Visu laiku man pietrūkst piedzīvojumu - ar parasto orientēšanos un apmaldīšanos mežā man īpaši nepietiek, tāpēc, ieraugot piedzīvojumu sacīkstes Magnētā, es biju starā. Laivas, virves, purvs, peldēšana - viss, ko var gribēt cilvēks ar nemanāmu, bet patiesu īlenu vienā vietā.
Šoreiz paredzēts bija virves-orientēšanās-purva trekings.
Nu, pa purvu mēs kaut kad jau dabūjām paskriet. Tā kā es rēķinājos, ka kājas būs slapjas. Nu, līdz celim. Nu ko. Solītais lietus mani mulsināja vairāk, es až lietusmēteļus sagatavoju, lai nesamirktu.
Sākās viss ar virvēm, kuras, es biju domājusi, būs horizontālas - nu kaut kā tā. Pirmais kontrolpunkts bija kokā, 15 metru augstumā. Ņem un kāp. Spēka mums izrādījās abiem nepietiekami. Es neteiktu, ka esmu vispār spējīga pievilkties, bet uzkāpjot tur pāris metrus, rokas es vispār vairs nejutu. Vīrs gan to uztvera kā personīgo apvainojumu un nolēma trenēties, lai nākamreiz uzkāptu gan. Un man teica, lai es nepriecājos - arī ja būtu horizontālas, tas nav īpaši vieglāk kā uzkāpt 15 metru augstumā.
Un tad devāmies mēs uz purvu. Ievērtējiet to kartē. 62. un 63. punkti bija cienījams pārpuvots mežs - līdz celim ūdenī. Nu, to es arī gaidīju, bet mazuma sajūta bija. Mums līdzi maldījās vēl viens pārītis - meituks rikšoja pa ūdeni ar vārdiem "nē, nu forši!". Vēlāk es dzirdēju priekšā no purva tikai šausmu (vai prieka) (vai pārsteiguma) pilnus spiedzienus.
Pie 66. punkta mēs bridām ūdenī jau līdz dibenam. Tad es redzēju, kā paslīdēja vīrs un ielikās ūdenī visā garumā. Pēc pāris minūtēm peldsezonu atklāju arī es. Un tas pat attāli nebija gals. Nu, brienot pusstundu līdz krūtīm ūdenī ne gluži vissiltākajā vakarā maija beigās un kaujoties ar lerumiem odu, vienalga ātri pierodi. Kad pēc minūtēm 15 mēs izkāpām krastā, tad gan es sajūtos ļoti dzīva. Un ļoti stulba. Un ļoti slapja. Kur tik tā mazuma sajūta palika! Man bija pat nodevīga doma laisties lapās mājās. Bet vīrs domāja savādāk - divi gari (ar atvieglotu - kā viņi saka - navigāciju) posmi - SKRIEŠUS!
Nezinu, ko domā rīkotāji, lietainā dienā piedzīvojumu sacīkstēm piedāvājot maršrutu zīmēt ar flomīti. Es savu karti izmazgāju purvā, un tā palika nevainīgi tīra. Kompasu mēs arī atstājām purvā, un nejautājiet, kā manam vīram tas izdevās. Pat saules nebija!!!
Bet, kā nebrīnies, ar sauli, karti un kompasu mēs Bumbukalnā pazaudējām paši sevi, bet šeit mierīgi un bez problēmām izgājām visu distanci. Es gan esmu mazliet lēna, jo tikai pie 49. punkta sapratu, kas tur rēgojas aiz kokiem. Jūra taču! Un pasākums palika divtik patīkams. Pie pēdējiem kontrolpunktiem sāka līt - mož lietusmēteli uzvilkt? ...izmirkšu vēl!
Pašā galā mūs gaidīja garšīgākā zupa šajā sezonā (vo, tās ir tīras bērnības atmiņas - sviestmaizes un fanta mežā, vai nu šoreiz cita gastronomiskā izvēle) - kā gan citādi var garšot karsts šķidrums astoņos vakarā pilnīgi slapjās drēbēs ar perspektīvu zem lietus iet atpakaļ uz purvu meklēt pazaudēto nomāto kompasu. To mēs arī neatradām. It kā tā būtu liela bēda mūsu budžetam - lieki 16Ls, bet citādi - jautāju es vīram - ja tev, teiksim, darbā organizētu braucienu? 30 lati no ģimenes - purvā līdīsim, skriesim pa mežu, kokā kāpsim - tu maksātu? Mierīgi,- atbildēja vīrs, un bēdu vairs nebija.
Statoils, kafija, cigarete, žēl tikai, ka nepaspēju atklāt peldēšanās sezonu jūrā. Dzīve!
Tagad es gribu saārstēt purvā iegūtos zilumus (zemūdens celmi!) un galīgi braukšu vēl! Žēl, ka nesānāk aizbraukt uz visām kārtām.
4 komentāri:
30 lati... ir Latvijā daži ģeodēziskie punkti ne pārāk viegli pieejami. Purvā nē. Aiz purva. Kā es pārbaudīju, tad aiz diviem. Un kalnā. Aiz nātrēm. Zemām tādām, metra pusotra. Bet nu ko es tev stāstu, tu pēc orientēšanās šito visu noteikti par bērna šļupstiem uzskati. :D
30 lati, ieskaitot kompasu. Tas jau nebija piedāvājums? :D Es, starp citu, kaut kur tur mežā satiku tavu ģeodēzisko punktu.
To kāpas augšā bedrē vai nolauzto betona stabu uz citas kāpas?
Neticēsi, neatceros! :D Ja nolauzts stabs ir kādus centimetrus 30 augsts, tad viņš. Bet es neiznu, kādi izskatās citi, kas nav stabi.
Ierakstīt komentāru