr tā nav vēlme atgriezties bezrūpīgajā tīņu gadu pagātnē, tie ir salāti no vērtīgākajiem momentiem, kas gan neatnāca paši, bet ko esmu radījusi savām rokām. Laikam jau ne velti biju tik analītiski ieguldījusi jēgu katrā dzīves mirklī, jo izrādās, tie tiešām tika iemūžināti.
Un tāds atmiņu ielāps ir arī mans pēdējo spēlēto gabalu saraksts (Launchcast, My own station), šovakar.
Rolling Stones - Sympathy For The Devil (mans 1994.)
Aerosmith - Crazy (mans 1994.)
Pink Floyd - Stop (mans 2005.)
Led Zeppelin - D'yer Mak'er (mans 1997.)
Bjork - Violently Happy (mans 1995.)
Jimi Hendrix - Ezy Ryder (mans 1995.)
Gipsy Kings - Felices Dias (mans 2002.)
Sting - A Thousand Years (mans 2004.)
Republica - Ready To Go (US Mix) (mans 1998.)
Depeche Mode - Sweetest Perfection (mans 2004.)
Tones On Tail - Go! (mans 2004.)
Scorpions - Tease Me, Please Me (mans 1994.)
The Cure - Never Enough (mans 1995.)
Fun Lovin' Criminals - Scooby Snacks (mans 1998.)
Erykah Badu - Soldier (mans 2002.)
U2 - Zooropa (mans 2005.)
Barry White - I'm Gonna Love You, Just A Little More Baby (mans 2005.)
Duran Duran - The Seventh Stranger (mans 2005.)
Tikpat ka visām dziesmām es zinu tekstus no galvas, kas nebūt nenozīmē, ka mācījos speciāli vai fanoju drausmīgi. Pusei es zināju tekstus jau 15 gadus atpakaļ. Jā, citreiz man šķiet, ka esmu ar tām piedzimusi. Par šo bildi es 15 gadus atpakaļ arī būtu nopriecājusies un nemaz nesatrauktos par to, ka kādreiz man būs arī 30.
Bet tā vietā, lai saplīsušos džinsus izmestu, es nolēmu iešūt ielāpu no iekšpuses un ne gluži ekonomiskās krīzes dēļ. Jā, mans finansiālais stāvoklis ir gana bēdīgs, bet kad tas ir bijis no svara! Es atceros, ka darīju identiski to pašu piecpadsmit gadus atpakaļ, un gan toreiz, gan tagad, šie ielāpi bija pārsātināti ar emocijām. Toreiz ar jēgu katrai kustībai, it kā viss, ko es darītu tiktu iemūžināts, katram momentam manā dzīvē, kam bija jāatbilst manis izvēlētās pasaules stila noteikumiem, un ar gandrīz ārprātīgu padošanos elkiem no mūzikas pasaules. Šoreiz tikai ar sulīgām atmiņām. Starp citu, benzīntankā, kur uzpildījos, bija piestājis bariņš ar baikeriem, kādi 20 velni ādā un uz zvēriem. Četrpadsmitgadīgā es droši vien būtu apčurājusies aiz laimes.
Toreiz manas pasaules noteikta mode tika manis svētīta ar zīmolu "So Steven Tyler", tagad tas drīzāk ir "So Liz circa 1994", tomēr tā nav vēlme atgriezties bezrūpīgajā tīņu gadu pagātnē, tie ir salāti no vērtīgākajiem momentiem, kas gan neatnāca paši, bet ko esmu radījusi savām rokām. Laikam jau ne velti biju tik analītiski ieguldījusi jēgu katrā dzīves mirklī, jo izrādās, tie tiešām tika iemūžināti.
Un tāds atmiņu ielāps ir arī mans pēdējo spēlēto gabalu saraksts (Launchcast, My own station), šovakar.
Rolling Stones - Sympathy For The Devil (mans 1994.)
Aerosmith - Crazy (mans 1994.)
Pink Floyd - Stop (mans 2005.)
Led Zeppelin - D'yer Mak'er (mans 1997.)
Bjork - Violently Happy (mans 1995.)
Jimi Hendrix - Ezy Ryder (mans 1995.)
Gipsy Kings - Felices Dias (mans 2002.)
Sting - A Thousand Years (mans 2004.)
Republica - Ready To Go (US Mix) (mans 1998.)
Depeche Mode - Sweetest Perfection (mans 2004.)
Tones On Tail - Go! (mans 2004.)
Scorpions - Tease Me, Please Me (mans 1994.)
The Cure - Never Enough (mans 1995.)
Fun Lovin' Criminals - Scooby Snacks (mans 1998.)
Erykah Badu - Soldier (mans 2002.)
U2 - Zooropa (mans 2005.)
Barry White - I'm Gonna Love You, Just A Little More Baby (mans 2005.)
Duran Duran - The Seventh Stranger (mans 2005.)
Tikpat ka visām dziesmām es zinu tekstus no galvas, kas nebūt nenozīmē, ka mācījos speciāli vai fanoju drausmīgi. Pusei es zināju tekstus jau 15 gadus atpakaļ. Jā, citreiz man šķiet, ka esmu ar tām piedzimusi. Par šo bildi es 15 gadus atpakaļ arī būtu nopriecājusies un nemaz nesatrauktos par to, ka kādreiz man būs arī 30.
3 komentāri:
Gribēju uzrakstīt komentāru. Uzrakstīju. Pārlasīju. Un tad pārkopēju uz savu blogu - bišku aizrāvos ar apjomu...
Tas komentārs, ko tu pārkopēji uz savu blogu, ir izcils.
Pārlasīju vēlreiz. Mmm... ja man būtu bail no publiskās reakcijas, es nebūtu rakstījis. Un paldies.
Ierakstīt komentāru