04.06 Impact Fest

Atvaļinājumu mēs katru gadu pavadam tipiski - mašīnā. Dienu un vakaru:

12 stundās mēs aizkļuvām līdz Varšavai, kur apmetāmies vietējā Purvčika stāvvietā, akurāt pie Bemowo lidlauka, lai visu nakti dzirdētu, kā tur gatavojas festivālam. No rīta Statoil-brokastis-stundu garais 10km pārbrauciens līdz kempingam-duša-miegs-pusdienas-uniforma mugurā un ārā uz festivālu.

Rekvizīts un dalībnieki:

Ir divas lietas. Pirmkārt, es vairs nepirkšu pie poļiem neko, ko reklamē kā īpašus labumus ar piemaksu. Uz GN'R pagajušogad mums bija biļetes uz fanzonu (protams, dārgākas par parastajām), principā tā ir paredzēta mazāks nožogots laukums pie skatuves, lai par papildus naudu var tikt tuvāk klāt. Bet man ir aizdomas, ka tur laida visus pēc kārtas, ar jebkādām biļetēm. Šogad mums bija early entrance biļetes, ar to pašu nolūku - cerībā tikt kaut kādā norobežotā laukumā tuvāk pie skatuves. Bet uz vietas izrādījās, ka early entrance nozīmē tik vien, ka festivāls sākas trijos, bet tu drīkstu ienākt divos. Un ko? Sēdēt gaidīt tukšā laukā? Alu dzert, kamēr nav rindas? Lieki piebilst, ka Rammstein bija paredzēts 22.00. Un early entrance biļetes vispār negribēja darboties (tāpat kā biļetes uz tribīnēm, vobšem, pašas dārgākās), un mēs dabūjām vēl skaidroties ar administrāciju un stāvēt rindā uz kasi. Vārdu sakot, pirkšu turpmāk visparastākās biļetes un ietaupīšu kādus 50 eiro.

Un otrā lieta - kamēr stāvējām rindā, sāka līt. Kad beidzot tikām iekšā, sākās šitais te, bēda-festivāls (paskatieties, apskaudīsīties):

Un tas atkārtojās vēl pēc dažām stundām. Par laimi, abas lietusgāzes nogaidījām zem lielā lietussarga, jo citādi - es nezinu, kas būtu. Man līdzi bija ādas jaka un lietusmētelis arī. Mašīnā, kempingā. Un smagi zābaki. Mājās, Rīgā. Un pati es biju klajā laukā vienā krekliņā un lupatas kedās. Kāpēc? Man nav atbildes. Nu, kad mēs izgājām, bija saule un +26. Un koncertā jaka... emm, traucē. Bet ko man tas lietusmētelis būtu traucējis, nezinu, to gan izmantotu varēja izmest. Patiesībā, es viņa neesamību pārdzīvoju tikai deviņos vakarā, kad bija jau reāli auksti, un zem lietussarga stāvēt nevarēja, jo mēs stāvējām zem klajām debesīm pie skatuves, gaidot Rammstein. Visu laiku baidījos, ka tūlīt sāks gāzt, un būs jāstāv gaidot viscaur slapjiem vējā. Bet daba par mums apžēlojās, trešā lietusgāze neuznāca. Un es pat spītīgi uzstāšu, ka festivāla unforma ir krekls, džinsi un kedas - nekas vairāk. Un, starp citu, stāvējām mēs pirmajā rindā. Labi, otrajā. Tehniķi gan aizklāja savu darbības lauku, bet vējš mums šad un tad pavēra spraugu:

Es teiktu, Rammstein pirmajā rindā priekš manis ir kaut kas ar fantastikas elementiem. Pagajušogad Rīgā mēs stāvējām diezgan tuvu, bet pēc tam es sapratu, ka neesmu rezējusi vispār neko, kas notika uz skatuves. Tikai to, kas sākās divu metru augstumā, tas ir, pirotehniskos efektus. Šoreiz es nolēmu, ka atbraucu paskatīties, nevis tāpat, un tiešām bija labāk, bet arī ar vienu bet. Pierunāju vīru stāvēt skatuves labajā pusē, kaut arī vienmēr mēs stāvam kreisajā. Jo kreisajā vienmēr stāv basists - kas tur vairs interesants, bet kreisajā Krustiņš atnāks un tā... Ko tikai vīrs man nepateica, ka Ramštainam viss teātris notiek kreisajā pusē???? Viņš gan to zināja! Nu, es arī zināju, ko es, koncertierakstus neesmu redzējusi?

Bet tas man netraucēja nemaz, vēl vairāk - man ir iemesls tēmēt uz vēl vienu Rammstein koncertu. Un šeit man arī nekā netrūka - es redzēju visu savām acīm uz skatuves un to, ko bija grūtāk saskatīt - uz tv ekrāna tieši man pretī. Un visas liesmas un dzirksteles sejā - aaah, tik daudz laimes divās stundās...

Es, kā parasti, saku - nepievērsiet uzmanību lohiem, kas iet uz pasākumu tikai, lai pateiktu, ka viss bija slikti. Gan skaņa Ramštainam vienmēr ir ideāla, gan strādā viņi perfekti. Un kad paņem abus kopā, tad ir simtreiz labāk nekā ierakstā. Viegls satraukums, nekad nezinot dziesmu secību un nezinot, kādas jaunas ugunis viņi būs izdomājuši (nē, drīzāk gan, ko vecu būs izvilkuši). Tils, protams, ākstās, un dažreiz liekas, ka šis jau nezina, kā sevi izklaidēt uz skatuves, jo jums te joki, bet viņam tas ir darbs un ūdens. Bet man liekas, viņš arī 90. tā uzvedās - nu, tur, sejas taisīja debīlas un visādi izrādīja, kā mēs viņam esam apnikuši - un tas drīzāk ir dabiskais kautrīgums. Es arī tā darītu. Kažoku takš viņš tomēr uzvilka.

Bildes no Artur Rawicz un P. Tarasewicz

Vizuāli viņš bija mazāk noguris, jo Rīgā es visu laiku jūtos neērti, ka mēs viņu tā apgrūtinam, toties pagajušā gada roadrunner frizūra man patika labāk nekā blondā. Un tomēr divi mani mīļākie gabali bija un ir Du Riescht So Gut ar visu loku un Asche zu Asche, kura laikā es starp dziedāšanu vāciski svētlaimē skaļi spiedzu (par prieku apkārtējiem, hihi). Ir pagājušas sešas dienas, un man jau viņu pietrūkst, kas tā par dzīvi bez ramštaina. Un, tā kā man nav 15, lai kad mīļāko mūziķu pietrūkst, viņus klausītos un zenzuhtu vairotu, es gaidu, kad tas pāries, kad mana ikdiena, saule, purvs, darbs un ūdens to izārstēs.

PS Cilvēki, kas koncertu skatās caur telefona kameru! Tikai pateicoties jums es apskatījos šo un to no 2012. gada koncerta Rīgā. Bet es jūs tik un tā nesaprotu.