Ziniet, ir lietas, ko proti, un lietas, ko gribi prast. Mans dzīves aicinājums ir ideālā līdzsvarā - tas sastāv no vienas lietas, ko protu, un no vienas, ko gribu prast.
Kādreiz es piedalījos orientēšanās sacīkstēs, nu tad, godīgi, reti kuru reizi man izdevās iziet maršrutu. Ar visu to, ka es pazīstu dabas parādības, protu lietot karti, kompasu un lasīt kartes leģendu no dziļas bērnības. Es līdz šim nezinu kāpēc tas tā notiek, varbūt tas ir lāsts.
Nesen skatījos vienas piecus gadus vecas meitenes kladīti ar Bārbijas un Disneja varoņu uzlīmēm. Man kā padomju bērnam Disneja laiks atnāca vēlāk, bet pirmsskolas vecuma kladītē es līmēju dažādu valstu kartes un mācījos to galvaspilsētu nosaukumus.
Kad man bija pieci-seši gadi, pa TV (es saku, TV spēlē lielāko lomu manā dzīvē) ieraudzīju reportāžu par vulkāna izvirdumu. Teju nākamajā dienā, pastaigājoties ar mammu, es ieraudzīju atvērtu kanalizācijas lūku, no kurienes gāza tvaiks. Prasīju, kas tas? Mamma atbildēja: "Nu saprotams, ka vulkāna izvirdums!" Šķiet, ka tā bija trauma - es nepārstāju vēlēties uz kritošām zvaigznēm, bet nu vairs ne mantiņas vai košļenes, bet lai nekur nekad vairs nenotiek zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami utml.
Pēc tikšanās ar vaļējo kanalizācijas lūku, es iemācījos vārdus "цунами", "землетрясение" и "извержение вулкана". Bet toreiz, piecu gadu vecumā, manā rakstniekā bija vairāk ģeogrāfa. Ja es mācētu šos vārdus uzrakstīt, piecpadsmit gadus vēlāk es būtu stājusies žurnālistos vai filologos. Tā kā es mācēju tos tikai izrunāt, toties 24 stundas diennaktī, es iestājos ģeogrāfos. Pirmā un vienīgā prioritāte, visu vai neko.
Bet izrādījās, ka tomēr manā ģeogrāfā bija vairāk rakstnieka, jo vēl agrāk, četru gadu vecumā es drukāju stāstus par zaķiem uz mammas rakstāmmašīnas, bet rindiņas фывапролджэ, ячсмитьбюё и йцукенг... (tālāk izrunāt nevar) lasīju kā pantiņus. Šobrīd rakstu pie monitora gaismas uz pilnīgi nodilušas klaviatūras. Bet man nav jāskatās. Divdesmit gadus vēlāk es tāpat kā Orvels pārstāju pretoties savām dabiskajām tieksmēm un darīt to, ko man ieteica citi. Es sāku darīt to vienīgo, ko gribēju darīt - rakstīt.
Vakar rakstīju kārtējo līgumdarbiņu - kokteili par Aļaskas apvidu un jūtos laimīgāka nekā ēdot paštaisītu lazanju savā dārzā. Un, ja kāda zvaigzne krīt, tad es ievēlēšu lai šogad, kad atsākšu strādāt, šie divi aicinājumi - rakstīt un par ģeogrāfiju - salejas vienā veselā, jo akmeņi ir labi izmētāti, ir pienācis laiks tos lasīt.
Kādreiz es piedalījos orientēšanās sacīkstēs, nu tad, godīgi, reti kuru reizi man izdevās iziet maršrutu. Ar visu to, ka es pazīstu dabas parādības, protu lietot karti, kompasu un lasīt kartes leģendu no dziļas bērnības. Es līdz šim nezinu kāpēc tas tā notiek, varbūt tas ir lāsts.
Nesen skatījos vienas piecus gadus vecas meitenes kladīti ar Bārbijas un Disneja varoņu uzlīmēm. Man kā padomju bērnam Disneja laiks atnāca vēlāk, bet pirmsskolas vecuma kladītē es līmēju dažādu valstu kartes un mācījos to galvaspilsētu nosaukumus.
Kad man bija pieci-seši gadi, pa TV (es saku, TV spēlē lielāko lomu manā dzīvē) ieraudzīju reportāžu par vulkāna izvirdumu. Teju nākamajā dienā, pastaigājoties ar mammu, es ieraudzīju atvērtu kanalizācijas lūku, no kurienes gāza tvaiks. Prasīju, kas tas? Mamma atbildēja: "Nu saprotams, ka vulkāna izvirdums!" Šķiet, ka tā bija trauma - es nepārstāju vēlēties uz kritošām zvaigznēm, bet nu vairs ne mantiņas vai košļenes, bet lai nekur nekad vairs nenotiek zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami utml.
Pēc tikšanās ar vaļējo kanalizācijas lūku, es iemācījos vārdus "цунами", "землетрясение" и "извержение вулкана". Bet toreiz, piecu gadu vecumā, manā rakstniekā bija vairāk ģeogrāfa. Ja es mācētu šos vārdus uzrakstīt, piecpadsmit gadus vēlāk es būtu stājusies žurnālistos vai filologos. Tā kā es mācēju tos tikai izrunāt, toties 24 stundas diennaktī, es iestājos ģeogrāfos. Pirmā un vienīgā prioritāte, visu vai neko.
Bet izrādījās, ka tomēr manā ģeogrāfā bija vairāk rakstnieka, jo vēl agrāk, četru gadu vecumā es drukāju stāstus par zaķiem uz mammas rakstāmmašīnas, bet rindiņas фывапролджэ, ячсмитьбюё и йцукенг... (tālāk izrunāt nevar) lasīju kā pantiņus. Šobrīd rakstu pie monitora gaismas uz pilnīgi nodilušas klaviatūras. Bet man nav jāskatās. Divdesmit gadus vēlāk es tāpat kā Orvels pārstāju pretoties savām dabiskajām tieksmēm un darīt to, ko man ieteica citi. Es sāku darīt to vienīgo, ko gribēju darīt - rakstīt.
Vakar rakstīju kārtējo līgumdarbiņu - kokteili par Aļaskas apvidu un jūtos laimīgāka nekā ēdot paštaisītu lazanju savā dārzā. Un, ja kāda zvaigzne krīt, tad es ievēlēšu lai šogad, kad atsākšu strādāt, šie divi aicinājumi - rakstīt un par ģeogrāfiju - salejas vienā veselā, jo akmeņi ir labi izmētāti, ir pienācis laiks tos lasīt.
3 komentāri:
Huh, izspēlēju vēlreiz TravelPod un atkal paliku desmitajā līmenī, smagi aplauzies pie Āfrikas valstu galvaspilsētām. Nu nepatīk man nēģeri...
Nu varbūt vēl kāds gads ģeogrāfos nāks par labu.
Cerība mirst pēdējā, kā teica revulucionāri Ļeņinam.
Ierakstīt komentāru