Ikdiena

Lai jūs nedomātu, ka man te ir tikai izklaides, sports un burkšķēšana uz vecākiem, pastāstīšu, kā šodien pavadīju dienu.

No rīta šaģērbos skriešanas tērpā un aizvedu uz dārziņu bērnu. Pēc Jāņiem visus pārcēla pretējā grupiņā, bet tur, izrādās, ja nokavēji brokastis 15 minūtes, tad nekas ēdams vairs nav palicis. Bērnam nācās izlīdzēties ar cepumiem un tēju. Toties es apmetu lieku lociņu un noskrēju līdz mājām nevis 3,5, bet 5km. Kad es tā daru, es uz rokas lieku tādu telefona kabatiņu. Šādu. Tur ielieku atslēgu no mašīnas un telefonu. Un tajā brīdī, kad rauju ārā telefonu, lai uzņemtu rezultātu, mašīnas atslēga izlec no maciņa ārā. Vienreiz es to ievēroju gandrīz uzreiz, atgriezos un uzreiz atradu. Bet šoreiz gāju laimīgi mājās.

Pa dienu atnāca foršs e-pasts no VIDa. Ka man apmēram nevis atpūsties jābrauc, bet uz cietumu jāiet. Turklāt, atnāca tādā formātā, ka bez pulistra neatvērsi. Ar duāla palīdzību man izdevās tikt ar visu galā. Izgāju īemest aci pastkastē, varbūt, tur kaut kas līdzīgs no Latvijas Gāzes vai Latvenergo būs atnācis. Bet tur bija tikai aicinājums no pasta saņemt sejas mazgāšanas līdzekli. Salūza veļas mašīna. Pusstundu čakarējos, griezu ārā veļu ar rokām. Tikko visu izdarīju, viņai beidzot izdevās ūdeni nolaist. Izkarināju ārā vēļu, saule spīd, karsti...

Pirms pieciem sataisījos ārā uz dārziņu, uz veikalu un uz pastu. Un kur mašīnas atslēga???? Mežā. Nāksies iet meklēt, kaut kur vairs nepaspēšu. Izgāju ārā. Līst. Nē, gāž. Labi, brauks ar autobusu, kas pēc 25 minūtēm, pie reizes paspēšu mežā atslēgu pameklēt. Salasīju sīceni 24 santīmus un vēl pagrābu dažus viensantīmniekus, kas mētājās uz plaukta. Autobusam jāpietiek. Izgāju caur mežu, atslēgas, protams, vairs nav. Pastaigāju turpu-šurpu, un te man iešāvās prātā, ka autobuss maksā nevis 30 santīmu, bet 35. !!! Un man cik ir? Pārskaitīju. 33. Autobuss pēc 2 minūtēm. Uz redzēšanos, pagriezos un aizgāju caur mežu kājām.

Nekas, paņemšu bērnu, aiziesim līdz pastam, tas pirmdienās līdz septiņiem. Un tad uz veikalu. Paņēmu, aizgājām līdz pastam. Pirmdienās līdz septiņiem, tikai šodien nav pirmdiena. Nu, vismaz uz veikalu tikām. Un labi, ka mašīnai ir divas rezerves atslēgas. Pazuda gan tā vienīgā, kurai bija lampiņa.

Pārējā laikā, kā parasti - darbs-un-ūdens režīms, kas man patiesībā ir daudz biežāk, nekā izklaides.

Aizgalds

Citādi, es gribu vēl padomāt. Pirmkārt, vakar vīra draugs pateica 'un jūs to ņemat galvā?' M, svaiga doma. Otrkārt, šogad es biju plānojusi censties paskatīties uz citu cilvēku trūkumiem no otrās puses un padomāt, ko es varu viņiem dot, nevis paņemt. Varbūt, ir pienācis pacietības laiks. Citādi sanāk, viņi audzina mani, un es audzinu pretī. Šeit. Treškārt, es par to jau rakstīju. Es reāli staigāju riņķiem. Un ņemu to visu galvā.

Tā kā pietiek. Šobrīd es gribu ātri visu pabeigt un aizlaisties, nodarboties ar kaut ko kustīgu un lustīgu. Ceļš, statoils, jūra, peldēšana, orientēšanās, skriešana, velomācības, piedzīvojumi, baltais lambrusco, dejas, laivu brauciens. Un nekādas vairs sēdēšanas aizgaldā.

Atklājumi un prioritātes

Atklājumi (tas vairāk attiecināms uz mani pašu):

- Duāls un vīrs gaidīja mani pie Alfas, uz kurieni es braucu pēc man nepazīstamā maršruta, ik pa laikam zvanot vīram un precizējot to. Un vīrs paraustīja plecus un duālam pateica, ka vispār nesaprot, ko es daru un kur atrodos (labi gan saprotot, kur es atrodos un ko daru, jo pats tikko apstiprināja, ak braucu pareizi). Un duāls saprata, ka tā ir tāda teitorijas apžīmēšana "vo, manējā dumiķīte, pat es nevaru iedomāties, ko viņa tur izpilda, toties varu atļauties tā teikt". Tā nav nievāšana, tā ir pašapzinīga lielīšanās. Man liekas, ka arī aizgalda sarunas par tēmu 'cik viss slikti Latvijā, un kā mums viss sūkā, un kā bibliotēku nevietā un nelaikā uzcēla' un arī par to, ka bērni ir slinkie suņi, ir tas pats piesegtais lepnums un mīlestība, jo lepoties un mīlēt atklāti pie mums nav pieņemts. Ok.

- Kad cilvēks uzsāk atklāti idiotisku sarunu, uz kuru var atbildēt tikai 'i čo?', viņš varbūt, cenšas dibināt ar mani kontaktu, iesaistīt mani sarunā. Žēl gan, ka viņš nav gatavs sarunas dažādiem pavērsieniem, bet tikai vienai shēmai, kuru es joprojām neesmu apguvusi - piebalsot un kopīgi norāt kādu. Bet varbūt viņš vienkārši grib izteikt savu viedokli. Ok.

- Kad tu stāsti cilvēkam par saviem panākumiem, bet saņem 'pfff, tev taču tas nekad nav paticis!', tas ir slēptais "ES TAČU TEV TEICU!!!!!", jo katram ir nepieciešams justies svarīgam un taisnīgam. Un jā, vecākiem mēdz būt taisnība (kas nenozīmē, ka tā ir vienmēr - un jo vecāki paliek paši bērni, jo šī formula strādā mazāk), bet mēs pie viņas atnākam tad, kad mums pienāk laiks, nevis tad, kad to grib vecāki. Un arī ar viņiem tas savulaik notika tāpat. Jo viņi bija gatavi, nevis tāpēc, ka izdomājuši ko ģeniālu.

Manas šībrīža prioritātes (tas tiem, uz ko tas varētu attiekties):

1. Iemācīties komunicēt ar bērnu tā, lai viņš visu laiku nedomā, ka pieaugušie - īpaši senči - vienmēr uzvedas jocīgi un lien tur, kur nevajag. Iemācīties komunicēt ar vecākiem tā, lai nedomātu to par viņiem.

2. Noskaidrot, kas par katastrofu dzīvo manī un rada kontrolēšanu, trauksmes, dusmu lēkmes, vainas un pārslodzes sajūtu.

3. Izlabot vēl daudz dokumentālo filmu, lai varētu daudzmaz nodrošināt punktu 4 un sākt pielietot arī citas savas aizraušanās.

4. Būt slaidai un labi pavadīt laiku - gan tagad, gan pēc 30 gadiem. Un tāpēc es gribētu ienākt menopauzē ar endorfīniem un adrenalīnu, nevis tikai ar estrogēna trūkumu. Un par to ir jāsāk domāt jau pēc 30.

Tās ir lietas, kuras es izvēlējos pati, un pret kurām es izturos nopietni. Un puķīšu laistīšana ir numur 169 manā sarakstā. Kas es, dārznieks? Arī man ir tikai 24 stundas diennaktī, un daudz ko šajā mājā es neesmu pasūtījusi un neesmu pati uzņēmusies. Še jums, vecmāmiņ, ritenis un kedas, jūs esat pensijā, darīt nav ko, tas taču nav grūti katru dienu 30-40 minūtes paskrieties! Un Magnētā ir grupa W80. Kā 'negribat'?

Man ir tiesības nodarboties ar to, ko gribu. Man ir tiesības nogurt, aizmirst un negribēt. Un man ir tiesības iebilst, kad mani mēģina publiski par to kaunināt. Es esmu runājusi.

Zemais tonuss un PS Inčupe

Es zinu, kas ar mani ir ne tā! Brīžiem man uznāk tāds... tā kā nelabums, tā kā migliņa. Kaut kā viss bue, nekas nesāp, bet ir viegli slikta dūša. Citās reizēs ir viegli apmiglojusies galva un durstošas sīkas sāpītes deniņos un degunā. Vēl citās reizēs - reiboņi un aukstas ekstremitātes. Kaut kā vispār dīvaini. Spiediens man ir pazemināts, bet ne tik ļoti, lai es nopietni to izjustu. Dzelzs arī pie zemākās normas robežas, bet nekad nav kritusi stipri zem normas. Nu, vārdu sakot, vigli besīgs stāvoklis, kuru vēl nav vajadzības ārstēt. Dzīvosiet ilgi, bet slikti.

Es to visu saucu par pazeminātu tonusu. Un der visas pieejamās zāles, kas mani, miegainu slieku, pamodina. Vēderu un nelabu dūšu ātri pamodina gāzēts minerālūdens. Galvu iztīra un migliņu uz sitiena aizdzen espresso, kuru es dzeru viebdamās, jo pretīgi nu pretīgi, bet zālēm nav jābūt garšīgām. Parastā kafija te nelīdz. Sports kopumā nepieļauj, lai tas viss iestājas. Protams, der arī jebkādi citādi iegūti endorfīni - mūzika, piedzīvojumi, jebkāda aizraušanās, ekšens. Manu kaiti ārstē ar izklaidēm. Ar izklaidēm ārstē arī mana bērna kaiti - tendenci uz apvainošanos (t.i. - nodarbojies ar savām lietām un ātri sapratīsi, ka visa pasaule to vien gluži nedara, ka domā, kā tev ieriebt, bet arī nodarbojas ar savām lietām, un tas ir forši). Un es zinu vēl dažus, kam tas varētu līdzēt.    

Nu jā. Bet šoreiz man piemetās kaut kas pietiekami taustāms - vēdervīruss. Pirmdien - vēdergraizes, drudzis un sāpoša spranda. Desmit stundas miega, otrdien no rīta kopējs savārgums un joprojām vēdergraizes. Vēderu es apārstēju ar smektu un diētu. Savārgumu izgulēju, un, tā kā vakarā bija paredzētas piedzīvojumu sacīkstes, nolēmu tajās nepiedalīties, jo vēsā laikā peldināt savārgušu organismu purvā, un tad vēl kaut kādā ūdenī, un vēl skriet - droši viņu nolikt gultā. Izgulējos vēl 4 stundas un sāku taisīties. Vēreds nesāp, savārgums mazāks. Migliņa galvā. Espresso. Migliņa aiztinās, un sāka augt pārliecinošas galvassāpes. Te nu neko darīt, nācās iemest vienu ibumetīnu. Ar to pietika, lai pēc pusstundas es startētu nevis parastajā magnēta distancē, bet PS. Re ku Normunda apraksts no Magnēta diskusijām:

Izmēģini citādu Magnētu! Otrtdien – PIEDZĪVOJUMI + ROGAININGS + VANNA/DUŠA :) ! Šāds kokteilis būs pieejams Magnēta Piedzīvojumu sacīkšu 2. kārtas dalībniekiem. Dalība (ieskaite) – individuāli, lai gan nav liegts arī skriet kopā. 2. kārtā (Inčupē) būs trīs uzdevumi. Vispirms “purva trekinga” posms, precīzāk – “bebrāriju trekings”. Te varēs brist, varēs peldēt, varēs smieties, un arī lamāties... garantēta pilna emociju, lasi – piedzīvojumu, gamma. Purva trekingā būs 8 KP, kompakti izvietoti, daži pat tiešas redzamības zonā, tiesa, piekļūšanu tas neatvieglos. Rogaininga princips – apmeklē, cik vēlies un jebkādā secībā! Purva trekinga KP vērtība kopējā ieskaitē – 7 līdz 9 punkti. KP vērtības tiks rēķinātas pēc klasiskā principa: KP numura pirmais cipars apzīmē arī vērtību (piemēram: KP 31 – 3, bet KP 76 – 7). Otrais posms būs orientēšanās skrējiens, vācot kopējās Magnēta kartes kontropunktus, punktu vērtības – no 3 līdz 5. Secība un daudzums – pēc dalībnieka izvēles, vienīgais ierobežojums – ieskaitei derēs tikai un vienīgi KP ar pāru numuriem (piemēram: 44, 32, 58, 36 utt.). Un visbeidzot – finiša KP atradīsies jūrā, kur būs jāveic beidzamais posms – peldēšana. Turpat krastā saņemsiet peldvesti, kurai obligāti jābūt mugurā peldot pēc finiša atzīmes. Pleznas aizliegtas! Pēc šīs patīkamās “vannas/dušas” atliks vien nesteidzīga pastaiga (600-700 m) līdz sacensību centram.

Un labi vien, ka paņēmu šo - laiks noskaidrojās, purviņš bija pazīstams un patīkams, skrējiens īss, smuks un nekaitinošs, peldēšana patiesibā bija peldēšanās un jūrā ūdens siiiiilts! Jā, parastajā distancē es nomocītos krietni vairāk, kā tas notika ar manu duālu. Pēc pusotras stundas mežā es jūtos daudz veselāka nekā no rīta gultā. Talk about zemais tonuss! Un vienīgais, kas bija lieks - kakao pēc peldēšanās un kafija ar pienu no rīta. Tomēr piena produktu nelietošana pie vēdera kaitēm attiecas arī uz mani. Tā kā nost ar pienu un zaļumiem, dod smektu trīsreiz dienā, jo tā dzīvot nevar. 

Sejas vaibsti

Nesen vīra māsīca feisbukā ielika bildi, un es tajā ieraudzīju viņas vecomāti. Un arī vīra vecomāti, viņas māsu. Un draudzene nesen teica, ka viņai sejā ir parādījies kaut kas no mātes. Es teiktu, viss no viņas! Un savās bildēs es arvien biežāk ievēroju, ka daudzās līdzinos mammai, bet tēvam arvien mazāk. Es pat teiktu, izdeevušās bildēs es joprojām esmu līdzīga tēvam vai nevienam, bet neizdevušajās - mātei. Un es varu pateikt, kāpēc.

Tas ir vecumdienas klāt vecums. Kamēr cilvēks jauns, tikmēr viņam ir pašam sava seja, bet pēc 30 katra sieviete sāk sevi atpazīt vecākajās radiniecēs. Ne obligāti mātē, tas gan kā kurai. Bet tas, ko mēs atpazīstam, ir ne cik sejas vaibsti paši par sevi, bet ģenētski pārmantotas novecošanas pazīmes. Mēs piedzimstam dažādas, arī iekš vienas dzimtas, bet novecojam vienādi. Es esmu līdzīga tēvam, bet, būdama sieviete, sāku novīt kā māte. Kaut gan, būtu es vēl 10kg vieglāka, nevar zināt, vai es nesāktu izskatīties pēc sava kārnā tēva. Un mans vīrs savos 30 sāk izskatīties pēc mana vectēva. Mana.  

30 gados tas parādās tikai statiskos attēlos, kustībā to vēl tik ļoti ievērot nevar. Kas tālāk, pat runāt negribu, un šo domu apraušu.

04.06 Impact Fest

Atvaļinājumu mēs katru gadu pavadam tipiski - mašīnā. Dienu un vakaru:

12 stundās mēs aizkļuvām līdz Varšavai, kur apmetāmies vietējā Purvčika stāvvietā, akurāt pie Bemowo lidlauka, lai visu nakti dzirdētu, kā tur gatavojas festivālam. No rīta Statoil-brokastis-stundu garais 10km pārbrauciens līdz kempingam-duša-miegs-pusdienas-uniforma mugurā un ārā uz festivālu.

Rekvizīts un dalībnieki:

Off to...

Más más más por favor

Más más más sí sí señor!

Valpurģu nakts

Ne mēnesis nepagāja, ka es saņemšos izlikt bildes.

Viss sākās ar to, ka vienu vakaru mēs tupojām Vecrīgā. Jā, mums tā nav ierasta nodarbe. Vīram alu gribējās, tāpēc mēs gājām uz alu. Es (neatceros gan, kāpēc) alu nedzēru un pēc brīža sāku meklēt, kur lai iet dejot. Tas man lika atcerēties, ka parasti jau Vecrīgā viss sākas tikai uz pusnakti, bet mums, pensiņiem, jau 11 gulēt gribas, vai pie kastes sēdēt. Mēs tā konsekventi apstaigājām visas vietas, meklējot kādu ekšenu. Jau ap pusnakti mēs stāvējām 1.Rokkafejnīcā un brīnījāmies, kāpēc tur skan hiphops un vispār... Visu vakaru vīrs uzjautrinājās, ka te mēs arī satiksim Tomu, un tad turies tikai. Stāvam, tātad, brīnāmies, un te mums pretī iznāk... kas? Toms, pareizi. Vot šitāds:

Un tāds:

Tas ir mans pirmais nopietnais boifrends, sākot ar mūsu 15 gadiem mēs kopā pavadījām kādu pusotru-divus gadus. Nu, un pēc tam īpaši tālu nepazaudējāmies.

Un viņiem te esot privātais 'dzejas un dejas vakars'. Es sāku ņaudēt, ka neviens nekur nedejo un vispār... Tomiņš sasolīja, ka būs. BŪS. Tūlīt, 'kundzītes' atnāks atpakaļ un sāksim dejas. Tālāk es apsmejos visa. Ienākam - sēž čupiņa cilvēku, kuru sabiedrībā sāc justies neērti, ka tev nav melni vai sarkani mati un balta āda. Un vispār. Un ka man vīram mati nav gari. Un vispār. Tad Toms sāka noskaņot mūziku, bet tā kā arī gotus vajag triekt ar bomi dejot, tad viņš pats arī sāka hajot. Tomu jau divreiz nav jāaicina. Izskatījās tik ņirdzīgi, ka es gandrīz no krēsla izkritu. Pēc tam teicu vīram, ka 'godīgi goti tagad domā, ka atnāca kaut kādi mietiņi un smejas te par viņu spožāko tēlu'. Bet diemžēl es šo spozāko tēlu pazīstu gandrīz 20 gadus. Un diemžēl es arī protu tā dejot. To es arī gāju darīt un, laikam, pilnībā reabilitējos par savu smiešanos.

Tā arī sanāca, ka mūs uzaicināja uz Valpurģu nakts karnevālu. Tieši tam es centos iekāpt mežģīņu kleitā, un man tas godam izdevās. Un zābaki beidzot noderēja. Domāju, ka nevarēšu tādos pat paiet, bet, laikam, biju viņus galīgi aizmirsusi. Varēja ne tikai paiet, bet arī tīri viegli dejot. Vīrs noīrēja fraku, bet maskas es fiksi izgriezu no tiimari nopirktajām flīsa lupatiņām pusstundu pirms iziešanas.

Tā bilde uz sarkanā dīvāna, starp citu, izcili raksturo gotu pasākumus. Mietiņi! Atnāk, paņem alu un SĒŽ! Es saprotu, alus vēderi krogā, tirliņi-hipsteri Miera ielā, bērnu vecāki jaungada ballē sēž. Bet jūs taču skaitāties neformāļi! Ko jūs sēžat, kundzītes, kad skan superīga jūsu iecienītas mūzikas izlase? Neviens nedejo, neviens! Mēs aizgājām pirmie, balles dejas un ne tikai.

Un tad iznāca Forgotten Sunrise, mēs sākumā slēpāmies blakustelpā, jo es gribēju kā reizi nogaidīt koncertu, un tad iet ālēties. Pēc tam palika garlaicīgi, un mēs iegājām zālē paskatīties. Eu, es biju aizmirsusi, bet man patīk!!!! Vienbrīd likās, ka būs pēc šitā jāiet uz šturmu izārdīties, bet pēc Forgotten Sunrise man vairs to nevajadzēja. Pagrūdu malā stāvošos ...emmm, gotus un aiziet mana pusstunda slavas. Man neienāca prātā, ka tagad tas ir tā - tu ālējies, bet tevi bildē trīs fotogrāfi no visām malām. Sarkanais paklājs kaut kāds. Baigi labi. Un paldies par bildēm, īpaši Dainim Ozolam (pēdējās bildes autors). 

PS Bet uz Šturmu arī kaut kad jāaiziet, vai ne.

Bildes no Daiņa Ozola, Jura Rozenberga, Toma Cepurīša un Ineses Grizānes.

Skriešana 3

Pirmkārt, lielās ziņas: es šodien noskrēju 10km.

ES ŠODIEN NOSKRĒJU 10 KM!

!!!

To gan sekmēja vairāki faktori.

Pirmkārt, mani jaunie draugi, iepirkti Nordea maratona troksnī, un neviens pat neievēroja, ka pašā maratonā es nemaz nepiedalījos (lūk, revanšējos pēc nedēļas). Apnicis man lasīt, cik šausmīgi svarīgi ir labi apavi, bebebe. Pirmkārt, ja es to visu lasītu pirms sākt skriet, es nekur neaizskrietu, jo nafig man botas par 100 lašiem, ja es paskriet 100 metrus nevaru? Otrkārt, mans sargeņģelis, kā parasti, uzdarbojās, un vienīgais, ko es savainoju ar sliktiem apaviem, bija pēdu āda. Dažas tulznas tomēr nav sabeigti ceļi.

Otrkārt, aizvakar uzgāju mapi, kurā mētājas dažādu iemeslu dēļ novilktās dziesmas, par kurām esmu sen aizmirsusi. Kaifs klausīties kaut ko labi zināmu, patīkamu un kārtīgi aizmirstu trīskārši palielina endorfīnu devu.

Treškārt, jauns maršruts. Kurā es divreiz apmaldījos, bet sākotnēji arī biju domājusi skriet tikai 8km, kā online treneris to bija paredzējis. Ar apmaldīšanos es maršrutu pamainīju, bet pēc tam negribēju vēl skriet atpakaļ un uzmetu lieku 2 km riņķi. Ilgi ilgi skrēju pa Čakstes prospektu un jau sāku domāt, kur, nolāpīts, palika estrāde, pleilistē uznāca Alien Ant Farm, un te es arī paskrēju garām estrādei. Tad man laikam bija neliels endorfīnu sprādziens, jo, knapi atturoties no dziedāšanas, es jau aizrikšoju palēkdamās.

Nu, un ceturtkārt, visu laiku lija lietus. Kas var būt labāks par skriešanu permanentā dušā? Un nemaz nemoka slāpes.

Un ceturtdien es taisīju speedwork Ogres stadionā. Baigi jums labais tas stadions! Segums! Borti! Sabiedrība! Vieni voleibolu spēlē, otri - skeito pa rampu, trešie trenējas tāllekšanā, ceturtie augstlekšanā, piektie - sprinto (un es špikoju), večuks nūjo, es skraidu. Garlaicīgi nav arī bez austiņām, ir uz ko pablenzt. Nu, un vispār, kaut kā bija ļoti patīkami. Noskrēju 15x400 ar pieciem paātrinājumiem pa 200m. Starp citu, tieši skrienot ar paātrinājumu stadionā, es atcerējos, kāpēc vispār sāku neieredzēt skriešanu. Es sāku aši, un pēc viena apļa izsitos no spēkiem. Šoreiz es atcerējos šo sajūtu - stadiona smaka un atmosfēra, stadiona gaiss, kuru centies ievilkt plaušās, un enerģija izgaist, un tad vienās mocībās rāpo atlikušo distanci.  Vai nu mums, bērniem, neteica, ka tā neskrien, vai es nedzirdēju, bet beidzās viss ar to, ka skriešana man asociējas ar kaut ko riebīgu. Šoreiz gan pēc katra paātrinājuma es lēnām džogoju. Un beigās izstaipījos uz nebēdu, jo - pirmkārt, ir kā priekšā izrādīties, un stiepties es esmu spējīga, ojā; otrkārt - nevienam tas neliekas smieklīgi, bet tikai apbrīnojami. Contentedly content.

PS Ja nestiepsies pēc katra skrējiena, ne tikai stadionā, staigāsi kā Arnolds.

Ceriņi

Sūtīgā pēcpusdienā atstāju bērnu baleta treniņā un gāju pa ceriņu apaugušajām Jaunogres ieliņām. Noskaņojums zem nulles - tikko atkal bez redzama iemesla sastrīdējos ar bērnu. Viņa apvainojusies un noraudājusies, es sakaitināta un galīgi izsista no sliedēm. Tāpēc arī aizgāju vazāties, lai kaut mazliet savestu kārtībā noskaņojumu.

Pēc brīža, kad laika palika arvien sūtīgāks, bet ceriņu smarža arvien uzmācīgāka, man jau bija izdevies novērst domas uz kaut ko daudz patīkamāku. Apstājos pie tumšo ceriņu krūma un sāku blenzt ziedlapiņās. Es joprojām ticu piecām ziedlapiņām un katru gadu viņas ēdu, cik ielien. Duālam atzinos, ka ēdu ziedlapiņas. Viņš jautāja, vai palīdz. Nezinu, šķiet, ka palīdz - baigi laba ir tā dzīve. Neesmu gan pārliecināta, vai pie katras jāizdomā vēlēšanās, vai arī tas tikai kopumā uzlabo karmu. Šoreiz gan man ienāca prātā viena vēlēšanās.

Blenzt nācās ilgi - neviens piecu lapu zieds nenāca pretī pats. Un es parasti to arī uztveru kā zīmi. Ja līdz brīdim, kamēr man pārgribas, tas neatrodas, tad nav lemts. Jo izmisumā meklēt, forsēt notikumus un mānīties, meklējot citur, nav manā stilā. Kopš zināma laika nav. Kamēr meklēju, galvā, protams, vārījās visādas domas, jo vēlēšanās gluži nebija tīra. Kāpēc man vispār kaut kas tāds būtu jāvēlās, kas man, kaut kā pietrūkst? Nekā man netrūkst, šo vēlēšanos piepildot, es gribētu tikai vēlreiz sev pierādīt, ka esmu absolūti neatvairāma. Bet patiesībā mana neatvairāmība daudz vairāk vinnētu, ja es iemācītos tikt galā ar savām dusmu lēkmēm, noteikti jau daudz vairāk nekā tas, ko es te ievēlējos. Un te es pagriezos un gāju prom no tā ceriņu krūma.

Pie cita krūma man jau noformulējusies jauna, tīra un skaidra vēlme: lai nekas nesāp un lai mēs ar bērnu nekašķējamies. Pareizā vēlēšanās, un piecu lapiņu zieds noleca no baltā krūma praktiski uzreiz. Un es laimīga devos atpakaļ uz baletu. Bet iela izrādījās nevis taisna, bet lokveida, viņa nemaz neveda pie stadiona un baleta studijas, bet atpakaļ uz galvenās ielas. Un man priekšā atkal bija tas pats tumšo ceriņu krūms. Domas pa galvu vairs nešaudījās, dusmas bija prom, un, pašai nemanot, jau sen smaidīju. Un piecas lapiņas skatījās man tieši sejā. Bet tagad es šaubījos, varbūt jāliek viņas mierā?

Un te lai paliek vieta noslēpumam. Es neteikšu, ko es izdarīju ar to ziedu, pateikšu tikai, ka norāvu un paņēmu viņu līdzi.

Reljefs Tomē un cita neraža

Kaut kā nav man tās veiksmīgākās dienas, laikam. Sākumā sastrīdējos ar bērnu. Salīgām ar bērnu, sastrīdējos ar vīru, divas reizes vienas stundas laikā. Vakar tīrīju un kārtoju terasi. Vīrs uz to atbildēja "es to biju izdarījis pirms x nedēļām". Žēl, ka to gan nevarēja redzēt. Aizvakar rāvēju un mēsloju rozes. Un kašāties dārzā vispār nav mans dzīves aicinājums. Ja par rozēm saņemšu tādu pašu attieksmi kā par terasi, tad nu figu es vēl kaut kad iešu cilāt sūdus kompostā.

Pēc vakariņām vakar biju palikusi laipnāka, toties šodien atkal sakasījos ar vīru par to, ka mašīnā viss salūzis, bet es pat nedomāju labot. Jā, kad pelna tikai vīrietis, tad viņam pārmet, ka viņš nevar mašīnai nopelnīt. Kad tu to dari pati, pati arī saņem par to, ka neesi nopelnījusi.

Pēc tam skrējām Reljefā. Nu, draugi, tā tupojusi es neesmu pat Bumbukalnā. Vēl tā nav bijis, ka jāzvana vīram, lai nāk mani izvest no meža. Nu labi, tas nebija tāpēc, ka nesapratu, kur atrodos, bet tāpat, biju nogurusi no topogrāfiskā kretīnisma lēkmes un sagribējās uz rociņām.

Kad atgriezos jau pie punktu novākšanas, organizatore acīmredzot sajauca mani ar zeņķi no savas trenejamās komandas un izlamāja kā skuķi, až asaras pašķīda. Īpaši viņu piešķīla tas, ka taisnojoties biju pateikusi, ka Magnētā ir skrietas gana garas distances. Uzzināju, ka atļaujos visus kavēt, ka dāmām neklājas skriet vīru distances un ka Magnētā visi skrien viens otram pakaļ. O kā. Un tajā Magnētā, kur visi skrien viens otram pakaļ, mani gan uzslavēja par izieto garo distanci, kaut arī atvilkos pēdējā. Un arī Normunds bija ļoti pieklājīgs un iejūtīgs, kad izrādījos ar savām prasmēm virvēs. Un vispār, šitā ar mani - ar mani, kura patiesi smaida no auss līdz ausij un ik pēc vārda saka 'atvainojiet', 'paldies' un 'lūdzu' - runājušas ir tikai administratores poliklīnikā. Tāpēc laikam jums Reljefā piedalās trīs cilvēki.

Pēc tam jau es paliku gudrāka un izdarīju sekojošus secinājumus, vadoties no tā, ko man teica, nevis kā man teica:

- Sievietes principā skrien un orientējas sliktāk par vīriešiem

- Reljefā ir pietiekami nopietnas distances, nevajag baidīties, ka 12 punkti būs par īsu un grābt garāko pieejamo.

- Nedari blēņas! (c)
- Nevajag pārvērtēt savus spēkus, un iesācējs es esmu tik un tā.

Un vakarā bērns atkal uztaisīja skandālu no nekā. To gan es dažādības pēc atrisināju ļoti cienīgi, nav pat ko sev pārmest. Vēl atkal piesaldējās ledusskapis un salūzis gāzes katls. Un boileri jau sen vajag nomainīt. Ne velti visu dienu man galvā skan Bestrafe Mich dziesma. Kas ir, pilnmēness vēl nemaz nav! Nu, tagad kontrastam noklausīšos četras reizes Daft Punk, Da Funk un gulēt iešu, rīts gudrāks par vakaru.

Ko es darīju brīvdienās

Uzsitu piektdien tik daudz zilumu, ka nav laika neko pastāstīt.
Piektdien es izgāju dārzā, un, jūs kā gribat, bet man tur zied ābeles:

Un kaujās kaķi

Bet es aizbraucu prom uz Rīgu, un tur, ar duāla jauno riteni Biķerniekos darīju tā:

Taisnības labā jāpiebilst, ka šī faktiski bija trešā reize, kad es braucu ar riteni, tāpēc es bieži darīju tā:

Un ko vēl:

Partizāni Raunas rogainingā

Es sākšu ar kartes rādīšanu un ar to, ka uz finišu mēs atgriezāmies no 57. punkta kā īsti partizāni, pa pilnīgiem bezceļiem. Tā darīt nevajag!

Un mēs to nebijām plānojuši. Kāds bija plāns, to var redzēt uzzīmētu ar zaļo līniju (ar rozā ir mūsu ceļš, ar sarkano izietais maršruts pa gaisa līniju). Plānojām mēs, vadoties no septembra Tautas rogaininga Maltuves purvā. Tur mēs pa 4 stundām paspējām paņemt 9 punktus un nomērījām 20km. Tāpēc šeit uz 6 stundām plānojām 12 punktus. Bet mežs bija sūrāks. Un kartes mērogs mazāks. Bet arī tas mums noietu no rokām, ja mums būtu ieplānots ārkārtas atgriešanās plāns. Jau pēc kaujas mājoties ar dūrēm, mēs ievērojām, ka vismaz uzvarētāju komandām visa otrā distances daļa iet gar lieliem ērtiem ceļiem. ...Nevis kā mums - pēkšņi laika vairs nav un jāmetas pa galvu pa kaklu  pustumsā brikšņos, kuri pilni ar ceļiem, kuru nav kartē.

Kopā no pasākuma man palika daudz mācību, kuras es turpmāk ievērošu (t.i., pārlasīšu pirms nākamā rogaina, nevis "nav laika". Un šo rakstu arī).

Lūk, secinājumi:

- Ar mūsu ātrumu 8 stundās var uztaisīt 20 km pa gaisa līniju. Reāli tie būs 40km.

- Plānotais maršruts jāsadala arvien mazākos posmos. Teiksim, 7+6+4+3km. Un ieplānot kādu punktu, ko var paķert klāt, ja paliek laiks (un mums viņš nekad nepaliek).

- Maršrutu plānot no beigām, ar atgriešanos pa ērtu ceļu (šitam būtu jābūt punktam nr.1)

- Gar upīti nekur aiziet nevar, jo krasts ir stāvs, purvains vai un apaudzis ar biezu pamežu

- Kartei uzticēties nav ko - vietām kartes baltais mežs ir pilns jaunu kociņu ar ļoti sāpīgiem zariem.

- Uz kartes dalīšanu jābūt gataviem iet ārā - saģērbtiem, ar gatavu somu plecos. Jo tā pusstunda, kas dota uz plānošanu... kur tikai viņa paliek? To var darīt arī pie starta. Kā tu komandu nosauksi, tā kuģis peldēs. Kapteinis Bremze. Mēs pēdējie dabūjām kartes un pēdējie startējām.

Tad es izdarīju mājas darbu, pārplānoju mūsu maršrutu tā, kā mums noteikti veiktos labāk (ar sarkano joprojām mūsu maršruts, ar zaļo manis pārplānotais):

Es domāju, no starta jāiet uz 33., tad 59. un tālāk pa zaļo. Un te, starp citu, par duāla teikto "sākumā jāņem sarežģītākie punkti". Man liekas, ne vienmēr tas attaisnojas. Sākumā es pārplānoto maršrutu skatījos otrādi, ja pirmos ņem tos punktus, kas ir pa kreisi. Bet - paskatities! Ja sāk to pašu maršrutu ar 22. vai 36. un virzās uz dienvidiem pa ceļu, tur punkti atrodas daudz grūtākās vietās, purvā. Pastāv liels risks, ka tas paņems pārāk daudz laika un vienubrīd atkal būs situācija, kad steidzami jādodas uz finišu, bet ne no vienas vietas nevar viegli tikt uz tā lielā ceļa pa labi, kas iet virzienā 60.-59. Piemēram, reali šoreiz mēs paņēmām sešus punktus, kad bija jādodas atpakaļceļā. Šajā gadījumā mēs būtu pie 58. punkta. Un kā atgriezties? Stunda, lai šķērsotu purvu un neatliek laika paņemt nevienu punktu atpakaļceļā? Stunda, lai apskrietu apkārt pa ceļu un atkal neatliek laika? Atgriezties pa to pašu ceļu, pa kuru atnāci un visi punkti gar kuru ir jau paņemti? Manuprāt, šahs un mats.

Ir vēl variants iet pa augšu, uz kartes kreiso stūri, uz Raunu, bet to es nezīmēju, jo tieši šo bija izvēlējusies mana duāla komanda, un viņiem kopumā veicies daudz labāk par mums. Te var arī redzēt pavisam nekur nederīgos punktus - 65. un 69., kuri ir it kā pa ceļam, bet līst viņiem pakaļ ir velti mērcēt kājas un mūsu gadījumā droši pazaudēt stundu-pusotru.

Ēdām mēs musli batoniņus, ik pēc 2 stundām. Man negaršo (par saldu), bet baterijas uzlādē momentāli un uz ilgu. Snikeriem un citām šokolādēm es neesmu gatava pat purvā, bet pilngraudu maizi ar sieru uz ilgāku distanci, domāju, vajag). Un zeķes noteikti regulāri jāmaina uz sausām. Es to izdarīju divas reizes, un abas atvērās jauna elpa, jo rogainingā elpo arī kājas. Un arī noberzumi un no slapjuma nodalījušies ādas pleķi nebija tik iepaidīgi kā varētu būt pretējā gadījumā. Kopā mēs nomērojām 28,5 kilometrus, 7 skriešus pa ceļiem. Maz, es zinu, es noteikti varētu 10, bet luņoju.

PS Nu jā. Ko lai es vēl piebilstu? Tā kā neesmu bijusi nevienā neideālā orientēšanās pasākumā, man grūti kaut ko komentēt. Pa manam, organizācijā un pat laikapstākļos viss bija tiešām ideāli. Un vīnu vajadzēja iedzert gan. Yap, can't wait for the next one.

Gan tagad, gan nekad

Gandrīz vai nejauši atvēru 'Biļešu servisa izklaides pastu' un apsmejos visa.

Pēdējo reizi, vēl pēdējo reizi un vēl vienu pēdējo reizi. Un tā Maine aizvilks līdz savai 90. jubilejai uz skatuves, ako. Nē, nu man prieks, ka vairs nav jābrauc viņiem pakaļ, un Mačivodu es vienmēr esmu priecīga redzēt. Un pārējos arī, ļoti-ļoti. Ejam.

Bet tuvākajos plānos...

Taču ir saprotams, ko tieši mēs tur gribam redzēt. Un jā, tas ir tāds paņēmiens - aizbrauc pie viņiem, lai viņi atbrauc pie tevis. Abiem Tilam un Akselam tas būtu jāsaprot.

Raunas rogainings bildēs

Tā, sākumā komiksi, pēc tam stāsts un mājasdarbs.

- A? Ko? Kur es atrodos?

- Kur kur, atriebjos tev par Pēterburgu, ahaha!

 Šeit skatīties turpinājumu.
Kaķene gan ir sapratusi, ka ēst nedos un darīt te nav ko. Pārējie muļķīši reģistrējas.