Ja es Jums uzdošu sekojošos jautājumus, cik no tiem Jūs uzskatīsiet par netaktiskiem vai pat nepieklājīgiem? Un kādas būs Jūsu domas par cilvēku, kas šos uzdod?
(iekāpjot Jūsu mašīnā): „Priekšējo stiklu tev vajadzētu noslaucīt.”
(paraujot Jūs aiz bizes): „Kas tas tāds? Kad jau tu iesi pie friziera? Tev noteikti vajag kādus piecpadsmit centimetrus no matiem nogriezt nost!”
(apveltot Jūs ar skatienu „Sliņķe!”): „Vai tiešām nevar atrast laiku aplaistīt puķes?”
(kad Jūs steigā pošot sevi un bēbi ceļam aizmirstat kaut ko svarīgu un tagad bez šīs lietas ir visai grūti): „Haha! Nu tu gan esi vārna!”
(ļoti tievam cilvēkam): „Ak Dies’, cik Jūs esat tieva! Droši vien, neko neēdat!” (starp citu, diez vai šis pats jautātājs tuklākam cilvēkam pajautās „Jūs esat tik resns, laikam daudz ēdat?”)
Kas ir kopīgs visiem šiem jautājumiem? Droši vien tas, ka tie visi ir no sērijas „pateikt kādam ko darīt”. Un ko Jums gribas atbildēt? Dabīgi, pateikt gudriniekam kur viņam iet. Pat ja katrs no apgalvojumiem ir taisnīgs, nevienam tā īsti nav tiesību citam kaut ko aizrādīt. Nudien, tas nav ne jautātāja stikls, ne mati, ne puķes! Kad to pasaka kolēģis vai garāmgājējs, mēs tos noturam par neaudzinātiem rupekļiem, paziņojam to visai plašai sabiedrībai un vairāmies no kontaktiem. Tāpēc jau tie kolēģi un garāmgājēji pārsvarā izturas pieklājīgi, un mēs pret tiem arī.
Toties atspēlējamies mēs saviem tuviniekiem. Man personīgi jebkāda mēra sajūta zūd attiecībā pret dzīvesbiedru. Tikko ielaidusies nopietnākās attiecībās, es atļaujos vienam klāstīt patiesības par viņa bijušajām draudzenēm, citu kritizēt par viņa frizūru, trešajam skaidrot viņa ciltsrakstus kā ne visai zilās asinis pārstāvošos. Ar šādu uzvedību, kādā krāsā, gribas jautāt, ir manas asinis?
Un tas, ko mēs mēdzam dzirdēt no saviem vecākiem, pašiem mums tuvākajiem cilvēkiem, ir pavisam nepārspējams! Mūs kritizē, izsmej, pazemo, apsaukā, bieži vien tas notiek publiski, un kopumā saucas „audzināšana”, „mīļa ķircināšana” vai „palīdzība”. Pajautāt trīsdesmit gadus vecam vīrietim meitenes, kuru viņš aplido, klātbūtnē „Tev naudiņa ir?„ - aaa, māt, pazūdi!!! Un viss aizsākas jau tad, kad mēs vedam mazu bērnu peldēties publiskā pludmalē pliku. Jūs domājat, bērns neko nesaprot? Kaut ko nesaprot viņa vecāki.
No vienas puses, esmu pārliecināta, ka mēs visi vairāk vai mazāk dzirdam šādas lietas no mātēm un tēviem. No otras puses, man šķiet, ka tikpat ka neviens no mums uz šiem izgājieniem neatbild. Uz savas mammas aizrādījumiem par nelaistītām puķēm manā mājā, es viņas mājā neatšauju „Kas tev par šaušalīgiem putekļiem zem radiatora! Vai tu šeit neesi slaucījusi kopš ievācies?”, kaut gan uzturos šeit kopā ar rāpojošu zīdaini. Es neironizēju „ak tu mana modes dāma!„ par vīramātes tērpu, atbildot uz viņas sarkastisko „ak tu mana saimniecīte!”, kad man ir beigušies papīra dvieļi. Es iedomājos, ka viņas abas stipri apvainotos. Un, ziniet, es pie tā būšu vainīga. Kas ir paradoksālākais, es arī jutīšos vainīga! Es jutīšos un būšu vainīga arī tad, ja uz viņu visai netaktiskiem izteikumiem apvainošos es pati. Skaisti.
Tas, ka es visai vaļsirdīgi izturos pret saviem vīriešiem, man liek domāt, ka attiecībā uz mammām es esmu nevis takta izjūtas kalngals, bet vienkārši zaķpastala. Un, šķiet, ka tāda ir lielākā daļa cilvēces. Es redzu sievieti, kas meitas draudzenei liek siltākā pēcpusdienā vilkt nost džinsus un staigāt pa dārzu apakšbiksēs, nerēķinoties ar to, ka šai varbūt nemaz nav tik karsti vai varbūt šī nealkst atkailināties cilvēku priekšā, pat ja tās ir tikai sievietes. Ja ne izģērbties, tad vismaz paņemt meitas šortus, pat ja viena nav īpaši priecīga aizdot savas drēbes, bet otra – vilkt svešas. Toties es nevaru iedomāties kā šī meitas draudzene to pateiktu šai pašai sievietei. Nē, viņa arī nav pārāk smalkjūtīga, jo pašai savai draudzenei viņa labprāt dotu un dod nejaukus padomus, nē, pat pavēles darīt kaut ko nepieņemamu! It kā cilvēka motīvi mainītos atkarībā no sarunas biedra vecuma! Starp citu, ja kāda no jaunajām dāmām aizrādītu trešajai par netaktiskumu, izrādītos, ka viņas abas ir sliktas draudzenes un vispār dīvaini cilvēki, kam nepatīk publiski izģērbties vai mainīties ar drēbēm.
Tomēr, izejot no tā, ka vārdnīca skaidro taktiskumu kā mēra sajūtu, smalkjūtību, kas ļauj piemeklēt īpašu pieeju katram atsevišķam indivīdam vai situācijai, varbūt jau vien tas, ka es iedomājos, ka mani vārdi kādu varētu apvainot, ir zināmā mērā smalkjūtība? Baidos, ka šai īpašībai nav ne mazākā sakara ar manierēm vai audzināšanu, jo zinu es gan cilvēkus, kas uzskata sevi par inteliģentiem un kulturāliem, bet nevar atturēties no savu bērnu publiskas pazemošanas. Tāpat pazīstu dažus, kas ir visai vienkārši cilvēki, bet nekad neveido kutelīgas situācijas. Tomēr tādu ir mazākums.
(iekāpjot Jūsu mašīnā): „Priekšējo stiklu tev vajadzētu noslaucīt.”
(paraujot Jūs aiz bizes): „Kas tas tāds? Kad jau tu iesi pie friziera? Tev noteikti vajag kādus piecpadsmit centimetrus no matiem nogriezt nost!”
(apveltot Jūs ar skatienu „Sliņķe!”): „Vai tiešām nevar atrast laiku aplaistīt puķes?”
(kad Jūs steigā pošot sevi un bēbi ceļam aizmirstat kaut ko svarīgu un tagad bez šīs lietas ir visai grūti): „Haha! Nu tu gan esi vārna!”
(ļoti tievam cilvēkam): „Ak Dies’, cik Jūs esat tieva! Droši vien, neko neēdat!” (starp citu, diez vai šis pats jautātājs tuklākam cilvēkam pajautās „Jūs esat tik resns, laikam daudz ēdat?”)
Kas ir kopīgs visiem šiem jautājumiem? Droši vien tas, ka tie visi ir no sērijas „pateikt kādam ko darīt”. Un ko Jums gribas atbildēt? Dabīgi, pateikt gudriniekam kur viņam iet. Pat ja katrs no apgalvojumiem ir taisnīgs, nevienam tā īsti nav tiesību citam kaut ko aizrādīt. Nudien, tas nav ne jautātāja stikls, ne mati, ne puķes! Kad to pasaka kolēģis vai garāmgājējs, mēs tos noturam par neaudzinātiem rupekļiem, paziņojam to visai plašai sabiedrībai un vairāmies no kontaktiem. Tāpēc jau tie kolēģi un garāmgājēji pārsvarā izturas pieklājīgi, un mēs pret tiem arī.
Toties atspēlējamies mēs saviem tuviniekiem. Man personīgi jebkāda mēra sajūta zūd attiecībā pret dzīvesbiedru. Tikko ielaidusies nopietnākās attiecībās, es atļaujos vienam klāstīt patiesības par viņa bijušajām draudzenēm, citu kritizēt par viņa frizūru, trešajam skaidrot viņa ciltsrakstus kā ne visai zilās asinis pārstāvošos. Ar šādu uzvedību, kādā krāsā, gribas jautāt, ir manas asinis?
Un tas, ko mēs mēdzam dzirdēt no saviem vecākiem, pašiem mums tuvākajiem cilvēkiem, ir pavisam nepārspējams! Mūs kritizē, izsmej, pazemo, apsaukā, bieži vien tas notiek publiski, un kopumā saucas „audzināšana”, „mīļa ķircināšana” vai „palīdzība”. Pajautāt trīsdesmit gadus vecam vīrietim meitenes, kuru viņš aplido, klātbūtnē „Tev naudiņa ir?„ - aaa, māt, pazūdi!!! Un viss aizsākas jau tad, kad mēs vedam mazu bērnu peldēties publiskā pludmalē pliku. Jūs domājat, bērns neko nesaprot? Kaut ko nesaprot viņa vecāki.
No vienas puses, esmu pārliecināta, ka mēs visi vairāk vai mazāk dzirdam šādas lietas no mātēm un tēviem. No otras puses, man šķiet, ka tikpat ka neviens no mums uz šiem izgājieniem neatbild. Uz savas mammas aizrādījumiem par nelaistītām puķēm manā mājā, es viņas mājā neatšauju „Kas tev par šaušalīgiem putekļiem zem radiatora! Vai tu šeit neesi slaucījusi kopš ievācies?”, kaut gan uzturos šeit kopā ar rāpojošu zīdaini. Es neironizēju „ak tu mana modes dāma!„ par vīramātes tērpu, atbildot uz viņas sarkastisko „ak tu mana saimniecīte!”, kad man ir beigušies papīra dvieļi. Es iedomājos, ka viņas abas stipri apvainotos. Un, ziniet, es pie tā būšu vainīga. Kas ir paradoksālākais, es arī jutīšos vainīga! Es jutīšos un būšu vainīga arī tad, ja uz viņu visai netaktiskiem izteikumiem apvainošos es pati. Skaisti.
Tas, ka es visai vaļsirdīgi izturos pret saviem vīriešiem, man liek domāt, ka attiecībā uz mammām es esmu nevis takta izjūtas kalngals, bet vienkārši zaķpastala. Un, šķiet, ka tāda ir lielākā daļa cilvēces. Es redzu sievieti, kas meitas draudzenei liek siltākā pēcpusdienā vilkt nost džinsus un staigāt pa dārzu apakšbiksēs, nerēķinoties ar to, ka šai varbūt nemaz nav tik karsti vai varbūt šī nealkst atkailināties cilvēku priekšā, pat ja tās ir tikai sievietes. Ja ne izģērbties, tad vismaz paņemt meitas šortus, pat ja viena nav īpaši priecīga aizdot savas drēbes, bet otra – vilkt svešas. Toties es nevaru iedomāties kā šī meitas draudzene to pateiktu šai pašai sievietei. Nē, viņa arī nav pārāk smalkjūtīga, jo pašai savai draudzenei viņa labprāt dotu un dod nejaukus padomus, nē, pat pavēles darīt kaut ko nepieņemamu! It kā cilvēka motīvi mainītos atkarībā no sarunas biedra vecuma! Starp citu, ja kāda no jaunajām dāmām aizrādītu trešajai par netaktiskumu, izrādītos, ka viņas abas ir sliktas draudzenes un vispār dīvaini cilvēki, kam nepatīk publiski izģērbties vai mainīties ar drēbēm.
Tomēr, izejot no tā, ka vārdnīca skaidro taktiskumu kā mēra sajūtu, smalkjūtību, kas ļauj piemeklēt īpašu pieeju katram atsevišķam indivīdam vai situācijai, varbūt jau vien tas, ka es iedomājos, ka mani vārdi kādu varētu apvainot, ir zināmā mērā smalkjūtība? Baidos, ka šai īpašībai nav ne mazākā sakara ar manierēm vai audzināšanu, jo zinu es gan cilvēkus, kas uzskata sevi par inteliģentiem un kulturāliem, bet nevar atturēties no savu bērnu publiskas pazemošanas. Tāpat pazīstu dažus, kas ir visai vienkārši cilvēki, bet nekad neveido kutelīgas situācijas. Tomēr tādu ir mazākums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru