Atklājumi un prioritātes

Atklājumi (tas vairāk attiecināms uz mani pašu):

- Duāls un vīrs gaidīja mani pie Alfas, uz kurieni es braucu pēc man nepazīstamā maršruta, ik pa laikam zvanot vīram un precizējot to. Un vīrs paraustīja plecus un duālam pateica, ka vispār nesaprot, ko es daru un kur atrodos (labi gan saprotot, kur es atrodos un ko daru, jo pats tikko apstiprināja, ak braucu pareizi). Un duāls saprata, ka tā ir tāda teitorijas apžīmēšana "vo, manējā dumiķīte, pat es nevaru iedomāties, ko viņa tur izpilda, toties varu atļauties tā teikt". Tā nav nievāšana, tā ir pašapzinīga lielīšanās. Man liekas, ka arī aizgalda sarunas par tēmu 'cik viss slikti Latvijā, un kā mums viss sūkā, un kā bibliotēku nevietā un nelaikā uzcēla' un arī par to, ka bērni ir slinkie suņi, ir tas pats piesegtais lepnums un mīlestība, jo lepoties un mīlēt atklāti pie mums nav pieņemts. Ok.

- Kad cilvēks uzsāk atklāti idiotisku sarunu, uz kuru var atbildēt tikai 'i čo?', viņš varbūt, cenšas dibināt ar mani kontaktu, iesaistīt mani sarunā. Žēl gan, ka viņš nav gatavs sarunas dažādiem pavērsieniem, bet tikai vienai shēmai, kuru es joprojām neesmu apguvusi - piebalsot un kopīgi norāt kādu. Bet varbūt viņš vienkārši grib izteikt savu viedokli. Ok.

- Kad tu stāsti cilvēkam par saviem panākumiem, bet saņem 'pfff, tev taču tas nekad nav paticis!', tas ir slēptais "ES TAČU TEV TEICU!!!!!", jo katram ir nepieciešams justies svarīgam un taisnīgam. Un jā, vecākiem mēdz būt taisnība (kas nenozīmē, ka tā ir vienmēr - un jo vecāki paliek paši bērni, jo šī formula strādā mazāk), bet mēs pie viņas atnākam tad, kad mums pienāk laiks, nevis tad, kad to grib vecāki. Un arī ar viņiem tas savulaik notika tāpat. Jo viņi bija gatavi, nevis tāpēc, ka izdomājuši ko ģeniālu.

Manas šībrīža prioritātes (tas tiem, uz ko tas varētu attiekties):

1. Iemācīties komunicēt ar bērnu tā, lai viņš visu laiku nedomā, ka pieaugušie - īpaši senči - vienmēr uzvedas jocīgi un lien tur, kur nevajag. Iemācīties komunicēt ar vecākiem tā, lai nedomātu to par viņiem.

2. Noskaidrot, kas par katastrofu dzīvo manī un rada kontrolēšanu, trauksmes, dusmu lēkmes, vainas un pārslodzes sajūtu.

3. Izlabot vēl daudz dokumentālo filmu, lai varētu daudzmaz nodrošināt punktu 4 un sākt pielietot arī citas savas aizraušanās.

4. Būt slaidai un labi pavadīt laiku - gan tagad, gan pēc 30 gadiem. Un tāpēc es gribētu ienākt menopauzē ar endorfīniem un adrenalīnu, nevis tikai ar estrogēna trūkumu. Un par to ir jāsāk domāt jau pēc 30.

Tās ir lietas, kuras es izvēlējos pati, un pret kurām es izturos nopietni. Un puķīšu laistīšana ir numur 169 manā sarakstā. Kas es, dārznieks? Arī man ir tikai 24 stundas diennaktī, un daudz ko šajā mājā es neesmu pasūtījusi un neesmu pati uzņēmusies. Še jums, vecmāmiņ, ritenis un kedas, jūs esat pensijā, darīt nav ko, tas taču nav grūti katru dienu 30-40 minūtes paskrieties! Un Magnētā ir grupa W80. Kā 'negribat'?

Man ir tiesības nodarboties ar to, ko gribu. Man ir tiesības nogurt, aizmirst un negribēt. Un man ir tiesības iebilst, kad mani mēģina publiski par to kaunināt. Es esmu runājusi.