Pagajušgad balle bija izdevusies... Visa diena bija izdevusies. Sāksim ar to, ka es biju piektajā mēnesī, vēders man krietni izauga, bet prāts krietni bremzēja, tā kā kleitu savam lielajam vēderam es sāku šūdināt gandrīz vai tieši pirms balles. Pirms tam man bija šuvēja, kas saprata, ka kleita ir tā lieta, kas sievietei mugurā izskatās skaisti, toties šūt mācījās laikam pašmācības ceļā. Viņas šūtās drēbes izskatījās tīri stilīgi pēc tam, kad liku piecas reizes pārtaisīt, toties sāka irt man mugurā, un šoreiz nolēmu pasūtīt kleitu tai šuvējai, kura izkritizēja šo manu stilisti.
Kleita bija gatava balles dienā trīs stundas pirms tās. Šuves laikam bija ideālas, es no tā saprotu maz, bet kopumā izskatījās pēc maisa. Un es tajā izskatījos nevis pēc seksīgas grūtnieces, bet pēc tās grūtnieces, kuras klātbūtnē vīrieši jūtas vainīgi par to, ka viņu dēļ ar sievietēm notiek tādas lietas. Atlikušo laiku es centos to maisu kaut mazliet uzlabot, gan bez rezultāta, labāk matus būtu izmazgājusi! Vīrs ieradās mājās pēdējā brīdī un, velns parāvis, vai kāds nezin, kas mums lika braukt uz Vecrīgu ar mašīnu? Loģiski, ka vietu mēs meklējām trīs gadus un galu galā atstājām vāģi maksas stāvvietā.
Balle bija lieliska! Cilvēki bija skaisti! Ašmaņa bends tika papildināts ar kādu karstasinīgu latīņu meiču, un vaļā gāja lērums čaču un sambu. Un te izrādījās, ka mūsu meita, kas tobrīd dzīvoja man vēderā, iebilst pret latīņu ritmiem. Tikko iegājām lielajā zālē, viņa sāka dauzīties. Tikko spērām deju soli, viņa spēra man, un zeķbikses slīdēja nost no lielā vēdera. Traģikomēdija kaut kāda! Īpaši tāpēc, ka tas viss norisinājās uz manas lieliskās labsajūtas fona, un gribēju dejot. Dejot!
Dusmīgi mēs nopirkām divas loterijas biļetes un gaidījām vai nu izlozi, vai nu vismaz kādu tango, jo to es vēl varētu uzšaut. Loterija gāja vaļā, un mans vīrs nu bezgala brīnījās, kāpēc viņš nevinnē šokolādi, jo tas nevar būt nekad, ka viņš paliek bez šokolādes. Viss bija vienkārši – loterijas biļetes otro pusīti vajadzēja iemest tajā kastē. Domājat, mēs to izdarījām? Vēl dusmīgāki mēs devāmies mājup, un pāraujot kurpes garderobē mēs sadzirdējām – ko? Pareizi, tango!
Pa ceļam uz stāvvietu es izklaidēju vīru ar savām hormonu vētrām – „visa mana dzīve ir galā, visas manas izklaides ir tonuss un spērieni. Un zeķbikses krīt nost!” Es raudāju un zviedzu vienlaicīgi, vīrs gan tikai zviedza. Stāvvietā vīrs kaut kā aizdomīgi ilgi runājās ar sargu. Zināt kas bija? Mazliet pietrūka skaidrītes – tieši tik, cik viņš iztērēja loterijas biļetēm, ko mēs nekad neiemetām kastē. Un bridām mēs uz bankomātu. Sniegputenis, vējš, bez cepures, cimdiem un šalles, jo kam man tie aksesuāri, ja braucu ar mašīnu? Pa ceļam es apjautājos – uz kuru bankomātu? Dabīgi, uz Hanzas, atbildēja vīrs, mēs taču no tavas kartes ņemsim naudu, es maku nemaz neņēmu līdzi. It kā es ņēmu! Mēms skats.
Nācās ņemt taksi, braukt mājās pakaļ naudai un tad vēl glābt mašīnu no stāvvietas. Rēķinoties ar to, ka dzīvojam mēs turpat pāri Vanšu tiltam, es nesaprotu, kāpēc taksis netika paņemts uzreiz. Lai pieliktu punktu izcilajam pasākumam, nakti mēs beidzām ar lielisku skandālu – jo atšķirībā no manis vīram pat mājas siltumā viss šis vakars nemaz nelikās ne smieklīgs, ne ironisks. Laimīgu Valentīndienu!
Kleita bija gatava balles dienā trīs stundas pirms tās. Šuves laikam bija ideālas, es no tā saprotu maz, bet kopumā izskatījās pēc maisa. Un es tajā izskatījos nevis pēc seksīgas grūtnieces, bet pēc tās grūtnieces, kuras klātbūtnē vīrieši jūtas vainīgi par to, ka viņu dēļ ar sievietēm notiek tādas lietas. Atlikušo laiku es centos to maisu kaut mazliet uzlabot, gan bez rezultāta, labāk matus būtu izmazgājusi! Vīrs ieradās mājās pēdējā brīdī un, velns parāvis, vai kāds nezin, kas mums lika braukt uz Vecrīgu ar mašīnu? Loģiski, ka vietu mēs meklējām trīs gadus un galu galā atstājām vāģi maksas stāvvietā.
Balle bija lieliska! Cilvēki bija skaisti! Ašmaņa bends tika papildināts ar kādu karstasinīgu latīņu meiču, un vaļā gāja lērums čaču un sambu. Un te izrādījās, ka mūsu meita, kas tobrīd dzīvoja man vēderā, iebilst pret latīņu ritmiem. Tikko iegājām lielajā zālē, viņa sāka dauzīties. Tikko spērām deju soli, viņa spēra man, un zeķbikses slīdēja nost no lielā vēdera. Traģikomēdija kaut kāda! Īpaši tāpēc, ka tas viss norisinājās uz manas lieliskās labsajūtas fona, un gribēju dejot. Dejot!
Dusmīgi mēs nopirkām divas loterijas biļetes un gaidījām vai nu izlozi, vai nu vismaz kādu tango, jo to es vēl varētu uzšaut. Loterija gāja vaļā, un mans vīrs nu bezgala brīnījās, kāpēc viņš nevinnē šokolādi, jo tas nevar būt nekad, ka viņš paliek bez šokolādes. Viss bija vienkārši – loterijas biļetes otro pusīti vajadzēja iemest tajā kastē. Domājat, mēs to izdarījām? Vēl dusmīgāki mēs devāmies mājup, un pāraujot kurpes garderobē mēs sadzirdējām – ko? Pareizi, tango!
Pa ceļam uz stāvvietu es izklaidēju vīru ar savām hormonu vētrām – „visa mana dzīve ir galā, visas manas izklaides ir tonuss un spērieni. Un zeķbikses krīt nost!” Es raudāju un zviedzu vienlaicīgi, vīrs gan tikai zviedza. Stāvvietā vīrs kaut kā aizdomīgi ilgi runājās ar sargu. Zināt kas bija? Mazliet pietrūka skaidrītes – tieši tik, cik viņš iztērēja loterijas biļetēm, ko mēs nekad neiemetām kastē. Un bridām mēs uz bankomātu. Sniegputenis, vējš, bez cepures, cimdiem un šalles, jo kam man tie aksesuāri, ja braucu ar mašīnu? Pa ceļam es apjautājos – uz kuru bankomātu? Dabīgi, uz Hanzas, atbildēja vīrs, mēs taču no tavas kartes ņemsim naudu, es maku nemaz neņēmu līdzi. It kā es ņēmu! Mēms skats.
Nācās ņemt taksi, braukt mājās pakaļ naudai un tad vēl glābt mašīnu no stāvvietas. Rēķinoties ar to, ka dzīvojam mēs turpat pāri Vanšu tiltam, es nesaprotu, kāpēc taksis netika paņemts uzreiz. Lai pieliktu punktu izcilajam pasākumam, nakti mēs beidzām ar lielisku skandālu – jo atšķirībā no manis vīram pat mājas siltumā viss šis vakars nemaz nelikās ne smieklīgs, ne ironisks. Laimīgu Valentīndienu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru