Šogad bija daudz labāk. Pirmkārt, kleita nebija jāšuj. Otrkārt, mašīnu atstājām mājās. Treškārt, bērnu arī atstājām mājās.
Pirmais, ko satikām, bija kāds, kas mums mācīja dejot, kas bailīgi lūkojās iekšā no durvju ailes. Tā gan tikai izskatījās, jo no kā viņam slēpties – sestdien viņš esot rādījis trikus Ģildes ballē. Šitā – neaizej uz vienu balli un visu palaid garām. Citi saskatīja Emsi un citas pazīstamās sejas, par ko forumā jau ir sākusies jautra diskusija, bet es saskatīju tikai kleitas, rotas un dejojošos pārus. Pirmā mums trāpījās meitene, kuru redzot, man radās doma, ka es par maz esmu uzkrāsota un arī kaklā vajadzēja kaut ko uzkarināt, izskatījās jau dikti smuki. Bet pēc brīža, kad sāka skanēt mūzika, izrādījās, ka Aldim ir taisnība – nav nozīmes tavam meikapam un rotām, ja dejot tu neproti. Meiteni es vēlāk redzēju korporatīvā pie bāra letes – jauni buržuji ar lielām cerībām, dārgi džinsi un krekli ar atpogātām apkaklēm. Dzērieni, augstprātīgi joki un izmisīgas bailes no stila izgāšanās. Bija arī man tāda tendencīte kādreiz. Dies’ sargi mani no šādām izklaidēm jebkad atkal!
Vispār, kas mani katru gadu izbrīna ir tautas deju izrāde. Es saprotu, nacionālās vērtības, nezūdošā latviešu kultūra un viss kaut kas tamlīdzīgs, bet es neatminos informāciju ne no viena avota, kas vēstītu, ka, teiksim, Vīnes glaunajās ballēs tiktu aicināti lauku dancotāji, kas ar savu lēkāšanu izklaidētu karaļa galmu. Interesants domu gājiens ir tiem organizētājiem un noteikti veselam leģionam tautiešu, kas mani par šiem vārdiem nolinčotu.
Manieristu bija daudz, kaut gan varbūt divreiz mazāk nekā trīs gadus vecajās kopīgajās bildēs. Bet vismaz visi atnāca savas gribēšanas pēc. Ja pērn bija čaču balle, tad šoreiz bija daudz valšu, nenoteiktu gabalu, pie kuriem mans partneris velk blūzu, un svingi vai vismaz svingveidīgie gabali. Būtu parkets bijis nopulēts, būtu pavisam ideāli. Tango atkal gaidījām veltīgi. Nebija torte, par ko es gan nebēdāju. Nebija arī lielā loterija, droši vien visas rezerves aizgāja lētajās biļetēs. Un es tā cerēju atspēlēties par pagājušo gadu!
Garderobē, aujot ielas apavus, noklausījāmies garu klasisku tango...
Pirmais, ko satikām, bija kāds, kas mums mācīja dejot, kas bailīgi lūkojās iekšā no durvju ailes. Tā gan tikai izskatījās, jo no kā viņam slēpties – sestdien viņš esot rādījis trikus Ģildes ballē. Šitā – neaizej uz vienu balli un visu palaid garām. Citi saskatīja Emsi un citas pazīstamās sejas, par ko forumā jau ir sākusies jautra diskusija, bet es saskatīju tikai kleitas, rotas un dejojošos pārus. Pirmā mums trāpījās meitene, kuru redzot, man radās doma, ka es par maz esmu uzkrāsota un arī kaklā vajadzēja kaut ko uzkarināt, izskatījās jau dikti smuki. Bet pēc brīža, kad sāka skanēt mūzika, izrādījās, ka Aldim ir taisnība – nav nozīmes tavam meikapam un rotām, ja dejot tu neproti. Meiteni es vēlāk redzēju korporatīvā pie bāra letes – jauni buržuji ar lielām cerībām, dārgi džinsi un krekli ar atpogātām apkaklēm. Dzērieni, augstprātīgi joki un izmisīgas bailes no stila izgāšanās. Bija arī man tāda tendencīte kādreiz. Dies’ sargi mani no šādām izklaidēm jebkad atkal!
Vispār, kas mani katru gadu izbrīna ir tautas deju izrāde. Es saprotu, nacionālās vērtības, nezūdošā latviešu kultūra un viss kaut kas tamlīdzīgs, bet es neatminos informāciju ne no viena avota, kas vēstītu, ka, teiksim, Vīnes glaunajās ballēs tiktu aicināti lauku dancotāji, kas ar savu lēkāšanu izklaidētu karaļa galmu. Interesants domu gājiens ir tiem organizētājiem un noteikti veselam leģionam tautiešu, kas mani par šiem vārdiem nolinčotu.
Manieristu bija daudz, kaut gan varbūt divreiz mazāk nekā trīs gadus vecajās kopīgajās bildēs. Bet vismaz visi atnāca savas gribēšanas pēc. Ja pērn bija čaču balle, tad šoreiz bija daudz valšu, nenoteiktu gabalu, pie kuriem mans partneris velk blūzu, un svingi vai vismaz svingveidīgie gabali. Būtu parkets bijis nopulēts, būtu pavisam ideāli. Tango atkal gaidījām veltīgi. Nebija torte, par ko es gan nebēdāju. Nebija arī lielā loterija, droši vien visas rezerves aizgāja lētajās biļetēs. Un es tā cerēju atspēlēties par pagājušo gadu!
Garderobē, aujot ielas apavus, noklausījāmies garu klasisku tango...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru