Es savulaik pusotru gadu nodzīvoju internetā - strādāju e-darbu, no kurienes man veikli nāca e-nauda, mutuļoju savās e-emocijās un dalījos ar e-draugiem, man bija e-boifrends, mums bija e-sekss un vēl e-vairāk. Principā, cik varu atminēties, šis bija labākais pusotrs gads manā dzīvē, bet šoreiz ne par to. Es to visu saku pie tā, lai kāds lasītājs nedomā uzsvilpt, ka virtuālā pasaule - tas nav nopietni. Es taču zinu, ka ir, un atšķirībā no daža lasītāja esmu tur bijusi. Vārdu sakot, ja kāds domā, ka tīklā var noslēpties, aizmirstiet. Ja jūs izbrīna kāpēc es atklāju šeit savu īsto vārdu, tad daļēji tas ir tāpēc, ka inkognito palikt tāpat neizdosies, jā. Un tagad divi īsstāstiņi no meitenes, kas dzīvoja internetā.
Es tuvu pazinu vienu vīriešu dzimtas pārstāvi, virtuāli, un mēs dzīvojām dažādās puslodēs. Es, protams, zināju viņa vārdu, kur viņš dzīvo, par ko strādā, kāds viņam ir suns un tā joprojām, bet nu iepazināmies mēs katrs zem sava nika. Ko es nezināju, bija tas, ka viņam ir sieva. Šī iemesla dēļ viņš vienā brīdī mūsu jauko tusiņu nolēma pārtraukt neko nepaskaidrojot. Pēc neilgas agonijas (savādāk to nevar nosaukt, jo tas bija pirmais periods manā dzīvē, kad lietoju sedatīvos līdzekļus. Otrais bija bērna kopšanas atvaļinājums.) es goglēju. Viņa niku. Un nokļuvu kolosālā forumā All Things International, kur ar šo niku uzstājās arī kāds biedrs, kura (rakstīšanas) stils, kura domas (par lietām, par ko mēs gan nebijām runājuši) bija identiskas tām, kas piederēja tīkla personāžam, ko meklēju. Ziniet, internetā bez vārda un bildes cilvēks ir tikpat viegli atpazīstams it kā jūs viņu satiktu uz ielas. Es viņam neko neteicu, bet forumam piebiedrojos. Viņš mani atpazina pēc nedēļas un lieki ir teikt, ka, lai to panāktu, es neizpaudu neko privātu par sevi.
Vakar atkal goglēju, bet šoreiz saistībā ar darbu. Būdama visai pedantiska darba jautājumos, es mēdzu pārbaudīt, kur tīklā izplatās informācija par projektiem, kuros piedalos. Un tā uzgāju lietotāju Herta&Berta. Ja tas notiku kopienā blogs.lv vai sviesta čībā, es par to vispār nerakstītu, bet tas notika tepat ne tik latviskajā blogerī. Izlasīju to, kas attiecas uz darbu, un man likās, ka cilvēks ar projektu ir kaut kā saistīts, kaut gan tiešas norādes nebija. Tad iedziļinājos pietiekami fascinējošā saturā. Pēc cik - astoņiem?desmit? - klikiem man radās nojausma, ka cilvēks strādā sponsoru uzņēmumā. Nākamajs kliks atvēra bildi-pierādījumu. Pēc vēl pieciem klikiem man aiz teksta rēgojās pavisam noteikts cilvēks. Nu tad es uzgāju arī vārdu-pierādījumu un kliku vēlāk bildi-pierādījumu. Bravo, Liz!
Ar šo meiteni mēs nedaudz kontaktējāmies pagajušā projekta ietvaros, tā kā principā es viņu nemaz nepazīstu. Vēl kādam ir palikusi ilūzija par to, ka tīklā var veiksmīgi spēlēt paslēpes ar pazīstāmiem potenciāliem goglētājiem, ja nepazīstami viens otru atpazīst tik viegli? Vienīgais nosacījums lai tiktu atpazītam, droši vien, ir tas, ka tomēr jābūt kaut mazliet personībai.
5 komentāri:
Tikko onkulim Gūglim pajautāju pastāstīt par sevi - un neko prātīgu neuzzināju. Laikam neesmu personība... vai arī negribu, lai visi to zin.
Ha, tu paskaties savādāk - ja tavā blogā tavs vārds nefigurētu, bet kāds atnāktu, palasītu, papildinātu ar komentāriem šeit un pateiktu "a, es zinu kas to rakstīja!". Tad tu būtu personība, pat ja negribētu lai kāds to zin.
paldies Dievam ne visiem vakaros patīk tēlot Erkilus Puaro un Miss Mārplas :)
Lai gan zināms azarts tur ir.
P.S. es tiesham ceru ka kads savedis to front page kartībā :)
Jā, daži vienmēr pabeidz iesākto, bet citi bliež atklātu haltūru, pametot visu pusratā.
nu ja ar front page neviens negrib nodarboties vai negrib komunicēt, tad gaidīsim vien pasūtītāju, lai saved tos adminus kopā.
Bū cik īgns man tas pēdējais komentārs sanāca.
Ierakstīt komentāru