Skaļa sanāca tā diskusija pēc tam, kad mans partneris atteicās improvizēt. Viss guru teiktais balstījās uz sekojošiem postulātiem:
- vīrietis vada, sieviete seko;
- improvizē tikai vīrietis;
- ja gribi savādāk, dabūsi sēdēt malā.
Esmu gan vienmēr bijusi tā, kas tiesā sievietes, kas veic pirmo soli. Labs vīrietis nekad negrib sievieti, kas viņu lūdz uz deju. Bet tagad ir jautājums, vai viņš grib savu sievu, kas viņu lūdz uz deju? Vai arī šajā gadījumā sanāk, ka es nedrīkstu ne ko ierosināt, ne ko darīt bez vīra teikšanas? Vai viss ir kā sestajā klasē - tēlo, ka tev neko nevajag un viņš gribēs atdot visu tieši tev? Un kā tad ir ar to, ka laulība ir divu pieaugušo cilvēku godīgs līgums?
Ja viss ir tā, tad es ņemu savus vārdus par pirmajiem soļiem atpakaļ un pierakstos pie feministēm - galu galā, šis te antiemansipācijas sviests mani ir novedis līdz tam, ka, nonākot pie problēmas, tā vietā lai to risinātu, es zvanu vīram, lai viņš mani glābj. To es atklāju, kad reiz pie problēmas man pa rokai nebija telefons un biju spiesta rīkoties.
Teoretiski "vīrietis vada, sieviete seko" ir ļoti taisnīgs un pareizs sauklis. Bet tikai ja prioritāte ir par katru cenu noturēt partneri dzīvošanai vai dejošanai. Bet ziniet kā ar mani ir, mums rīt viesi atbrauks, bet uz logiem nav aizkaru, jo saimniece ir rakstniece. Iedvesma ir, doma ir, nu vairs ne līdz aizkariem. Tāda es esmu saimniece. Un tāda es esmu arī deju partnere. Es negribu "nebūt viena", es negribu dejot. Es pirmam kārtam gribu rakstīt, kas nozīmē to, ka manam partnerim būs mani jāpavada iedvesmas medībās. Ja nē, man nāksies medīt vienai, neskatoties uz to, ka "labi partneri zemē nemētājas". Mētājas. Tikai tie, kuriem aiz bailēm palikt vieniem acis ir apžilbušas, tos neredz. Un esmu pārliecināta, ka sievietes, kas dzīvē vadījās pēc savām interesēm un uzskatiem, nodzivoja ilgāku un laimīgāku mūžu bez vīra, nekā tās, kuras dzīvoja ar vīru un darīja visu kā mīļais teiks. Atskaitot, protams, tās, kurām upurēties un dzīvot priekš vīra ir dzīves aicinājums.
Tie nekādā gadījumā nav draudi, tā ir tikai līdzvērtīga paplašināta atbilde uz to, ka mēģinot vadīt, es riskēju zaudēt partneri. Tad lūk, nevadot, mans partneris riskē zaudēt mani. Kālab vīrieši tik bieži to aizmirst un kālab "Manieru" forums, kas nereti noliek vietā pārlieku aktīvas sievietes, tik reti atgādina šo sīkumu pārlieku pasīviem vīriešiem?
Ir vēl variants, savu panākt netieši, sievišķīgi, ar apvedceļiem. Bet šis variants ir mānīšanās, kā negrozi. Totāla kapitulēšana un atzīšana, ka vīrietis ir dumjāks par mani. Un kam man dumjāks vīrietis? Tās, kurām viņš ir nepieciešams, lai iesistu naglu sienā, lai arī staigā apvedceļus, bet man savā aizstāvībā jāsaka, ka, būdama ne pārāk izcila partnere, es esmu labs partneris. Ne tādā ziņā, ka labi izpildu vīrieša lomu, bet tāda, ka izlūkos ar mani var iet. Tā kā tas, kura vārdā runā guru, proti, mans vīrs, šo visu ir dzirdējis no manis, ir informēts un ir apbruņots.
- vīrietis vada, sieviete seko;
- improvizē tikai vīrietis;
- ja gribi savādāk, dabūsi sēdēt malā.
Esmu gan vienmēr bijusi tā, kas tiesā sievietes, kas veic pirmo soli. Labs vīrietis nekad negrib sievieti, kas viņu lūdz uz deju. Bet tagad ir jautājums, vai viņš grib savu sievu, kas viņu lūdz uz deju? Vai arī šajā gadījumā sanāk, ka es nedrīkstu ne ko ierosināt, ne ko darīt bez vīra teikšanas? Vai viss ir kā sestajā klasē - tēlo, ka tev neko nevajag un viņš gribēs atdot visu tieši tev? Un kā tad ir ar to, ka laulība ir divu pieaugušo cilvēku godīgs līgums?
Ja viss ir tā, tad es ņemu savus vārdus par pirmajiem soļiem atpakaļ un pierakstos pie feministēm - galu galā, šis te antiemansipācijas sviests mani ir novedis līdz tam, ka, nonākot pie problēmas, tā vietā lai to risinātu, es zvanu vīram, lai viņš mani glābj. To es atklāju, kad reiz pie problēmas man pa rokai nebija telefons un biju spiesta rīkoties.
Teoretiski "vīrietis vada, sieviete seko" ir ļoti taisnīgs un pareizs sauklis. Bet tikai ja prioritāte ir par katru cenu noturēt partneri dzīvošanai vai dejošanai. Bet ziniet kā ar mani ir, mums rīt viesi atbrauks, bet uz logiem nav aizkaru, jo saimniece ir rakstniece. Iedvesma ir, doma ir, nu vairs ne līdz aizkariem. Tāda es esmu saimniece. Un tāda es esmu arī deju partnere. Es negribu "nebūt viena", es negribu dejot. Es pirmam kārtam gribu rakstīt, kas nozīmē to, ka manam partnerim būs mani jāpavada iedvesmas medībās. Ja nē, man nāksies medīt vienai, neskatoties uz to, ka "labi partneri zemē nemētājas". Mētājas. Tikai tie, kuriem aiz bailēm palikt vieniem acis ir apžilbušas, tos neredz. Un esmu pārliecināta, ka sievietes, kas dzīvē vadījās pēc savām interesēm un uzskatiem, nodzivoja ilgāku un laimīgāku mūžu bez vīra, nekā tās, kuras dzīvoja ar vīru un darīja visu kā mīļais teiks. Atskaitot, protams, tās, kurām upurēties un dzīvot priekš vīra ir dzīves aicinājums.
Tie nekādā gadījumā nav draudi, tā ir tikai līdzvērtīga paplašināta atbilde uz to, ka mēģinot vadīt, es riskēju zaudēt partneri. Tad lūk, nevadot, mans partneris riskē zaudēt mani. Kālab vīrieši tik bieži to aizmirst un kālab "Manieru" forums, kas nereti noliek vietā pārlieku aktīvas sievietes, tik reti atgādina šo sīkumu pārlieku pasīviem vīriešiem?
Ir vēl variants, savu panākt netieši, sievišķīgi, ar apvedceļiem. Bet šis variants ir mānīšanās, kā negrozi. Totāla kapitulēšana un atzīšana, ka vīrietis ir dumjāks par mani. Un kam man dumjāks vīrietis? Tās, kurām viņš ir nepieciešams, lai iesistu naglu sienā, lai arī staigā apvedceļus, bet man savā aizstāvībā jāsaka, ka, būdama ne pārāk izcila partnere, es esmu labs partneris. Ne tādā ziņā, ka labi izpildu vīrieša lomu, bet tāda, ka izlūkos ar mani var iet. Tā kā tas, kura vārdā runā guru, proti, mans vīrs, šo visu ir dzirdējis no manis, ir informēts un ir apbruņots.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru